Lietas kā bērnības atmiņas
Nu jau visi būs sajutuši saldo pavasara gaisu! Domas par pavasari saistās ne tikai ar dažādiem pavasarīgiem ne-darbiem vai dārza darbiem, bet arī ar domām par logu mazgāšanu un mājas tīrīšanu, atbrīvojoties no sakrātām, nevajadzīgām mantām.
Taču šoreiz ne par to, bet par ko mazliet pretēju (izmantojot pašas pieredzi un idejas no dažādiem forumiem) – kuras ir tās lietas, ko reizi gadā vai biežāk pārskatām, no kurām nopūšam putekļus un... noglabājam atpakaļ. Par atmiņu sev vai saviem bērniem.
Lelles un citas rotaļlietas
Es bērnībā ar lellēm nespēlējos, bet griezu un kladēs un burtnīcās līmēju rakstus un attēlus no žurnāliem, tāpēc no bērnības nekādas lelles nav saglabājušās.
- Foto: istockphoto.com
Vienā atvilktnē ir saliktas vēlāk nopirktās rotaļlietas, ko ražoja Dobelē, tās smaržīgās gumijas rotaļlietas – zaķi, lāči un citas radības. Kad dzīvoju Smiltenē, tās bija modē, un es arī pirku, lai novietotu uz radiatorus apsedzošas dekoratīvās virsmas. Tagad nav kur novietot, bet izmest arī roka neceļas – nu, kā tu liksi starp atkritumiem tādus... čabulīšus?
Citi par rotaļlietām raksta tā
-
«Saglabātas gandrīz visas lelles un lāči.»
-
«Man kaut kur bija buldozers, bet nevaru atrast. Tad man bija kādas četras mašīnas, toreiz no ārzemēm atvestas, kurām viss vērās vaļā, grozījās riteņi, kad pagrieza stūri utt. Ar divām mašīnām vecmāmiņa vienreiz vienam riebeklim iedeva paspēlēties, un viņš tās salauza. Vēl divas mašīnas mana māte iedeva vienam citam atradenim... No bērnības biju saglabājis, bet kāds kaut kādam sīkajam iedod, un viņš salauž. It kā jau sīkums, bet tā ir viena no lietām, ko nevaru piedot. Kaut kādas mīkstās mantas arī stāv un putekļojas.»
-
«Mans bērnības lācis auklē meitiņas lācīti skapī, aiz stikla. Pirms prombraukšanas meita atveda un teica, ka drošākas vietas, kur glabāties, uz pasaules nav.»
-
«Laukos, bēniņos, man ir divi lielie maisi ar manām mantām. Viens ir ar mīkstām mantām, otrs – ar lellēm. Nu jau var teikt, ka vēsturiskas mantas.»
-
«Manas atmiņas ir lelle – bēbis īsta zīdaiņa lielumā. Tēvs to atveda no Maskavas, kad man bija trīs gadi. Vēl šodien glabāju.»
-
«Man no bērnības ir suns Duksis ar zāģu skaidām. Abas meitas spēlējās, un mazdēlam iedošu, kad mazliet paaugsies.»
Rakstiskas atmiņas
Man bija saglabātas palielas kaudzītes no skolas un studiju laika burtnīcām, dienasgrāmatām un liecībām. Ar laiku tā kaudzīte palika arvien mazāka. Tagad ir palikušas tikai skolas liecības un dažas sacerējumu burtnīcas. Un kā ir citiem?
-
«Saglabāti dažādi bērnības zīmējumi, dienasgrāmatas no skolas laikiem.»
-
«Vismīļākā lieta no manas bērnības ir kladīte, ko mamma kā dienasgrāmatu rakstīja, kaut kas līdzīgs drukātajām kladēm, kādas ir tagad (pirmais zobiņš, kad sāk staigāt u. tml.). Manā kladītē tikai viss ir daudz sīkāk aprakstīts – mani izteicieni, attiecības ar brāli, kas garšoja, kas negaršoja, kā gājām ciemos, un tā līdz aptuveni piecu gadu vecumam. Viņa pat atļāva man līmēt tajā kladē manis izvēlētās aplikācijas (žurnālu izgriezumus). Arī savām meitenēm es tādas kladītes rakstīju, tagad reizēm pasēžam, pārlasām un pasmejamies.»
- Foto: Hemera Photo Clip Art
-
«Bērnam noteikti būs fotogrāfijas, atmiņu kladīte, kur pierakstīti pirmie vārdiņi, mīļākās multenes, kas garšoja kurā laikā, svars, augums pa mēnešiem, gadiem un citas lietiņas.»
-
«Dienasgrāmata no 6. klases ar ierakstu «Jūsu dēls šodien uzvedās labi!».»
-
«Manas vēstules mammai, ko rakstīju no slimnīcas, drukātiem burtiem un ar kļūdām (man bija seši gadi).»
- «Mani tagad jau pieaugušie bērni sajūsminās par savām bērnības valodas pērlēm. Centīgi pierakstīju, un tagad nevaram vien nosmaidīt par tiešumu, loģiskumu, jaunvārdiem. Man šķiet, viņus ļoti iepriecina, ka toreiz viņos ieklausījāmies.»
- «Man ir grāmata «Es ienāku pasaulē» līdz meitas septiņu gadu vecumam. Pirmo gadu ļoti čakli rakstīju, tad arvien mazāk. Viņai tagad ir deviņi gadi, un dažreiz ar prieku paskatāmies.»
Citas lietas kā saglabātas atmiņas no pagātnes
Man kastītē glabājas pirmie izkritušie zobi (bērnībā, protams, ne jau tagad), mammai ir saglabāti kāzu baltie cimdiņi, ir arī dažas drēbītes no manas un manas meitas bērnības.
Citiem ir arī kas vairāk:
- «No klūgām pīts šūpulis, kurā auklēta mana māsa un es, mana māsasmeita un mani bērni. Zīdaiņu spilventiņš ar rokām izmargotām spilvendrāniņām.»
-
«Krustību apģērbs – dāvana no krustvecākiem.»
-
«Pirmās drēbītes, mājās vedamais kostīmiņš, kurpītes un smuka, dzeltena ziemas cepure pirmajā gadā. Toreiz bija modē cepures tā kā ākstiem – ar trim žuburiem. Nezinu pat, kā pateikt.»
-
«Man ir daudz mantu, kas saglabājušās labā stāvoklī: manēža, ragavas, šūpošanās zirdziņš, ritenis «Spārīte», mini izmēra galošas, autiņi, sega, kristību kleita, visādas kleitiņas, bantes, pat nesen atradu jaunu, nelietotu to laiku stikla pudelīti.»
- Foto: Hemera Photo Clip Art
-
«Man ir tāds podiņš ar krēsliņu (mans tēvs taisīja). Tagad meita iet pasēdēt. Vasarā restaurēju – atjaunoju krāsu. Vēl ir skaists kažociņš, ko dabūju divu gadu dzimšanas dienā. Glabāšu mazbērniem.»
-
«Varēšu atstāt mūziku, bet diez vai viņai tā patiks (vismaz, kamēr būs jauna). Bet tas ir no manas jaunības, nevis bērnības.»
-
«Dažas dārgas koka mantas ir bērnu istabās kā dekors. Ir vēl meitas keramikas veidojumi, ko arī izmantoju kā dekorus. Praktiski visu atdodu.»
-
«Saviem bērniem maisiņā tiek glabāti pirmie nogrieztie mati. Dažiem baigās čirkas!»
-
«Mans puika, un domāju, ka arī meita, nēsās manus bērnības gumijas zābaciņus – sarkanus ar dzelteniem ķiršiem. Vienu vasaras kleitiņu, ko glabāju par atmiņu, tagad varēs uzvilkt mana meita. Mana vienīgā atmiņa, kas palikusi no mammas, ir viņas zelta gredzens un flauta, ko, gadu krājot naudu, man nopirka.»
Pietiek tikai ar atmiņām
Uz bērnības lietām, šķiet, nevarētu attiekties runas par to, ka vecas, neizmantotas lietas uzglabā negatīvo enerģiju un tāpēc no tām jāatbrīvojas. Tomēr daudzi uzskata, ka pietiek tikai ar atmiņām un lietas no pagātnes nav jāvelk līdzi.
-
«No manas bērnības – tikai atmiņas.»
-
«Man atmiņas vairāk par skaistajiem dabas skatiem, par tik ļoti skaistajām vasarām un saulīti, agrajiem rītiem, kad ar brāli devāmies braukt ar riteņiem.»
-
«Ir žēl, ka es pat nezinu, kā izskatījos, kad biju maza.»
-
«Neiespringstu īpaši uz to bērnības lietu glabāšanu, lietderīgāk un interesantāk, manuprāt, ir pierakstīt bērna pirmos vārdiņus, visādus smieklīgus izteicienus. To gan es daru.»
-
«Tādas lietas kā bērnu kāju vai roku nospiedumi, matu šķipsnas? Nezinu, nekad neesmu jutusi vajadzību tās vēl pēc gadiem pataustīt vai paskatīties. Man pietiek ar fotogrāfijām un video.»
-
«Nestiepju vecas mantas vēl no bērnības. Ir tik daudz interesanta tagad, šodien un rīt.»
Iveta Odiņa