Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Nodevība, krāpšana, vai to var piedot no sirds?

banderasa

Labdien jaukā cāļu tauta. Piereģistrējos ar citu niku, lai nav nekādu domstarpību. Ko gribu šādi izliekot savu sāpi? Neko, vienkārši gribu no tās atbrīvoties.

Zinu, ka komentāros būs daudz nosodījumu un ieteikumu, ka esmu muļķe, to visu zinu, bet šoreiz lūgums ir par citu, nevis kā nosodīt, bet kā piedot.

Tad nu stāsts vecs kā pasuaule, vīrietis mani krāpa. Abi vairs neesam nekādā pusaudžu vecumā, aiz muguras abiem pa vienai neizdevušai laulībai, šobrīd kopā jau tuvu desmitgadei, bērni pieauguši, viens otrs jau vec....kārtiņā pat ticis. Kopīga sadzīve, māja, mērķi....Kad vēl tikko sākām tikties no viņa puses taureņi lidoja un šķīda (īstenībā visai ilgi, vairākus gadus), man mēreni lidinājās, taču ar laiku viņa taureņi pierimās, bet mani tikai auga augumā. Varu roku likt uz sirds un teikt, ka no dienas uz dienu mana mīlestība pret šo cilvēku kļuva tikai spēcīgāka un spēcīgāka, un varbūt tāpēc īsti neredzēju, ka viņu tas smacē.

Vienmēr esmu bijusi dzīves optimists un tāds kā dzinējs, kas visu velk uz priekšu, savā laikā visu sākām no nulles, un ziniet visās jomās stāvoklis uzlabojās. Savu vīrieti cienīju, mīlēju un atbalstīju, jebkurā dzīves situācijā. Un no viņa puses ikdienā nebija nekādas pazīmes, ka nav attiecībās piepildījuma. Mājās viss kārtībā, pabarots, apčubināts, viss tīrs un kārtīgs, gultā, perfekti, neesmu no tām, kam sāp galva, vienmēr esmu gatava jauninājumiem, pat nezinu vai ir lietas ko neesam tur mēģinājuši un darījuši. Ikdienā nekādu pazīmju par to, ka šis skraida apkārt īsti nebija, no darba mājās, ikdienas pienākumi utt, neko neslēpa...vienīgi palika tāds nu dikti mīļāks pret mani, nu tā usi pusi pilnīgi.

Laikam jau mana sievišķā intuīcija ir tik spēcīga, ka tomēr pēdējajā mirklī tomēr sapratu, īsti labi nav. Apskaidrība nāca tā pēķšņi, vienā dienā, jo līdz tam biju pilnīgi par visiem 100 pārliecināta, ka manējais nekad neko tādu man nespētu nodarīt, taču...

Tagad sīkumos neiedziļināšos kā viss notika (diskusijas laikā gan jau padalīšos), taču bija traki, tas nebija aizgāju izdarīju, tas bija romāns, dienesta romāns.

Sākumā, kas - šoks, pasaule sabruka vienā mirklī, visi sapņi un dzīves mērķi sašķīda drumstalu gabaliņos, tas nav vārdiem aprakstāms. Ja tas būtu noticis pakāpeniski, ja būtu bijis laiks tam sagatavoties, varbūt būtu savādāk, bet tā...nenovēlu to nevienai.

Kad jau mazliet atguvos, tad ļoti daudz par šo visu izrunājāmies, kas, kad un vispār kāpēc tas notika, rezultāts?

Abi gribam mūsu attiecības tomēr saglabāt, jo “it kā” taču mīlam viens otru, par viņu neesmu vēl pārliecināta (jo joprojām sāp un ticība ir zudusi), par sevi, nu jau arī vairs nē... ko daram, šobrīd, pēc viņa iniciatīvas abi apmeklējam psihologu, piedalamies dažādās lekcijās par attiecību saglabāšanu, es.....meklēju piekto stūri istabā, lasu dažādu literatūru par piedošanu, appmeklēju visādas muļīgas lietas, ar ko nodarbināt savu prātu, viņš, beidzot sāk redzēt manī to ko nav redzējis gadiem, uzvedās tā kā nav uzvedies gadiem, bet.....es, kas visu dzīvi esmu bijusi optimismu optimists, vairs nevaru, esmu iedzīvojusies pamatīgā depresijā ar visām no tā izrietošām sekām, pašcieņa ir zem jebkuras kritikas (kaut esmu diezgan pievilcīga, citās reizēs par vīriešu uzmanību sūdzēties nevarētu), mani vienkārši tas grauž no iekšas.

Tad nu jautājums, ja es tiešām no visas sirds gribu viņam un sev šo visu piedod, vai pietiek tikai ar manu gribēšanu, kā noticēt sev un piedot, lai gūtu iekšējo sirdsmieru?

Ieteikums par šķiršanos, laikam īsti vietā nebūs, jo arī šķiroties ar nūjiņas palīdzību nebūs tā, čiks un viss gatavs, jauna dzīve, viss vecais aizmirsts. Un, lai ko Jūs teiktu šobrīd mans mērķis nav šķiršanās, bet gan cīņa, un pirmām kārtām ar sevi, kā savest sevi kārtībā?

Ja kādai ir bijis līdzīgi (varbūt cita situācija) bet sajūta, kad gribas piedot, kā to panāk? Kas man tajā galviņā jāsakārto?

Namiria

Iesaku pieiet šim jautājumam nedaudz filozofiski. Padomā - cilvēki mūsdienās dzīvo ilgu mūžu, vai nebūtu nedaudz naivi domāt, ka 30+ gadus kāds var pilnībā sevi fiziski atdot tikai vienam cilvēkam? Protams, tas ir iespējams, bet mana sirds saka, ka tas ir returms.

Man liekas, ka liela daļa sāpes, kad kāds krāpj, ir no tā, kaa liekas, ka tas ir kaut kas personisks, un ka tas nenotiek ne ar vienu citu. Statistika rāda, ka tas notiek ar ļoti daudziem, tātad, tu neesi vienīgā.

Pasaulē ir daudz citu problēmu (arī tavā dzīvē), nevajag tik ļoti ieciklēties uz to, ko cits dara. Nekad nespēsi nevienu līdz galam izkontrolēt (un arī nevajag, jo tad tā sāk palikt jau par cita dzīves dzīvošanu). Iemācies pati sev būt lielākais balsts un iet caur dzīvi ar tīru sirdsapziņu un laimīga.

gurkjiits

.. tas jau Tev pašai labāk zināms : vai neieklausīsies pat balss intonacijā, kad kāds(a) šamam pazvanīs, vai neprasīsi - kas zvanija, vai varēsi palaist uz salidojumu, copi, komandējumā utt un gulēt tumsā blenžot griestos....

Papildināts 10.10.2017 11:06:

... piedot ir viegli...aizmirst grūti


Ах вот оно что, Михалыч!!!

Ļaunu nepieminu - atriebšos, aizmirsīšu.

Piekrītu Namirias viedoklim.

un arī tas, ka otru sāk uzskatīt par savu privātīpašumu.

Kad jau mazliet atguvos, tad ļoti daudz par šo visu izrunājāmies, kas, kad un vispār kāpēc tas notika, rezultāts?

Ja daudz izrunājāties, tad taču Tev arī paskaidroja, kāpēc. Kāds bija vīra viedoklis, kas viņam trūka?

Kāpostgalva

es visu nelasīju, pārāk gari. bet uz tēmas pieteikumu atbildot - atkarīgs no cilvēka, bet es domāju, ka pilnībā piedot un aizmirst to nav iespējams. turklāt, ja tas ir aizķēris tā, ka depresija un pašapziņa sagrauta.

ir gan jau cilvēki, kas uz šādu faktu skatās filozofiskāk un vieglāk, bet viņus arī šāda atklāsme tik ļoti nesadragā.


Viss panākams - kamēr vēl acīs skatās,Viss iespējams - kamēr vēl vārdā sauc.(I.Z.)

Сергей Жадан: ...и поэтому все, чего ты боишься, как оно ни зовется,
тебя не касается, пока не начнется.

izsaku līdzjūtību...

Laiks, laiks un tikai laiks....un taisnība ir jau visiem iepriekšrakstītājiem.

Ja jau esi cālī, tad jau būsi sapratusi, ka krāpšana ir absolūta dzīves realitāte diemžēl...Tam jautājumam tiešām jāpieiet filozofiski...citādi aizies ciet!

Tiešām neticu, ka ko tādu var aizmirst! Bet nu garantijas nav un nebūs...Tad jādzīvo vienai.

Laurite

Ko saka? Tāpēc, ka visa kā bija par daudz, tāpēc, ka dzīve pārāk mierīga, tāpēc, ka sajutās kā ērglis pie krūts sev sisdams, da es, da es... redz, kāds es varens! Tāpēc, ka jauns skuķis uzsmaidīja, un vīrišķais ego ņēma virsroku. Trūka dievinājuma

Undomiel

banderasa
Trūka dievinājuma
Trūka dievinājuma pēc tā visa, ko tu uzskaitīji? Kotletes, minets, apčubināts priekšā un pakaļā, gultā un virtuvē, un viņam pietrūka dievinājuma? Lai nestāsta!

banderasa
nu klasika!!

Tieši tā arī notiek labās laulībās! Pārāk labi, pārāk ērti, mierīgi...

Nezinu ko tur darīt! Pati ar bieži esmu par šito domājusi. Nu nav tādas receptes laimīgai dzīvei, bet lielākoties krāpšanā ir vainīgs pats krāpējs! Tie ir viņa iekšējie tarakāni, kas tur danco! Gan aiz labas, gan aiz sliktas dzīves.

Undomiel
Kotletes, minets, apčubināts priekšā un pakaļā, gultā un virtuvē,
Tā jau nav dievināšana, tā ir apčubināšana.

Dievināšana, tas kaut kas cits.Tas vairāk attieksmē izpaužas- kāds tu gudrs, atjautīgs, cik labi to izdomāji. Jaunām meitenēm tas dabiskāk izdodas.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18362051
Lasīt vairāk