Latviešu mitoloģija
Mūsdienu latviešu kultūra ir veidojusies no trim avotiem – tā saucamās “pagāniskās” folkloras, kristietības un “nacionālās” kultūras, kas sāka veidoties 19. gs. Folkloras ietekme ir diezgan liela līdz pat 20. gs. 40. gadiem, tika slāpēta padomju laikos un tagad tiek atkal reanimēta. Taču līdz mūsu dienām tā ir nonākusi reizēm ļoti izkropļota, jo virsū ir uzslāņojušies kristietības un nacionālā romantisma elementi. Tā kā mūsu tauta rakstu mākslu, šķiet, nav piepratusi (par Lielvārdes jostu un īpašuma zīmēm nerunāsim), tad arī liecības par to, kāda īsti bijusi senā ticība un parašas, ir tikai mutveida formā nodotas no paaudzes paaudzē un dziļākā jēga bieži vien ir zudusi vai bezcerīgi pārprasta.
Rakstiskās liecības par latviešu ticējumiem un rituāliem, kas saglabājušās no 16. gs. vidus, ir vācu valodā rakstītas, autori ir bieži visai mazizglītoti mūki, kam arī ar latviešu valodas zināšanām ir tā pašvakāk, un kas visu “pagānisko kultūru” lamāja par sātana darbiem un visus dievus un garus sabāza vienā maisa ar dēmoniem, tādejādi izkropļojot rituālu būtību. Turklāt, protams, latvieši nedzīvoja uz vientuļas salas, tirgotāji un citi ceļinieki bez šaubām ienesa arī savu devumu folklorā, īpaši buramvārdos. Te varētu minēt viduslaikos ārkārtīgi izplatītās Melnās grāmatas, kas saturēja buramvārdus, tika ar roku pārrakstītas un kurās dominēja kristietiskas izcelsmes mīti par Jēzus bērna, Marija un eņģeļu pārdabiskajām spējām, atšķaidītas ar latviskajiem buramvārdiem.
Savu roku juceklī ir pielikuši pirmās Atmodas darboņi, kas, karsti vēlēdamies, lai latviešu tauta ne par matu neatpaliktu no citām senām kultūrtautām, braši saražoja veselu lērumu ar viltus dieviem, izveidodami īstu latvisko panteonu, kurā greznojās tādi vārdi kā Ģiltene – nāve, Trimpus – Bakha latviskojums, Pīkols – pekles dievs, Milda – mīlestības dieviete, un pat Zvanpūtis, dzejnieku dievs. Vēlākajiem pētniekiem bija krietni grūti atšķirt, kuri ir patiesi latviešu dievi, kuri aizņemti no kaimiņu tautām un kuri radušies rakstnieku iztēlē.
Arī es nevaru galvot, ka viss turpmākais būs tīri un dzidri no tautas gudrības dzīlēm smelts. Taču, atsijājot visas acīmredzamās aplamības, centīšos izveidot sakarīgu dzīves un mitoloģijas ainu, kāda tā varētu būt mūsu senčiem. Protams, reliģija un mitoloģija gadsimtu gaitā attīstās un izmainās, tādēļ dažas lietas būs tādas, kādas tās pielietojuši 8. gs Latvijas iedzīvotāji, bet citas – tikai 15. gs radušās. Arī par dažādu dievību populārumu vai rituālu nozīmi folkloristu vidū pastāv dažādi uzskati, no kuriem es izvēlos to, kas pašai šķiet pareizākais.
Pamatuzskati un kosmogonija
Kā lielākajā daļa pasaules kultūru, arī senlatviešu mitoloģiskajā ainā pastāv mūžīga cīņa starp Labo un Ļauno, Gaismu un Tumsu, Dzīvību un Nāvi. Bet jāpiebilst, ka tā nav tik ļoti polāra, kā, teiksim, kristietībā. Šeit ir pietiekami daudz vietas pustoņiem un divdabībai, teiksim, Laima varēja būt gan laba, gan ļauna, bet velns mēdza pildīt dotos solījumus, tātad viņam piemita zināms godaprāts. Senā latvieša priekšstatos pasaule bija pārpilna dažādu garu un dievību, kas vai nu centās viņam traucēt, vai palīdzēja izdzīvošanas cīņā. Viņš pie dieviem vērsās ik brīdi, gan dodoties ceļā, gan sākot kādu darbu, gan vienkārši dodoties savās ikdienas gaitās. Maģijas pasaule bija turpat blakām un vajadzēja veselu lērumu zināšanu, lai nesakaitinātu reizēm visai kaprīzās dievības un neiztraucētu trauslo līdzsvaru, kas valda apkārtnē.
Ap seno cilvēku bija neliels izzinātās, “savējās” vietas aplis, un apkārt pletās naidīgs svešums. Lai aizsargātos no tā, kā arī, lai palīdzētu Gaismas spēkiem uzveikt Tumsu, vajadzēja veikt zināmus rituālus. Daļu no šiem rituāliem veica publiski un tajos piedalījās visi “savējie” – ģimene, mājinieki, ciems. Daļa bija slepeni un tos izpildīja vai nu priesteri, vai burvji un raganas (nejaukt ar brāļu Grimmu bērnu ēdājām!), vai māju saimnieks, kurš simboliski izpildīja Dieva – debesu Saimnieka lomu. Bija tādi rituāli, ko veica vienu reizi cilvēka mūža – kristabas, iniciācija pieaugušo kārtā, kāzas, bēres. Bija ikgadēji pasākumi – gadskārtu rituāli. Bija tādi, kas jāveic noteiktos nosacījumos, laikos vai vietās, teiksim, karam gatavojoties vai slimībai uzbrūkot, vai, kādu īpašu sapni redzot. Bija individuālas burvestības, piemēram, nolādēšana, pieburšana, apvārdošana, laimes vai nelaimes piesaukšana, dziedniecība. Mēs visi atceramies slaveno Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” skatu ar “Melns krauklis skrien pār debesīm…!” Mēs to uztveram kā māžošanos, bet senajam latvietim tā bija pilnīgi nopietna burvestība un aizstāja mūsdienu pielūgsmei līdzīgo tablešu lietošanu, un reizēm pat ar labākiem panākumiem.
Buroties, kā arī saskarsmē ar pārdabiskajiem spēkiem, bija svarīgi zināt īstos jeb stipros vārdus. Izmaiņas tajos varēja draudēt labākajā gadījumā ar burvestības izjukšanu, bet sliktākajā – ar cilvēka nāvi. “Kā velnu piesauc, tā velns klāt”. Bija svarīgi ievērot citus nosacījumus – īpašs apģērbs, noteikti priekšmeti vai materiāli, reizēm pat noteiktas domas vai kustības. To visu senais cilvēks apguva jau no šūpuļa un šie daudzie noteikumi viņam deva pārliecību, ka viņš ir aizsargāts pret naidīgo visumu.
Senajam cilvēkam bija visai vāji izteikta individualitātes apziņa. Viņš bija daļa no “savējiem” un apkārt bija “svešie”. Arī no dabas vēl viņš sevi lāgā nenošķīra, piešķirot dzīvniekiem, augiem un “nedzīvajai dabai” jūtas, prātu un dvēseli. Vilkači ir tiešs pierādījums ciešajai saiknei starp cilvēku un dabu. Lāčauši, ķēves dēli un tamlīdzīgi zooloģiski brīnumi senā cilvēka pasaulē bija gluži dabiska parādība.
Senā latvieša pasaule bija trīsdaļīga. Augšā – Debesu sēta, kur saimnieko Dievs ar savu saimi, kā arī Saule un Mēness ar saviem pavadoņiem. Vidū – cilvēku pasaule, kuru apdzīvoja arī likteņa lēmējas un zemākās dievības, kā arī citi mītiski radījumi. Apakšā – Veļu mātes pasaule, Zemzeme, kur bieži vien jādodas pasaku varonim, iniciāciju izejot. Šeit pat kādā alā vai purvā dzīvo arī Velns, kuram gan nav savas mītnes – elle ir pilnīgs kristietības uzslāņojums. Starp šīm trim pasaulēm notiek nemitīga saskarsme un vienā notiekošais ļoti aktīvi ietekmē pārējās. Liela daļa pētnieku par šīs pasaules modeli uzskata mītisko Saules koku, kuru meklējot jauni puiši veci tapa, bet saules meitas tur kar savas villaines žāvēties. Domājams, ka šis koks nav tik ļoti tieši uztverams, kā skandināvu Igdrasils, bet tā mītiskā izcelsme ir nenoliedzama. Ir vesela rinda senu tautasdziesmu, kurās Jods vai Pērkons sasper šo ozolu deviņos gabalos, tādejādi izraisot Saules asaras trīs gadu (vai nedēļu, vai dienu) garumā. Viena no versijām ir, ka šī ozola daļu savākšana ir iniciācijas rituāla sastāvdaļa, cita – ka tas ir saistīts ar seno kalendāru. Atcerēsimies kaut vai mīklu par ozolu ar divpadsmit zariem un visu sekojošo. Lai kāda būtu īstā versija, ir skaidrs, ka šim kokam ir saistība ar dieviem, tas ir Saules iemīļotais ozols un nebūtu īsti prātīgi lielīties ar tā nociršanu, ja nevēlaties izraisīt dievu dusmas.
Līdz šim nav atrastas neapgāžamas liecības par kādām konkrētam dievam veltītām svētnīcām (izņēmums ir “māras baznīca”, kurā notiek vārda došana) un kulta kalpotājiem, ja neskaita vaidelošus, krīvu krīvus un citus dīvaiņus. Protams, pastāvēja svērbirzis un īpaši koki un akmeņi, kurp nest ziedojumus, taču rituālus parasti izpildīja zemnieki, kas pie dieviem vērsās paši, bez starpnieku palīdzības. Arī ziedošanu, kas neapšaubāmi bijusi svarīga rituālu sastāvdaļa, tikai reizēm veica īpaši cilvēki un tā ir aprakstīta samērā nedaudz. Senie ļaudis kultisku nozīmi bieži piešķīruši vietām un augiem, kas ar ko īpašu atšķīrušies no apkārtnes, teiksim, neparasta audzelība, liela sugu dažādība vai liels koku vecums, kas lika ticēt, ka šajās vietās mājo auglības dievības vai dabas gari.
Tagad nedaudz vairāk pastāstīšu par dievībām un mītiskajām būtnēm, kuras pazina senajā Latvijā.
Dievi
Dievs, Debestēvs. Augstākā dievība latviešu mitoloģijas sistēmā. Visbiežāk minētā dievība tautasdziesmās – aptuveni 9450 reizes. Ar kristietības Jahvi viņam nav nekāda sakara, lai arī “Debestēvs” reizēm šķiet visai aizdomīgs. Folkloristu vidū strīdas, vai par galveno nebūtu uzskatāms Pērkons, taču Dieva tēls ir senāks un viņa funkcijas daudzveidīgākas. Sākotnēji Dievs tika asociēts ar dienas debesīm, vēlāk ieguva savu personificētu izskatu un funkcijas. Dievs pārī ar Velnu ir radījis (“laidis”) pasauli un visus tās iemītniekus un vēl tagad uzrauga kārtību un likumību tajā. Dievs nosaka cilvēka mūžu lielos vilcienos, mēs visi esam “Dieva rokā”, viņš ir pēdējā instance, pie kuras griežas pārējās dievības, ja nonākušas pretrunās.
Dieva mītne ir debesīs, kur viņš dzīvo lai gan greznā, zeltā un sudrabā mirdzošā, bet vispār tīri reālā zemnieka sētā, un ir šīs debesu sētas saimnieks. Dieva dienas aizrit darbā – viņš kopā ar dēliem apstrādā zemi, ar zīda pļavas, ecē zelta druvas un tā tālāk. Dieva dēli visbiežāk minēti kā Saules meitu precinieki, vai arī kā kalendārās devības, par kurām runāšu vēlāk. Par Dieva sievu, māti vai citiem radiem nav nekādu ziņu, tikai viena, pirmajā brīdī visai aizvainojoša daina, kas tomēr ir sirsnīgas un gādīgas attieksmes pierādījums:
Kur, Dieviņi, tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Ne tev sievas, ne tev bērnu,
Kas tev, vecam, maizi dos?
Dievs ir bagāts, tērpies zelta, sudraba, zīda, samta, pelēkās, baltās vai zaļās drānās. Dieva laiks ir diena, naktīs viņš guļ vai nu savā sētā, vai zem pelēka akmentiņa (kurā zinošākie mitoloģijā nojautīs viņsauli jeb mirušo valstību), vai, veca vīra izskatu pieņēmis, uzprasās ciemos pie kāda cilvēka, viņa sirdi pārbaudīdams. Dievs folklorā redzams kā tautas morālo uzskatu realizētājs – fiziski vājo un trūcīgo aizstāvis un atbalstītājs.
Latviešu Dieviņam piemīt humora izjūta, viņš ir laipns, mierīgs, apdomīgs, rūpīgs. Ja arī iekaist dusmās, ātri nomierinās, ja tikai zina, kā pareizi viņu nomierināt. Pie Dieviņa var vērsties jebkurā situācijā, ja nu ikurāt tuvumā nav nevienas citas dievības, kam ar lūdzamo ir lielāks sakars, teiksim, par govīm lielāka teikšana tomēr ir Mārai, bet par zirgiem – Ūsiņam.
Ir arī diezgan daudz folkloras materiālu, kuros pieminēti daudzi “dieviņi”, acīmredzot, mājas gari, kuriem ziedots ēdamais un kuri rūpējas par konkrētās mājas labklājību (“Mans dieviņš aizkrāsnē / pelēkām austiņām”), un kuru funkcijas krustojas ar pūķiem (nejaukt ar drakoniem!). Viņu pirmsākumi meklējami mirušo kultā, jo pirmslaikos bijis paradums sevišķi godājamus aizgājējus apglabāt zem sliekšņa vai pie pavarda, lai viņi arī miruši būdami, sargātu mājiniekus. Vēl tagad no tā atbalsis ir saglabājušās ticējumos, teiksim, neslacīt gružus pār slieksni, jo tur Laima guļ. Tomēr tie ir jānošķir no Dieva, kosmiskās kārtības un likumības sargātāja, kurš ceļo apkārt, braukdams “Ar pelēku kumeliņu no kalniņa lejiņā”, vērodams, kas notiek pasaulē.
Velns, Jods. Dieva pretmets, pretinieks, haosa un tumsas spēku pārstāvis, kas apdraud pasaules kārtību, bet arī palīgs Dievam radīšanas darbos, kopā ar viņu veidojot veselumu, pabeigtību. Teiksim, Velna radīti ir kalni. Latviešu teikās Velns ir Dieva pamuļķais līdzinieks, neveikls atdarinātājs, kuram pietrūkst radošās dzirksts un kurš ir pieveicams ar viltību un attapību. Velns parasti parādās cilvēka izskatā ar nelielām atkāpēm no normas, teiksim, ragiem, asti, govs kāju. Pētnieki uzskata, ka Velns savu vārdu aizguvis no veļiem, sakne ir vienāda, un vārds “Velns” agrāk nozīmējis vienkārši “ļauns, neapmierināts velis”. Ar veļu valstību saistīta arī ir Velna mājvieta – viņš dzīvo alā, akā, pazemē, tātad vietās, kas senajiem latviešiem saistījās ar mirušo pasauli. Latviešu Velns nav kristietības Sātans, absolūtā ļaunuma kvintesence, bet gan drīzāk pirmatnējās, neapgūtās dabas simbols, kamēr Dievs pārstāv apgūto, harmonizēto pasauli. Jods, Velns līdzinieks, ir ļaunāks, destruktīvāks, vairāk saistīts ar nakti, mošķiem, ticamāk, ka tieši Jods bija tas, ko piesauca lamājoties un kas darbojās iniciācijas rituālos kā mītiskais pretinieks. Domājams, ka Joda vārds ir senāks, seniskāks ir arī izskats – trīs, sešas vai deviņas galvas, vairāk dzīvnieka pazīmju, viņš ir vietējā drakona pasuga.
Gan Velnam, gan Jodam, atšķirība no Dieva, ir mātes. Velna mātei, Joda mātei parasti ir kaitētāja gara iezīmes. Parasti viņas tiek pieveiktas ar fizisku spēku un iznīcinātas, šķiet, ka tā ir iniciācijas rituāla sastāvdaļa, bet par to – vēlāk.
Dabas, kosmiskās dievības. Latviešu mitoloģiskie priekšstati dziļi sakņojas dabas kultā, un Pērkons, Saule, Mēness, zvaigznes droši vien bija pirmās dievības, ko tie pazina un personificēja. Saules un mēness simboli – aplīši, slīpie un taisnie krusti, trīsstūrīši kļuva par iecienītiem rotājumu elementiem. Dabas parādību pielūgsme atspoguļojas arī dažādu piekariņu – amuletu nēsāšanā. Bijībā pret Pērkonu nēsāti tā simboli – cirvīši.
Pērkons. Senajās hronikās minēts kā galvenais baltu cilšu dievs. Debesu kalējs tautasdziesmās visbiežāk parādās arhaiskajās tautasdziesmās par Saulesmeitas vai kādas citas debesu dievības precībām, kur viņš piedalās vedībās vai panākstos un, pa vārtiem izjādams, sasper Saules koku, izraisot trīs gadus ilgas Saules asaras un ienaidu debesu iemītnieku vidū. Pērkonam ir viskuplākā ģimene latviešu mitoloģijā – dēli, meitas, vedeklas, kas parādās kā auglības spēku un laika apstākļu personificējums:
Pērkoņa mātei
Deviņi dēli:
Trīs sita bungas,
Trīs stabulēja,
Trīs laida migliņu
Avota lejā.
Cits tautasdziesmu cikls min Pērkonu kā Joda, Velna vajātāju, domājams, ka Pērkons bijis arī karavīru aizstāvis līdzās Mēnesim.
Saule. Centrālais un izplatītākais debesu sfēras tēls, visbiežāk minēts gadskārtu rituālos, par ko runāšu atsevišķi. Taču Saule parādās arī kā personificēta dabas parādība, kas saimnieko Debesu saimniecībā. Saule tērpjas zeltā un sudrabā, lieto zelta sadzīves priekšmetus. Viņa darina sagšas, velē villaines, pin vainagus. Plaši aprakstītas Saules un viņas meitu attiecības ar Mēnesi, Ausekli un citiem debesu iemītniekiem, izplatīts debesu kāzu motīvs. Reizēm Saule ir Mēness sieva, reizēm – sievasmāte. Populārākais motīvs, kas sasaucas ar daudzu citu tautu mitoloģiju – Saules ceļš pāri Debesu kalnam zelta laivā vai ratos. Nakti Saule guļ savā laivā, jūras dibenā vai Veļu mātes valstībā – viņā saulē, aizsaulē, un ik rītus atdzimst no jauna. Vēl viens svarīgs Saules pienākumu logs – aizgādnība pār bāreņiem un nabagiem. Ornamentikā plaši atspoguļojas Saules jeb Austras koks.
Saules meitas un kalpones palīdz tai dienas gaitā, vakaros velē villaines un rotājas koku galotnēs – personificēta rīta un vakara blāzma.
Mēness. Mēness minēts karavīru dziesmās un piesaukts kā karavīru aizstāvis. Viņam pieder karapulks, kara karogos bieži izšuva ar Mēnesi saistītas zīmes. Aprakstīts viņa varenais kara kumeļš un zobens.
Ticējumos un maģiskajās darbībās Mēness cieši saistīts ar auglības kultu, taču tautasdziesmās tas parādās maz, acīmredzot, Mēness rituāli bija no tiem, kas jāveic slepus. Vairāk aprakstītas Mēness un Saules attiecības. Viņi tēloti kā nesaticīgs laulātais pāris, kas strīdas par pienākumu sadali, Saulei laiku pa laikam pat iekaustot Mēnesi ar sudraba čakārnīti par slinkošanu. Mēness pārziņā atrodas zvaigznes, no kuru pulka regulāri aizlavās Auseklis. Mēness tēlots kā nepastāvīgs, gaisīgs debesu iemītnieks, kurš piedalās debesu kāzās kā līgavainis, konkurējot ar Ausekli. Grezni ģērbies – zīds, sudrabs.
Likteņa lēmējas dievības. Daudzām indoeiropiešu tautām likteni lēma dievību trijotne, parasti trīs sievu izskatā. Variācija – jaunava, sieva, vecene, kas saistās ar Lielās Pirmmātes kultu un kur velkamas paralēles ar mēness fāzēm.
Latviešu mitoloģijā minētas likteņa lēmējas Laima, Dēkla, Kārta. Taču abas pēdējās ir tikai lokāla rakstura dievības, Laimas paralēltēli, tādēļ īsti varam runāt tikai par vienu likteņa lēmēju.
Laima. Pazīstama visā Latvijā un popularitātes ziņā līdzinās Dievam. Laima kopā ar Dievu, bērnam dzimstot, “noliek” viņa likteni, pie kam abi bieži vien šajā sakarā sastrīdas.
Manis dēļ Dievs ar Laimu
Iet lielā ienaidā:
Dievs man lika vieglu mūžu,
Laime liedza raudādama.
Interesanti, ka pie Laimas vairāk vēršas sievietes, bet pie Dieva – vīrieši, lai gan notiek arī pretēji. Bieži attēlota kā veca sieva, kas sēž kalna galā tumšā būdā un vērpj vai raksta bērna mūžu. Reizēm sadalās trīs Laimās, pie kam tieši trešās teiktais ir galīgais lēmums. Laimas liktais ir galīgs un nepārgrozāms, no tā nav iespējams izvairīties. Vēlāk Laima seko līdzi saviem aizbilstamajiem, uzmana no kļūmīga soļa. Bieži minēts, ka laime katram var būt sava, pasakās aprakstītās pa lielceļiem klīstošās večiņas ir šādas individuālās Laimas. Tomēr vairāk Laima minēta kā personificēta likteņa lēmēja. Turklāt viņa nebūt nebija tikai lādzīga māmuļa, kas vērpj dzīves pavedienu un sola pārtikušu dzīvi. Tautasdziesmās un teikās minēts, ka Laime varējusi novēlēt ari pavisam nelāgu likteni, dzirdama žēlošanās par viņas nepastāvību.
Kam, Laimīte, man vēlēji
Tik raibotu mūža ceļu?
Vai tu mani nevarēji
Kunga krēslā sēdināt?
Tā kā Laima bieži vien nolēmusi nelāgu likteni, viņai nākas uzklausīt visādus lāstus un draudus slīcināt, sēdināt uz degošas pagales vai kā citādi atriebties, ko nekad neatļaujas pret Māru. Ja jau viņa likteni lēmusi, tad lai uzņemas arī atbildību par sekām. Dažkārt no Laimas atdalīta Nelaime, un senais cilvēks aicina Laimu izrēķināties ar Nelaimi, metot to ūdenī, nositot ar akmeni vai kā citādi nozūmējot.
Laima parasti tēlota vai nu kā veca, sirma māmuļa pelēkās drēbēs, vai kā ļoti skaista, grezni ģērbta sieviete. Viņa reizēm uzklausa cilvēku lūgumus, palīdzot viņiem, taču ar dievietes dāvanām jābūt uzmanīgam, citādi tās aiziet postā, kā, teiksim, izplatītā pasaka par sievu, kas dabūjusi desu deguna galā. Taču šie brīdinājumi nekavēja cilvēkus bieži vērsties pie Laimas, labvēlīgāku likteni izlūdzoties un ienaidniekam neražu novēlot.
Māra. Par šo dievieti latviešu folkloristi lauž šķēpus jau sen. Vieni uzskata, ka tā ir tikai Laimas un Svētās Marijas krustojums, Kurzemes Laimas variācija (lielākā daļa Mārai veltīto dziesmu pierakstītas Kurzemē), citi Mārā saskata senās indoeiropiešu Pirmmātes latviskoto variāciju. Ja Dievs un Laima pārstāv garīgo pasauli, Māras ziņā ir materiālā. Es piekrītu šim variantam, tādēļ stāstīšu par to.
Māra bieži minēta radību un kristību dziesmās, rūpējoties par mātes un jaundzimušā labklājību un turpmāko likteni. Māra gan nelemj mūžu, tas atstāts Laimas ziņā. Māra toties atbild par topošās mātes veselību, drošību, higiēnu, aktīvi ķeras pie nekārtību novēršanas šajā jomā :
Es redzēju mīļu Māru
Pirtes taku ravējot,
Es atstāju visu darbu,
Teku līdzi noravēt.
Viņa tiek piesaukta pašās dzemdībās. Bērns pasaulē ierodas pa “Māras vārtiem”, un Mārai dzemdētājas, pirtī iedamas, ziedoja gredzenu, nezinādamas, vai ieraudzīs nākamo dienu un lūgdamas atvieglināt dzemdības. Māra pati reizēm ir klāt dzemdībās, pārvērtusies par melnu čūsku vai melnu vistu. Viņa ir atbildīga par vielisko apvalku, kurā ienāk dvēsele. Māra piedalās jaundzimušā aprūpē, krustabās. Vēlāk Māra seko līdzi meitenes, īpaši sērdienes dzīvei, palīdz darināt pūru un rūpējas arī par viņas sakoptību, tīrību, ko nekad nedara Laima. Reizēm gan Māra var būt arī draudīga, atņemt dzīvību dzemdētājai vai arī bērnu:
Vai, Māriņa, mīļa, balta,
Ko es tev sariebos?
Kokam auga atvasītes,
Man neauga lolojums.
Māra ir sieviešu aizgādne, viņa bieži minēta, sieviešu darbus darot – maļot, slaucot, kuļot sviestu. Starp citu, Māra ir vienīgā dievība, kurai minēts dzimšanas brīdis – ceturtdienas vakars, kad sievietes atturējušās no visa veida darbiem. Daži zinātnieki gan to min kā pierādījumu Māras kristietiskajai dabai. Buramvārdos Māra piesaukta kā veselības aizgādne un piena māte, kā arī auglības aizgādne. Par Māras govīm uzskatīja visas raibaļas, arī citi raibi kustoņi un raibi ziedi skaitījās Māras pārziņā. Jāpiemin, ka raibi dzīvnieki un augi tika uzskatīti par vērtīgākiem un labākiem, kā vienkrāsainie. Māra ir arī govju aizgādne, saplūstot ar lokālo dievību Māršavu.
Mīļā Māra, piena māte,
Dod man tavu labumiņu,
Lai pieniņš govīm tek
Kā no Māras avotiem.
Māra rādīta kā sieviete zaļā vai zeltītā tērpā, bieži sēdēdama pie avota, avotā uz akmens vai vītolā, visi šie atribūti ir saistīti ar mirušo valstību. Māras svētie dzīvnieki ir melni – vabole, krupis, vista, odze, zalktis, kuros viņa mēdz iemiesoties. Visvairāk redzama Māras saistības ar čūsku kultu, kas diezgan noteikti ļauj viņu pievienot htoniskajām auglības dievībām. Arī viņas saistība ar vielisko pasauli vedina domāt, ka latviešu mitoloģijā viņa ieņēma vietu blakus Dievam un Laimai, kur katrs rūpējās par savu cilvēka dzīves daļu: Māra – par cilvēka miesu un materiālo pusi, Laima – par veiksmi un mūža ritējumu, bet Dievs – par cilvēka vietu vispārējā pasaules ainā, stabilajām vērtībām, un taisnības ievērošanu.
Mātes. Latviešu mitoloģija ir pārpilna ar visdažādākajām mātēm, pētnieki ir saskaitījuši pāri par simtu. Teju vai katrai dabas parādībai vai lietai bija sava māte, kuras aizgādnībā atradās konkrētā sfēra. Es minēšu tikai galvenās, kurām varētu būt lielāka nozīme ikdienišķajā senā cilvēka dzīvē.
No mātēm visvairāk minētā, lai arī ne vismīļākā, ir Veļu māte, citā vārdā Zemes māte. Viņas pārziņā ir viņsaule, kurā viņa valda pār visiem miroņiem. Veļu māte ģērbusies baltās vai smilšu drānās, sagaida mirušos kapa maliņā vai bedres dibenā. Ja nomira jauns cilvēks, mēdza domāt, ka šeit savu roku pielikusi Veļu māte, kas meklējot pāri kādam senāk mirušam jaunietim. Veļu māte glabā kapu kalna atslēgas un mirušo augumus:
Zemes māte, Zemes māte,
Dod man kapu atslēdziņu,
Lai es varu kapu slēgti,
Glabāt savu augumiņu.
Veļu māte priecājas, kad kāds mirst, “kapa virsu dancodama”, tādejādi ir minama kā vienīgā tīši ļaunprātīgā dievība, izņemot, protams, ļaunos garus. Veļu māte ir viltīga un viņu nav iespējams apmānīt, galā viņa vienmēr saņem savu – ķermeni. No otras puses, lai gan latvieši nemīlēja Veļu māti, tie no viņas arī pārāk nebaidījās, jo, ja zināja izpildīt visas prasības, dzīvajiem viņa bija gluži nekaitīga, un pat dāsna – glabājot mīļo augumus un rūpējoties par viņiem Taisaulē.
Vēja māte – divdabīga dievība. No vienas puses, viņa šūpo un auklē cilvēku, putnu un zvēru bērnus. No otras puses – viņa bija satrakotas stihijas iemiesojums, vērtas personifikācija kuras savaldīšanai bija vesela virkne maģisku formulu: “ej gulēt, Vēja māte”.
Apsēdies’i, Vēja māte,
Sausas egles galiņā,
Kamēr mani bāleliņi
Pāri brauca jūriņai.
Bija arī pretēji buramvārdi – vēja izsaukšanai bezvēja dienās, teiksim, svilpošana caur zobiem.
Jūras māte, kā arī Ūdens māte, Bangu māte, Upes māte, personificē ūdens stihiju. Par svētām mūsu senči uzskatīja arī upes, vismaz lielākās, kam piešķīra dvēseļu glabātāju funkciju:
Visas upes cauri gāju,
Daugaviņu nevarēju,
Daugaviņu nevarēju,
Pilna dārgu dvēselīšu.
Par Daugavu kā mūsu svētupi laikam dzirdējis būs ikviens, bet varbūt ne visi zinās, ka Daugava buramvārdos simbolizē asinis un tiek piesaukta brūču ārstēšanā:
Lai bij vārdi, kam bij vārdi,
Man pašai stipri vārdi,
Stiepu zaļu dzīpariņu,
Noturēju Daugaviņu.
Jūras māte pārsvarā tiek lūgta valdīt savas kalpones, t.i., nomierināt viļņus, lai zvejnieki tiktu malā. Jūras māte ir bagāta un glabā naudu, ko reizēm žāvē “Vidū jūras uz akmeņa”. Jūras mātei ziedoja, lai tā labprātīgi atlaistu jūrniekus.
Meža māte. Koku, zvēru un putnu aizgādne. Apveltī savus aizbilstamos. Ir saglabājušās ziņas, ka Meža mātei doti ziedojumi. Mednieks pirms došanās medībās, nesis upuri, arī, cērtot koku šūpuļa līkstei, ar pietu celmā iesists naudas gabals kā ziedojums Meža mātei. Par Meža māti mēdza dēvēt vecāko koku apriņķī, pie kura tad arī nolika ziedojumus. Uzskatīja, ka šī koka nocirtējam gaidāma liela nelaime vai pat nāve.
Zemākās dievības, ļaunie gari. Latviešu mitoloģijā nav spilgti personificētu ļauno tēlu, izņemot Velnu un Jodu. Protams, ir raganas, ir laumes, spīganas, pūķi, vilkači, kas kaitē cilvēkam un var viņam pamatīgi sariebt ikdienas dzīvē. Raganas parasti nodarbojas ar piena atkrejošanu, labuma noskaušanu un riebšanu, laumes (pēc dažu pētnieku uzskatiem – nelaikā mirušu bērnu vai jaunavu dvēseles) vilina cilvēkus dūksnājā, spīganas nodarbojas aptuveni ar to pašu, pūķi zog labību un mantu, vilkači - lopus. Taču visi šie gariņi ir vietēja rakstura un ar tiem var cīnīties, veicot zināmas darbības un sakot vārdus, tātad tie tomēr īsti dievību kārtā ieceļami nebūtu.
Gadskārtu riti
Pirmām kārtām daži vārdi par senlatviešu laika izpratni. Mūsu uzskatos laiks ir lineārs, tas kustas no pagātnes caur tagadni uz nākotni un atpakaļ atgriezties nespēj. Mūsu senču laiks ritēja lokiem, pa spirāli, tas bija ciklisks, katru gadu atsākoties no jauna, bet tai pat laikā atkārtojot bijušo. Mītiskajā folkloras slānī parasti tiek minēts, kur notiek darbība, bet reti – kad tā notiek, jo šis kad nebija svarīgs, cikliski atkārtojoties. Kad tiek aktualizēts saulgriežos. Saulgrieži un saulstāvji ir maģijas pilns laiks, kad haosa spēki iegūst lielāku varu pār cilvēku pasauli, tādēļ nepieciešama īpaša aizsardzība pret tiem. Kad ir noticis pirmlaikā, un visi nākamie laiki tikai atkārto šo pirmlaika situāciju. Tādēļ bija tik svarīgi stingri ievērot rituālus, jau vienreiz kad notikušo situāciju, tādejādi iesākot jaunu loku, veicot darbības ko mītiskajā kad paveicis tā saucamais kultūrvaronis. Ja rituālās darbības netiktu veiktas, laiks nevarētu atsākt savu ritējumu, nevarētu ieiet jaunā lokā. Turklāt šāda pirmā kad atkārtošana nodrošina auglību, veiksmi, harmoniju. Labā uzvaru cilvēka apkārtnē. Protams, visas svinamās dienas ir bagātas ar izdarībām, kas domātas vienkāršai cilvēku prieka izpausmei. Tomēr dominēja maģija, galvenokārt auglību veicinošā un ļaunos garus aizbaidošā, kā arī tā, kas palīdz Saulei nenomaldīties no savas debesu takas. Tādēļ arī saulgriežus vairāk svinēja naktī pirms īstajiem svētkiem, paliekot nomodā un dedzinot uguni, Saules aizstājēju, un rādot viņai, kāds ceļš ejams.
Īpaši jāpiemin gadskārtu svinību ēdieni. Tajos dominē apaļās formas – apaļi plāceņi, apaļas olas, apaļi zirņi, apaļi alus kausi. Aplis – saules simbols. Galdiem bija jābūt bagātīgi klātiem, lai nākotnē dievi tik pat bagātīgi dotu svētību laukiem, druvām un ganāmpulkiem.
Ilgstošas laika skaitīšanas kā tādas nebija, gads bija lielākā mērvienība. Protams, bija aizpērnais gads, vai gads, kurā bija lielie plūdi, vai gads, kad veco ozolu zibens nospēra, tātad ceļa zīmes, ko laika malā atstājuši kādi spilgtāki notikumi. Arī katrā gadā bija šādas ceļa zīmes, kas to darīja pārskatāmu un saprotamu. Šīs ceļa zīmes bija saistītas ar saules ceļu pie debesīm un tās nozīmīgākajiem punktiem – saulgriežiem un saulstāvjiem. Šajās dienās tika svētītas Lieldienas, Jāņi, Miķeļi un Ziemassvētki. Tomēr Latvijā gadalaika astronomiskais sākums nesakrīt ar klimatisko. Ievietojot shēmā pārējās zināmās gadskārtu svinību dienas – Ūsiņus, Māras, Mārtiņus un Meteņus - pa vidu starp saulgriežiem, iegūstam, manuprāt, reālu latviešu svinamo dienu attēlojumu. Ko savā darbā “Gad,s gadskārta un godi” aprakstījuši M. un M. Grīni. Šīs 8 gadskārtu svinības sadala gadu 8 lielos posmos ar 45 dienām katrā. Pāri paliek piecas vai garajā gadā sešas dienas, kas veiksmīgi tiek ieskaitītas Ziemassvētkos un Lieldienās, kad ir pirmie, otrie un trešie svētki, kas it kā izkrita ārā no kalendāra ritējuma, jo aiz šīm dienām vienmēr sakas pirmdiena.
Katru no šiem 8 laika periodiem tālāk ērti var iedalīt piecos 9 dienu garos ciklos, kas, visticamāk, bijusi senākā nedēļas variācija. Tātad ik piektās nedēļas pēdējā diena bija svinamā diena – kāda no 8 gadskārtu svinībām.
Tagad – nedaudz tuvāk par katru no šīm 8 svinamajām dienām un rituāliem, kas tajos veicami, veicinot savējo labklājību un, kā jau teicu, palīdzot Saulei viņas ceļā.
Meteņi. Ziemas beigas un pavasara sākums. Rituāli saistījās ar nākošās ražas nodrošināšanu. Galvena izdarība bija vizināšanās ar kamanām, kas nodrošina garu linu, labības augšanu. Meteņi kā pēdējā ziemas diena bija pēdējā ķekatu jeb budēļu diena, pēdējie ziemas svētki. Neiztrūkstošajā mielastā – cūkas auss un galva, miežu plācenis.
Lieldienas. Lielā diena – diena no šī brīža kļūs lielāka par nakti. Pavasara saulgriežu svinības, kas tika svinētas trīs dienas:
Gauši gāja, drīz pagāja
Tā bagāta Lieladiena,
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Iet pār kalnu dziedādama.
Mūsdienu cilvēkam Lieldienas saistās ar olu krāsošanu un šūpošanos. Tomēr lielākais vairums pētnieku ir vienisprātis, ka olu krāsošana ir vēlāku laiku paraša, kaut gan olu ēšana un ripināšana – nenoliedzami seniskas latviešu tradīcijas. Ola kā saules simbols, līdzās plācenim, apaļajam saules simbolam, Lieldienu mielastā bija piešķirta goda vieta.
Agri no rīta, pirms saules lēkta, Lieldienās meitas gāja mazgāties tekošā ūdenī, jo šajā rītā ūdenim tika piedēvētas kosmētiskas un ārstnieciskas īpašības. Pēc svētku brokastīm ar apaļu olu un plāceņu baudīšanu notika putnu dzīšana. Šī paraša vairs Latvijā nav saglabājusies, bet senāk tā, neapšaubāmi bija liela nozīme. Putni simbolizēja ļaunumu un slimības un no sētas tika dzīti projām, skaļi trokšņojot, dārdinot dažādus priekšmetus un dziedot. Lieldienu izdarību vidū centrālā, protams, bija šūpošanās. Tagad no tās ir palicis tikai ticējums, ka, ja Lieldienās labi izšūpojas, tad vasarā odi nekož. Senajiem latviešiem šūpošanās bija arī rituāla nodarbība, kas attēloja Saules celšanos pāri debess kalnam. Tādēļ arī šūpoles galvenokārt kārtas kalna galā, lai līdzētu Saulei bīstamajā laikā pāršūpoties pāri ziemas tumšajam laikam. Otra šūpošanās nozīme – nodrošināt labu ražu nu vispārēju auglību. Jo augstāk šūposies, jo lielāka augs labība, būs pienīgākas govis, pilnākas klētis un pagrabi.:
Ap Meteni slaiži laižu,
Lai liniņi gari aug;
Ap Lieldienu šūpojos,
Lai telītes barojās.
Šūpošanās bija arī labs veids, kā jauniešiem saskatīties un puišiem izrādīt savu māku – augstāk uzsviest šūpoles. Par šūpošanu puišiem deva gan olas, gan zeķes un cimdus.
Ūsiņi. Pavasara beigas un vasaras sākums, diena, kad pirmo reizi zirgi laisti ganībās un atstāti pieguļā. Ūsiņš dainās visvairāk apdziedāts kā zirgu aizgādnis, bieži saistīts ar pieguļā jāšanu:
Ei Ūsiņ, labais vīrs,
Jāj ar mani pieguļā:
Es guntiņas kūrējiņš,
Tu kumeļu ganītājs.
Ūsiņam ticis ziedots gailis, cerot uz viņa palīdzību zirgu ganīšanā un kopšanā. Ūsiņos pirmo reizi lopi tika laisti ganībās, un gani tika rumulēti – lai vasaru miegs nenāk, lai lopi brangi ņemas. Vakarā zirgi pirmo reizi vesti pieguļā, t.i. atstāti ganībās arī pa nakti. Pieguļnieki ēduši olas un ziedojuši tās arī Ūsiņam.
Jāņi. Svētki, kas saglabājušies līdz mūsu dienām visseniskākie, nepārmainītākie. Protams, ja izslēdzam šašliku ēšanu un šņabja dzeršanu.
Jāņi ir vasaras saulgrieži, visīsākā nakts gadā. Nakts, kad raganām un visādiem mošķiem dots vislielākais spēks, tādēļ nepieciešami īpaši aizsardzības pasākumi. Nakts, kad maģija gaisā vibrē, ļaudama ikvienam veikt rituālus auglības nodrošināšanai, vienalga, labiem vai ļauniem līdzekļiem. Nu, teiksim: Jāņu naktī saimniecei plikai vajadzēja izvāļāties kaimiņu pļavā, tad iet un izvāļāties savā, tad kaimiņu svētību atnesot sev. Vai saimniecei jāapstaigā visi lauki, tādejādi simboliski izbradājot nezāles. Ļaudis ticēja, ka Jāņu naktī to dara arī pati Māra:
Mīļa Māra lauku brida,
Samta svārkus sacēluse;
Kuru vārpu nolauzuse,
Tā uzauga zarodama.
Jāņi ir nakts, kad zālēm un pat rasai piemīt liels dziedinošs spēks, kas vēlāk zūd:
Visa bija Jāņu zāle,
Ko plūc Jāņu vakarā,
Ko plūc rīta saulītē(i)
Tā vairs lieti nederēja.
Gatavošanās Jāņu naktij notika jau krietni iepriekš. Tika siets siers, darīts alus, cepti pīrāgi un gādāti citi labumi. Pirms Jāņiem bija jānoravē visas dobes, jāiztīra māja, jāsapoš sēta un tā jāizpušķo, gaidot Jāņa bērnu atnākšanu. Sētas pušķošanai nebija tikai dekoratīva nozīme vien. Jāņu naktī raganas un vilkači mēdza būt visai aktīvi, tādēļ visa sēta tika izspraudīta ar dadžu un pīlādžu zariem, lai tos aizgainītu, kā arī pieņemti vēl radikālāki mēri:
Es iespraudu izkaptiņu
Savā govju laidarā,
Lai ragana nosagrieza,
Jāņu nakti skraidīdama.
Jāņus sāka svinēt iepriekšējā vakarā, zāļu dienā. Savukārt Jāņa bērni, izstaigājot visus laukus, atnesa tiem Jāņa svētību un atgainīja mošķus, aplīgojot saimniecību. Līgošanai tika piešķirta ļoti liela nozīme, senie cilvēki ticēja, ka Jāņa svētība izplešas tik tālu, cik dzirdamas dziesmas. Bieži mājinieki tika aplīgoti, izsmejot viņu slinkumu un nevīžību, bet vienmēr dabūja pretī tikpat un divtik, turklāt abas puses par to kārtīgi izpriecājās. Sevišķi tika aplīgoti saimnieks un saimniece – Jāņa tēvs un Jāņa māte, neatkarīgi, kādi viņiem ir īstie vārdi, Jāņu vakarā viņi simbolizē mītisko Jāni, Dieva dēlu, auglības nesēju.
Zāļu vakarā ikviens rotājās ar vainagu – apaļu kā saule – turklāt šos vainagus pēc tam izkaltēja un deva lopiem slimību gadījumā. Ja ņem vērā, ka katras meitas gods bija novīt trejdeviņu ziedu vainadziņu, un pieskaita to, ka līdz Jāņiem zālēs tik tiešām ir vislielākais dziedinošais spēks, gluži par māņticību to nevarētu dēvēt arī šodien.
Pēc mielasta tika iedegtas ugunis, parasti augstākā kalna galā, kur ar kalniem trūcīgāk, vismaz kārts galā, un uguns mestā atblāzma arī dod svētību laukiem un sargā tos no tumsas spēkiem. Ap ugunskuru salasījās ļaudis no visas apkārtnes un atsākās dziesmu kari. Ja ugunskurs tika dedzināts uz zemes, tika lēkts tai pāri, arī tā ir loti sena auglību veicinoša un ļauno aizbaidoša paraža.
Jāņu nakts ir auglības slavinājums, dabas pilnbrieda laiks. Jāņu nakti arī precētas sievas valkāja vainagus, un varēja gadīties, ka
Jānīts kliedza, Jānīts brēca,
Jāņam sieva pazudusi,
Nekliedz Jāni, nebrēc, Jāni,
Mēs sieviņu dabūsim,
Mēs sieviņu dabūsim
Papardīšu krūmiņā.
Par papardes zieda simboliku man laikam nav jāstāsta, un ar to saistītajām izdarībām arī.
Tomēr papardes zieds nebija tikai seksualitātes, bet gan arī gudrības, maģisko spēju simbols. Ir vesels pasaku cers, kas apraksta papardes zieda meklēšanu maģisku īpašību iegūšanai.
Lai nu kādā veidā, bet līgotāji sagaidīja sauli atkal uzlecam, papriecājās, kā tā rotājās ‘brīžam zila, brīžam zaļa”, pārliecinājās, ka tā savu ceļu ir atcerējusies, un tikai tad devās pie miera.
Māras diena. Vasaras laika beigas. Diena, kad parasti tika cepta pirmā jaunās ražas maize. Māras dienā nekādi īpaši rituāli netiek veikti, tomēr atrodamas ziņas, ka tā bijusi pēdējā diena, kad puiši jājuši precībās.
Miķeļi. Rudens saulgrieži, kad nakts un diena top vienādi garas. Līdz Miķeļiem bija jānovāc visa raža, tad tika svinēti ražas svētki - apjumības, kuros godināts Jumis, auglības simbols. Visus atrastos jumjus savija vainagā un ar dziesmām pārnesa mājās, svētības vairošanā. Citviet lauka vidū atstāja nenopļautu pēdējo sauju labības, lai Jumim ir kur patverties pa ziemu. Te redzamas atliekas no pavisam seniem laikiem, kad dievības vēl nebija cilvēciskotas.
Miķeļos tika rīkots bagātīgs mielasta galds no jaunās ražas krājumiem. Tika darīts īpašs alus, kuru saimnieks darīja, ņemot iesalam pa saujai no katras sējamās labības. Tāpat pa saujai no katras labības ņemot, tika izcepts Jumja klaips, kuru ēda papriekš saimnieki, tad visa saime.
Ap Miķeļiem tika dzertas arī kāzas.
Pa pāram mieži, rudzi,
Pa pāram apenīši,
Pa pāram jauni ļaudis
Uz rudeni pārojās.
Pēc Miķeļiem sākās dievaines jeb veļu laiks, kad aizgājušie tuvinieki varēja apciemot savus radus un veļiem tika rīkoti mielasti.
Mārtiņi. Ziemas sākums. Uz šo brīdi bija jānobeidz visi lauku darbi un labības kulšana. Mārtiņam kauj gaili vai vistu, zoss ir ienācēja no ģermāņiem. Šiem svētkiem, kā arī Miķeļiem, ir vairāk sadzīviska nozīme, bez mitoloģiskā seguma, ļaudis priecājas par veiksmīgi aizvadītu gadu.
No Mārtiņiem sākas ķekatās vai budēļos iešanas laiks, kas turpinās līdz pat Meteņiem, bet kulmināciju sasniedz uz Ziemassvētkiem.
Ziemassvētki. Ziemas saulgrieži, līksmākie svētki pēc Jāņiem, gaismas uzvara pār tumsu. Ja rudens svētkos dominē pateicība par ražu, Ziemassvētkos atkal dominē mitoloģiskais slānis, auglības, laimes nodrošināšana. Tika pušķotas istabas, gatavots cienasts un gaidīti budēļi, kas, tāpat, kā Jāņa bērni, nāca aizgaiņāt mošķus un atnest svētību.
Tāpat, kā Jāņos, Ziemassvētku naktī nedrīkstēja gulēt:
Neguļu, neguļu, Ziemsvētku nakti,
Lai mani liniņi veldrē nekrīt.
Ziemassvētkos notika nākotnes zīlēšana, kā arī auglību veicoši rituāli. Piemēram, saimniekam plikam Ziemassvētku vakarā bija jāapskrien apkārt visām ābelēm, tad nākošajā gadā būšot laba raža. Protams, tika iets rotaļās un dejots uz nebēdu.
Neatņemama svētku sastāvdaļa ir budēļos iešana un bluķa vilkšana. Budēļi staigāja no mājas uz māju, katru apdziedāja, nopēra ar budēļu rīksti (kā Lieldienās ar pūpoliem). Budēļi izstaigā visu māju, acīmredzot, īpašā dejas solī , nesdami svētību:
Ķekatā, ļekatā,
Leksim kāļu dārziņā,
Lai aug kāļi, kāpostiņi
Apaļām galviņām,
Apaļām galviņām,
Rūtainām lapiņām.
Bluķi, kas simbolizēja visus pagājušā gada grūtumus un nedienas, kā arī slinkumu un citas nelāgas īpašības, budēļi valkāja no mājas uz māju un beidzot sadedzināja, tādejādi atbrīvojoties no visām pagājušā gada neveiksmēm.
Ziemassvētkos ir bagātīgs mielasta galds, uz kura jābūt deviņiem ēdieniem. Galveno vietu ieņem cūkas šņukurs, pīrāgi, rauši, pupas un zirņi, kurus jāizēd, lai nākamajā gadā nav jāraud.
Godi
Latvieša mūžā bija treji godi: krustabas, kāzas un bēres. Tā īsti viņš varēja izpriecāties tikai par vidējām, jo savu piedalīšanos pirmajās un pēdējās lāga neapzinājās. Tomēr visiem godiem ir viens mērķis: ievest cilvēku jaunā lokā, it kā “pierakstīt” savējo kopienā. Vēl bija arī iniciācijas rituāli, jaunietim pieaugot, bet tie noritēja slepeni un līdz mums ir atnākuši tikai pasaku veidolā. Ja mēs iedomāsimies jebkuru latviešu brīnumu pasaku, skaidri būs saskatāma viena shēma:
Pasakas varonis dzīvo vienā mierā, līdz notiek kaut kas, un viņam jādodas prom no savas līdzšinējās dzīves vietas. Viņš dodas svešumā, bieži vien iet cauri biezam mežam, peld pāri upei vai nonāk pazemē. Mitoloģijas zinātāji visās šajās vietās saskatīs paralēles ar viņsauli. Tātad, varonis nomirst kā iepriekšējais cilvēks. Pazemē/aiz upes/mežā viņš veic pārdabiskas darbības, iegūst jaunu pieredzi, tiek pārbaudīts un kļūst spēcīgāks, bieži pat pārtop citā tēlā. Reizēm nomirst gluži patiesi, un viņu uzcel pārdabiski palīgi. Šāds pārradīts viņš atgriežas savā ciemā – atdzimst – tikai nu jau jaunā, augstākā kvalitātē. Senie cilvēki uzskatīja, ka pēc iniciācijas cilvēks – bērns ir miris, un cilvēks – pieaugušais – dzimis, bieži viņam tika dots pat cits vārds, kas labāk raksturoja jauno personību.
Taču nu nedaudz sīkāk par galvenajiem atklātajiem cilvēka godiem.
Kristabas/krustabas. Dvēsele nerodas ne no kā. Dvēseles atrodas pie Dieva, un Māra rūpējas par vieliskā apvalka došanu dvēselei. Bērns ir Māras dāvana:
Apsavilku zīda svārkus
Līdz pašai zemītei
Lai ļautiņi neredzēja
Mīļas Māras devumiņu.
Bieži pieminēts, ka bērnu atnes upe, tātad, saikne ar tosauli:
Es redzēju zelta arklu
Vidū upes līgojam;
Sit, vilnīti, maliņā,
Būs man jauns arājiņš.
Daudz mazu pēdiņu upīte malā:
Tās mazu bērniņu notekalētas.
Kad nu Māra ir palīdzējusi dzemdībās un māte un bērns veseli un laimīgi atnākuši no pirtiņas mājās, sāka vīkšīt krustabas. Līdz tam bērns netiek uzskatīts par kopienas locekli. No sākuma tika izvēlēti kūmas – krusttēvs un krustmāte mūsdienu valodā. Šī nebūt nebija formāla goda izrādīšana, jo, vecākus zaudējot, kūmas kļūst par bērna aizbildņiem. Viņi rūpējās par bērnu arī tad, ja vecāki bija pavisam dzīvi, tā ka veiksmīga kūmu izvēle bija svarīga. Būt par kūmu bija liels gods, īpaši, ja bērnu nosauca kūmas vārdā.
Krustabās bērnam tika dāvinātas gan praktiskas, gan simboliskas dāvanas un ievērot jo daudzi ieteikumi un aizliegumi – ko vilkt un nevilkt, kā iet un kā netapināt, visam pamatā ir analoģijas maģija: Ja es tā, tad mana pāde – tā:
Kūmās iedama
Rozīti stādu,
Lai mana pādīte
Kā roze zied.
Pēc godu mielasta bērns tika nests uz māju svētvietu vai Māras baznīcu (vieta, šķiet, brīvā dabā, kur norisinās kristabas un kur dvēsele nonāk pēc nāves), kur viņam tika dots vārds. Pēc šīs ceremonijas bērns skaitījās uzņemts savējo pulkā, kļuvis par dzimtas pilntiesīgu locekli. Tā kā ļaunie spēki šādā svarīgā brīdī noteikti ir klāt, aizsardzības nolūkos pirms vārda došanas bērns tiek saukts par putniņu, lelli vai kādā citā maskēšanās vārdā. Pēc vārda došanas to var atklāt visiem:
Citi bērni vaicāja,
Kas lellei vārdā:
Lellīti aizvedu,
Jānīti pārvedu.
Kā jau teicu, bērns ir pārradīts, iekļuvis jaunā, augstākā lokā.
Pēc vārda došanas notiek pādes dīdīšana – deja, kuras laikā visi viesi pēc kārtas tur bērnu rokās un izsaka savus vēlējumus. Vēlāk bērns un māte tiek apdāvināti. Nākošajā dienā krusttēvs dodas meklēt šūpuļa līksti un kārt pašu šūpuli. Pirmais šūpulī ielikts akmens – ļauno spēku apmānīšanai; tad ziedojums un visbeidzot pats bērns.
Ar to tad arī kristabu lielie notikumi ir galā.
Kāzas/vedības. Krāšņākie un iespaidīgākie no mūža godiem. Iesākumā populārākais līgavas iegūšanas veids bija viņas nozagšana, tādā gadījumā, protams, ilgi godi netika rīkoti, meitai aši noņemts vainadziņš, pāris iebīdīts klētiņā un atskrējušajiem panāksniekiem paziņots, ka atpakaļceļa vairs nav. Ja meita bija aizvesta uz tālāku apgabalu, varēja paiet pat vairāki gadi, pirms viņas radi sievieti atrada. Vēlākos laikos līgavas zagšanai bija vairs tikai ceremoniāls raksturs, taču šī paraža nav izzudusi vēl šodien.
Tomēr es aprakstīšu kāzas, kur abas puses ir par to informētas.
Kad jaunais pāris ir saskatījies, tautietis dodas pie meitas mātes viņu bildināt. Bieži viņam līdzi ir preču māte vai preču tēvs, kuru uzdevums ir mīkstināt mājinieku sirdis un ievadīt sarunas labvēlīgā gultnē. Pēc ilgas kaulēšanās un pūra lieluma noteikšanas tautietis bildina pašu meitu. Jāvardu dabūjis un gredzenus mijis, viņš var doties mājās un gatavoties derībām.
Derības notiek līgavas mājās, klāt esot abu pušu pārstāvjiem. Jaunais pāris sadodas rokās un apmainās gredzeniem. Agrākos laikos rokas sadotas pāri ugunij vai zobenam, vēlāk – vienkārši pāri galdam. Derībām ir tiesisks spēks, tādēļ svarīga ir liecinieku klātbūtne:
Viena pate es, māsiņa,
Man deviņi bāleliņi.
Caur visiemi bāliņiemi
Tautiešam roku sniedzu.
Vedības parasti notika rudenī, neatkarīgi no tā, kad slēgtas derības. Vedības ir lepnākais mūža gods, par kura norisi mums visiem ir diezgan skaidrs priekšstats, tādēļ par to sīkāk nestāstīšu. Varbūt vienīgi derētu piebilst, ka, līgavu vedot, viņa ziedo prievītes ceļam, visiem tiltiem, vārtiem, jaunajai mājvietai un devīgi apvelta visus jaunos mājiniekus. Ieejot jaunajā mājvietā, līgavaiņa un līgavas radi ar zobeniem durvīs iecērt krustu ļauno garu aizbaidīšanai.
Līdzināšana ir tagadējais laulību ceremonijas analogs. Abus nosēdina un grezni izrotātiem krēsliem, apdzied, tad liek sadoties rokās un solīties, pēc tam līdzinātājs izšķir rokas un sniedz pamācības saticīgai dzīvei. Dievturi uzskata, ka līdzināšana notikusi, jaunajiem uzliekot vienu kāju uz akmens un sadodoties rokas. Ar ko un ka līdzina, diemžēl, pastāstīt nevaru.
Pēc krietna mielasta un dejām notiek mārtošana, kas tā pati mičošana vien ir, respektīvi, meitai tiek noņemts vainags un apsiets lakats vai uzlikta aube. Guldīšana, modināšana un visas pārējās ar kāzu rituālu saistītās nodarbības ir palikušas zināmas līdz pat mūsu dienām, tāpēc tās sīkāk neaprakstīšu.
Bēres. Pēdējie cilvēka godi, aizvadīšana citā saulē, Veļu mātes pārziņā.
Šai saulē, šai zemā
Ciemam vien padzīvoju;
Viņa zeme, viņa saule,
Tā visam mūžiņam.
Senie latvieši ticēja, ka cilvēka dvēsele pēc nāves nonāk aizsaulē, kur turpina ierasto dzīves ritumu – iet ganos, apstrādā zemi, pat precas – ja nomira jauns cilvēks, tika uzskatīts, ka Veļu māte kādam agrāk nomirušam pāri sagādājusi:
Lietiņš lija saulītē;
Velēnieši kāzas dzēra.
Mans bāliņis jauns nomira,
Veļos ņēma līgaviņu.
Sakarā ar to cilvēkam līdzi tika dota viņa mantība un rotas, kā tas redzams apbedījumos.
Kad cilvēkam tuvojās nāves stunda, viņu noguldīja uz svaigām cisām, kuras pēc nāves sadedzināja, lai neļautu nāvei atgriezties šajā vietā. Tika pamodināti visi cilvēki un lopi, lai dvēsele tos nepaņem līdzi un tosauli. Tikko cilvēks beidzis elpot, atvērtas visas durvis un logi, lai dvēsele varētu netraucēti pamest ķermeni un grīdā iedzina naglu, acīmredzot, arī ļauno spēku aizgainīšanai.
Naktī pie miroņa aplī sēdēja vāķētāji – visi tuvinieki un kaimiņi. Tika ēsti zirņi - asaru simbols, dziedātas dziesmas, sagatavojot dvēseli viņsaules dzīvei, jo aizgājēja dvēsele vēl uzturas miroņa tuvumā un dzird visu, kas par viņu tiek runāts.
Dvēseles ceļš uz veļu mātes valstību reizēm noritēja ar sarežģījumiem. Ja mironi apglabāja vakarā, tas nevarēja tikt kapu kalnā un pirmo nakti pavadīja kapsētā. Tādēļ izvadīšana parasti notika no rīta. Ceļu no mājām uz kapiem nokaisīja ar skujām – mūžīgās dzīves simbolu. Pie vārtiem iesprauda vienu vai divas eglītes, kurām, atbraucot atpakaļ, nolauza galotnes, lai mirušais nenāktu atpakaļ. Ar šīm galotnēm pēra palicējus, sakot:
Nemirstiet, nemirstiet,
Nav vairs vietas kapsētā.
Mirušo izvada grezni un pēc tam aizslēdz kapsētas vārtus, lai velis nenāk ciemos. Tādā pat nolūkā tika veikta pēdu mīšana, ejot krusteniski vai sāniski, tika izmītas pēdas, lai mirušais vairs neatrod ceļu atpakaļ
Atbraucot mājās no kapsētas, tika rīkots bēru mielasts, bieži vien visai jautrs, kā nekā, trešie lielie godi. Nāve jau ir tikai pāriešana citā saulē, tuvinieks jau tepat aiz kapsētas žoga vien ir. Ir vesela rinda tautasdziesmu, kas pat aizliedz raudāt par aizgājējiem:
Rociet mani dziedādami,
Nerociet raudādami,
Lai iet mana dvēselīte
Pie Dieviņa dziedādama.
Tomēr, lai cik mīļš un tuvs aizgājējs būtu bijis, kapsētā viņam arī jāpaliek, jo viņš ir izvadīts ārā no dzīvajo apļa un ievests kapsētas žoga aplī, aizsaulē. Ar to beidzas cilvēka mūžs un beigšu es arī savu varen izplūdušo aprakstu.
Tekstu sagatavoja un Cālim atsūtīja Gunta Deģe (Cāļa segvārds Gunta+)
Citi interesanti raksti
Liecības par citplanētiešiem latviešu folklorā