Izraksti no auto apdrošināšanas firmu protokoliem

Zaļais Opelis brauca man gan pa priekšu, gan aizmuguri, gan no sāniem,
un man nācas ilgi manevrēt, kamer es tajā ietriecos.
Es dzirdēju, ka sieviete rozā kleitā, kas vēlās pār manu motora
pārsegu, rupji lamajās, lai gan nekā tāda tur nebija.
Laterna, kas iznira no pagrieziena, nekad tur nebija bijusi. Tāpēc es
to sabraucu.
Kad sapratu, ka nevarēšu izvairīties no sadursmes, piespiedu gāzi un
ietriecos citā mašīnā.
Ārsts no ātras palīdzibas mani piedzerušos pataisīja mākslīgi.
Izbraucot no autostāvvietas, es nogriezos pa kreisi un ietriecos
policijas mašīnā, tieši tur, kur es to parasti daru.
Pirms tam es nemaz nezināju, ka ta mašīna ietrieksies manejā.
Nobraucis no šosejas, parliecinājos, ka ar bērniem viss kartibā, un
tikai tad uzbraucu virsū kokam.
Tas, kas man ieskrēja pakaļā, nebija nekāda mašīna, bet gan gatavais
buldozers.
Mums jau kursos mācīja, ka pirmais janobrauc ir tas, kurš ir mazāk
svarigs.
Es sāku smieties par cietušo nevis tāpec, ka esmu ļauns, bet tāpec, ka
viņš smieklīgi vārtījās.
Es nekad nevienam lidz šim nebiju uzbraucis, tāpēc nezinaju, kā to
pareizi darit.
Bet tā sieviete pilnigi neko nedarīja, kad es viņai uzbraucu.
Piedzēries bija mans brālis, nevis es. Bet, kā viņš tika pie stūres,
es nezinu.
Es domaju, ka lūka ir atvērta, bet kad izbāzu ārā galvu, izradījās, ka
tā nav.
Policijai es pateicu, ka neesmu ievainots, bet, noņēmis cepuri,
atklāju, ka ir ielauzts mans galvaskauss.
Pārmest man, ka esmu vainīgs, nu nekādi nevarēja, it īpaši, ja būtu
redzējuši tā cilvēka ģīmi.
Krustojumā dega te zaļa, te dzeltena, te sarkana - kurš gan tur varēja
ko saprast.
Es uzbraucu tam vīrietim, jo viņš neievēroja satiksmes noteikumus.
Lai kā es vinam mirkšķināju, viņš man tāpat drāzās virsū ar tālajām
ugunīm.
Es neatbildēju tāpec, ka tas policists, kurš mani izjautāja, uzvedās
tā, it kā es butu sabraukusi viņu, nevis to vīrieti.
Kā vēlāk izrādījas, tas, kam es uzbraucu, bija nevis vīrietis, bet
kaķis.
Es zināju, ka braucot nedrīkst turēt rokās mobilo telefonu, bet tobrīd
man pie rokas nekā cita nebija un tas zvanīja.
Tobrīd ceļš jau ta bija pilns, un tad vēl parādījas nobraukta
vecenīte.
Tajā dienā man piedzima dēls, ūdeņi jau bija nogājuši. Tāpēc es tā
steidzos. Vai jums tā nav bijis?
Tur neviens nebija vainīgs, jo izrādījas, ka mēs abi esam dzēruši.
Lai gan policists man sķita aizdomīgs, viņam neviens nekur nelika
pūst.
Sākumā es griezu pa kreisi un tikai tad pa labi, bet cietušais darīja
to pašu.
Es nekad tur nebiju redzējis šādas zīmes, kamēr nesapratu, ka esmu
pretējā joslā.
Veca sieviete tur vienmēr pastaigājas ar savu suni, kad es braucu uz
darbu, tāpēc man kaut kad nācās viņu nobraukt.
Rokas un kājas pec negadījuma man ir veselas, bet saprast gan es neko
nesaprotu.
Es zināju, ka mana sieva neprot braukt. Viņai pat nav tiesību. Es
viņai to aizrādīju, bet viņa vienalga neatdeva man stūri.