Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Bioloģiskie vecvecāki

Naula_Lauva

Sveiki!

Vai kādam ir pieredze uzmeklējot bērnu vecvecākus? Mani bērni meklē atbildes. Vairākās sarunās jūtu, ka ir sāpe par nezināmo pagātni, kā mazais pats saka:"mēs esam mīklas, daudz nezinām par to, kas ar mums noticis".

No bāriņtiesas vispār nesaņēmu info, ka ir dzīvi citi radinieki izņemot vecākus, bet uzzināju, ka ir tēva (kurš bija vardarbīgs) vecāki dzīvi.

Ir niecīga, bet tomēr iespēja, ka bērni varētu rast kādu atbildi un iegūt vecvecākus. Ir liela iespēja, ka tas ienestu naidu mūsu attiecībās un atvērtu durvis uz tikšanos ar tēvu.

Vai kādam ir pieredze kā bērnam, kurš audzis pie ne bioloģiskajiem vecākiem par vecvecāku satikšanu/nesatikšanu?

Vai kādam ir pieredze meklējot bērnu izcelmes saknes?

Bērniem 9 un 7 gadi.

skaim

Sveika.

Ja bērni ir adoptēti, tad visa informācija par bērnu pagātni un vecākiem ir pieejama vienīgi kārtojot bērnu adopcijas pieteikumu. Tad bāriņtiesa izdod visu pieejamo informāciju par notikušo ģimenē, sēdēm, tiesām, bērnu iepriekšējās atrašanās vietas u.t.t.

Man izdevās uzzināt samērā daudz par nu jau savu bērnu. Ir māsa, ir vecmāmiņa. Nav informācijas par tēva brāli, kā arī pilngadīgajām pusmāsām.

Bērnam vēl nav intereses ne par ko, izņemot mūs, kaut arī reizēm stāstu kā viņa ienāca mūsu ģimenē.

Bērniem šobrīd esmu aizbildnis. Ir zināmi tikai vecāku vārdi un uzvārdi, bet bērni gribētu satikt vecmāmiņu, zinu, ka tāda ir, šobrīd nezinu vārdu.

Interesē vai kāds ir mēģinājis atjaunot attiecības ar vecvecākiem un kā ar to veicās.

Bērni pie manis nonāca jau samērā lielā vecumā, tāpēc zin, ka esmu otrā mamma.

Dzeerveniite

Naula_Lauva
Kàpèc tas ienestu naidu? Un kàpèc viñi nedrìkst satikt tèvu?

esenif

vai kāds ir mēģinājis atjaunot attiecības ar vecvecākiem un kā ar to veicās.
Protams, gana daudzi uztur attiecības ar bērnu radiniekiem. Jo īpaši aizbildņi, kam tas ir pienākums. Veicas dažādi - viss atkarīgs no iesaistītajām personām (viņu motivācijas, komunikācijas prasmēm un citiem faktoriem), kā jau jebkurā jautājumā.

Bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar brāļiem, māsām un vecvecākiem, kā arī citām personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, ja tas atbilst bērna interesēm (saskarsmes tiesība). CL 181. p.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Mana bērna vectēvs it kā izrādīja interesi, bet realitātē nekad nav piekritis satikties un runāties. meitai jau 17, viņa vairs arī neizrāda interesi.


;-)

Es nediskutēju par to vai bērniem ir vai nav tiesības satikt savus radiniekus. Es jautāju saviem bērniem, kā viņi jūtas, vai viņi vēlas satikt.

Tēvs ir bijis fiziski vardarbīgs un pēc man sniegtās mutiskās informācijas ir bezpajumtnieks un dzīvā vecmāmiņa ir viņa mamma. Tēvu bērni neatceras un savā iztēlē idealizē.

Bērnu mamma nav izrādījusi interesi par bērniem nu jau divus gadus, uz tiesas sēdēm nav ieradusies.

Par vecvecākiem uzzināju caur pazīšanos, bet par to, ka ir dzīvi vecvecāki un kā viņus sauc- bāriņtiesa nav informējusi.

Es jautāju pēc padoma un pieredzes. Nevaru iedomāties sevi nezinot savu omīti, bet ar vecomammu nekad nav bijušas mīlošas attiecības. Par abiem šiem variantiem arī runāju ar bērniem, ka var būt visādi.

Naula_Lauva

Nez. Maziņi vēl, protams. Bet (no sarunām ar sava bērna biovectēvu) sapratu, ka viņu ģimene ir priecīgi uzzināt, ka bērns veselīgs un pie vietas, bet sastapt nevēlas. Jo pusbrālis (22 gadi) un pusmāsas (13-14 gadi), kuri aug pie biovecvecākiem, vispār nav informēti par manas meitas eksistenci. Un netikšot informēti, ja vien paši ko neuzrakšot.

Uzzināt par biovecākiem un vecvecākiem var no bērnu lietas materiāliem - vismaz vārdus un pers kodus, tālākais jau roku veiklība un prasme iegūt informāciju , es zinu i mobilo, i adresi bioopim. Ja nu bērns kaut kad sagribēs pats aiziet un iepazīties, būs iespēja.

Par Tavu jautājumu. Diez, cik patīkama un draudzīga būs ome, kuras dēls ir agresīvs bomzis? Man gribētos izdomāt, ko es darīšu, ja šis kungs 1) ieradīsies pie mammas, kad tur būs mani bērni; 2) ieradīsies pie manis un bērniem, kad pats sadomās. Un galvenais - kādu iespaidu šī sastapšanās atstās uz maniem bērniem. Kā viņi jutīsies, ideālā sapņu papiņa vieta sastopot kaut ko pabriesmīgu? Jo mūsu bērni taču ir mazi, pūkaini memmīši, kas par to pasauli, kuru rāda Degpunktā, neko nezina. Un otrs - vai tik maziem obligāti būtu jāredz dzīves tumšākā puse, īpaši jau tad, ja viņi no tās izrauti pusapzinīgā vecumā? Vai tas nevar pamodināt mazvērtības un zemas pašapziņas vilni? (jo vismaz manam bērnam tāpat jau ir zema pašapziņa).


;-)

Es jautāju pēc padoma un pieredzes. Nevaru iedomāties sevi nezinot savu omīti, bet ar vecomammu nekad nav bijušas mīlošas attiecības. Par abiem šiem variantiem arī runāju ar bērniem, ka var būt visādi.
Vai esi augusi svešā ģimenē? Ja nav tādas pieredzes, tad visas asociācijas kļūdainas. Svešā ģimenē augošam bērnam savi radinieki ir svarīgi ne tik daudz attiecību dēļ, kas var būt, kā daļa no sevis, ko svarīgi apzināt. Ja iespēja uzturēt labas attiecības, tad tas jau ideālais variants.

Kā viņi jutīsies, ideālā sapņu papiņa vieta sastopot kaut ko pabriesmīgu?
Pirmkārt, savus vecākus redz savādāk, ne tik kritiski kā svešus cilvēkus. Otrkārt - jo ātrāk tā reālitāte zināma, jo mazāk sapņu pilis, kas nākotnē var radīt smagas zemestrīces. Tukša vieta nekad nepaliek - bērni daudz domā par savām īstajām ģimenēm pat ja vispār par to nerunā, jo tā ir daļa no viņiem.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/
skaim

Manā situācijā attiecības ar bioloģiskajiem radiniekiem ir tāda pat kā doroty. Ir vecmāmiņa, kas nevēlas ne redzēt, ne ko zināt par mazmeitu un priecājas, ka tiks nodots bērns adopcijā. Un māsai netika un netiks stāstīts par māsiņu.

Kas attiecas uz taviem bērniem, tad nevajadzētu likt šķēršļus tikšanās iespējām ar saviem bioloģiskajiem tuviniekiem, ja tuvinieki paši meklē iespēju tikties ar bērniem. Ja nemeklē, tad vai nu ir kauns, vai nav vēlēšanās.

Varbūt vari bāriņtiesā pajautāt informāciju par vecmāmiņu, viņu domas par tikšanās iespējām, viņas viedokli, jo bērni gan jau tika piedāvāti viņai, vecmāmiņas adresi. Varbūt lai bērni paši uzraksta viņai vēstuli ar piebildi, ja vēlas sazināties, lai raksta vēstuli uz bāriņtiesu ,lai tā nodod vēstuli bērniem. Tad arī zināsi un sapratīsi kas aiz tā visa slēpjas , ko var sagaidīt no šādas tikšanās un, vai tāda vispār ir iespējama un vēlama abām pusēm.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18384487