Ditas Danosas personībā – skaitļu un modes tandēms
Pavisam nesen jauns pavērsiens noticis modes industrijā – ir izveidota Latvijas Modes palāta. Cālis.lv sarunājas ar vienu no tās lolotājām – Ditu Danosu.
- Foto: Raitis Puriņš
Kādi ir Latvijas Modes palātas nākotnes plāni?
Pirmkārt, veicināt Latvijas modes industrijas attīstību, gan nodrošinot zīmolu atpazīstamību starptautiskā mērogā, gan vienlaicīgi izglītojot modes dizainerus un māksliniekus zīmola attīstīšanā. Turklāt mūsu nolūks ir veicināt dizainerus iesaistīties šīs institūcijas darbībā, un aktīvākie varētu pārstāvēt savas tiesības valdē. Patiesībā iniciatīvu par palātas izveidošanu netieši izteica paši dizaineri. Proti, tika aptaujāti aptuveni 40 modes mākslinieki, lai izprastu viņu vēlmes un ieceres par to, kā būtu jāattīstās modes industrijai un vai, viņuprāt, būtu nepieciešams dibināt biedrību. Visi aptaujas dalībnieki uz šo jautājumu atbildēja apstiprinoši.
Kāda ir valsts stratēģija modes industrijas attīstībā?
Patlaban konkrētas virzības no valsts puses diemžēl nav. Savulaik, kad kultūras ministre bija Helēna Demakova, tika radīta programma par radošo industriju attīstību, taču, manuprāt, tas tika nepietiekami ātri virzīts. Savukārt patlaban, līdz ar krīzi un parlamenta maiņu, šī iecere palikusi nerealizēta. Turklāt, kamēr vēlme virzīt radošo industriju attīstību valstiskā līmenī būs tikai Kultūras ministrijas, ne Ekonomikas ministrijas kompetence un iniciatīva, par mērķtiecīgu biznesa attīstību nevaram runāt. Tieši Ekonomikas ministrijas paspārnē ir programma par eksporta veicināšanu.
Kad plānojat doties uz Ekonomikas ministriju?
Pavisam drīz. Taču pirms tam, lai sarunas būtu auglīgas un konstruktīvas, Latvijas Modes palātai konkrēti jāuzraksta, ko tā vēlas panākt un kādai jābūt Ekonomikas ministrijas rīcībai.
- Kādēļ Jūs darbojaties Latvijas Modes fondā?
Mode mani interesējusi arī agrāk, un, ja es būtu mācējusi zīmēt, tad noteikti iestātos Rīgas Lietišķās mākslas koledžā. Tomēr es skaidri zināju, ka neizturēšu konkursu. Ja es dzīvotu šajā laikā vēlreiz un man būtu iespēja kaut ko mainīt, tad es noteikti studētu modelēšanu vai modes mākslu.
Latvijas Modes fonds tika dibināts pirms diviem gadiem, un tajā darboties mani uzaicināja fonda dibinātāja Inita Saulīte-Zandere. Arī līdz tam bieži piedalījos dažādās konferencēs, aktīvi lasīju lekcijas Mākslas akadēmijā par mārketingu, kā arī konsultēju radošās industrijas pārstāvjus. Līdz ar to mana iesaistīšanās Latvijas Modes fondā un nu jau arī darbība palātā bija tikai likumsakarīga.
Taču pamatdarbs Banku augstskolā vairāk saistīts ar mārketingu, jo esmu apveltīta ar izteikti eksaktu domāšanu. Līdz ar to pavisam loģiski, ka, izmantojot analītisko domāšanu un eksaktās zināšanas, pelnu naudu. Tomēr mani vienmēr ir saistījusi arī radošā vide, un, strādājot pat formālajā, striktajā banku sektorā, es spēju būt gana radoša.
Par spīti tam, ka patlaban darbs Latvijas Modes fondā ir bezatlīdzības, es ceru, ka līdz ar palātas nodibināšanu tas mainīsies. Es apzinos, ka man ir ļoti grūti darīt divus vai vairākus darbus vienlaicīgi, turklāt, veltot laiku hobijam, es to atņemu pamatdarbam.
- Foto: Jānis Saliņš un Lauris Vīksne
- Ilgu laiku strādājāt banku sektorā. Kādēļ šo darbības lauku pametāt?
Kopumā banku sektorā strādāju desmit gadus, un visilgstošāk karjera tika veidota «Latvijas Krājbankā». Karjeras izaugsme bija pakāpeniska – sākumā biju klientu apkalpošanas speciāliste, kamēr soli pa solim nokļuvu līdz Produktu attīstības un mārketinga pārvaldes vadītājas un viceprezidentes amatam. Profesionālās attīstības potenciālā es biju sasniegusi zināmu virsotni. Visi šie darbības gadi bija ļoti interesanti, un es izpratu, kā veidojas produkti un kādas ir patērētāju vēlmes. Tomēr es vēlējos sasniegt vēl vairāk un paplašināt savu profesionalitāti.
Tā arī notika. «Latvijas Krājbankas» akcionāri man izteica ļoti labu piedāvājumu – veidot kompāniju «LKB līzings» (Krājbankai, atšķirībā no citām bankām, tajā laikā šāds meitas uzņēmums nebija izveidots). Par spīti faktam, ka šajā jomā valdīja liela konkurence, es pieņēmu šo izaicinājumu.
Tas bija grūts laiks, jo es līdz tam nekad nebiju veidojusi uzņēmumu no nulles. Tas nozīmēja, ka sākotnēji bija jāatlasa darbinieki, jānodrošina viņiem darba vietas un tikai tad jāsāk domāt par lielām lietām – produkta attīstību. Diemžēl līdz ar līzinga kompānijas izveidošanu beidzās arī mana profesionālā karjera banku sektorā. Lai gan jāsaka, ka tā netika pārtraukta manas iniciatīvas dēļ, es ātri un nepamatoti tiku atlaista no darba.
Šis laiks sakrita ar brīdi, kad biju bērniņa gaidībās. Pēc ilgām pārdomām es izvēlējos sniegt prasību tiesā par nepamatotu atlaišanu. Prasības iesnieguma pamatā es vēlējos panākt, lai tiek konkretizēts valdes locekļa statuss. Proti, «LKB līzings» akcionārs, «Latvijas Krājbanka», uzskatīja, ka valdes loceklis nav pielīdzināms darbiniekam, līdz ar to jebkurā brīdī bez pamatojuma var tikt atsaukts no amata. Man šķita, ka tā ir netaisnība. Desmit gadus, kad strādāju «Latvijas Krājbankā», man bija darba līgums, bet brīdī, kad es ieņēmu visaugstāko amatu un uzņēmos atbildību, man sociālā aizsardzība tika liegta. Es nolēmu, ka ir jācīnās par to, lai likumdošana tiktu precizēta, jo es noteikti nebūšu pēdējā, kas nonāks šādā situācijā.
Vai šajā cīņā esi guvusi panākumus?
Tiesas lēmuma vēl nav, un divās instancēs tiesu esmu zaudējusi. Taču Augstākā tiesa pēc mūsu ieteikuma pieņēma lēmumu vērsties Eiropas Kopienu Tiesā pēc prejudiciāla nolēmuma, jo bija divi jautājumi, kurus mēs lūdzām precizēt. Proti, vai valdes loceklis var būt darbinieks un vai viņam tiek piemērota sociālā aizsardzība, kas Eiropas Kopienu Tiesā paredzēta strādājošām grūtniecēm. Pozitīvais – noticis apvērsums Latvijas Republikas tiesiskajā vēsturē, jo uz šiem diviem jautājumiem Eiropas Kopienu Tiesa atbildējusi apstiprinoši. Līdz ar to ir iespēja šo tiesvedību atgriezt pirmajā vai otrajā instancē un šo procesu sākt no jauna, bet es vēl gaidu Augstākās tiesas lēmumu.
Vai cerat, ka Jums tiks samaksāta arī morālā kompensācija?
Es domāju, ka «LKB līzings» man kompensāciju nemaksātu. Bet, cik noprotu no precedentiem, kas ir Eiropas Kopienu Tiesā, faktiski sanāk tā, ka Latvijas Republika nav pilnīgi ieviesusi direktīvu likumdošanā, jo mana situācija, kad es, neminot iemeslu, tiku atlaista no darba (iemesls var būt arī grūtniecība), izveidojās nepilnīgo likumu dēļ. Līdz ar to morālo kompensāciju es varu pieprasīt no Latvijas Republikas.
Vai šajā cīņā uzvarēsiet?
Es viennozīmīgi domāju, ka tas ir reāli izdarāms. Ņemot vērā iepriekšējo praksi, kad, piemēram, žurnālistei Ilzei Jaunalksnei tika samaksāta kompensācija LVL 12 000 apmērā par telefonsarunu noklausīšanos, es uzskatu, ka kaitējums, kas tika izdarīts manai veselībai, ir nesamērojams.
Atgriežoties pie Latvijas modes industrijas. Kā Jums šķiet, kādēļ līdz šim pašmāju dizaineri nav spējuši attīstīt veiksmīgu biznesu?
Pirmkārt, dizaineriem pašiem jāvēlas radīt komerciālas kolekcijas. Otrkārt, dizaineriem ir jāspēj atrast un sadarboties ar partneri, kas vadības menedžmenta līmenī mākslinieka ambīcijas un vēlmes apkopotu biznesa plānā vai stratēģijā un pēc tam pieturētos pie tā realizācijas.
Patlaban Latvijas dizaineriem trūkst gan zināšanu, gan praktisko iemaņu biznesa veidošanā, jo Latvijas Mākslas akadēmijā un citās specializētajās izglītības iestādēs biznesa kurss nav iekļauts. Es kā Banku augstskolas lektore tikai vienu gadu pasniedzu izvēles kursu Latvijas Mākslas akadēmijā par uzņēmumu vadību radošajās industrijās. Jāsaka godīgi – lai tiktu līdz mārketingam, man studentiem nācās gana daudz stāstīt par biznesa pamatiem.
Treškārt, es redzu, ka nākotnē Latvijas dizaineru darbs būs eksportspējīgs un pieprasīts brīdī, kad dizaineri apvienosies un kopīgiem spēkiem pārstāvēs Latviju gan izstādēs, gan veikalos ārzemēs, kā arī tepat Latvijā. Piemēram, ja Rīgā dažādās pilsētas vietās tiktu atvērti 15 atsevišķi dizaineru veikali, es nedomāju, ka man kā patērētājam tas būtu izdevīgi. Ne velti Skandināvijā piekopta prakse, ka uz vienas ielas tiek izvietoti vairāki vietējo dizaineru veikaliņi.
Ceturtkārt, būtu jāveido regulāras modes skates, kurās patērētājs iepazīstas ar modes dizaineru darbiem un apzinās, ka kolekcijas tiek radītas regulāri. Turklāt modes skatēs dizaineri savu veikumu izrāda arī potenciāliem industrijas pircējiem, kuri noskata kolekciju un izsaka vēlmi to iegādāties ražošanai. Tas ir gana grūti sasniedzams mērķis.
Vēl viena lieta, kas varētu veicināt Latvijas dizaineru biznesa attīstību, ir sadarbošanās ar vietējām ražotnēm. Piemēram, «Ogres trikotāža» sadarbojas ar pašmāju dizaineriem un audumu pārpalikumus no lielajiem pasūtījumiem pārdod pašmāju dizaineriem, kuriem audumu apjomi ir pietiekami, lai izveidotu savas nelielās kolekcijas.
- Kad Latvijas dizaineri būs sasnieguši tādu attīstības pakāpi, kad regulāri tiks radītas kolekcijas, kas būs nopērkamas ikvienam pircējam, nevis tikai individuālajam pasūtītājam?
Es domāju, ka kaut ko nopietnāku mēs redzēsim piecu gadu laikā. Tad Latvijas dizaineri spēs veidot uzņēmumu pēc biznesa principiem, un viņiem būs sava ražotne. Jāsaka, ka arī patlaban situācija nav tik bezcerīga, jo ir labie dizaineru piemēri, kuriem savas pozīcijas tikai jānostiprina.
Kā Latvijas dizaineri izskatās Eiropas mērogā?
Pagaidām tie ir tikai izņēmuma gadījumi, kad dizaineri pārstāv mūsu valsti ārpus Latvijas robežām, un par tendenci ir pāragri runāt. Kā labo piemēru varu minēt Annu Led, Natāliju Jansoni un Aleksandru Pavlovu, kuri Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras organizētā pasākumā Japānā pārstāvēja mūsu valsti.
Lielas cerības lieku uz jauno modes dizaineru paaudzi. Kā piemēru varu minēt tādus zīmolus kā «Narciss», kas orientējas uz postpadomju valstīm, īpaši Krieviju. Šim zīmolam pagaidām veiksme ir stāvējusi klāt, un viņiem ir izdevies nokļūt uz žurnālu vākiem un iegūt staigājošas reklāmas, proti, slavenības, kas ģērbjas zīmola «Narciss» apģērbā.
Kā otrs pozitīvais piemērs minams zīmols «Hypnosis», kas savu darbību izvērš Rietumeiropas valstīs. Turklāt «Hypnosis» šogad Vācijā organizētā konkursā ieguva godalgotu vietu, kas arī paver durvis uz sadarbības iespējām un jaunu tirgu iekarošanu.
Viennozīmīgi varu apgalvot, ka šīs paaudzes mākslinieki ir izglītojušies un kļuvuši par saprātīgiem brīvās ekonomikas dalībniekiem, un viņiem būs vienkāršāk pārstāvēt un pierādīt sevi ārpus individuālā ateljē robežām. Viņi nav pieraduši strādāt iepriekšējā darbības modelī, kad tika veikti tikai individuālie pasūtījumi un klients bija gatavs maksāt augstu pievienoto vērtību par apģērba unikalitāti.
Vai Latvijas modes dizaineri arī paši meklē un uzrunā sponsorus vai arī par to gādā Latvijas Modes fonds?
Latvijas dizaineriem, tāpat kā jebkuriem radošiem cilvēkiem, ir talants noteiktā jomā, taču ne biznesa sfērā. Latvijas modes dizaineri, sevišķi vecās paaudzes mākslinieki, ir pieraduši strādāt noteiktā veidā, koncentrējoties uz individuālo pasūtījumu, bet mērķējot uz augstākiem sasniegumiem. Nereti pietrūkst zināšanas vai vēlmes kaut ko mainīt pierastajā darbības stilā, tas arī ir lielākais klupšanas akmens, kādēļ dizaineri paši neuzrunā investorus, bet gan meklē palīdzību Latvijas Modes fondā.
- Vai uzņēmēji ir atsaucīgi un vēlas investēt Latvijas modes māksliniekos?
Uzņēmēju piesaistīšana tikai pamazām sākas, jo viena lieta ir panākt atpazīstamību, lai Latvijas modes dizaineri pamana ārpus mūsu valsts robežām, un pavisam kas cits ir radīt kaut ko komerciālu un investorus interesējošu. Tas ir pārliecināšanas jautājums, jāpanāk, ka uzņēmējs modes dizainerī redz perspektīvu. Tā dēvētajos treknajos gados piesaistīt investorus bija vienkāršāk, bet patlaban uzņēmēji izvērtē katru latu, eiro vai dolāru, ko viņi novirza.
Kādēļ jau divus gadus Latvijas dizaina mēnesis tiek organizēts universālveikalā «Stockmann»?
Šī sadarbība izveidojās gluži nejauši, kad 2009. gada maijā tika organizēta diskusija par ilgtspējīgu Latvijas modes attīstību. Pasākums bija plaši apmeklēts, un sarunas bija karstas. Tika aizskarta arī tēma par to, ka dizaineriem netiek dota iespēja produkciju pārdot lielveikalos. Diskusijā piedalījās arī «Stockmann» pārstāvis, un neilgi pēc tam Latvijas Modes fondam tika izteikts pilotprojekta piedāvājums organizēt Latvijas dizaina mēnesi.
Tiesa, bija nosacījums, ka fondam pasākums jākoordinē un jāatlasa dizaineri, kas piedalīsies šajā projektā. Acīmredzot, sadarbība notikusi veiksmīgi, un dizaina mēnesis noticis jau divus gadus. Tas ir ieguvums gan dizaineriem, gan Latvijas Modes fondam, gan arī universālveikalam, kuram palielinājies pircēju daudzums.
Tiesa, vismaz pagaidām Latvijas dizaina mēneša lielākā un vienīgā aktivitāte ir iemājojusi universālveikalā «Stockmann». Tam Latvijas Modes fonds gatavojas četrus līdz piecus mēnešus, bet dizaineri šim notikumam gatavojas visu gadu. Par spīti tam, ka tradīcija ir nesena, daudziem dizaineriem tā ir iespēja parādīt sevi plašākai publikai, un ir dzinulis strādāt un radīt aizvien jaunas kolekcijas.
Latvijas Modes fonda nolūks ir panākt, ka ikgadējā aktivitāte ar dalību modes mēnesī vai skatēs pārvērstos par regulāru aktivitāti, kas būtu mērķtiecīga komerciālu kolekciju veidošana, kas tiktu pārdota veikalos.
Kādi ir secinājumi par dizaina mēneša sasniegumiem?
Viennozīmīgi attīstība notikusi. To apliecina fakts, ka pērn dizaina mēnesī piedalījās 30 pārstāvji, kas ir gandrīz uz pusi vairāk nekā 2009. gadā. Turklāt Latvijas iedzīvotāji aizvien vairāk iegādājušies un atbalstījuši Latvijā radītas mājas dizaina lietas, apģērbu un aksesuārus.
Pērn arī Tallinā universālveikalā «Stockmann» notika līdzīga akcija, kurā tika reklamēti un pircējiem piedāvāti Latvijā ražoti produkti. Vai tas arī bija Latvijas Modes fonda organizēts pasākums?
Mani uzrunāja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvji. Viņi izklāstīja ieceri organizēt Latvijas Ražotāju dienas Tallinā lielveikalā «Stockmann». Sakrita tas, ka akcija gan Latvijā, gan Igaunijā tika veidota vienā un tajā pašā lielveikalā, un Tallinas «Stockmann» pārstāvji vēlējās, lai Latvijas Modes fonds ir vidutājs organizēšanas procesā. Turklāt Tallinā drīkstēja piedalīties tikai tie modes mākslinieki, kuri bija izturējuši atlasi Latvijas dizaina mēnesī.
Jāsaka, ka ne visiem bija iespēja iziet cauri šim dubultajam pārbaudījuma sietam, jo ierobežotās telpu platības dēļ Tallinā piedalījās tikai apmēram puse no tiem dizaineriem, kuri bija atrodami dizaina dienās Latvijā.
Vai tradīcija Tallinā tiks turpināta arī šogad?
Iespējams, jo pērn tā bija valsts institūcijas iniciatīva. Turklāt pēc sarunām ar Latvijas Investīcijas un attīstības aģentūru es sapratu, ka šīs akcijas ierosinātāji bija pārtikas preču ražotāji, kuri bija vērsušies pēc palīdzības, jo viņiem bija grūtības savu produkciju iekļaut Tallinas «Stockmann» piedāvājumā.
Vai Jūs arī izvēlaties Latvijas dizaineru radītu apģērbu?
Jā, noteikti. Turklāt man ir bijusi iespēja viņu radītās kolekcijas iepazīt tuvāk un plašāk. Manā garderobē jau vairākus gadus ir atrodami Natālijas Jansones radīti tērpi, kam piepulcējušies Aleksandra Pavlova, Keitas un «Narciss» apģērbi. Turklāt manā mājoklī aizvien vairāk parādās Latvijā darinātas mājas dizaina lietas: koka un stikla trauki, kā arī gultas veļa.
Ditas Danosas CV
desmit gadus strādājusi banku sektorā;
izveidojusi sekmīgu līzinga kompāniju «LKB līzings»;
bijusi «Latvijas Pasta» padomes padomniece;
kopš 2006. gada ir Banku augstskolas Vadībzinību katedras docētāja;
izglītību ieguvusi Latvijas Universitātē (bakalaura un maģistra grāds sociālajās zinātnēs);
pašlaik studē jurisprudenci;
Latvijas Modes palātas pārstāve.
Ar Ditu Danosu sarunājās Linda Zalāne