Atpūta

Cikādes dziesma vai iespēja pasūtīt picu – kas svarīgāks?

Valsts prezidents Andris Bērziņš, runājot par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu pārtikai, raidījumā «Labrīt, Latvija!» aicināja gan lauciniekus, gan pilsētniekus neslinkot un laukos pašiem audzēt sev veselīgus produktus. Arī Cāļa forumā apspriests jautājums par pārcelšanos uz laukiem, tāpēc nolēmām papētīt iemeslus, kāpēc cilvēki pārceļas (vai nepārceļas) uz laukiem un kas būtu jāņem vērā pirms galīgā lēmuma pieņemšanas.

Kas esi dvēselē – lauku vai pilsētas bērns

Kādam tikai laukos ir sajūta, ka dzīvo pa īstam, bet cits laukos jūtas kā ieslodzītais. Bieži piesauktais lauku idilles stereotips par mierīgu kafijas dzeršanu rasotā rītā, vasaras vakariem verandā, laimīgiem bērniem, kas var visu dienu spēlēties ārā un dillēm, ko varēsi saplūkt no savas dobes, ilgtermiņā neko nenozīmēs tam, kas dvēselē ir pilsētas bērns. Galvenā mēraukla, vai pārcelties dzīvot uz laukiem varētu būt tā, vai cilvēks pēc savām vēlmēm un sajūtām ir pilsētas vai lauku.

Tam nepiekrīt Zane (27) Viņa pēc novērojumiem un pieredzes secinājusi, ka ikviens cilvēks var pierast pie jebkā, t.i., pilsētnieks var kļūt par īstu laucinieku un otrādi. Viss ir tikai laika jautājums un tas, vai cilvēks samierinās ar esošo situāciju. Ja samierinās, tad viņš cenšas dzīvot tā, lai pats justos labi un sāk iemīlēt lietas, kas līdz šim nepatika.

Foto no Lindas Celmas-Leites privātā arhīva

Toties Linda Celma-Leite ar savu piemēru parāda, ka laukos jau 22 gadus (tikpat nodzīvoti Rīgā) var dzīvot un lieliski justies cilvēks, kurš joprojām sauc sevi par pilsētnieci laukos. „Runājot par manu pilsētnieces domāšanu – tāda neesmu vienīgā. Palasiet vēsturē, kuri pirmie sāka nodarboties ar netradicionālo lauksaimniecību, neparastiem amatniecības veidiem u.tml. Lielākā daļa no viņiem bija izbijušie pilsētnieki, kurus netraucēja stereotipi par to, ko var vai nevar laukos. Daudzas no idejām sākumā tika apsmīkņātas. Īstenam lauciniekam liktos, ka nav riktīgs cilvēks, kurš biešu lauka vietā iesēj puķu pļavu un pa Jāņiem vij vainagus un ved uz tirgu (nu tas tāds tēlains salīdzinājums). Vai arī nopērk zirgu, kura vienīgais pienākums ir noplūkt mauriņu un vizināt bērnus. Par tādu naudu mašīnu varēja nopirkt vai vismaz aunu (tas gan ir piemērs no manas dzīves)”, stāsta Linda.

Lauku dzīves plusi

Apstākļu spiesta Zane „pagaidām”, kas ievilcies jau uz pieciem gadiem, dzīvo lauku ciematā mājā, kas atrodas 18 km aiz pilsētas, kaimiņi 200 m rādiusā, centrs (veikals, skola, bērnudārzs) 3 km attālumā. Uzaugusi viņa daudzdzīvokļu mājā mazpilsētā, bet šajā ciemata mājā bērnībā ciemojusies un strādājusi nedēļas nogalēs.

Sākumā viņai labāk patika pilsētas troksnis, burzma, steiga un laukos nejutusies laimīga, bijis tā, it kā laiks būtu apstājies. Taču tieši pēdējā laikā sapratusi (kā pati saka – laikam bērna un ejošo gadu dēļ) ka ir gatava pavadīt dzīvi klusumā, pie dabas, tādos laukos, kādos ir tagad. Pie lauku dzīves plusiem varam pieskaitīt svaigu gaisu (ja neņemam vērā lauku ceļu putekļus), lauku mieru, nesteidzīgo dzīves ritmu un saskarsmi ar skaisto dabu.

Vēl Zane kā labās lietas laukos nosauc savu dārzu, kurā audzē ko un kā grib un to, ka bērnam laukos būs drošāks ceļš uz skolu nekā pilsētas burzmā ar aktīvo satiksmi. Kādam kā pluss varētu šķist tas, ka kaimiņi ir salīdzinoši tālu un nelūr pār sētu, taču Zanei negribētos dzīvot tādos laukos, kur apkārt ir dziļš mežs un kaimiņi tuvumā pat nav redzami. Viņai nepieciešama tā sajūta, ka tomēr netālu ir vēl citas ģimenes, jo tad sajūta ir omulīgāka, drošāka. Cilvēks tomēr ir sociāla būtne.

Ilze Gudre laukos dzīvo apmēram 15 gadus. Zīmīgi tas, ka sākumā viņa laukos pavadījusi tikai vasaras, bet pēc 9. klases izlēmusi, ka vēlas mācīties nelielajā lauku skoliņā. Tā nu par spīti skolotāju un klasesbiedru atrunām vidusskolas gaitas uzsāktas lauku skoliņā un tas ne mirkli nav nožēlots. Tiesa, tie nav dziļi lauki, tikai apmēram 30 min braucienā no pilsētas, ir laba satiksme un ir svarīgi, lai pašas nepieciešamākās lietas nebūtu pārāk tālu - ceļš, veikals, autobusi. Kā lauku dzīves bonusus viņa nosauc to, ka nav jāvelta speciāls laiks pastaigām ar bērnu, bērns var kaut visu dienu dzīvoties pa āru, iepazīt lauku darbiņus, lietot svaigus lauku produktus un dabīgos vitamīnus – ogas u.tml. Bērnam tik ļoti garšojot silts, tikko slaukts piens, ka Rīgā pirkto veikala pienu nemaz nedzer, saka, ka esot negaršīgs. Pat miegs ir veselīgāks laukos – vīrs Rīgā nevarot aizmigt un rītos agri augšā, bet laukos acis pašas līp ciet.

Lana Tokarenko jau trešo gadu dzīvo kopā ar meitu laukos vecmammas atstātā vecā lauku mājā mazas pilsētiņas centrā, ko ziemā nevar atstāt bez pieskatīšanas (izsaltu, katru dienu jākurina). Vasarā viņas ciemojas pie savējiem Rīgā, taču tieši tad ļoti gribas atpakaļ uz laukiem. Kā sākas ziema, tā Lana sev katru gadu nozvēras, ka tas ir pēdējais gads, ko tur dzīvo, bet pavasarī atkal ir sajūsmā par iespēju sēdēt pašai savā pagalmā.

Viņa pamanījusi, ka tiekot prom no lielpilsētas, nauda vairs tā netērējas, visam pietiek, pat uztaisījusi kosmētisko remontu mājā, bērnam ir pašam sava istaba, ir sapirktas jaunas mēbeles. Maija Buša ar ģimeni uz laukiem pārcēlusies pirms 5 gadiem, kad piedzimis bērns. Vecākajiem dēliem atstājuši dzīvokli Rīgā ar burbuļvannu un visām ekstrām un nu dzīvo no vīra vecmāmiņas mantotā mazā vecā mājiņā ar sauso ateju. Arī viņa atzīst, ka dzīve laukos noteikti ir vieglāka nekā pilsētā. Ziemā mazliet garlaicīgi, vasarā daudz jādara dārzā, bet tomēr sadzīve ir vienkāršāka un dzīvošana lētāka.

Cāļa forumā gan izskan pretējs viedoklis par to, vai dzīvošana laukos ir lētāka vai dārgāka: Laukos dzīvošana esot kopumā dārgāka nekā pilsētā, jo, piemēram, vairāk būs jāizdod par elektrību – pārsvarā viss darbojas ar to. Mājai ir arī visādas citādas izmaksas, kuras nav dzīvoklim. Ja kas jābūvē no jauna, tas esot pavisam dārgi, arī remonta darbi, ko daudzdzīvokļu mājās veic uz visas mājas rēķina, te jāsedz pašiem, kaut vai ja sabojājas sūknis vai vējš norauj jumtu.

Jolantas Jaškānes sapnis ir dzīvot laukos un viņa cer šogad to īstenot. Viņas lauku idille ir šāda: lauku māja, vislabāk guļbūves, klētiņa, lai būtu kūtiņa, kur turēt vistas, obligāti pirts, kāda ūdens tuvums (dīķis, upīte vai ezers), un pietiekoši zemes apkārt, lai varētu izaudzēt visu, kas nepieciešams iztikšanai, lai bērns ēstu pašu izaudzētu pārtiku, kurā nav kaitīgu vielu.

Tiem, kas vaicā –Kāpēc samainīji Rīgu pret laukiem?–, Linda atbild, ka grib, lai mazbērniem būtu omīte laukos. Viņa vienmēr apskaudusi cilvēkus, kuriem ir dzimtas mājas un saknes kādā konkrētā vietā. Lauki ir iespēja veidot pašiem savu dzimtas vēsturi, savu stabilu vidi.

Foto no Ingas Bojarevičas privātā arhīva

Iespējamie lauku dzīves mīnusi

Retākas iespējas satikties ar draugiem. Zane brauc uz pilsētu un satiekas ar draugiem, cik nu var, bet gribētos, lai tas būtu biežāk. Nevar kā pilsētā – ienāk prātā un aiziet ciemos vai uzaicina draudzeni uz tēju. Viņai pašai nav ne mašīnas, ne tiesību un ar autobusu tas nav visai ērti, līdz ar to šī komunicēšanās daudz reižu tiek atcelta. Arī Ilze norāda, ka laukos bērnam trūkst vienaudžu sabiedrības. Savukārt Lana tikai pēc diviem laukos pavadītiem gadiem ieguvusi ko līdzīgu draugiem. Kopumā viņai ir sajūta, ka joprojām nav tur ''savējā'', lai gan pieder pie cilvēkiem, kas varētu dzīvot jebkur, ja tikai ir sasniegts iekšējais miers. Linda min piemērus, ka pietrūkst tas, ka reti redz bērnus, kuri studē pilsētā, reti izdodas apciemot vecākus, kuri joprojām dzīvo Rīgā.

Nav iespēju atrast darbu. Zane jau ilgstoši meklē darbu, taču nevar to atrast, jo parasti, līdzko cilvēki tuvējā pilsētā uzzina, ka viņa dzīvo 18 km no pilsētas, attieksme paliek citādāka, it kā pie viņi sevis nodomātu – kam mums darbinieku, kurš braukās katru dienu, ja pilsētā pietiek bezdarbnieku. Zanes vīrs jau 2 mēnešus strādā ārzemēs un aicina braukt arī Zani, taču viņa vēlas dzīvot Latvijā, lai bērns ietu latviešu skolā. Viņa turas pie pēdējās cerības, ka vīrs sapelnīs naudu nelielam miteklim Latvijā un abi varēs strādāt Latvijā.

Cāļa forumā pieminēti vēl sekojoši lauku dzīves mīnusi:

Problēmas nodarboties ar pilsētā iemīļotu hobiju, apmeklēt kultūras pasākumus. Iebildums – kultūru lauku cilvēki bauda bieži pat vairāk kā rīdzinieki, aktīvi rīko dažādus braucienus un ekskursijas. Rīdzinieki jau arī neiet katru dienu uz operu. Linda atzīmē, ka nākas palaist garām interesantus kursus, seminārus vai izstādes, jo lielākā tiesa diemžēl notiek Rīgā, bet ceļš sanāk sasodīti dārgs.

Ziemā jārok sniegs un stress vai laikā tiksi uz darbu.

Ļoti daudz darba, ar gaismu celies un visu dienu skrien neatliecis muguru, bet darbi mazāk nepaliek. Lauki neder kūtriem cilvēkiem, jo tur visu laiku ir jārosās.

Vasara, siltais periods Latvijā ilgst vien 3-4 mēnešus, tad patiešām ir jauki laukos. Aukstais, slapjais, drēgnais periods Latvijā ilgst 7-8 mēnešus. Iebildums – muļķības, ka ziemā laukos nav forši, tieši Rīgā nav forši – šķīdonis, sāls un žļurga. Laukos ir smuks, balts, kluss un putnu barotava un stirnas, kas nāk nograuzt ābeles.

Pirms pārcelties, noskaidro, cik svarīgi tev ir un kā izvēlētajos laukos atrisināti sekojoši jautājumi

* Vispirms jāzina, vai esi gatava dzīvot mājā kaut vai meža vidū, tālu no kaimiņiem vai ciematā un/vai netālu no lielākas pilsētas. Kāds forumā saka: „Vislabākie lauki ir tuvu pie ne-laukiem, ar visām lauku priekšrocībām un aizsniedzamiem ne-lauku labumiem un ērtībām”. Zanei ir skumji, ka daudzi jēdzienu "lauki" izmanto nievājoši ar domu, ka tā ir vieta, kur dzīvo neizglītoti un ar smagu darbu noslogoti ļautiņi.

* Sadzīves ērtības, lai mājā ir pieejamas labierīcības, karstais/aukstais ūdens, elektrība, internets. Problēma, ka sevišķi ziemā un rudeņos mēdz rasties elektroapgādes traucējumi. Cilvēku prasības gan ir dažādas. Jolanta domā, ka varētu arī iztikt bez TV, interneta, utt. Telefons būtu vajadzīgs, ja nu kas notiek, lai var pazvanīt. Jebkuras ērtības un greznības maksā naudu, un viņa gribot no tām atbrīvoties, lai dzīvošana būtu pēc iespējas vienkāršāka un lētāka. Ja būtu jāizvēlas, piemēram, vai skatīties vakarā TV, vai iet ārā dārzā, viņa noteikti izvēlētos otro variantu. Jolantai gribētos arī savam bērnam iemācīt, ka dabas skaistums ir kas vērtīgāks par TV un internetu.

* Bērniem skola ir pieejamā attālumā un pieejamas iespējas darboties dažādos interešu pulciņos. Linda atzīst, ka tas, protams, prasa lielu uzņēmību no vecāku puses, bet dzīve laukos nav iemesls, lai bērni augtu garīgi un intelektuāli apdalīti. Trīs bērni ir izvadāti un sekmīgi beiguši mūzikas un mākslas skolu.

* Medicīnas un citu pakalpojumu pieejamība.

* Normāls ceļš uz pilsētu gan vasarā, gan ziemā un laba satiksme ar Rīgu un lielāko reģiona pilsētu.

Kā pelnīs naudu, dzīvojot laukos

Prezidenta aicinājumu arī pilsētniekus audzēt pašiem sev pārtikas produktus daudzi vērtēja negatīvi, piesaucot to, cik daudz ciemu jau pazuduši no Latvijas kartes, slēgtas mazās skolas, bērnudārzi, pasta nodaļas un autobusu reisi, bet degviela dārga. Vai jaunajām ģimenēm tiks piešķirta zeme? Valstij ir izstrādāta kāda jauna programma? Tā retoriski vaicā komentētāji un atzīst, ka pati doma jau nav slikta, taču nu esot jau par vēlu nākt ar šādiem uzsaukumiem.

Tāpēc varbūt pats galvenais lēmums ir par saimniekošanas un pelnīšanas modeli – kā pelnīs naudu dzīvošanai laukos un vai izvēlētajā vietā to būs iespējams darīt tādā veidā. Vai strādās pilsētā un laukus izmantos kā vietu atpūtai vai arī nodarbosies ar piemājas saimniecību vai lauku biznesu?

Elīna Zaķe laukos dzīvo 11 gadus un uzskata, ka labāk visu audzēt pašam un svarīgi, lai zeme labi apstrādājama. No pilsētas dzīves viņai pietrūkst izklaides iespējas un tuvo veikalu, viņa labprāt dzīvotu pilsētā, bet zina, ka nespētu maksāt tādu naudu par dzīvokli. Laukos no finansiālās puses ir mazliet lētāk, bet tāpat neko iekrāt nevar, jo ir citas vajadzības – degvielai, zemes apstrādāšanai, lopu barošanai utt.

Foto no Ingas Bojarevičas privātā arhīva

Inga Bojareviča laukos pavadījusi bērnības vasaras. Dzīves apstākļu dēļ viņa tagad ikdienā dzīvo laukos un apvieno civilizāciju un laukus tādās devās, kā pati vēlas. Viņa sniedz grāmatvedības pakalpojumus, tātad darbs mājās, bet bieži jātiekas ar klientiem un sanāk tā, ka visu laiku esi apritē, sabiedrībā, bet pats vari izvēlēties - kad un cik daudz. Protams, laukos neiztikt bez automašīnas vai pat divām, ja viens pieaugušais darbā pilsētā, bet otram jāvadā bērni u.tml.

„Iedomājos reizēm, cik tas viss man tā savādi izskatās - tikko kopju un slaucu kaziņas (man tās ir 7) un pēc brīža esmu pie datora un taisu finansu atskaiti”, Inga smejas. Ingas mājā vēl nav ievilkts ūdensvads, ir jākurina krāsnis (toties neesi atkarīgs no tā, kad pieslēgs apkuri), taču viņa uzsver, ka komforts vienmēr ir diezgan nosacīts jēdziens. Vajag iekārtoties maksimāli ērti, ņemot vērā apstākļus un galvenais - neiespringt uz tām neērtībām. Ja ir prieks par savu zemes gabaliņu, savu dārzu, pļavu, tad iekšējais komforts to visu atsver. Zemes smarža nomierina, jo tas ir kaut kas pie kā var pieturēties un smelties spēku, viss atkarīgs no paša rokām, kāda tā izskatīsies.

Iveta Odiņa

Foto no Ingas Bojarevičas privātā arhīva

Citas intervijas

Kārumlāde – individuāli risinājumi laimes radīšanai

Klikšķis ar klases audzinātāju