Debesīs ir īstā māju sajūta
Divdesmit vienu gadu vecās Irinas Tatarinovas aizraušanās nav izklaides draugu kompānijā vai kādas citas sievišķīgas nodarbes, bet gan lidmašīnas.
Ikdienā ar nosmulētām rokām
Irina atzīst, ka viņai patīk šāds dzīvesveids, lai gan nākas saskarties ar vienaudžu skepsi, sevišķi no stiprā dzimuma pārstāvjiem, un dzirdēt viedokli, ka sieviete un aviācijas mehāniķis ir divas nesavienojamas lietas.
- Svinu dzimšanas dienu gaisā!
Taču Irina ir spējusi pierādīt pretējo. Par spīti tam, ka šai profesijai piedien netīras un eļļainas rokas, kas citiem vienaudžiem šķiet tīrās šausmas, Irina par to nesatraucas, jo skaidri redz savu turpmāko dzīvi. Viņa vēlas gan pārzināt lidmašīnu mehāniku, gan būt profesionāla mazo lidmašīnu pilote. Jaunā sieviete gaisā jūtas kā mājās. Tur, augstu debesīs, viņai ir skaidra galva un emocijas noliktas citā domu plauktiņā, turklāt neiztrūkstoša ir pašpārliecība par to, ka viņa prot vadīt lidmašīnu un saprot, kā darbojas tās motors.
Par aviāciju sapņo jau kopš bērnības
Interese par aviāciju Irinai aizsākās bērnībā, kad aptuveni astoņu gadu vecumā vectēvs atnesis rakstu par Svetlanu Kapaninu – slavenāko Krievijas piloti. Starp citu, Irina ar savu varoni ir satikusies un aprunājusies dzīvē. Irinai bija prieks uzzināt, ka ne tikai vīrieši, bet arī sievietes var būt pilotes. Pēc tam viņa saprata, ka aviācija ir tā joma, kurā viņa vēlas strādāt un pilnveidot sevi.
Toreiz viņa ģimenē bija vienīgais bērns, līdz ar to vecākiem doma par vienīgās meitas izvēli šķita nepieņemama, un šī nostāja nav mainījusies arī patlaban. Mācoties 11. klasē, Irina iestājās «Jauno lidotāju klubā», kur viņa varēja iepazīties ar aviāciju. Pēc tam viņa uzsāka studijas RTU, kur apgūst aviācijas mehāniķa profesiju, un likumsakarīgs ir fakts, ka kursā mācās tikai divas meitenes.
- Ar «Jauno lidotāju kluba» biedriem
Pēc studijām Irinai diemžēl vēl būs jāpacīnās, jo RTU bakalaura grāds studentiem neatļauj strādāt ar lidmašīnām, tam nepieciešams iegūt papildu sertifikātu un licenci. Tā ir ļoti sarežģīta sistēma, un cilvēki sasniedz savu mērķi tikai tad, ja viņi to patiešām vēlas.
Mehāniku praktizē jau patlaban
Darbojoties «Jauno lidotāju klubā», Irina tika uzaicināta uz Rumbulu, kur atrodas «Aero Restoration Company», kas nodarbojas ar mazo lidmašīnu apkalpošanu. Toreiz uzaicināti sešpadsmit jaunieši, piedāvājot iespēju šo jomu iepazīt praksē. Irina bija vienīgā, kura šajā uzņēmumā palika strādāt.
- Mana sirds pieder darbam
Sākotnēji viņa pat nezināja, kā pareizi izmantot instrumentus. Tagad ir apritējuši trīs gadi, kopš Irina strādā šajā kompānijā, neskatoties uz to, ka tas ir brīvprātīgais darbs.
Viņa neapgalvo, ka jau pārvalda lidmašīnas mehāniku, jo aviācija esot tāda specialitāte, par ko jāmācās visu dzīvi. Uz jautājumu – ko tu māki izdarīt? – Irina parasti atbild: «Es nedaudz zinu, kā to izdarīt.» Jo brīdī, kad aviācijas mehāniķis uzskata, ka viņš visu prot, vienmēr tiek pieļauta kāda kļūda. Strādājot vīriešu kompānijā, Irinai kā sievietei neskaitāmas reizes nācies sevi pierādīt, turklāt esot svarīgi būt labākai un zinošākai par viņiem.
Nākotnes ieceres
Jaunās sievietes mērķis nav lidot ar «Boeing» lidmašīnām vai strādāt par stjuarti, lai tikai atrastos gaisā. Viņas aizraušanās ir mazās, vieglās lidmašīnas. Mīļākā no tām ir «Cessna», jo, lidojot ar to, ir iespēja justies kā putnam un pilnībā izjust lidmašīnu. Pretēji tam, lidojot ar «Boeing», visu darbu veic dators, tā esot kā gaisa vilciens, pilots saņem pieklājīgu algu, bet tas nav Irinas sapnis.
- Ar savu bērnības elku Svetlanu Kapaninu (Krievijas pilote, pasaules akrobātikas čempione)
Viņas lielākā vēlēšanās ir vienai pašai ar «Cessna 182» lidmašīnu aplidot apkārt pasaulei, taču tas ir ārkārtīgi dārgs prieks, līdz ar to jāatrod sponsori. Šī iecere patlaban ir tikai sapnis, bet Irina tic, ka viņai tas izdosies. Tuvākās nākotnes mērķis Irinai ir iegūt komercpilota licenci, kas sniedz atļauju par lidojumu saņemt naudu. Patlaban Irinai ir tikai privātā licence un par pasažieru vešanu viņa nedrīkst ņemt samaksu, proti, visa iegūtā nauda par lidojumu tiek izlietota praktiski – ielejot lidmašīnā degvielu.
Ar Irinu sarunājās Linda Zalāne
Visi rakstā izmantotie fotoattēli ir no Irinas Tatarinovas personīgā arhīva.