Saimniecība

Eiro ieviešana – valstiski diženi, iedzīvotājiem nenozīmīgi

Tuvojoties eiro ieviešanai, kas notiks 2014. gada 1. janvārī, saruna ar ekonomistu Aigaru Plotkānu par to, kā eiro ieviešana ietekmēs ikvienu no mums.

Lai arī valstiskā līmenī eiro ieviešana ir nozīmīgs solis, jo Latvija kā valsts būs paveikusi pēdējo sev izvirzīto lielo mērķi, sākot no neatkarības iegūšanas, iestāšanas Eiropas Savienībā, NATO līdz eiro ieviešanai, tomēr ierindas cilvēkam eiro ieviešana dzīvi būtiski neietekmēs. Un, ja neskaita ērtāku norēķināšanos ceļojot un ietaupītus 5 līdz 20 eiro par valūtas konvertāciju, citādi mājsaimniecībā ikdienā ieguvumus no eiro ieviešanas īpaši just nevarēs, jo īpaši pirmajos gados.

Foto: istockphoto.com

Valstiskā līmenī, protams, var runāt par tirgus atpazīstamību investoru acīs, Eiropas iekšējā tirgus robežu izzušanu un tamlīdzīgi, ieguvumi ir valstiskā un pašvaldību līmenī, tomēr tas nenozīmē, kas tas transformējas iedzīvotāju maciņos un skar ikdienas ģimeni ar bērniem, cilvēkus, kuri katru mēnesi apdomā, kā apmaksāt visus rēķinus. Pētījumi liecina, ka tikai 15% iedzīvotāji var neuztraukties, kā katru mēnesi apmaksāt rēķinus. Pārējie, kas dzīvo no rokas mutē, nejutīs īpašu starpību, vai maksāt latos vai eiro, kā viena, tā otra ir nauda – maksāšanas līdzeklis, dažiem arī uzkrāšanas līdzeklis, no tā naudiņas vairāk vai mazāk nepaliek.

Cilvēkus satrauc eiro ieviešana, viņi jūtas nedroši

Ir loģiski baidīties. Ķīniešu sakāmvārds norāda, ka jebkuras pārmaiņas ir slikti maskētas problēmas. Un tas, ka cilvēkam būs no jauna jāmācās izprast cenas, produktu un pakalpojumu vērtību, jāsaprot, cik jāmaksā par kredītiem, tas nav tik viegli, un būs nepieciešams adaptācijas posms. Bet mēs esam gana gudri, lai pie tā pierastu un pieņemtu to kā faktu, kā dzīves nepieciešamību.

Tādējādi lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju vienkārši nāksies pierast, ka ierastā lata vietā ar 1. janvāri būs jānorēķinās eiro valūtā. Pierast var pie visa, tikai tas prasīs kādu laiku. Līdzīgi kā ar pāriešanu no analogās televīzijas uz ciparu, tagad neviens vairs par to nesatraucas, visi ir pieraduši.

Vai šobrīd, pirms eiro ieviešanas, būtu nepieciešams ko īpašu darīt, ja neskaita īpašo latiņu sakrāšanu?

Ierindas cilvēkam ne. Protams, ja ir lieli uzkrājumi, var domāt, vai nepieciešams iegādāties zemi vai mājokli, jo skaidrs, ka to cenas tikai augs, bet citādāk vinnētāji ir tie, kas neko īpašu šobrīd nedara, jo pirkt zeltu vai nekustamos īpašumus peļņas nolūkos ir riskanti, tāpēc, ka neviens nezina, kā īsti būs, kāda būs situācija nākotnē. Ir prognozes, pieņēmumi kā būs – arī valstiskā līmenī, bet tam nav faktoloģiska seguma. Jo arī citās valstīs, kur ieviests eiro, iet dažādi. Un ja tagad pajautātu igauņiem, kas tieši ir uzlabojies, daudzi vienkārši paraustītu neziņā plecus.

Arī Grieķijas krīze parāda, ka iejaukšanās var notikt par vēlu un ar nepareizajiem līdzekļiem. Tāpēc iestāšanās eiro zonā negarantē stabilitāti, jo arī tajā tiek pieņemti nepareizi makroekonomiski lēmumi. Domājams, ka latvieši daudz pozitīvāk uztvertu pāreju uz eiro, ja par to atklāti runātu – nevis tikai pozitīvajiem ieguvumiem, bet arī reālajām ēnas pusēm. Piemēram, Grieķijā inflācija pusgada laikā sasniedza 6 %, Itālijā trīs gadu laikā cenas dubultojās. Tā arī ir realitāte.

Kāpēc tieši šobrīd Latvija vēlas pāriet uz eiro?

Ne tāpēc, ka būtu visatbilstošākais brīdis. Tā viss ir sakritis un nākamgad tas vairs nebūs iespējams, jo uzrādīt tik labus rezultātus, kas ir atbilstoši Māstrihtas kritērijiem, vairs nebūs iespējams, tai skaitā tik zemu inflāciju. Arī Latvenergo jau paziņojis par elektroenerģijas tarifu paaugstināšānu, kas likumsakarīgi sadārdzinās arī visu pārējo. 

Nevar teikt, ka mērķtiecīgi ir strādāts pie tā, lai izdotos ieviest eiro, drīzāk tā ir sanācis. Un var pat teikt tā, ka vienīgais auglis no krīzes būs eiro ieviešana. 

Par krīzi vispār ir trīs viedokļi. Pirmais. Krīze nemaz nav bijusi. Otrais. Krīze ir pārvarēta. Tā tas ir valstiskā līmenī, tomēr attiecībā uz vidējo patērētāju tikai neliela daļa jūt reālu uzlabojumu – tie, kas strādā eksporta nozarēs vai kuriem nedaudz ir pielikts pie algas. Lielākā daļa tomēr var teikt, kā slikti dzīvojām, tā joprojām slikti dzīvojam. Trešais. Krīzes pārvarēšana ir kā Pirra uzvara. Pirrs savā kaujā zaudēja tik daudz kareivju, ka viņam nācās teikt, vēl viena šāda uzvara  un mūsu vairs nebūs. Šajā gadījumā tik daudz tautiešu ir aizbraukuši uz citām valstīm, Latvijai ir milzīgs valsts parāds, kas ir jāatmaksā, daudzi šajā laikā ir bankrotējuši, zaudējuši savas mājsaimniecības, daudzi ir parādpiedziņu sarakstos. Ja arī uzvara ir, tad tā ir nosacīta, jo zaudējumu ir pārāk daudz. Ne jau valdība uz saviem pleciem iznesa krīzi, to izdarīja ikviens Latvijas iedzīvotājs, jūtot to savā maciņā un ikdienas dzīvē. 

Iestāšanās eiro zonā nes līdzi daudz risku.

Tad būs jārēķinās, ka ne tikai mūsu pašu problēmas mūs ietekmēs, bet arī eiro zonas problēmas, jo līdz ar eiro ieviešanu mums būs vienota ekonomiskā asinsrite. Ja Francijā būs krīze, tad to izjutīsim arī mēs. Un jāņem vērā, ka Eiropa nav augošākā ekonomika, tāpēc nāktone nav tikai spoža un skaista. Mēs iestāsimies klubiņā, kurā arī ir krīzes un daļu no šo krīžu smaguma nesīsim uz saviem pleciem. Tas ir sociāli un politiski godīgi, tomēr cilvēciski tas ne vienmēr ir patīkami un viegli. 

Joprojām ir valstis, kuras paliek pie savas valūtas – gan Lielbritānija, gan Zviedrija, Dānija. Tātad ir iespējams iet savu ceļu, realizēt savu monetāro politiku. Tomēr valstiskā līmenī nenoliedzami eiro ieviešana ir loģisks solis un attaisnots risks, tā nav avantūra. Daudz kas tiek solīts līdz ar eiro ieviešanu, tomēr tas viss ir vēlmju līmenī, iespējamais tiek uzdots par faktisko. Nevar runāt arī par to, ka nenotiks cenu celšana, jo jebkurā gadījumā viss tiks apaļots uz augšu, tātad lētāks nepaliks noteikti. 

Vai pastāv iespēja, ka eiro tomēr netiks ieviests?

Visdrīzāk, ka ne. Kārts jau ir izlikta, tātad tā īsti nav iespējams atkāpšanās ceļš. Tikai tad, ja pēkšņi tomēr sāktos valdības krīze, atklātos kāds liels korupcijas skandāls, pastāvētu neliela iespēja eiro neieviešanai.

Tajā pašā laikā šis nav īstais brīdis pāriešanai uz eiro. Ir valstis, kuras šobrīd nogaida, kā attīstīsies situācija eiro zonā. Labāk to būtu darīt pēc kādiem trim gadiem. Tomēr cilvēki nekad nebūs gatavi šim solim. Arī tad, ja tas notiktu pēc trīs gadiem un būtu vislabākais brīdis to darīt. Un valdības līmenī eiro ieviešana ir dižens mērķis. Tikai jautājums, ko tā darīs pēc tam. Var, protams, tiekties uz Eiropas Savienības vidējā attīstības līmeņa sasniegšanu, stratēģiskā attīstības plāna ieviešanu, tomēr tie ir grūti izmērāmi mērķi un tie nav stratēģiskie mērķi. Tāpēc jautājums paliek atklāts, proti, ko valdība darīs pēc eiro ieviešanas.

Iveta Rozentāle

Citi noderīgi raksti

Ģimene, nauda un finanšu sānsoļi

Jautājumi par naudu, kurus vajadzētu izrunāt pirms kopdzīves uzsākšanas

Par finansēm un ar tām saistītām tēmām dalieties pieredzē un viedokļos Cāļa forumos

Naudas lietas

Likumi un pabalsti

Izvēlies tapeti: Pavasara smarža