Atpūta

Smiešanās rekorda gadadiena

1910. gada 8. novembrī ASV Indiānas štatā kāds fermeris uzstādīja smiešanās rekordu – viņš smējās divpadsmit stundas bez pārtraukuma. Smieklu lēkmi izdevās pārtraukt tikai ar elektrošoka palīdzību. Jautrības iemesls – fermeris bija veiksmīgi pārdevis zirgu bez astes, iestāstot pircējam, ka tas ir mūlis.

Slavenību smieklu lēkmes

Televīzijā un internetā varam redzēt, kādas smieklu lēkmes piemeklē žurnālistus, diktorus, aktierus un pat valsts amatpersonas. Internetā lielu ievērību izpelnījās video, kurā redzams, kā Krievijas televīzijas ziņu vadītāja nespēj valdīt histēriskus smieklus, informējot par Kanādā atklātu marihuānas plantāciju, kuru apsargājuši trīspadsmit lāči. Lai ierakstītu šo ziņu, bijuši nepieciešami 38 dubli.

Foto: istockphoto.com

Arī dažādu televīzijas raidījumu vadītājiem gadās histēriskas smieklu lēkmes, pat tiešraižu laikā. Ja smieklu lēkmes bijušas ieraksta laikā, 1. aprīļa raidījumos parasti varam vērot kuriozo gadījumu apkopojumus. Smieklu lēkmes gadās arī filmu un seriālu aktieriem.

Senajam filozofam Dēmokritam esot uznākušas smieklu lēkmes tad, kad viņš iedomājies, cik smieklīgas ir cilvēku ikdienas nodarbes uz lielās pasaules kārtības fona. Politikas interesenti varbūt atceras, kā televīzijas priekšvēlēšanu diskusijas laikā vienmēr tik nopietno Dombrovski sasmīdināja «Par labu Latviju» līdera Aināra Šlesera runas plūdi. Uz Šlesera teikto, ka lidostā jau sen vajadzēja strādāt (celtniecības) krāniem, kam tur jābūvē jaunais pasažieru terminālis, Dombrovskis norādīja, ka arī buldozeriem ir jāstrādā lidostā.

Smieklu lēkmes ikdienā

Humora izjūtas trūkums var būt slimības simptoms, tas var liecināt par mikroinsultu smadzeņu «smieklu zonā», tā apgalvo Ročesteras universitātes Medicīnas skolas ārsti. Tāpat ir arī krasi pretējā gadījumā – nekontrolējamas smieklu lēkmes bez jebkāda iemesla var būt slimību simptoms vai arī atbilst raksturojumam «Ko tu esi sapīpējusies, ka tik jautra?».

Taču šoreiz runa ir ne par šiem gadījumiem, bet gan par tiem, kad smieklu lēkmes sākas no kāda sīkuma, notikuma, dzirdēta teikuma vai vārda, kas konkrētajā brīdī liekas ļoti smieklīgs. Pēc tam cilvēks smejas par smiešanās ilgumu, par niecīgo iemeslu, kas smieklus izraisījis, un par to, ka lēkme pielīp arī citiem.

Viedokļi no forumiem

Divos interneta forumos aicināju cilvēkus izstāstīt kādu smieklīgu atgadījumu, dalīties domās par smiešanos vienatnē, nepiemērotās vietās utt. Lūk, dažas no atbildēm.


  • Vienrīt fonā klausījos BB brokastu melnā humora topu. Temats: kā vislabāk ieriebt kaimiņam? Sāku skaļi smieties par vienu no atbildēm – saaicināt pilnu māju viesu un uzvesties ļoti, ļoti klusi, lai kaimiņi mokās neziņā, kas tur īsti notiek.

  • Man jēdzīgāk būtu jautāt nevis par ko smējos, bet ar ko. Ir cilvēki, uz kuriem paskatoties, gribas jau smaidīt līdz ausīm. Dažreiz gribas smieties, kad dzirdi, kā cits smejas.

  • Sabiedriskajā transportā, lasot grāmatu, pieķēru sevi pie tā, ka nevis vienkārši smaidu, bet skaļi smejos.

  • Ir gadījies teātrī smieties tā, ka aktieris pārstāj spēlēt un apkārtējie smejas līdzi līdz asarām. Agrāk skolā tā varēja izjaukt stundas uz nebēdu.

  • Lielākie jokdari: sīkie, zvēri un, protams, tādi profesionāļi kā Džims Kerijs, Fredis, Baiba Sipeniece-Gavare utt.

  • Atceros, reiz paziņas sīkā saspaidīja manam telefonam pogas, līdz viņai izdevās kādu sazvanīt. Es nikna – Kāpēc tu tā darīji?! Viņa mīklaini pasmaida un man saka – Klusu, mazā pele! Man 36, viņai četri gadi.

  • Ļoti patīk lasīt jokainos skolēnu sacerējumus, citātus no protokoliem utt.

  • Pēdējais smieklīgais atgadījums bija, kad vīrs ar meitu ir virtuvē un sauc, ka bērnam tek deguns. Es kā gādīga māte atraujos no saviem darbiem, lai gan domās joprojām pie tiem, ar kabatlakatiņu rokās dodos uz virtuvi. Pieturu aprūpējamā bērna pakausi ar vienu roku, ar otru turu lakatiņu pie deguna un saku – Nu, pūt. Un tikai tad atjēdzos, ka aiz lakatiņa redzamas vīra neizpratnes un izmisuma pilnās acis. Pēc tās histēriskās smiešanās vēl ilgi žagojos un vēdera prese sāpēja.

  • Reizēm, esot sabiedrībā, atceros kaut ko smieklīgu, un man nāk smiekli, taču neērti, jo cilvēki var padomāt, ka esmu nojūdzies. Ir dažas lietas, ko atceroties, vienkārši nevar nesmieties.

  • Iedzīvoties citās valstīs traucē tas, ka nesaproti jokus, kas vietējiem jau ir kā tradīcija, ko visi saprot. Tāpat tas ir ar bērnības vai citiem draugiem – ir tikai viņiem saprotami joki, atmiņas.

  • Man ar vienu māsīcu bija tā. Taisnība radiem, kas teica, ka mūs nevar laist kopā – kā bijām kopā, tā visu laiku par kaut ko smējāmies, beigās jau bija tā, ka atlika parādīt ar pirkstu un mēs jau smējāmies.

P.S.: Viena no manām TOP anekdotēm:

 

Divas draudzenes ciemojas. – Mans vīrs vairs nemaz nedzer!

– Mans arī gandrīz vairs ne, tikai pa svētkiem un tad, kad iet uz pirti.

Vīrs sauc no blakus istabas – Sieviņ, kādi mums šodien svētki? Nekādi? Nu, tad es iešu uz pirti.


P.S.S.: Es personīgi gribu pateikt paldies Cāļa foruma dalībniekiem, kas rakstījuši par tēmu «Kas tur patiesībā bija rakstīts?». Gatavojot šo rakstu, vairākus vakarus biju īpaši labā garastāvoklī, pie datora ķiķināju viena pati un reizēm ķiķinu joprojām, arī ne visai piemērotās vietās, atceroties kādu labu izteicienu. Kā cīnīties ar pingvīniem kāpņu telpā?

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Atpakaļ PSRS

Mīļoto vīriešu dīvainības, ar kurām sadzīvojam

Dalīties atmiņās un interesantos atgadījumos varat Cāļa forumos

Joki

Desu cehs

Pļāpiņa