Vīnu pasūtījāt?

90-gadu beigas. Viens no pirmajiem ceļojumiem plašajā pasaulē, šoreiz - Spānija. Esam sajūsmā par skaisto Vidusjūru, palmām un cikādēm. Arī dzīvošana viesnīcā ir kas jauns - durvju slēdzene ar karti, kondicionieris, bagātīgs zviedru galds divas reizes dienā! Tā kā pieredzes ar šādu apkalpošanu nebija, visa jautrība tad arī sākās.

Paēdām brokastis un prom uz pilsētu, jūru. Nopirkām lielu skaistu vīna pudeli, ko vakarā romantiski uz balkoniņa ar skatu uz jūru pamalkot. Tad devāmies vakariņās. Ar ēdieniem - viss skaidrs, bet dzērieni esot atsevišķi par maksu. Labi, izmeklējam sev vīnu, pasūtam. Mums par pārsteigumu tiek atnesta liela pudele (bijām domājuši, ka būs pa vīna glāzei). Uz tās uzsprausts kaut kāds muļķīgs papīrītis. Saskatāmies ar vīru - nu labi, dzersim veselu pudeli, nav jau grūti tādu pieveikt vakara gaitā, tikai atmosfēra nav tāda priekš pāris stundu omulīgas sēdēšanas - bišķi ēdnīcas variants, tauta visu laiku mainās. Izdzeram vienu glāzi. OK, garšīgi. Izdzeram otru, sanāk jau sasteigti, bet nu nekas. Nolemjam, ka augšā pudeli nest nebūs pieklājīgi, bet esam taču samaksājuši, tātad pusdzertu neatstāsim. Tā nu bez baudas un ar piespiešanos ātri piebeidzam pudeli, bērns garlaikojas. Vēders pilns, gandarījuma nekāda. Uzvelkamies uz numuriņu, iekrītam gultā. Atceramies par savu romantisko ieceri padzert vīnu uz balkona - no šīs domas vien gribas skriet pavemt. Vakars sačakarēts.

Nākamajā vakarā esam gudrāki - vīnu vairs nepasūtam. Pie blakus galdiņa piesēžas krievu pāris un sauc bārmenim, lai atnes viņu pudeli. Skatāmies, malā saliktas rindiņā daudz aizsāktas pudeles, kur uz kakliņa uzlikti tie muļķīgie papīrīši ar istabiņas numuriņiem. Lietošanai visam viesnīcā pavadāmā laika garumā. Kā mēs ar vīru smējāmies par savu stulbumu un par to, kā par mums, iespējams, smējās oficianti, kad iepriekšējā vakarā varonīgi cīnījāmies ar to vīna pudeli.

JoJoJo