Vampīrsikspārņi
Leģendas un īstenība
Sikspārņi - vampīri ir vieni no visvairāk mistificētajiem planētas dzīvniekiem, par kuriem sacerēts ne mazums briesmu stāstu ne tikai Amerikā, kur tie sastopami, bet arī citur pasaulē. Kliedēt šīs baumas cenšas zinātnieki, kas ilgstoši pētījuši noslēpumainos lidoņus.
Šausmu filmu kadros, kur starp negatīvajiem tēliem ir kāds vampīrs, parasti neizpaliek kadri, kuros asinssūcējs savu upuru meklējumos dodas sikspārņa izskatā. Arī šai mitoloģiskajai saiknei bijuši spiesti pievērsties sikspārņu pētnieki, lai parādītu, ka, pirmkārt, Eiropas sikspārņiem nav ne mazākā sakara ar asins lietošanu uzturā, un, otrkārt, lai pierādītu, ka vampīrsikspārņi, kas dzīvo tikai un vienīgi Amerikas kontinentā, pēdējā laikā ir savairojušies gandrīz vai pat pilnīgi tikai paša cilvēka darbības ietekmē.
Runājot par vēsturisko pusi, pētnieki uzsver, ka mīts par vampīriem vispirms radās viduslaiku Rietumeiropā, kad Amerika un tātad arī tajā mītošie vampīrsikspārņi vispār nebija atklāti. Rietumeiropas mitoloģijā vampīra lomā bija miruši cilvēki, bieži vien ļauni varmākas, kam tika piedēvēta spēja naktīs klīst apkārt un sūkt upuru asinis.
Kad konkistadori 1519.gadā ieradās Meksikā, viņi iepazina īstos vampīrus. Kortesam ierodoties Verakrusā, vampīrsikspārņu uzbrukumi zirgiem kļuva par pastāvīgu nelaimi, bet Eiropas tautu nostāstos pamazām nedalāmā vienībā tika saliedēti Eiropas šausmu stāsti ar Amerikas realitāti, liekot pamatus nepatikai pret sikspārņiem.
Tik tālu vēsturiska atkāpe, taču mūsdienu Meksikā vampīrsikspārņi kļuvuši par reālu problēmu. To varot dēvēt pat par demogrāfisku sprādzienu, kuru pavadījis trakumsērgas uzliesmojums un lieki komentēt, kādas jūtas meksikāņu zemniekus saista ar sikspārņiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka pēdējā laikā reģistrēti arī vairāki uzbrukumi guļošiem cilvēkiem.
Zinātniekus tikmēr nodarbina jautājums, kādēļ kādreiz visai reti sastopamie dzīvnieki, kas mita lielākoties tikai džungļu biezoknī, pēdējā laikā savairojušies. Pētnieki uzsver, ka šis ir kārtējais gadījums, kad paša cilvēka rīcība ir veicinājusi sikspārņu izplatīšanos. Pirmkārt, vaina meklējama mežu izciršanā, liekot vampīrsikspārņiem meklēt jaunus medību laukus. Otrkārt, liellopu ganāmpulku skaita pieaugums savā ziņā ir kā svētku galds asinssūcējiem, ko tie arī pratuši novērtēt.
Šeit gan jāpiebilst, ka termins asinssūcēji attiecībā uz vampīrsikspārņiem nav īsti precīzs un nācis no tiem pašiem vecajiem mītiem. Patiesībā šie dzīvnieki pārkož dzīvnieka ādu, ievadot organismā īpašas vielas, kas mazina sāpes un novērš asiņu sarecēšanu, bet iztecējušās asinis vampīri nevis sūc bet uzlaiza. Šo vielu izpēte cita starpā jau palīdzējusi radīt medikamentus, kuri tiek izmantoti ķirurģijā.
Taču šis fakts nemazinot zemnieku neapmierinātību ar to, ka vampīrsikspārņu dēļ novājinātajiem dzīvniekiem ir vēl iespēja šādā veidā saslimt ar trakumsērgu, jo vampīri ir bīstamā vīrusa pārnēsātāji. Pētnieki gan piebilst, ka 95% gadījumu, kad ar trakumsērgu saslimis cilvēks, pie vainas gan nav nekas cits, kā viņa uzticamais draugs suns, taču nav noliedzams, ka mājdzīvnieku starpā vampīrsikspārņi esot vieni no galvenajiem bīstamās slimības pārnēsātājiem.
Šī iemesla dēļ regulāri tiekot rīkotas sikspārņu iznīcināšanas kampaņas un, par ko zinātnieki ir uztraukušies visvairāk, šo kampaņu upuru skaitā visbiežāk nonākot augļēdāji un kukaiņēdāji sikspārņi, kam nav nekāda sakara ar attālajiem radiniekiem - asinssūcējiem.
Pēc BBC un raidorganizācijas "Radio Brīvā Eiropa" materiāliem
Citi interesanti raksti
Liecības par citplanētiešiem latviešu folklorā