Bērni

Bērnu agresivitāte – norma un novirzes

Fizisko agresiju, kliegšanu un lamāšanos var novērot visdažādākā vecuma cilvēkiem. Ko darīt, ja šīs agresīvās izpausmes pamanām savu bērnu uzvedībā? Cik lielā mērā agresija atzīstama par dabisku un pat vajadzīgu un kad sākt uztraukties? Par šiem un citiem jautājumiem runāsim rakstā.

Saprātīgās robežās agresija ir nepieciešama katram. Tā palīdz aizstāvēt savas tiesības, palīdz sasniegt mērķus un apmierināt vajadzības, aizstāvēt sevi utt.

Faktori, kas var sekmēt bērna agresīvu uzvedību:

Foto: istockphoto.com
  • audzināšanas īpatnības (pārāk liela aprūpe, vecāku mīlestības vai uzmanības deficīts, atsvešinātība attiecībās ar bērnu);

  • ģimenes locekļu agresīva uzvedība, bērna fiziska sodīšana, greizsirdība un cietsirdīga uzvedība no brāļu un māsu puses;

  • bieži vecāku vai citu ģimenes locekļu strīdi;

  • vecāku prasības ir nesaskaņotas un pretrunīgas, bērnam nav noteiktas uzvedības normas, dienas kārtības;

  • nelabvēlīgi sociālie apstākļi ģimenē, nav iespējas pabūt vienam u. tml.;

  • bērns pārlieku aizrāvies ar televizora skatīšanos vai datorspēlēm;

  • psihiska saslimšana, dzemdību trauma, epilepsija un citas galvas smadzeņu slimības;

  • bērna rakstura, temperamenta īpatnības.

Vecākiem vajadzētu sākt uztraukties tad, ja bērns atkārtoti:

  • kaujas ar citiem bērniem, kož, spļaudās, grūstās, plēš rotaļlietas;

  • atļaujas iesist vai pagrūst pieaugušo;

  • kliedz, apsaukājas, draud bez redzama iemesla;

  • vaino citus savās kļūdās, neveiksmēs un nedarbos;

  • apzināti dara to, kas citus kaitina un ir aizliegts;

  • ir nežēlīgs pret dzīvniekiem;

  • apsaukā pats sevi, grauž nagus, rauj sev matus, sit sevi.

Kā vecākiem rīkoties, ja bērns ir agresīvs

  1. Mierīga attieksme nenozīmīgas agresijas gadījumā.

Ja agresija nav bīstama un ir viegli izskaidrojama, var izmantot šādas metodes:

 

  • agresijas ignorēšana;

  • teikt bērnam, ka saprotat, kā viņš jūtas («Protams, tevi apbēdināja...»);

  • pievērst bērna uzmanību citai nodarbei («Palīdzi man ievietot traukus mazgājamajā mašīnā.»);

  • pozitīvs uzvedības izskaidrojums («Tu dusmojies, jo esi noguris.»).

  1. Jāpievērš uzmanība bērna rīcībai un uzvedībai, nevis personībai.

Pēc tam, kad bērns ir nomierinājies, būtu lietderīgi apspriest viņa uzvedību. Atgādiniet, kā bērns uzvedās, ko teica, kā rīkojās. Pēc tam izskaidrojiet, ka no agresijas visvairāk cietīs viņš pats, jo sekas būs, piemēram, aizliegums izmantot datoru vai rotaļu pārtraukšana, ja viņš nodarījis pāri kādam no bērniem. Svarīgi pārrunāt arī to, kāds būtu konstruktīvs konflikta situācijas (ja tā bijusi agresijas cēlonis) atrisinājums un adekvāta uzvedība.
Vispirms konstatējiet faktu («Tu uzvedies agresīvi.»), tad pavaicājiet («Tu dusmojies?»). Pēc tam uzdodiet jautājumu, kura atbilde atklās agresīvās uzvedības motīvus («Tu gribi mani apvainot?»), un tad paudiet savas izjūtas sakarā ar bērna uzvedību («Man nepatīk, ka ar mani runā tādā tonī.», «Arī es sadusmojos, ja uz mani kliedz.»).

  1. Jācenšas nepieļaut konflikta situācijas saasināšanos.

Nepareiza rīcība, kas palielina situācijas saspringumu un agresiju:

  • balss pacelšana, draudošs tonis;

  • varas demonstrēšana («Būs tā, kā es teikšu.», «Skolotāja pagaidām esmu tikai es.»);

  • agresīvas pozas un žesti;

  • sarkasms, ironija, izsmiekls;

  • bērna personības vai viņa draugu negatīvs vērtējums, salīdzināšana ar citiem;

  • fiziska spēka izmantošana;

  • nepiederošu cilvēku iesaistīšana konfliktā;

  • morāles lasīšana;

  • vispārinājumi, piemēram, «Kā jau vienmēr...», «Tu nekad...».

Daži no reakcijas veidiem uz brīdi var apturēt agresiju, taču pēcāk šādas pieaugušā uzvedības negatīvais efekts būs daudz lielāks.

Vēl daži padomi neagresīvu bērnu audzināšanā un agresijas izpausmju samazināšanā

  • Lieciet bērnam saprast, ka mīliet viņu tādu, kāds viņš ir.

  • Novirziet viņa enerģiju noderīgā gultnē (sports, zīmēšana, dziedāšana u. tml.).

  • Iesaistiet bērnu kopīgās nodarbēs, uzsverot, cik svarīga ir viņa palīdzība.

  • Iemāciet bērnam pažēlot citus. Viņam jāsaprot, ka viņš ar savu uzvedību var sarūgtināt citus, likt ciest tuviniekiem un draugiem. Pajautājiet: «Kā tev liekas, kāpēc kaimiņu meitenīte raud? Vai tev viņu ir žēl?»

  • Vienmēr atgādiniet bērnam, ka viņš ir labs: «Kāpēc tu tā dari? Tu taču esi labsirdīgs!».

  • Māciet izteikt negatīvās emocijas sociāli pieņemamā veidā. Vispirms piedāvājiet bērnam izpaust dusmas uz nedzīvu priekšmetu, bet pēc tam iemāciet izteikt jūtas vārdiem.

  • Nekādā gadījumā uz agresiju neatbildiet ar agresiju. Piemēram, ja bērns jums iekodis, jūs darāt to pašu, lai parādītu, ka tas ir sāpīgi. Bērns nodomās, ka tā var darīt.

  • Pārrunājiet ar bērnu to, kas ir dusmu uzplaiksnījums un ko nozīmē kontrolēt savu agresiju, kā un kāpēc tas darāms. Lieciet viņam iztēloties sevi cietušā bērna lomā. Noskaidrojiet, kādās situācijās bērns kļūst dusmīgs un netiek galā ar agresijas nevēlamām izpausmēm. Māciet bērnam, kā pēc konflikta lūgt piedošanu un paspiest roku cietušajam bērnam.

  • Atceraties, ka dusmas un agresija ir cilvēka organisma dabiska reakcija un to nav iespējams pilnībā likvidēt. Centieties saprast un novērtēt, vai bērna agresija ir aizsargreakcija vai vairāk līdzinās cietsirdībai. Nepieciešamības gadījumā vērsieties pēc palīdzības pie speciālistiem.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem www.r-vmeste.ru, www.medportal.ru, www.psixolog.ru, www.mamin-journal.ru.

Iveta Odiņa

Citi noderīgi raksti

Draudzība starp bērniem

Bērns runā rupjības - kāpēc un ko darīt?

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas

Mazulis