Atpūta

Desu cepēja, autoru kolektīvs vai jauka meitene

2009. gada septembrī kādam bija skaidrs, ka viņa ir vai nu traka vecmeita, vai dīvains jauneklis. 2009. gada novembrī kāds noticēja, ka tēls ir mistifikācija. 2010. gada septembrī kādam likās, ka šīs forumu personības dēļ vesela armija Cāļa dalībnieku sabirtu uz kopīgo pasākumu, ja zinātu, ka viņa piedalīsies.

Žurnālistam atliek tikai mēģināt sarunāt tikšanos un doties apciemot šo forumu personāžu, lai kliedētu mītus un sazvērestības teorijas, kādas uzrodas pat tādā salīdzinoši miermīlīgā portālā kā Cālis. Ierodos norādītajā forumu personības darba vietā, un durvis atver nevis autoru kolektīvs, bet jauka meitene ar burvīgu smaidu – Jūlija. Маркиза Ангелов.


  • Pastāsti nedaudz par sevi un to, kāda ir tava profila vēsture Cālī.

Man ir 26 gadi, esmu precējusies, un mums ir divas meitas – divus un trīs gadus vecas. Pēc izglītības esmu juriste, darbības sfēra – šķiršanās. Darba emocijas bija grūti nenest uz mājām, visu pārdzīvoto paturēt sevī. Nomocīju vīru ar saviem jautājumiem. «Uz kādiem jautājumiem man šodien būs jāatbild?» viņš prasīja, kad ierados mājās. Atalgojums nebija tik liels, lai paliktu tik emocionāli smagā darbā.

2008. gadā man piedzima meita, un tā gada augustā es piereģistrējos Cālī. Pēc tam 2009. gada oktobrī pārreģistrējos, jo nebiju pareizi uzrakstījusi segvārdu. No pagājušā gada Ziemassvētkiem līdz šī gada martam Cālī nebiju ielūkojusies, jo kardināli mainīju savu nodarbošanos. Civillietu juristes profesiju nomainīju pret darbu, kas saistīts ar «Wellness».

 

  • Kāpēc tā sanācis – par tavu profilu bijuši tik daudzi minējumi un sazvērestības teorijas kā, šķiet, ne par vienu citu. Bijuši vairāki viedokļi: «vai tas ir kāds kadrs, kam aiz gara laika gribas Cāļa tautu pakacināt?», «nojaušu, ka tas ir bijis ilgstošs un pacietīgs desas PR» un «vai tās MA nav divas – latviešu un krievu? Viena noteikti ir desa, bet varbūt arī abas.». Aizgājis pat līdz tādam viedoklim – «Man tomēr šķiet, ka sākumā bija īstā marķīze (tā, kuras personību daži pat noskaidroja), bet tagad ālējas kāds cits.». Martā, kad atsāki rakstīt Cāļa forumā, kāds aizdomājās pat tik tālu: «Žēl, ka Cālī nav neviena kriminālista, varētu analizēt izteiksmes formu un atrast īsto desotāju. Man jau šķiet, ka MA tēlu uztur vesels autoru kolektīvs.» Vai viss, ko rakstīji, bija patiesība? Varbūt bija kas tāds, ko ierakstīji, lai sapurinātu forumu dalībniekus un foruma dzīve kļūtu nedaudz interesantāka?

Ja kāds man stāstītu par tādu dzīvi kā manējā, es arī varbūt neticētu. Esmu emocionāla, reizēm pati brīnījos, ko esmu sarakstījusi, bet būtībā tā bija patiesība. Dzimtā valoda man ir krievu. Mācījos latviešu skolā, arī augstskolā mācījos latviski, tomēr domāju krieviski, foruma diskusijās ātrumā grūti atrast pareizos vārdus.

Kad apjēdzu, ka Cāļa forumos dažreiz raksta arī melus un manis teikto tā uztvers, bija par vēlu, viss jau bija izstāstīts. Biju pieradusi, ka Krievijas forumos, kur cilvēki dalās pieredzē un meklē padomus, neko neizdomā, problēmas ir īstas un padomi arī. Bija daudz tēmu, kuras lūdzu izdzēst, jo forumu dalībnieki man sāka brukt virsū. Bet es neizdomāju un nemeloju, vienkārši saku, ko domāju.

 

  • Kāds tev liekas Cāļa jaunais dizains? Kam visvairāk pievērs uzmanību Cālī? Ko domā par pārējiem lasītājiem un rakstītājiem? Tev gribētos ar kādu iepazīties klātienē, līdzīgi kā daudzi gribētu satikt tevi?

Dizains ir interesants. Martā, kad atgriezos portālā, dizains bija patīkams pārsteigums. Pie vecā dizaina bija grūtāk pierast, Cālis bija tāds, kā lai to pasaka, daudz mierīgāks nekā līdzīgi Krievijas forumi. Tie bija tādi dinamiskāki.

Gribētu zināt, kas par cilvēku ir Sarandiels. Patiesībā jau ar visiem gribētos iepazīties, parunāt klātienē, jebkurš personāžs ir diezgan kolorīts, visvairāk jau ilgdzīvotāji. Tomēr ir diezgan grūti izrauties uz tādu pasākumu, bez vīra es gandrīz nekur neeju.

Regulāri pārskatu un piedalos forumos «Pļāpiņa», «Attiecības un psiholoģija», arī «Kašķis». «Zaļumu un pūkainīšu stūrīti» vairāk lasu, nekā tajā rakstu. Ja iedziļinos kādā tēmā, man tā ilgi neiziet no prāta. Tagad sarosījušās tēmas par mīļākajām, atvērtas vismaz trīs par vienu tematu. Biju dusmīga – tās komentē, bet manu tēmu «Zaļumu un pūkainīšu stūrītī» par hibrīdiem neviens nekomentē.

 

  • Atceros vienu tavu komentāru no tēmām par mīļākajām. Īsi un konkrēti – ja kādu mīl, tad nekrāpj.

Man jau vēl nav tik bagāta dzīves pieredze, bet es domāju, ka būtu grūti palikt ar cilvēku, kas krāpis. Patiesībā, ja ģimenē cilvēki ir aizņemti darbos un sadzīvē, nevajadzētu atlikt laika mīļākajām vai mīļākajiem. Daudzi arī nenovērtē attiecības. Tas ir tāpat kā ar mobilajiem – šodien man ir «Nokia», bet rīt jau «LG» vai «Samsung». Cilvēks neredz otra cilvēka vērtību vai arī nevēlas to redzēt. Daudziem tā ir ērtāk, vieglāk.

Es jau arī domāju – nez, ar ko mans vīrs tā sarakstās, sēžot pie datora. Paskatos – viņš kārtis spēlē. Manuprāt, nevajadzētu tik atklāti stāstīt par brīvām attiecībām masu medijos. Kaut vai internetā ir reklāma – «Ienāc, iepazīsties». Viņi nedomā, ka portālu skatās precēti cilvēki? Tās ir pārāk lielas iespējas, atklātība. Protams, kas gribēs, atradīs iespējas iepazīties tāpat, bet tomēr...

Būtībā mūsdienās laulība arī vairs neskaitās kaut kas dārgs, svēts. Diemžēl. Cilvēki vairs nemāk piedot, piekāpties. Bet, manuprāt, vajadzētu. «Надобно жить, надобно любить, надобно верить!» (tulk. – ‘vajag dzīvot, vajag mīlēt, vajag ticēt!’) šie Pjēra Bezuhova vārdi šodien varētu būt attiecību laimes atslēga.

Laulība ir darbs mūža garumā. Daži nodarbojas ar pieburšanu, bet pieburšana jau nav mīlestība. Attiecības nevar balstīties uz meliem. Ja ir pastrādāta muļķība, nākotnē viņu bērniem var būt problēmas, tā saka ekstrasensi.

  • Esi paņēmusi līdzi dažas lelles. Tātad arī stāsts par leļļu kolekciju ir patiesība.

Tagad lellītes man ir ap 20. Lellei līgavas kleitā ir jau 17 gadi, pie manis viņa tik ilgi gan neatrodas. Otra, Karmenas tērpā, man ir atsūtīta kā dāvana no Holandes. Pirms krīzes nodarbojos ar leļļu restaurāciju un renovāciju – pāršuvu izrautos un savēlušos matus, pāršuvu kleitas un tērpus, atjaunoju leļļu sākotnējo izskatu. Tad aizrakstīju uz Holandi, uz kompānijas «Mattel» pārstāvniecību Eiropā. Lūdzu, vai man varētu atsūtīt leļļu katalogus, jo visas lelles nevaru atcerēties no galvas, it īpaši no 70. gadu beigām. Man atsūtīja gan katalogus, gan lelli dāvanā.


  • Ko novēli Cālim nākotnē?

Cālim es gribētu novēlēt attīstīties. Lai vienmēr ir aktīvas tēmas, nevis klusums un aizmirstība!

Ar Jūliju sarunājās Iveta Odiņa

Citas intervijas

Ditas Danosas personībā - skaitļu un modes tandēms

No zvaigznēm nāk bērni, idejas, dizains un brīvība