Bērni

Grūtniecības piezīmes. 21.–24. nedēļa

Šajā mēnesī mans punčuks ir pieņēmies apmēros un mazais no šķērsguļas ir iekārtojies ar galviņu uz leju. Tas nozīmē, ka dabiskie procesi notiek tā, kā tiem jānotiek, un mazā bukņīšanās kļūst arvien izteiktāka, radot to īpašo sajūtu, ka esam divi vienā.

Tā jau teic, ka otrais grūtniecības trimestris ir laiks, kad māmiņa no ārējās pasaules vairāk pievēršas savai un mazuļa pasaulei, jo puncis aug lielāks un mazais liek par sevi ļoti manīt. Bija ļoti interesanta sajūta, kad pēc brīvdienām sajutu, ka mazais sāk bukņīt citās vietās, un secināju, ka viņš ir mainījis pozu. To arī daktere apliecināja. Vismaz tagad guļu mierīgāk, citādāk, kamēr bērns gulēja šķērsguļā, nekā nebija ērti, uz vēdera, kas ir mana iemīļotākā poza, gulēt vairs nevaru, uz muguras arī ne. Paliek gulēšana uz sāniem, bet vienā pusē bērnam galviņa, otrā pusē kājiņas, un visu laiku likās, ka ne mazulim, ne man nav ērti, tā nu visu laiku grozījos. Tagad vismaz varu ērti iekārtoties un ir sajūta, ka arī mazajam ir ērti.

Foto: istockphoto.com

Sanāca negaidīta fiziska pārslodze, pēc kuras vairākas dienas mocījos ar sāpēm, bet esmu pateicīga, ka līdzēja «Magne B6» regulāra dzeršana trīs reizes dienā. «Magne B6» mazina velkošās sāpes un līdz ar to arī tonusu, kas ietekmē arī rētas vietu (parasti to dzeru pēcpusdienā, jo no rīta nav ne tonusa, ne sāpju).

Tagad vēl rūpīgāk plānoju savu nedēļu – ko varu darīt, no kā noteikti jāatsakās, kad vairāk jāatpūšas –, lai šādas sajūtas vairāk nepiedzīvotu. Arī daktere vēlreiz atgādināja – nekādas garas pastaigas un arī nenest visu malku uzreiz, labāk iesaistīt kaut vai vecāko bērnu kopīgā procesā un lieki neriskēt. Mans ķermenis saka priekšā – līdzko aizraujos, atsākas velkošas sāpes, un saprotu, ka jādzīvo mierīgi. Man joprojām tas ir neierasti, jo esmu pieradusi aktīvi kustēties un darboties, bet saprotu, ka tas ir manai un mazuļa drošībai. Kā daktere skaidroja, ir pagājis diezgan ilgs laiks starp šo un iepriekšējo grūtniecību, pati esmu pietiekami jauna, tomēr rētas vieta ir tā, kuru nevar izpētīt tik detalizēti, lai varētu pateikt, cik elastīga vai bīstama tā ir, tāpēc nevajag lieki riskēt.

Otrais trimestris saistās ar patīkamāko grūtniecības laiku. Piekrītu tādā ziņā, ka varu atsākt ēst dažādus ēdienus, smaržas vairs neizraisa tik pretrunīgas sajūtas. Tomēr, lai arī ir teikts, ka grūtniece vairs nenogurst tik ātri kā pirmajā trimestrī, es varu teikt, ka enerģija ir, bet enerģijas baterija joprojām izlādējas ļoti pēkšņi. Tāpēc pat tad, kad esmu labi izgulējusies, dienas laikā darbojoties pēkšņi var uznākt tāds miegs, ka acis vienkārši pašas krīt ciet. Mani tas gan uzjautrina, gan satrauc, jo nekad nevaru paredzēt, cik ilgi varēšu kvalitatīvi darboties.

Šajā laikā uzlabojas apetīte, to tiešām esmu ievērojusi. Reizēm ir tā, ka tikko esmu paēdusi sātīgas pusdienas, bet jau pēc neilga brīža liekas, ka varētu apēst vēl vienas tādas pusdienas, ka nemetas. Jārēķinās, ka punča apmēra dēļ var ieēst arvien mazāk, sāta un pilna kuņģa sajūta veidojas ātrāk. Tomēr šai kārei es neļaujos. Mēģinu izlīdzēties ar augļiem, svaigiem dārzeņiem, bet neaizraujos ar pārmērīgām maltītēm. Tad labāk ēdienreizes laikā iedzeru nepieciešamos grūtnieču vitamīnus, lai būtu pārliecināta, ka organisms saņem visu vajadzīgo. Jāatzīst, ka joprojām svarā pieņemos ļoti maz, arī pa šo mēnesi esmu pieņēmusies tikai par vienu kilogramu, bet daktere norādīja – vismaz labi, ka nekrītos svarā.

Protams, ir ieteikums šajā laikā izvairīties no stresa un dažādiem strīdiem, tomēr es nedzīvoju uz neapdzīvotas salas, lai varētu dzīvot pilnīgā harmonijā un idillē. Mācos, ka neatkarīgi no situācijas attieksme, kā uz visu skatos, kā uztveru un reaģēju, paliek manā ziņā. Ir bijušas konfliktsituācijas, pēc kurām pārņem izmisums un rodas bezspēcības sajūta, bet pie šīm sajūtām cenšos neaizkavēties. Tās tik un tā neko nerisina. Risinājumi rodas nevis raudot, bet darot, pie tā arī pieturos. Un darbošanās mani nomierina vairāk nekā sēdēšana un dzīves taisnīguma vai netaisnīguma apcerēšana.

Ja mazulis aug kā pēc grāmatas, tad šajā laikā ir jau 30 cm garš un sver aptuveni 650 g. Man šķiet ļoti jauki sonogrāfijā redzēt mazulīti – viņa sejiņu, acu dobumus, deguntiņu, muti, zodu, kustīgās rociņas un kājiņas. Tagad jau var just, kad mazais bungā ar kājiņām un kad ar rociņām. Rociņu bungāšana ir maiga, ar kājiņām mazais iedunkā noteiktāk un spēcīgāk. Arī mani bērni pamana, ka puncis ir izaudzis, rāda, ka tur ir mazulis, un noglāsta punci. Vecākais bērniņš arvien apjautājas pašam mazulim: «Kā tev tur iet?» Viņš jau kaļ lielos plānus, cik ilgi mazais būs puncī, kad es braukšu uz slimnīcu, ko darīs, kamēr es būšu slimnīcā, un ko darīsim, kad mazulis būs mājās. Apbrīnoju, cik bērni dabiski un reizē sirsnīgi pieņem izmaiņas.

Topošā māmiņa

Lasi vēl

Bērna audzināšana pirms viņa piedzimšanas

17. - 20. nedēļa

Par grūtniecību un dzemdībām varat aprunāties Cāļa forumos

Dzemdības

Grūtniecība

Izvēlies tapeti: Rudens