Latviešu praktiskā maģija
Maģija senos latviešu pavadīja gan ikdienas gaitās, gan arī mūža svarīgākajos brīžos. Apkārt bija pa pilnam māšu, raganu un citu pārdabisku būtņu, un vajadzēja daudz zināt un prast, lai spētu šai brīnumu un briesmu pārpilnajā pasaulē izdzīvot. Es te sniegšu tikai īsu ieskatu šajā bagātīgajā klāstā, kuru ieguvu, pētot „Latviešu tautas ticējumus” un „Latviešu buramos vārdus”, pastāstot par vai nu izplatītākajiem, vai interesantākajiem mūsu senču maģijas paņēmieniem.
Goda maģija
Trīs cilvēka dzīves lielākajos notikumos – dzimšanā, kāzās un bērēs – viņam tika pievērsta daudz lielāka pārdabisko būtņu uzmanība. Tādēļ pret to vajadzēja kārtīgi nodrošināties.
Bērna dzimšanas brīdis bija ļoti nozīmīgs un bīstams, jo pavēra vārtus uz to sauli. Tādēļ dažādi ticējumi un izdarības līdzēja mātei droši dzemdēt – ejot pirtī, uz tās sliekšņa tika ziedota nauda vai gredzens, dzemdētāja atpina matus un atsēja mezglus, lai bērnam būtu vieglāk ienākt šaisaulē, lūdza Laimas un Māras labvēlību. Puisītim dzimstot iedeva rokā zobenu, lai viņš būtu drosmīgs.
Piedzimstot, mazuli gaidīja dažādas briesmas, galvenokārt, laumes, kas mēdza bērnus zagt un apmainīt pret savējiem. Šādi bērni bija lielām galvām un neattīstīti, senie cilvēki viņus mēdza nežēlīgi sist, cerot, ka laumei sasāpēsies sirds par savu bērnu un viņa atnesīs atpakaļ nozagto. Tādēļ mazu bērnu pirms vārda došanas neatstāja ne uz brīdi vienu.
Krustabas ir rituāls, kad tiek uzņemts ciltī kā pilnvērtīgs loceklis un bērnam tiek dots cilvēka vārds. Pirms tam, lai mazo pasargātu, viņu sauca par lellīti, vagulīti utt, tikai ne par bērnu. Pādes dīdīšanā, kas notika krustabu laikā, pēc analoģijas maģijas kūmas vēlēja bērnam visādus labumus – dejoja, lai bērns ātri iet, ģērbās kupli, lai bērns bagāts un tā tālāk. Šūpulī pirmo reizi lika tikai pēc krustabām. Pirms tam šūpulī ielika akmeni, ja nu šūpulī velns ieperinājies, tas apburs akmeni. Lai bērnu nenobrīnētu, to nerādīja svešiem, bet, ja nu kāds sāka susināties: “Ak, kāds smuks bērniņš”, māte klusiņām atbildēja “Smuks kā tava pakaļa!”, citādi bērns varēja saslimt un nomirt. Kad bērns bija dabūjis vārdu, varēja nedaudz nomierināties.
Nākamais bīstamais laiks bija precības, kad jauno līgavu apdraudēja visādas ligas. Topošais vīrs acīmredzot pats spēja tikt ar visu galā, bet meiteni gan bija gauži jāsargā, īpaši ar zobeniem cērtot krustus uz visām pusēm.
Zobens, un metāls vispār, tiek uzskatīts par labu aizsargu pret dažādiem ļaunajiem gariem. Ieejot pa vārtiem jaunajā sētā, vedēji pirms līgavas cirta krustus vārtos, kā arī visās durvīs, pa kurām viņai būtu jāiet iekšā, un meitene mājā iegāja zem sakrustotu zobenu gatves. Roku sadošana – līdzināšana - notika pār sakrustotiem zobeniem, lai ļaunie gari nemaisās pa starpu, un arī vainags tika noņemts ar zobenu.
Pati vedamā ziedoja pa prievītei vai vismaz dzīparam visām krustcelēm un ūdeņiem, kā arī vārtiem un visām ēkām jaunajā dzīvesvietā. Man ir aizdomas, ka sākotnēji šī ziedošana vairāk līdzinājās zīmju došanai panāksniekiem – re, pa kuru ceļu esmu aizvesta! Ienākot istabā, ziedoja no sākuma ugunij, tad visiem mājas kaktiem. Protams, ja meitene tika nozagta, ceremonijas netika tā ievērotas, abus iebīdīja klētiņā uz uzmeta krustu pāri, un, kad ieradās piktie panāksnieki, nosarkusī meitene jau sēdēja galda galā ar lakatu galvā.
Trešais lielais brīdis, kad ļaunie gari vai mudž ap māju, ir nāve. Cilvēkam mirstot, viņu noņēma no gultas un uzlika uz salmiem uz grīdas, pēc tam tajā vietā grīdā iesita naglu, lai mironis - nepaņem citus līdzi. Rokā deva skalu, lai gaiša taka uz viņsauli.
Visus lopus un cilvēkus pamodināja, lai viņus neapmirst – neuzsūta slimību vai vienkārši sagurumu, kas beidzas ar nāvi. Atvēra logus un durvis, lai dvēsele tiek ārā.
Pie mirušā visu nakti dega gaisma un sēdēja vāķētāji, droši vien arī tādēļ, lai nabaga mironim glabājot netrūktu dažas labas miesas daļas, jo miroņa pirksti tika uzskatīti par spēcīgiem ārstniecības līdzekļiem, bet rokas un papēži noderēja zagļiem – ja ap kādu māju 3x apnesot apkārt miroņa roku vai papēdi, tur visi aizmiegot un varot šos mierīgi zagt. Tikai, projām ejot, jāapnes atkal līķa detaļa pretējā virzienā.
Vedot mirušo uz kapsētu, zem ratu riteņiem kāva gaili, lai asinis tek uz riteņiem, gaļu apēda. Pa ceļam uz kapsētu kokā iecirta krustu, lai mirušais nenāk atpakaļ. Vedēji gaisā cirta ar zobenu krustus, saucot: “Prom, visi ļauni gari!” Kapsētā mirušajiem mēdza ziedot naudu, prievītes un striķīšus.
Pie kapsētas vārtiem tika iespraustas 2 eglītes, kam, ārā nākot, nolauza galotnītes, ar kurām pēra mājiniekus, sakot: “Nemirstiet, nemirstiet, nav vairs vietas kapsētā!”. Nākot mājās, tika mītas pēdas – gāja, kājas liekot krustiski, lai mirušais nespēj atrast ceļu mājup. Lēca arī pāri ugunij, jo tai mironis nevarot pāri tikt.
Ikdienišķā maģija
Slimības mēdz staigāt apkārt dažādā paskatā, nesnauž arī raganas un burvji, tādēļ cilvēkam jābūt modram. Tika nēsāti dažādi amuleti – dzīvnieku un putnu figūriņas, plēsoņu nagi, izplatīts paņēmiens bija maisiņā iešūta un kaklā pakārta sāls, kam vajadzētu novērst cilvēku apburšanu.
Daudz un dažādas lietas tika ievērotas sakarā ar cilvēka veselību un skaistumkopšanu. Agrāk cieņā ir bijušas meitas ar baltiem vaigiem, tādēļ tautas medicīnā ir ieteikti dažādi līdzekļi, lai seja neiedegtu, no kuriem eksotiskākais laikam ir ielikt lupatiņu skudru pūznī, lai to skudras apspļauda, un tad ar šo lupatiņu berzēt seju. Mazohistiskāk noskaņotās jaunavas varēja pašas turēt seju virs skudru pūžņa, bet tikai Lielās dienas rītā. Savukārt puiši, lai augtu kuplas ūsas un bārda, uz virslūpas smērēja medu, bet uz zoda – cāļa sūdus.
Spriežot pēc ticējumu un maģisko darbību daudzuma, izplatītas ir bijušas kārpas un dažādas ēdes. Lai tiktu no tām vaļā, vajadzēja berzēt kārpas ar uz pusēm sagrieztu ābolu un pēc tam nomest to vietā, kur tas ātri sapūst, vai arī kārpas vai ēde bija jāberzē, skatoties dilstošā mēnesī, klusām skaitot: “Ko raugu, lai dilst, ko taustu, lai nīkst”.
No tā, cik daudz dažādu vārdu un darbību ir zināms, lai izvairītos no utīm, blusām, blaktīm un citiem kukaiņiem, jāsecina, ka tā ir bijusi liela problēma. Lai tiktu no tām vaļā, jānoķer zināms daudzums apnikušo kukaiņu, parasti trīs vai deviņi, un jāaiznes uz kaimiņa robežām vai krustcelēm, jāpalaiž, tad neatskatoties jānāk mājās. Kaitnieciskāk noskaņotie ienesa kukaiņus iekšā kaimiņa mājā un apvaicājās: “Vai ciemiņus gaidījāt?” Protams, ka viesmīlīgais namatēvs atbildēja, ka gaidījuši vis, un nu atlika vienīgi izbērt kaitēkļus kādā slepenākā stūrītī, visi pārējie drīz aizskriešot pakaļ.
Mūsu senču zināšanas par cilvēka anatomiju brīžiem bija visai īpatnējas, teiksim, viņi ticēja, ka cilvēkam zem katra matiņa dzīvojot pa utij. Protams, pārāk daudz šo kukaiņu nav nekāds gods, bet vispār bez viņiem dzīvot arī nevarot- ja visas utis cilvēku pametot, viņam esot jāmirst nost.
Pret kašķi līdzēja pēršanās ar kadiķa slotu, ieberzēšana ar savu urīnu, darvu un krējumu, mazgāšana ar čūskas ādu, kaltētu peli, nezinot ieēsti cūku tauki ar suņa sūdiem un pelniem, krējums ar taukiem un zirgskābenēm, uzsmērēts uz kašķainām vietām.
Arī augoņus un ievainojumus bieži vien mazgāja ar cilvēka urīnu, lika mēslu kompreses, lika virsū čūskas, peles vai vardes gaļu vai ādu, vai mazgāja ar ūdeni vai ziepēm, kur mazgāts mironis. Uz brūcēm un augoņiem mēdza likt zemi, zirnekļa tīklus, ceļmallapes, pelašķu sulu, sakošļātu maizi ar sāli. Turklāt parasti tika skaitīti arī kādi asins apturēšanas vārdi, teiksim: "Caur kalniem upe tek, līkumiņus mētādama; Aiztecēja mīļā Māra, noturēja straujupīti." Asins apturēšanas vārdos bieži vien minēta analoģija ar upi, ko aptur vai nu Māra, vai pārdabiski palīgi, vai pats vārdu skaitītājs, apsienot zaļu diegu, aizliekot tapu, aizverot vara vārtus. Skaitot vārdus, attiecīgi ap savainoto vietu arī tina dziju. Vārdi pret apdegumiem: “Nu vardīte guni kūra Uz pelēka akmentiņa, Kļava lapa nosadzisa Ne plēnīte neplēnēja”.
Slimību, kaiti varēja izdeldēt, iznīdēt, vai pārnest uz citu objektu, saistot vai salīdzinot viņu ar kaut ko jau dilstošu – miroņa drēbēm vai miesu, dilstošu mēnesi, kaut ko ātri pūstošu. Spēcīgi maģiski līdzekļi bija mirušam cilvēkam piederējušas, mugurā bijušas lietas, kapsētas zeme un kapos ziedotās prievītes, vai pat miroņa miesa un kauli. Tikai, ko tādu no kapsētas ņemot, bija noteikti kaut kas jāatstāj vietā, kaut tikai dzīpariņš, citādi mirušais sadusmojās un varēja ierasties savu lietu atprasīt, kas ar labu parasti nebeidzās.
Izplatīta ārstēšanas metode bija dot slimniekam visādas pretīgas vielas, lai slimība no viņa vienkārši aizmuktu. Visbiežāk minēti ir govju, aitu un suņu sūdi vai to sula, paša cilvēka urīns, peļu astes vai grauzdētas un pulverī saberztas peles, varžu kauli, melna suņa vilna, kura jākvēpina cilvēkam virsū, kā arī dažādu zāļu tējas (vībotnes, vaivariņi, kumelītes, liepziedu u.c.). Drudzi varēja aizdzīt, ja slimais skrēja apkārt ap sērmūksli un tad tajā iekoda, pārnesot slimību uz šo koku. Vai, teiksim, noķēra 3x9 garkājainos zirnekļus un, lupatiņa iešūtus, aptina slimniekam ap kaklu.
Varēja arī pavēlēt slimībai atstāties, vai nu, piesaucot pārdabiskus palīgus (Dievu, Māru, veco vīru vai sievu), vai pamatojoties uz paša būrēja autoritāti. “Trīs kalni priekšā, trīs pakaļā, seši kalni priekšā, seši pakaļā, deviņi kalni priekšā, deviņi pakaļā, deviņi kalnu pakaļā, deviņi priekšā, seši kalni pakaļā, seši priekšā, trīs kalni pakaļā, trīs priekšā, es tecēšu uz deviņām ceļa jūtīm, turēšu rokā deviņas saites un teikšu: Griez ceļu, griez ceļu, griez ceļu! Tur es piesiešu visas kaites: griezēju, dūrēju, caurēju, kāksli, pampumu, sērgumu un ņikoni.”
Smagāku slimību gadījumā mēdza ziedot gaili: 3x apnes slimniekam gaili, aiznes to uz krustcelēm, izrauj spalvu, nes atpakaļ un palaiž vaļā, neskatoties, kur aizskrien. Ja tas nelīdz – atkārto, bet gaili nokauj, pusi apēd paši, pusi sadedzina.
Pavisam nopietnu sērgu gadījumā (mēris) bieži vien visa saime sameta naudiņu, nopirka melnas krāsas lopu un ziedoja to Dievam, lūdzot aizsardzību no šīs slimības. Cits variants - mēness aptumšošanās laikā vajag vērpt, bet uz otru pusi. Tādu dziju uzglabā. Ja sētai tuvojas mēris vai cita kāda sērga, tad ar to dziju vajag apvilkt ap sētu, lai izsargātos. Mēra vārdi: “Nenāc, nenāc, mērīt, pie manu vārtu, div melli suņi, div melli kaķi, tie tevi ēdīs, tie tevi plēsīs”.
Pie latviešu anatomijas īpatnībām jāpiemin tāds orgāns kā māte. Māte – cilvēka orgāns dūres lielumā, ar rokām un kājām kā vardei. Ja izkustās no savas vietas, sāp. Atpakaļ dabon ar laitīšanu un mātes vārdiem. „Čuči, guli, māmiņa, savā vietiņā, ar saviem bērniņiem, kā pelīte savā pūzmiņā”. Būtībā tā mēdza dēvēt visādas iekšas kaites – sastiepumus, sāpes, varbūt arī čūlas.
Alkoholisms seno latviešu vidū bijusi izplatīta parādība, tiesa gan, arī cīņas viedi ir visai efektīvi: tikko mirušam cilvēkam izskalo muti ar brandvīnu, ko dod dzērājam, miroņa pirkstu izmaisa dzeramajā, ielej tur zuša asinis, pirmoreiz jūgta ērzeļa sviedrus, ķēves mīzalus, vistu sūdus, miroņa nagus, nokasījumus no naudas, kas 3 dienas turēta mironim mutē, līņu asinis, dzērienā iepriekš noslīcina peli, savāra pelēnus, 3 dienas dzērienā notur kurmi un tad dod dzērājam. Un pēc tam var viņam pavēstīt, kas tieši ir ticis iebarots. Domāju, ka rezultāti bija iespaidīgi.
Ļoti liela vērība tika pievērsta arī iecerētā laulātā drauga iegūšanai. Meitas, retāk puiši, visās saulgriežu un citās zīmīgās dienās zīlēja savu iecerēto. Bieži vien bija klusējot jāizvāra kāds īpašs ēdiens vai jāapēd siļķe, neko nedzerot, un jāliekas gulēt, vai, gluži otrādi, visu dienu nedrīkstēja neko ēst. Kas sapnī parādīsies, būšot tas īstais.
Taču apņēmīgāk noskaņotās jaunkundzes un jaunskungi varēja mēģināt iecerēto ieēdināt vai iedzirdīt, slepus piemaisot ēdienā vai dzērienā visādas riebeklības: pie miesas pielipušas pirtsslotas lapas, pirtī radušos sviedrus, maizi, kas 3 dienas turēta padusē, 9 grauzdētas paduses vai kaunuma spalvas, izkaltētu savu sūdu, no dzimšanas saglabāto nabas saiti, pirmo mēnešreižu asinis, paša sēklu, kaltēta sikspārņa miesu, izkaltētu, saberztu sienāzi, krupi, kas 9 dienas nonēsāts padusē un tad sadedzināts. Varēja iebērt pagalvī 3 saujas kapu smilšu. Efektīgs paņēmiens esot bijusi caur miroņa roku 3x izvilkta adata ar melnu diegu, iesprausta mīļotajam drēbēs. Ilgtermiņa paņēmiens - melnam kaķim dzīvam novelk ādu, gaļu izvāra podā, lai noiet no kauliem. Kaulus saberž un ieber mīļotā drēbēs vai gultā. Efekta pastiprināšanai var skaitīt vārdus, teiksim: “Zaļa dzilna, melna čūska caur akmeni diegu vilka, es izvilkšu tavu prātu pa matiņu galiņiem”.
Ļoti izplatīta burvestība, kas piemērojama ne tikai mīlestības, bet vispār labvēlības nodrošināšanā, ir tāda: paņem dzīvu vardi vai sikspārni un iemet skudru pūznī, jāmūk ātri prom, lai nedzird pīkstam – paliks kurls. Pēc 3 dienām jānāk skatīties – pāri paliks tikai kauli, tostarp kāsītis un skruķītis. Ar kāsīti var cilvēku pievilkt, ar skruķīti – atgrūst.
Ja grib tikt no ieēdinātā vaļā, jāšļaksta virsū ūdens, kur mironis mazgāts, un jāsaka:: “Tu smirdi kā mironis”. Ja vīrs ar citu pinas, jāpabaksta ar kociņu viņa mēsli un tad ar to pašu kociņu – otra sieviete.
Daži senlatviešu ticējumi bija visai dīvaini, teiksim: Ja grib zināt, vai laiks celties vai nē, iebāž pakaļā pirkstu un tad paosta, ja skāba smaka – laiks celties, ja nē – var gulēt tālāk. Sievietei kādreiz dzimumloceklis bijis padusē, tādēļ tur vēl tagad spalvas aug. Nedrīkst ilgi klausīties kaķa ņurrāšanā, tad ausī var ieaugt varde. Ja mutējoties vīrietis iegrūž sievietei mutē mēli, tad viņai drīz izkrīt zobi. Ja guļ tā, ka mēness spīd virsū, var palikt mēnessērdzīgs. Mūsu senču vidū acīmredzot arī bija zināmi nevainīgas ieņemšanas gadījumi, jo pastāvēja tāds ticējums - Ja meita ieelpo āža tauku sveces dūmus, viņai bērns tiek.
Ikdienas gaitās tika ievēroti visdažādākie tabu, kas bija jāievēro, lai nezustu svētība – nedrīkst slaucīt galdu ar pliku roku, nedrīkst slaucīt mēslus pār slieksni vai mest ugunī, lai neaizmet Laimes vai Uguns mātei acis, svētī saules noiešanu – tai laikā nekā nestrādā.
Uguni pavardā kurot, saka: “Dedzies mana uguntiņa, es tev došu baltu vistu ar visiem cālīšiem”, apraušot vakarā: “čuči mana uguntiņa kā pelīte midzenī, neaun kājiņas, necel spārniņus”. Cilvēki ticēja, ka pavardā dzīvo Ugunsmāte, tādēļ šo uguni ļoti sargāja, baidījās to aizvainot. Vārot ēst, pirmo kumosu ielēja ugunij par ziedojumu, ugunij vakarā ļāva izdegt, nevis lēja ar ūdeni, nekādā gadījumā nebikstīja to ar kāju vai nespļāva tajā.
Daudz dažādu ticējumu un maģisku darbību bija saistītas ar ēdiena gatavošanu un ēšanu. Lai ēdiens gauss, pēc dalīšanas no pirmās bļodas ņem trīs drusciņas un met atpakaļ katlā. Kad svešā mājā mielo, ēdienu vajag paostīt, vai kriksīti nomest zemē, tad nekāds ļaunums necelsies. Vārot ēst, nedrīkstēja putrā atstāt karoti, lai padomu neizvārītu, nedrīkstēja ar karoti sist pa katla lai bļodas malu, lai badu nepiesauktu, guļot neēda, lai nebarotu nāvi, un nešūpoja kājas, jo tad Velnam bērnus šūpojot.
Pārsvarā cilvēku darbība risinājās vienas sētas, retāk viena ciema ietvaros. Ja nu bija kāda vajadzība doties tālākā ceļā, vajadzēja nodrošināties pret visādiem ļaunumiem. Izejot no mājas, mājās palicēji meta ceļiniekam pakaļ sāli. Tādēļ tika arī ar zobenu cirsti trīs krusti pie kājām ceļa smiltīs, aizcērtot nelaimei ceļu. Ja, uzsākot ceļu, pirmo satiek sievieti, gājums neizdosies, ja vīrieti, otrādi. Taču iespēju robežās šādām lietām tika atrasta pretdarbība, teiksim, to pašu sievieti ieraugot, jānosaka: “Ne bija, ne redzēju”, un viņas nestā neveiksme aizies garām.
Pa ceļu ejot, nedrīkstēja mīst ceļa labajā pusē, tad aizmieznot Laimai acis.Uz lauka pie ugunskura guļot, lai uguns drēbes nesadedzinātu, vispirms jāiedod ugunij maza, nātna lupatiņa, pie tam skaitot: “še, uguns māmiņa, neņem pati savu roku!” Naktī guļot nezināmā vietā vai ārā, cilvēki taisīja “dzelzu sētu” – trīs reizes apvilka sev apkārt apli ar nazi un tad to iesprauda guļvietas galvgalī. “Tais, Dieviņ, dzelzu sētu apkārt manu augumiņu, bur man buri, skauž man skauģi, nevar mani nomaitāt”. Šāda sēta līdz arī pret lietuvēniem un citiem nakts mošķiem.
Ja gadījās apmaldīties vai uzkulties vadātājām, bija vairāki paņēmieni, kā atrast pareizo ceļu: novilkt kreklu, apgriezt uz otru pusi un uzvilkt mugurā; pāraut pastalas, kreiso labajā kājā un labo kreisajā; galvas lakatiņu apgriezt uz otru pusi un atkal apsiet; saliekties un skatīties sev pa kājstarpi atpakaļ - ja tevi vadātājs apsēdis, tad tā to var arī ieraudzīt, ne tikai pareizo ceļu atrast.
Laiku pa laikam senči mēdza arī uzkauties. Kaujā ejot jāatceras viss, kas klāt atrodas, jo tad paliek vienmēr cilvēks dzīvs. Pirms kaujas varēja noskaitīt dzelzu vārdus – lai pasargātu no ievainojumiem un, ja nu gadās ievainojums, nejustu sāpes: “Ai, jūs, manas mīļas miesas, Pārvēršaties pakulās! Lai tur sita, lai tur dūra Kā pakulu kodeļā.”
Lūzumus un mežģījumus parasti nosaitēja un tad veda pie laitītājiem vai burvjiem, jo te ar pašu vārdiem varēja būt par maz. Lūzumu gadījumā deva cilvēkam sakasītu varu, jo ticēja, ka tas sastājoties ap lauzto kaulu un savelkot to kopā. Lūzuma vārdi bija ļoti daudz un dažādi, teiksim: “Kauls iekš kaula, miesa iekš miesas, kā mēness un saule iet katrs savā vietā”. Vai: Trejdeviņi trūkumi, trejdeviņi lūzumi, trejdeviņi griezumi pazūd kā pūpēži”.
Saimniecības, māju aizsardzība
Tika uzskatīts, ka aiz krāsns vai arī vecā kokā vai drupās māju robežās dzīvo mājas kungs vai mājas dievs. To baroja tikai saimnieks vai (retāk) saimniece, viņam ziedoja pirmos kumosus no ikviena svētku mielasta vai pirmās ražas – maizes, alus, kāpostiem. Viņam ziedoja arī naudu un dzīparus, ja saslima lopi vai cilvēki, vai arī vienkārši vajadzēja kaut kam labi izdoties.
Visas ēkas tika aizsargātas no ļaunajiem gariem. Aiz pakšiem sprauda pīlādžu zarus, zem sliekšņa kaisīja sāli, uz durvīm un logiem vilka lietuvēna un citus krustus. Pret raganām un skauģiem varēja nodrošināties, pirmkārt, saspraužot jumtā, virs durvīm un logiem asus priekšmetus – izkaptis, adatas, zobenus, nažus. Protams, mājas vajadzēja arī apvārdot: “Skrien ragana šķērsu gaisu, manu kūti neaiztiec, mana kūts dzelžiem kalta, adatām jumti jumti.” Varēja apnest ap māju trīs reizes diegu, katru reizi iesienot trīs mezglus un skaitot: “Te es iesienu raganas un burvjus”. Pēc tam šo diegu vajadzēja piesiet mežā pie koka, atkārtojot tos pašus vārdus. Lai pūķis netiktu klētī, tad pie klēts lodziņa jāpakar veca rata rumba, kas no abiem galiem aizbāzta ar sērmūkšļa tapām. Tāda ratu rumba līdz arī pret raganām, lietuvēniem un burvjiem.
Mājas mēdza sargāt arī pret zagļiem. Ēkas iekšpusē virs durvīm jāiesprauž nazis. Ap ēkām un citu mantību apnesa saktu no miroņa krekla, tad to iesprauda kaut kur stūrītī. Ņem dziju, kurā mironim pie locekļiem turot četri mezgli samesti. To dziju sien ap mantu, pie kuras tad zaglis droši piesiets. Zagļa piesiešanas vārdi: „Lai debess ir kā cepure uz tavas galvas un zeme kā kurpes pie tavām kājām. Stāvi un nekusties no vietas, kamēr es pats tevi atlaižu“. Ja kāda manta ir apvārdota, ka pie tās zaglis piesienas, tad to tomēr var nozagt, ja izvelk kreklu no biksēm, uzvelk to uz galvas un ņem to lietu caur kāju starpu. (Tas nelīdz, ja pie mantas esi jau piesējies.)
Tā kā mājas tika celtas no koka un apjumtas ar salmiem, niedrēm vai šķindeļiem, tās bija ļoti jāsargā no uguns. Jau pamatos, kā arī spārēs, cirta ugunskrustus, ļoti sargāja pašu uguni. Starp spārēm iesprauda sērmūkšļa zariņu, lai zibens neiesper. Ja nu zibens tomēr iespēra, šādu ugunsgrēku varēja nodzēst tikai ar pienu. Lai uguns nemetas, jaunai mājai skaitīja šādus vārdus: “Uguns māte, uguns māte, ar tiem zelta lindrakiem, vara slota rokā, sit un slaki, sit un slaki, lai iznīkst nelaimīte kā uguņu dzirkstelīte” – ejot apkārt mājai un apslakot ar ūdeni.
Tā kā zemnieku labklājība bija atkarīga no lopiem, arī tie tika sargāti ar dažādiem līdzekļiem. Galvenokārt lopi bija jāsargā pret lietuvēniem, raganām un skauģiem. Pret lietuvēniem derēja lietuvēna krusts vai lopam virs muguras piesieta izkapts. Pret raganām - visādas asas lietas un vārdi. Latvieši ticēja, ka skauģi ir cilvēki ar ļaunām acīm, kas labumu var noskaust. Tādēļ svešiniekus kūtīs neveda, sargāja lopus, it sevišķi jaunos, kādam rādīt, pienu nesa tikai apsegtos traukos, lopiem mazgāja muguras ar dažādu zāļu novārījumu un tā tālāk. Ja nu kāds cilvēks tomēr skaļi slavē otra mantu, teiksim: “vai, kāds tev skaists zirgs!” vai “Raženi mieži!”, tad vajagot atbildēt “Smuks kā tava pakaļa”, vai “dirs spaļos”, vai “pipari tev uz mēles”. “Aizslēdz, Dieviņ, skauģa acis, dzelzu atslēgām, tērauda pederēm”. Lai noņemtu noskaudumu, jāņem 3 šķipsnas no 3 paslieksnēm, 3 sarkanas ogles un jāmet ūdenī, tad ar šo ūdeni noskaustais cilvēks vai lops jānomazgā.
Ja kāds ir tā sariebis, ka nekur dēties, mūsu senči zināja padomu tikt no viņa vaļā. Izplatītākie veidi, kā ieriebt nīstamajai vīramātei, bija pabāzt zem spilvena kapa smiltis, sakot: “Guli tik ilgi, kā tas tur guļ!”. Cilvēku var arī iedzirdīt: caur maitas kaulu izaudzētus zirņus izkaltē, saberž, ieber dzērienā. Kas izdzer, tam sāk vēderā augt kustoņi (vardes vai peles). Vai nu nomirst, vai jādzer apdziru zāles. Kuras taisa burvji – bieži vien, paši būrēji.
Ja ir izdevies uzzināt, kas tev vēl ļaunu, var dabūt no viņa kādu lietu un pakārt skurstenī dūmos – tas drīz vien nāks lūgt dzert. Iedosi – paliks vesels, nedosi – var nomirt. Ja nevar no viņa nekādu mantu dabūt, lai būrumu noņemtu, var aiz tīrās atriebības uz vainīgā pirts akmeņiem uzmest driģenes un noteikt: “lai peras līdz rītam!”. Tie, kas pirtī ies, tur kā traki pērsies līdz rīta gaismai.
Tad nu novēlu jums, lai jūsu sētai apkārt dzelžu sēta, drēbēs negadās melns diegs ar visu adatu un visādam gadījumam labāk pakariet kaklā maisiņu ar sāli – lai nenobrīnē kāds.
Tekstu sagatavoja un Cālim atsūtīja Gunta Deģe (Cāļa segvārds Gunta+)
Citi interesanti raksti
Liecības par citplanētiešiem latviešu folklorā