Atpakaļ PSRS
Reiz gatavojot rakstu par Ziemassvētku pasākumiem pansionātā un lūdzot dalīties atmiņās par svinēšanu senāk, pēkšņi apjautu, ka cilvēki toreizējo ikdienu atceras atšķirīgi vai pat vispār neatceras (arī es to skaitā), lai gan šajā ikdienā aizvadījuši ilgus gadus. Tāpēc nolēmu izveidot par tā saukto padomju laiku ikdienu tādu nelielu aptaujāto paziņu un interneta forumos lasāmo spilgtāko atmiņu kopsavilkumu. Protams, tās būs subjektīvas atmiņas (nedalot, kurā padomju laika desmitgadē tās notikušas), taču ieskatu kopainā tās sniegs.
- Foto: istockphoto.com
Lasot centīsimies izvairīties no vērtēšanas kategorijās (labāk/sliktāk, varēja/nevarēja, atgriezties/nosodīt utt.). Tā bija mūsu dzīve, un tajos laikos cita jau noteikti nebija. Tāpēc – vai atceries? «Atcerieties, kā mēs 1905. gadā?» tā, aizrāvies ar notikumu attēlošanu, reizēm ievaicājās kāds pasniedzējs augstskolā, kaut gan arī viņam tā bija tikai rakstītā, nevis piedzīvotā vēsture.
Skolēnu un studentu dzīve
Atceras kā pozitīvo (kādam gan noteikti pret jebko varētu būt arguments, ka kaut kādā ziņā vai salīdzinājumā ar ko citu tas nav bijis pozitīvi):
- mācību grāmatas deva skola, tās bija vienādas visās skolās, jo bija vienota programma;
- formas tērpi;
- parasti skolotājiem nerunāja pretī un respektēja vecākus cilvēkus;
- Jauno tehniķu stacijas, kur varēja būvēt modeļus, mopēdus, radio, pastiprinātājus utt.;
- visdažādākie interešu pulciņi skolās un kultūras namos;
- darbs kolhozā (studenti tur varēja dzīvot uz vietas, un, protams, tur bija izklaides) ražas novākšanas darbos gan skolēniem, gan studentiem, un LOTOS vienības vasarā;
- praktiski nebija tādu bērnu, kas neapmeklētu skolu;
- «Kārtība bija, nevis kā tagad, kad mazs kverplis zina tikai savas tiesības un neko nevari viņam izdarīt.»
Atceras kā negatīvo:
- skolā bija jāiet arī sestdienās.
Vienkārši atceras:
- pēcstundas;
- vasaras darbi nesekmīgajiem;
- dežūras skolas ēdnīcā vai garderobē;
- politinformācijas stundas, kad bija jāierodas ar burtnīcā ielīmētiem izgriezumiem no avīzes par svarīgāko politisko notikumu pagājušajā nedēļā;
- ierindas skates un aģitbrigādes;
- Arteks – nometne labākajiem pionieriem;
- bija populāras anketu un piemiņas klades;
- skolas somas nomaina jauna mode – diplomāti.
Bērnu rotaļas un nodarbes
«Pēc skolas pārģērbos un gāju laukā. Katrā gadalaikā un vecumā bija ko darīt, mājās nekad nesēdēju. Mūsdienās visi draudzējas «draugos», nevis reāli dzīvē. Jā, tehnoloģijas palīdz, bet tajā pašā laikā attālina,» atceras kāds to laiku bērns. Cits papildina: «Mēs izgājām no mājas un visu dienu rotaļājāmies, atgriezāmies mājās vien tad, kad iedegās ielu laternas. Mēs vizinājāmies ar velosipēdiem, laidām kuģīšus strautiņos, sēdējām uz žoga vai savā štābiņā un vienkārši pļāpājām. Visu dienu neviens pat nevarēja uzzināt, kur mēs atrodamies.»
Pagalmos bērni spēlēja klasītes, gurķus, Kaļimbamba, Kazakus-razboiņikus, augstāk par zemi, kariņu (ja nebija nekā cita, par ieročiem izmantoja kaut vai dadžus) un paslēpes. Paši gatavoja lietiņas, ar ko spēlēties – pūķus, lokus no paegļa vai lazdas, trubiņas pīlādžu pūšanai, par ūdenspistolēm pārvērta tukšas «Kastaņa» plastmasas pudeles, vāciņā izsitot caurumu. Ziemā celtie cietokšņi, aplieti ar ūdeni, reizēm atradās pagalmā līdz pat atkušņa pienākšanai. Lietainās dienās uz ielas raka grāvīšus, lai no lielajām peļķēm ūdens tecētu prom. Mājās spēlēja galda spēles: riču-raču, dambreti, cirku un domino.
Kino, TV, prese un radio
Televīzijas programmas bija kādas divas vai trīs, un tās sāka raidīt ap 17:00. Svētdienās sāka raidīt no rīta un varēja noskatīties pārraides «Kalpoju Padomju Savienībai», «Modinātājs» un «Ceļotāju klubs».
- Foto: istockphoto.com
Ikvakara ziņu pārraide, ko skatījās gandrīz visi, bija «Panorāma», cita, no Krievijas translēta, bija «Laiks». Skatījās hokeja translācijas, zinu daudzus, kam iecienīta pārraide bija daiļslidošana, bet mana vecmāmiņa gaidīja multenes, ko viņa sauca par ķēmiem («Nenokavē ķēmus, pasaki, kad lai nāku skatīties!»). Vecgada vakarā daudzi skatījās raidījumu «Zilā uguntiņa» ar dažādu estrādes zvaigžņu piedalīšanos. Interesanti raidījumi bija «Acīmredzamais – neticamais» un «Dzīvnieku pasaulē». Jānis Jarāns ar Daini Porgantu uzsāka humora raidījumu ciklu «Zaķusalas ritmi». Ar nejēdzībām cīnījās «TV pirts».
Rīgā, vakaros, vajadzēja laicīgi ieņemt vietu pie kioska, lai varētu nopirkt jaunāko «Rīgas Balss» numuru. Humors latviešiem laikam bija tuvāks, jo iznāca humora žurnāls «Dadzis».
«Trešdienas vakari bija īpaši. Skanēja kāda dievināta vīra balss. Vīra, kurš jau 1984. gadā kaut ko zināja par Maiklu Džeksonu, Stīvu Vonderu, Polu Jangu, un tā bez gala. Šī vīra vārds bija Arvīds Mūrnieks, un raidījums saucās «Būsim pazīstami»,» raksta kāds toreizējais klausītājs. Šis raidījums kaut nedaudz pavēra logu uz ārzemju mūziku. Televīzijā tādi raidījumi bija «Varavīksne», «Planētas balsis» un «Videoritmi». Iecienīti radio raidījumi bija «Mikrofons» un «Dzirkstele». Daudzi atceras dažādās radio lugas. Vakaros Harijs Misiņš bērniem pirms aizmigšanas lasīja pasaciņu.
Rīgā, katrā priekšpilsētā, bija vairāki kinoteātri (kopumā aptuveni 27). Iznāca speciāls nedēļas laikraksts «Rīgas Kinoekrāni». Tas bija veltīts tikai kino, tajā tika apskatīts Rīgas un Jūrmalas kinoteātros notiekošais. Uz indiešu kino, «Zorro» un citām tajos laikos izslavētām filmām, pēc biļetēm bija jāstāv garās rindās. Brīvlaikā no rītiem parasti rādīja filmas bērniem: «Četri tankisti un suns», «Likme augstāka par dzīvību». Padomju filmas ir atsevišķs stāsts – jo ilgāks laiks paiet kopš to uzņemšanas, jo labākas tās šķiet, un nav vērts nosaukt visas to laiku iecienītās filmas, kuras citē vēl tagad.
Kāds foruma komentētājs piezīmē: «Tajā laikā «Latloto» visu studijā esošo komisiju arī parādīja ēterā, nevis kā tagad – tikai pasaka, ka tāda ir.»
Sadzīve
Telefons mājās bija ekskluzīva lieta. Telefona centrālē ar daudziem kabūzīšiem, izstāvot garu rindu, varēja pieteikt tālsarunas un gaidīt savienojumu. Bieži vien sazvanīt tā arī neizdevās. Atceros, kad biju studentu vienībā, Naļčikā, sarunas pieteica pat ne uz konkrēto brīdi, bet uz citu nedēļas dienu – tik liela rinda bija. Bija tāds brīdis, kad telefons nedaudz iezvanījās, pacēlām klausuli un varējām dzirdēt citu sarunas. Vietējām sarunām izmantoja telefona automātus (vajadzēja mest iekšā divu kapeiku monētu).
- Foto: istockphoto.com
«Ielas tad bija sasodīti tukšas, tikai pa retam aizbrauca kāds dzeltenais «Ikarus», kāds apaļais «Škodas» trolejbuss, vai oranži dzeltens zapiņš ar diviem kartupeļu maisiem,» vēsta kāds aculiecinieks. Sabiedriskajā transportā esot bijušas tādas kastītes ar caurspīdīgu organiskā stikla virsmu, kur bija jāmet kapeikas, turklāt neviens nekontrolēja, cik tur iemet, un pēc tam, pagriežot kloķi, dabūja biļetes, kuru daudzumu arī neviens nekontrolēja.
Veikalu plaukti bija diezgan tukši, tradicionāli bija sakrāmēti konservi piramīdas formā. Gaļas izstrādājumus izmeta (tas ir, izlika pārdošanā) vienu vai dažas reizes nedēļā, jau iepriekš zināmos laikos, tāpēc pirms tam jau bija sanākušas iespaidīgas gaidītāju rindas. Par Rīgas Centrālo universālveikalu kāds atceras: «Vispār ķēpīgi – izstāvi vienu rindu, tev nosver desu, ietin papīrā, uzraksta uz stūrīša cenu, lai nesajauktu, un noliek uz plaukta. Tad stāvi otrā rindā pie kases, lai samaksātu, un tad ar kases čeku ej pēc desas. Labi vismaz, ka trešo reizi rindā nav jāstāv – čeku bez stāvēšanas rindā uzdur uz tādas kā garas naglas un izsniedz desu.» Parasti vienam cilvēkam pārdeva noteiktu daudzumu produktu, tāpēc bērniem bija jāierodas pie rindā stāvošajiem radiniekiem, lai viņi varētu nopirkt vairāk.
Garšīgas vietas Rīgā bija «Pīrādziņi» uz Dzirnavu un Marijas ielas krustojuma; tirgū, piena paviljonā, nopērkamie vārītie cīsiņi un kafija no graņonkas; Brīvības un Miera ielas krustojumā esošajā veikalā nopērkamā garā maize; Inčukalnā – restorāns un kafejnīca «Sēnīte». Centrālās stacijas bufetē ieturējāmies ar vārītām sardelēm uz papīra šķīvīšiem, ar ķiegelīša šķēlīti un sinepēm. Un kafiju ar pienu no liela patvāra.
Daudzi kā vislabāk to laiku vidi raksturojošās lietas atceras gāzētā ūdens automātus un kvasu no dzeltenām mucām. Gāzēts ūdens maksāja 1 kapeiku, bet ar sīrupu – 3 kapeikas.
Vēl daži atmiņu uzplaiksnījumi:
- Jaungada eglītes VEF kultūras pilī, ierasta lieta bijis cirka un zoodārza apmeklējums;
- unikāla sadzīves pieredze – komunālie dzīvokļi ar kopīgu virtuvi un internacionāliem kaimiņiem;
- Dobeles ražotās smaržīgās gumijas rotaļlietas, «Straume» rotaļlietas un saimniecības preces: mikseri, kafijas dzirnaviņas;
- VEF telefoni un radioaparāti bija savienības lepnums;
- uz ielām no piltuvveida stikla traukiem ar mazu metāla krānu lejasdaļā tirgoja sulas;
- Senču alus, pusi dienas atstāts ārpus ledusskapja, jau bija saskābis;
- izejot no mājas, atslēgu mierīgi varēja atstāt zem tepiķa, pie durvīm;
- augļi pārdošanā praktiski nebija. Mandarīnus uz Jauno gadu dalīja arodbiedrība. Arbūzus un vīnogas mēdza izmest tāpat kā desas, tikai tas nebija iepriekš zināmos laikos. Banānus dabūja, nevis stāvēja pēc tiem rindā un ēda kā lielu gardumu, sadalītus ripiņās, lai pietiek vairākām reizēm;
- tāpat izmeta tādu deficītu kā tualetes papīru, un cilvēki lepni devās mājās, ar tualetes papīra rullīšu krellēm ap kaklu;
- par vienu rubli varēja paēst pusdienas (otrais ēdiens + saldais + kompots); pelmeņu porcija ar krējumu maksāja 32 kapeikas, bez krējuma – 27 kapeikas. Limonāde stikla pudelē maksāja 22 kapeikas. Par tukšu pudeli deva 12 kapeikas. Pēc tam pudeles palika dārgākas – 20 kapeikas. Doktora desa maksāja 2,20 rubļi/kg;
- cena vienai precei visos veikalos bija vienāda;
- kārumi. Visvienkāršākais saldais ēdiens, ko varēja pagatavot mājās, bija gogelmogels – ar cukuru sakults olas dzeltenums; plombīra saldējums papīra turziņās, ko vajadzēja ķeksēt ārā ar kociņu; īrisa končas (gaišākas un tumšākas, gaišās bija riktīgi plombu rāvēji); košlenes un marmelādes šokolādē; konfektes no Igaunijas; dzeltenais saldējums «Vēsma», kas maksāja 8 kapeikas; cukurotās austiņas un mēlītes;
- kafejnīcās varēja nobaudīt citu kārumu – saldējuma kokteili. To jauca lielās metāla glāzēs ar neparastu aparātu, ko sauca par mikseri. Vienkāršākais un lētākais bija ābolu, smalkāks skaitījās vīnogu kokteilis, bet lielākais šiks bija persiku kokteilis. Tas bija tik biezs, ka tikai ar grūtībām varēja dzert caur salmiņu. Nonākot līdz glāzes apakšai, no salmiņa parasti atskanēja nepieklājīgi skaļš rukšķiens;
- no ārzemēm atsūtītās krāšņās kafijas kārbas un plastmasas maisiņus saglabāja un ar lepnumu lietoja atkārtoti vai izlika sekcijā citu apskatei. Jaunu «Marlboro» maisiņu aprīkoja ar izturīgo tīkliņa oderi, lai būtu ilgāka nēsāšana;
- negatīvas atmiņas – zobārsta apmeklējums, jo urbjmašīnām bija siksnas piedziņa.
Padomju laikus atcerējās Iveta Odiņa