Bērni

Cik lielā mērā vecākiem iesaistīties bērna mājasdarbu izpildē

Gadu no gada aktuāls ir jautājums, cik lielā mērā vecākiem jāiesaistās savu bērnu mājasdarbu izpildē. Vai ir nepieciešams palīdzēt pirmklasniekam, kuram prātā vēl rotaļas, un pusaudzim, kuram mājasdarbi vairs nav prātā.

Viens no vecāku uzdevumiem ir bērnam nodrošināt izglītības iegūšanu, un tas neaprobežojas tikai ar skolas izvēli un bērna nogādāšanu skolā. Jebkuram bērnam ir svarīgi, ka vecāki ir ieinteresēti tajā, ko viņš dara, arī skolas gaitās un uzdevumu izpildē. Tas, cik ļoti vecākiem iesaistīties mājasdarbu uzraudzīšanā un izpildē, ir atkarīgs gan no skolēna vecuma, gan tā, cik bērns ir patstāvīgs un kā viņam veicas mācībās. Tomēr arī tad, ja bērns mācās izcili, vajag atcerēties bērnu uzslavēt par padarīto, interesēties par sasniegumiem, novērtēt bērna spējas un ieguldījumu.

Foto: istockphoto.com

Ir dažādi veidi, kā pildīt mājasdarbus, un vecākiem, ņemot vērā sava bērna personību, vajag atrast vispiemērotāko mācīšanās veidu. Jaunākiem bērniem visbiežāk derēs modelis, kad mājasdarbu pildīšana notiek rotaļu veidā, vai arī ir modelis «mājasdarbs-rotaļa-mājasdarbs». Jau mācību gada sākumā vecākiem vajag apmeklēt skolu, iepazīties ar skolotājiem un noskaidrot, kādus uzdevumus ir paredzēts veikt, cik ilgs laiks bērnam būs vajadzīgs uzdevumu izpildei un vai skolotājs ir paredzējis, cik daudz vecākiem ir jāiesaistās. Ir skolotāji, kuri vēlas, lai vecāki radoši iesaistās un palīdz bērnam, citi vēlas, lai izskata mājasdarbus un izlabo kļūdas, citiem ir svarīgi, lai mājasdarbs būtu izpildīts un klasē varētu runāt par pieļautajām kļūdām.

Pusaudžiem ir cita pieeja mācībām. Viņi mājasdarbus bieži vien pilda haotiski, paralēli darot citus darbus un neieklausoties vecākos. Vecākiem jānodrošina vieta, kur bērnam mācīties. Pat ja bērns to neizmanto, vecāki tādā veidā parāda, ka viņiem bērna mācības ir svarīgas. Jau gada sākumā no pusaudža vajag noskaidrot, kas būs nepieciešams mācībām, nepieciešamās lietas vajag nodrošināt vai ļaut iegādāties pašam. Tādējādi vecāki izrādīs, ka tas viņiem ir svarīgi.

Viena no būtiskākajām lietām ir plānotājs, kur pusaudzis var sarakstīt ne tikai stundas, bet arī kontroldarbus, testus, piezīmes un atgādinājumus, tādā veidā plānojot savu laiku. Lai arī liekas, ka vecāki savu uzdevumu jau paveikuši un iemācījuši bērnam, kā mācīties un apgūt vielu, šis ir laiks, kad jaunajam cilvēkam bieži vien viena vakara laikā ir jāspēj apgūt daudz un dažādi priekšmeti, un tas var sagādāt grūtības. Vecākiem nav jāstāv klāt saviem lielajiem bērniem, bet jārūpējas, lai viņiem ir noteikts laiks mācībām. Tas jāizrunā gada sākumā, lai skolēns pats izvēlētos, kurā laikā viņam ir visērtāk un efektīvāk mācīties un cik laika viņam tas aizņems. Vecākiem bērnam vajag atgādināt, ka viņš pie vecākiem vienmēr var vērsties pēc palīdzības un vecāki palīdzēs atrast labāko risinājumu. Bieži vien pēdējās klasēs vecāki vairs nevar palīdzēt ar mājasdarbu izpildi, bet var sameklēt privātskolotāju vai runāt ar konkrētā mācību priekšmeta skolotāju par papildstundām. Iespējams, kāds no bērna draugiem labi izprot konkrēto vielu un var izskaidrot.

Noteikts laiks mājasdarbiem

Būtu jāskatās, lai bērnam mājasdarbu pildīšana neaizņem pārāk daudz laika. Piemēram, ārzemēs optimāli tiek uzskatīts, ka 1.–3. klases skolēniem mājasdarbu pildīšana aizņem 20 minūtes dienā, 4.–6. klases skolēniem – 40 minūtes dienā, savukārt 7.–9. klases skolēniem – divas stundas dienā.

Latvijā skolēniem mājasdarbu izpildei bieži vien jāvelta ilgāks laiks, it īpaši, ja mācību viela nepadodas. Tāpēc ir svarīgi bērnam iemācīt dažādus veidus, kā var apstrādāt iegūto informāciju, kā labāk atcerēties un rast jaunus risinājumus – ja neizdodas vienā veidā, izdodas citā. Protams, ja bērns nesaprot, kā no galvas iemācīties dzejoli, viņam nebūs stimuls to mācīties. Viņš to darīs daudz labprātāk, ja zinās dažādus veidus, kā iemācīties, atrast risinājumus u. tml. Tas ir būtisks ieguldījums, ko vecāki var sniegt saviem bērniem. Mācot bērnam dažādus veidus, kā apgūt vielu, jāņem vērā gan bērna temperaments, gan tas, vai viņš informāciju labāk uztver vizuāli, ar skaņām u. tml. Uztveres spējām var piemērot mācību apguves veidus.

Sākumā ir svarīgi sekot līdzi, lai bērns apgūst pašus pamatus, piemēram, reizrēķinu. Pamati būs nepieciešami arī nākamajās klasēs, un to nezināšana sagādās grūtības izpildīt sarežģītākus uzdevumus. Bērnu vajag motivēt. Noteikti ir nodarbes, kas bērnu aizrauj un stimulē viņu izdarīt nepieciešamo, tāpēc rūpīga un laicīga mājasdarbu izpilde var nodrošināt to, ka bērnam atliek laiks pievērsties savām interesēm. Tajā pašā laikā ir būtiski raisīt interesi arī par mācību procesu, daudz ko var pārvērst par aizraujošu atklājumu. Tomēr vienmēr jāņem vērā – ja bērns cenšas, bet netiek galā, ir nepieciešams palīdzēt, skaidrot un rast risinājumus.

Foto: istockphoto.com

Vecāku iesaistīšanās mājasdarbu izpildē

Ja vecāki uzskata, ka mājasdarbi ir nozīmīga bērna mācību sastāvdaļa, viņi to var izrādīt, atvēlot noteiktu laiku un vietu to izpildei. Tādējādi bērns zina, ka viņam ir sava vieta, kur mācīties un kur ir viss nepieciešamais mācībām (bērniem ļoti patīk, ka ir visas nepieciešamās pildspalvas, zīmuļi, lineāli, lapas u. tml.), un ir noteikts laiks, kad to darīt. Īpaši labi, ja bērnam jau iepriekš ir bijusi noteikta dienaskārtība, kurā līdz ar skolas sākšanos ir iekļauta arī mājasdarbu izpilde. Protams, ideāli, ja laikā, kamēr bērns mācās, vecāki neskatās televizoru, neklausās skaļu mūziku vai istabā pa telefonu nerisina personiskas sarunas. Vecāki var lasīt, rakstīt vai citādi strādāt darbu, kas prasa domāšanu un liek ievērot klusumu un radīt nopietnu gaisotni, lai varētu netraucēti mācīties.

Kamēr bērns mācās, laiku pa laikam var ieskatīties, kā viņam veicas, apjautāties, vai bērns ar visu tiek galā, vai nav nepieciešams kaut ko izskaidrot. Bērnam jāpalīdz apgūt mācīšanās paradumi. Piemēram, ja ir uzdots uzdevums, kura izpildei ir dotas divas nedēļas laika, vajag izskaidrot, kā soli pa solim to izpildīt un neatlikt uz pēdējo brīdi, lai neraisītu lieku stresu. Šādā gadījumā var palīdzēt ar tēmas izvēli, satura izveidi, informācijas meklēšanu un melnraksta rakstīšanu. Skolēnam jāmāca plānot savu laiku, jārunā par to, cik laika viņš paredz katra mājasdarba izpildei, un pēc tam jāsalīdzina ar reāli patērēto laiku.

Ja skolēnam ir nepieciešama palīdzība, uzdevumi nav jāpilda viņa vietā. Viela ir jāskaidro, jāizvēlas līdzīgi piemēri, ar kuriem parādīt, kā bērns patstāvīgi var atrisināt nesaprotamo uzdevumu. Var arī uzdot dažādus uzvedinošus jautājumus, uz kuriem atbildot, skolēnam taps skaidrs, kā nonākt līdz risinājumam.

Ja bērnam kāds priekšmets tomēr sagādā problēmas dienu no dienas, vislabāk sadarboties ar skolotāju, apjautājoties, kā efektīvāk bērnam palīdzēt saprast un kas nepieciešams, lai vielu labāk apgūtu. Reizēm skolēniem ir problēmas, jo viņi nav iemācījušies pamatlietas, tās vairs netiek atkārtotas, bet uzdevuma izpildei ir nepieciešamas. Tādā gadījumā vecāki mājās var palīdzēt apgūt pamatlietas, kas palīdzēs vieglāk risināt sarežģītākus uzdevumus. Jāseko līdzi, vai bērna sapratne uzlabojas. Parasti bērniem, kas spēj atrisināt sarežģījumus, rodas jauns stimuls mācīties, bet, ja neviens nespēj izskaidrot tā, lai bērns saprastu, bērnam nolaižas rokas.

Arvien vairāk ir iespējams iesaistīties dažādās attīstošās aktivitātēs, apmeklēt interaktīvus muzejus, kas ir izglītojoši un kas var radīt gan papildu interesi par mācībām, gan ieviest lielāku skaidrību par mācību vielu. Bērni var spēlēt gan attīstošas spēles, gan apmeklēt bibliotēku, muzejus, izglītojošus pasākumus. Bibliotēkā var paņemt gan mācībām nepieciešamo grāmatu, gan kādu grāmatu izklaidei, ko būs iespējams lasīt pēc mājasdarbu izpildes. Bērns būs priecīgs, ja vecākiem varēs lasīt priekšā vai kopīgi iepazīties ar grāmatas saturu.

Pirmajās klasēs bērnam ir ļoti svarīgi, ka vecāki ir ieinteresēti tajā, ko viņš dara, un novērtē viņa sasniegumus. Sasniegumu novērtēšana ir svarīgāka arī tālākajās klasēs. Nevajadzētu uzlikt latiņu, ka skolēns var apmeklēt kādu pasākumu tikai tad, ja visos priekšmetos ir saņēmis noteiktu novērtējumu, jo reti kuram bērnam visi priekšmeti padodas vienlīdz labi. Vairāk jānovērtē bērna centība, neatlaidība un vēlme rast risinājumus, turklāt labi, ja vecāki spēj parādīt dažādus risinājuma veidus, nevis tikai norāda – izmācies un neprasi man, kā to izdarīt. Ir svarīgi ielikt pamatu, lai ar laiku bērns spētu patstāvīgi rast risinājumus. Arī mums visbiežāk, ja sākam jaunu darbu, sākumā ir kāds, kurš izskaidro, kamēr apgūstam jauno vielu. No bērna būtu par daudz prasīts, lai viņš visu uzreiz saprot pats. Iepazīstoties ar citiem bērniem un viņu vecākiem un veidojot draudzīgas attiecības, ir iespējams organizēt, ka noteiktus mājasdarbus skolēni risina kopīgi un vecāki uzrauga, lai laiks tiktu pavadīts lietderīgi.

Lai arī tas neliekas cieši saistīts, bet, ja vecāki iesaistās skolas dzīvē, bērni redz, ka vecāki novērtē skolu un to, kas tajā notiek. Tāpēc vecākiem jāapmeklē dažādi pasākumi, jāpalīdz tos rīkot, jāapmeklē vecāku sapulces. Ja mājās tiek runāts ne tikai par vecāku darbu un kaimiņu būšanām un nebūšanām, bet arī par to, kas notiek skolā, kas jauns un ko bērns apguvis, viņš saprot, ka vecākiem ir svarīgi, kas notiek viņa dzīvē, kuras neatņemama sastāvdaļa ir mācības.

No Cālis.lv foruma

  • «Vissvarīgākais ir pirmais ceturksnis, tur nu vecākiem ir jāsēž klāt un jāapbruņojas ar milzīgu pacietību, jo tas ieliek pamatu turpmākajam.»

  • «Mana pieredze. Savam dēlam, tagad jau 3. klase, regulāri jāpārbauda izpildītais. Ja vajag, jāsēž blakus un jādod padomi, bet neko nesaku priekšā, lieku domāt. Projektos un radošajos darbos rādu paraugu, kā vajadzētu darīt. Manam bērnam vajadzīga kontrole, citādāk izlaižas – neizpilda mājasdarbus vai izpilda pavirši. Bija laiks, kad mēģināju atstāt mājasdarbus paša ziņā, par rezultātiem pārliecinoties e-klasē. Nekas labs nesanāca – neieskaitīts un sliktas atzīmes vairojās rekordlielā ātrumā. Puika ir gudrs, ar vieglu galvu, bet viņam patīk slinkot un labāk dauzīties ar draugiem vai sportot. Visgrūtāk iet ar lasīšanu – ļoti nepatīk, dara to tikai tad, kad piespiežu. Sēžu blakus un lieku skaļi lasīt priekšā.»

  • «Bērns no bērna atšķiras, un vienas receptes nav. Mans vecākais dēls mācās ceturtajā klasē, un ar mācībām iet diezgan grūti. Es šad tad pārbaudu viņa mājasdarbus, un, ja redzu, ka ir kļūdas, mācāmies kopā. Priekšmetos, kur viņam nav grūtību, ļauju, lai mācās pats, galu galā, tie ir viņa mājasdarbi, ne mani. Viņš pats lūdz palīdzēt, ja kaut ko nesaprot.

    Jaunākā iet otrajā klasē, un nav pat ienācis prātā kaut ko pārbaudīt, jo viņa saņem ļoti labus vērtējumus un ir ļoti apzinīga. Nepildīt mājasdarbus bērniem vēl nav ienācis prātā, manuprāt, tur ir svarīga vecāku stingra nostāja – nav iespējams nepildīt, un viss.»
  • «Pirmā klase, dvīņu puiši. No pirmās dienas nesēžu blakus. Ja jautā, palīdzu un paskaidroju, ja nejautā, prasu atrādīt izpildīto, saku, lai izlabo attiecīgās kļūdas. Visus mājasdarbus pilda ļoti apzinīgi. Ceru, ka tas tā arī turpināsies. Novērtējumi ir labi.»

  • «Man jau patīk, ka bērns atnes un parāda izpildīto mājasdarbu. Ja kļūdas, tad izrunājam un izlabojam kopā. Vajag uzmanīties no atbildes «Nekas nebija uzdots». Mēģinu sekot, lai vismaz kaut ko ieraksta dienasgrāmatā.»

  • «Pirmajā klasē mēģināju sekot līdzi, t. i., sēdēt klāt. Bet beigās nonācām pie tāda varianta, ka meita pati pildīja mājasdarbus un, ja kas nesaprotams, nāca prasīt. Ja vajadzēja, parādīju, kā jādarbojas ar vārdnīcām, kā internetā atrod un atlasa projektiem vajadzīgo informāciju.

    Pievēru acis uz nepildītiem mājasdarbiem un sakodu zobus par «nv» un sliktiem vērtējumiem. Viņai jāsaprot, ka mācās sev, nevis tikai man par prieku. Un vēl jau vajag arī «burkānu» – uzslavas par labām atzīmēm un skolotājas atzinīgiem vārdiem. Šobrīd 4. klasē reizēm pati atnāk sēdēt blakus, lai pildītu mājasdarbus, bet pamatā tos izpilda pati.»
  • «Klāt nesēžu. Pārliecinos, ka ir izpildījis. Ja redzu rupjas kļūdas, parādu un prasu, lai izlabo, bet šo to atstāju, lai skolotāja labo un bērns pats pēc tam izdara secinājumus.»

  • «Nekad neesmu sēdējusi klāt, pārbaudījusi vai kontrolējusi. Jau no pirmās klases abi tiek galā paši (4. un 11. klase). Vienīgi, ja redzu ieslēgtu datoru, jautāju, vai ir izmācījušies.»

  • «Savējiem sēdēju klāt tikai 1. klasē. Šobrīd tikai pajautāju, vai ir izmācījušies. Ja otrklasniece kaut ko nesaprot, palīdzu, bet parasti visu saprot. Somu un dienasgrāmatu gan pārbaudu katru dienu, lai nebūtu kaut kas aizmirsts. Astotklasniekam vairs nevaru nekur palīdzēt, viņš gudrāks par mani.»

    Iveta Rozentāle

Citi noderīgi raksti

Skolēnu formas tērpi – par un pret

Bērna frizūra skolas gaitās 1. daļa

Par savu bērnu skolas gaitām varat aprunāties Cāļa forumā

Skolēni