Dūdumu ģimenes fenomens
Laiks paiet, bet vērtības paliek. Šovs «Dziedošās ģimenes» šosezon ir beidzies, bet Dūdumu ģimenes dziedāšana turpinās. Rūta un Ira zina, ka janvārī dosies uz Gulbenes pusi pie labiem cilvēkiem, kuriem nav svarīgs laiks, kad viņas atbrauks, bet galvenais, lai viņas vispār būtu. Tāpat ir paredzēti braucieni uz dažām vietām Siguldā, Litenē, Tirzā, arī uz rehabilitācijas centriem.
- Foto no Rūtas un Iras Dūdumu personīgā arhīva
Mamma Ira un meita Rūta apzinās, ka ir citādākas, un ir par to lepnas, jo tas ir viņu trumpis. Savukārt es, klausoties, kā Dūdumas runā, atceros reiz dzirdēto, ka latviešu valoda ir kā mūzika – viņas runā tik emocionāli un izjusti, ka sarunu var baudīt kā mūzikas kompozīciju ar emocijām, smiekliem, niansēm un dziļumu. Saruna ir kā šūpolēs, šūpojoties no vienām izjūtām uz citām, no vienām tēmām uz nākamām – par dziesmām, gudriem punču bērniem, laika izjūtu un pozitīvismu un mīlestību pāri visam.
Dziesmas ir veids, kā izteikties
Pēc šova daudzi Iru un Rūtu uztver kā vienotu tandēmu, tāpēc pat tad, kad Ira kā Mārupes kultūras nama vadītāja brauc pieredzes apmaiņas braucienos, cilvēki prasa, kur ir Rūta. Bet tas nav vienīgais, kas ir mainījies pēc šova. Rūta ar sapņainu un noslēpumainu smaidu vērtē, ka šova laikā notika tik daudz kas – līdz galam pat vēl neaptverams. Būtiski, ka mammas un meitas attiecības šova laikā kļuva vēl īpašākas, kas apstiprina to, ka šādi šovi vājas ģimenes var sašķelt, bet stipras – padarīt vēl vienotākas.
Ira stāsta, ka viņas ir saņēmušas daudz labu un atzinīgu vārdu. Vislielākais kompliments saņemts, viesojoties Talsos: «Talsu bērnu un jauniešu iniciatīvu centrā man pienāk klāt māksliniece Ieva un saka – viņiem kora diriģents teicis: «Lūdzu, paskatieties, kā dzied Dūdumas, viņu acis dzied. Jums ir jāiemācās dabūt šīs acis, kādas ir Dūdumām, tas ir jūsu augstākais punkts!».» Šova laikā piezvanījuši arī Zigmārs Liepiņš un Uldis Marhilēvičs un teikuši paldies. Ira skaidro, ka ir patīkami saņemt labus vārdus, jo tādā veidā iespējams iegūt apstiprinājumu, ka darbs ir izdarīts labi un izvēlēta pareizā pieeja.
- Foto no Rūtas un Iras Dūdumu personīgā arhīva
Rūta: «Katru reizi, kad uzstājāmies šova laikā, bija tāds neaprakstāms stāvoklis, kad aizmirsām, ka esam uz skatuves, un iegājām citā dimensijā.» Arī Ira piekrīt meitas teiktajam un secina, ka tādas sajūtas uzstājoties izjustas pirmo reizi. Dūdumas ir priecīgas, ka cilvēkiem ir bijusi iespēja viņas iepazīt un ieraudzīt tādas, kādas viņas ir, kā pašas saka – dabas bērnus, tīrradnes. Dziesmu izjustā dziedāšana nav mūzikas skolu nopelns, bet gan dabas dots talants.
Rūta vērtē, ka šovā viņas sava dabiskuma dēļ bijušas nepareizas, bet tieši tāpēc – publikas iemīļotas. Viņas ienesušas vēl vienu krāsu «Dziedošo ģimeņu» krāsu varavīksnē. Arī mamma atzīst, ka viņas ir citādākas un neierastākas savā dabiskumā. Arī sadzīvē viņām ir citas rūpes un citi uzsvari: «Daudzi brīnās, kā var mammai ar meitu būt tādas attiecības. Bet mums ir ļoti interesanti kopā. Tajā pašā laikā mēs protam arī viena otru savaldīt.» Rūta: «Mums nav pārspīlētu attiecību, nav tā, ka katru vakaru ir bučiņa, bučiņa un izsaucieni – kā es tevi mīlu! Lai arī esmu ekspresīvs cilvēks, tomēr daudz ko paturu sevī. Un es bieži nesaku – es tevi mīlu.» Bet mamma Ira nosaka: «Es to vienkārši zinu. Mēs ļoti mīlam viena otru. Bez vārdiem.»
Ģimenes būtība nav kvantitātē, bet kvalitātē
Lai arī Ira uzskata, ka nebūtu īpaši jāizceļ tas, ka viņa viena izaudzinājusi meitu, tomēr tieši šovā no žūrijas puses izskanēja piezīmes, ka divi cilvēki nevar būt ģimene. Tas raisa pārdomas, vai tiešām mūsdienās ģimenes modelis ir tikai viens – mamma, tētis un bērni.
Ira saka: «Mēs ar Rūtu esam Dūdumu ģimene, turklāt vēl ir mūsu radinieki un dzimta, sākot no tuvākajiem: brālis, māsa, ome un opis. Tikai šova laikā sajutu, ka māti un meitu vai māsas var uzskatīt par nepilnīgu ģimeni. Būtībā mūsdienās ir dažādi ģimenes modeļi. Jā, protams, es arī labprāt dzīvotu pilnā ģimenē, kur ir gan tētis, gan mamma, un būtu laimīga, ka ir šis vīrišķais ģimenē. Bet, ja reiz dzīvē tā sagadās, ka cilvēki izšķiras, tad ir jāizvērtē, kā dzīvot tālāk. Es izvēlējos dzīvot, strādāt un viena pati audzināt meitu. Un arī ļoti veiksmīgi ar to esmu tikusi galā. Turklāt, ja man vajag palīdzību, tad varu to atrast. Es nekad neesmu jutusies sliktāka vai apdalīta, drīzāk gan apziņa, ka galveno savā dzīvē esmu paveikusi pati un man nav nevienam jājūtas parādā, rada tādu labu sajūtu.»
- Foto: Jānis Saliņš, f64
Rūta piebilst: «Mūsdienās standarti jau sen ir izgājuši no rāmjiem – jebkurā sfērā un arī ģimenē. Es domāju, ka divi cilvēki, kas ir radniecīgi, ir ģimene. Ģimene jau nav kvantitātē, bet kvalitātē. Kāda ģimene ir ar vīru, kurš ir atkarīgais, dzer, sit? Tās ir mokas, nevis ģimene. Ārēji to var saukt par ģimeni, bet ne iekšēji.»
Ira: «Mēs īstenībā esam dubultā stipras, un to vēl stiprāku dara mūsu brīnišķīgā saskarsme un savstarpējā uzticēšanās.» Rūta mammas teikto papildina, piebilstot, ka svarīgs ir līdzsvars, ko viņas ienes savstarpējās attiecībās.
Ira: «Mums ir tik bagāta dzīve, mēs aktīvi ejam un darbojamies, un tāpat arī mēdzam paslinkot kopā. Tam visam pamatā ir kolosāla mīlestība uz visu, kas ir apkārt, pareiza attieksme pret dzīvi. Bet, ja man uznāk garastāvokļa maiņas, tad Rūta mani ļoti labi noliek pie vietas, tāpat kā es viņu vajadzības gadījumā.»
Meita vērtē, ka visbiežāk viņas tomēr ir uz viena viļņa, un to iespējams izskaidrot arī ar līdzīgo dzīvesveidu, jo abas ir cieši saistītas ar mūziku. Rūta spriež, ka, iespējams, viss būtu pavisam citādāk, ja mamma būtu politiķe vai friziere, bet viņa – bioloģe, jo tad nebūtu tik interesanti, nebūtu iespējams tik labi otru izprast.
Ira meitu jau no pirmajām dzīves dienām ņēma visur līdzi – gan uz augstskolu, gan pasākumiem. Tādā veidā Rūta ļoti ātri un dabiski iepazinās arī ar šobrīd Latvijā pazīstamiem mūziķiem un, tāpat kā citi bērni, viņa labprāt vāca autogrāfus. Ira: «Tas viss notika tā organiski, dabiskā ceļā, nedomājot – vajag vai nevajag. Tāpat meitu vedu uz dažādiem konkursiem, arī uz «Dzeguzīti», cāļiem, jaunajām zvaigznēm, ievedot viņu mūzikas pasaulē.
Secinājām, ka «Dziedošās ģimenes» nāk kā mūsu katras atsevišķi sasniegto pagātnes notikumu maza virsotnīte, kurā esam abas satikušās un abas kopā, lai atkal varētu zīmēt nākamos celiņus. Rūta pati ir liela, ir sākusi studēt, viņai ir ļoti labi muzikāli draugi.»
Rūta: «Es nevarētu teikt, ka tagad, kad esmu pabeigusi vidusskolu, uzreiz jūtos liela. Esmu palikusi tāda pati kā visu laiku – ar tādu vieglumu, bērna prātā – emocijas man dzirkstī uz visām pusēm, nemāku tās noturēt iekšā. Vienīgi esmu palikusi zinošāka.» Mamma ar labestīgu smaidu klausās un stāsta, ka viņai patīk tas, kāda ir Rūta. «Ir labi, ka viņai vēl ir šis bērnišķīgums, kas viņu atšķir no citiem jauniešiem. Viņai vēl viss priekšā. Muzikāli ir mazliet kaut kas sasniegts, un ir iespējams novērtēt, kas ir tas, ko gribas darīt tālāk.» Rūta pēc vidusskolas beigšanas apsvērusi iespēju arī turpināt izglītoties ārzemēs, bet izvērtējusi, ka arī Latvijā ir iespējas, ka nav tā, ka te nekas nenotiek. Turklāt būšana prom no mājām viņu nemaz tā nevilina.
- Foto no Rūtas un Iras Dūdumu personīgā arhīva
Jautāju viņām, kā viņas sevi redz kā ģimeni – kā atsevišķas personības, kas var darboties kopīgi un būt vienots veselums. Ira apdomā un piemin keramiskās vāzītes, kas būtībā ir divas vāzītes, bet, saliekot kopā, tās tik cieši sakļaujas, ka iznāk viena vāzīte: «Mēs esam divas, bet ļoti papildinām viena otru.» Rūta saka: «Mēs kopā esam dubults spēks.»
Ira paskaidro, ka īstenībā, darbojoties gan katrai par sevi, gan abām kopā, rodas tāda laba sajūta, bet tad, kad viņas ir kopā, veidojas kaut kas vārdos neformulējams, grūti izsakāms, kaut kas ļoti spēcīgs un īpašs: «Mēs esam tādas kā izredzētās, jo ne visiem tiek dots tas, kas mums ar Rūtu. Gan radošā ziņā, kad neviena diena mums nav pelēka ikdiena, jebkura diena ir piepildīta, gan mājās esot, kad ir tāda laba sajūta – vēl ir visa nakts, ko var pavadīt, kā vien ienāk prātā – sarunās, ar vīna glāzi vai pārdomājot pasākumu notikumus un emocijas. Tās ir īpašās naktis mājās.»
Dūdumu mīlule ir kaķenīte Mīce
Tomēr skaidrs, ka Dūdumas ir gana atšķirīgas, un Rūta atsmej, ka viņai taču ir tikai 19 gadu, bet mammai vairāk. Tā viņas par dažādām lietām joko visu sarunas laiku. Ira ir sapratusi, ka pati pēc būtības ir vairāk mājās sēdētāja, bet meita tāda nav. Ar humoru viņa saka, ka Rūtai mājās ļoti patīk gulēt, par ko abas smejas dzirkstošiem smiekliem. Tā ir vēl viena Rūtas atšķirība no citiem vienaudžiem, kuriem mājas reti kad ir vieta, kur gribas doties. Meitai mājas nozīmē brīvību – nav jāsatraucas par izskatu, par uzvedību, tā ir iespēja justies ideāli, nedarot pilnīgi neko.
Ira: «Mēs labi jūtamies mājās, kur turklāt mūs sagaida brīnišķīga kaķene Mīce, kuru kā mazu, slimu kaķēniņu uz vienu nakti no zirgu staļļa pirms sešiem gadiem atnesa Rūta. Es biju Cēsīs, koncertā, kad meita man zvanīja un prasīja, vai var mazo kaķēniņu paņemt uz nakti. Viņam vēl actiņas pat nebija vaļā. Es gan vēl pa telefonu bubojos, bet, atbraucot mājās un ieraugot mazo, mīļo radībiņu, bija skaidrs, ka tā nebūs tikai viena nakts. Un šobrīd Mīce ir daļiņa no mūsu ģimenes.»
Rūta pastāsta, ka mamma pat ceļas četros no rīta, lai ielaistu kaķenīti iekšā, jo pirms tam noteiktā laikā viņa ir izprasījusies ārā. Ira piekrīt, ka kaķenītei ir savs grafiks, un atklāj, ka viena no lietām, ko viņas dara kopā, ir miskastes nešana. Rūta iestarpina, ka viņām pat ir izveidojies savs īpašais maršruts, kam Ira ar smaidu piekrīt. Mamma stāsta, ka ir dikti labi, ja mājās ir tāda mīlule, jo tas piešķir tādas īpašas sajūtas – kad viņa ir turpat blakus, kad apguļas līdzās un murrā savu kaķa dziesmiņu.
Mīlestība un mūzika pāri visam
Vērojot Dudūmas, rodas jautājums, no kurienes šī saskaņa veidojusies, kur meklējams visa sākums. Ira, par to domājot, ar siltumu stāsta: «Tā īpašā saikne veidojas, bērniņam jau mammas puncī esot. Es tik smalki to visu atceros. Man bija ļoti viegla grūtniecība, kuras laikā dziedāju līdz pēdējai dienai. Man tas bija tik jauks posms, ko no sirds izbaudīju. Arī punci. Es vienkārši staigāju ziedoša, kā mana mamma teica. Un Rūta, kad piedzima, vispār tikpat kā neraudāja – viņa jau piedzima apmierināta ar dzīvi. Viņa nekad neniķojās un paaugoties bija pieticīga savās vēlmēs. Audzinot Rūtu, atcerējos par psiholoģijā mācītajiem bērnu vecumposmiem, sākot jau no punča perioda līdz pat pusaudžu vecumam. Sapratu, cik svarīgas ir šīs teorijas zināšanas, kas obligāti ir jāapvieno ar praksi. Audzinot Rūtu, es izgāju cauri tādai labai psiholoģijas grāmatai, pilnīgi visiem vecumposmiem.
Bet pats svarīgākais pāri tam visam ir mīlestība. Tiešām. Nav tik svarīgi barot bērnu konkrētos laikos vai nodrošināt firmas ratiņus, kuros viņu vest āra pastaigās. Svarīgākas ir savas izjūtas – ja gribas ņemt sev blakus gulēt, dziedāt dziesmiņas, būt mierā un mīlestībā, sarunāties ar bērnu jau puncī un arī viņam piedzimstot, tad nav nepieciešams ne bļaut, ne strīdēties. Jo īstenībā bērns jau no piedzimšanas brīža ir ļoti gudrs, būtībā pat trīsreiz gudrāks nekā pieaugušais. Ja reiz māmiņa laiž pasaulē bērnu, tad vissvarīgākais viņam ir dot mīlestību un saskarsmi. Bērnam neko vairāk nevajag kā izjūtu, ka viņš ir vajadzīgs.
Rūta man vispār nāk kā Dieva dāvana. Jo, ja viņa būtu pēc rakstura citādāka, es nemaz nezinu, kā būtu. Bet es arī esmu dāvājusi tikai mīlestību. Un tieši šobrīd es ļoti daudz ko mācos no Rūtas. Ir sācies cits dzīves posms, kad bērns jau ir liels, kad saproti, ka nav obligāti jātaisa ēst, jo bērns paēdīs pats jebkurā gadījumā, kad vari plānot pati savu laiku, jo arī meita pati plāno savējo. Arī man pašai kā sievietei ir sācies cits posms, un mūsu attiecībās ir jauns posms. Meita man māca savaldību, atbildēšanu par dotajiem solījumiem, vārda pildīšanu, to pašu dienas plānošanu. Es vēl bieži pieķeru sevi pie domas – piezvani tam, izdari to. Un tad saprotu – stop, bērns pats plāno, pats dara, un, ja bērnam vajadzēs, viņa mani pati atradīs un pajautās.»
Pozitīva domāšana palīdz dzīvot
Rūta savu laiku ir aktīvi saplānojusi, jo jaunietei ir daudzpusīgas intereses. Lai arī mūzika ir pāri visam, tai skaitā arī Rūtai mīļā džeza grupa, meitenei patīk gan aktīvas, gan mierīgas nodarbes – jāt ar zirgiem, braukt ar mašīnu vai gluži vienkārši saņemt un nosūtīt īsziņas, uzšūt kādu brošiņu vai uzrakstīt eseju. Rūta teic, ka gribas visu iemācīties un redzēt, tāpēc grūti izvēlēties kaut ko vienu, lai gan reizēm pārāk daudz interešu traucējot. Mamma novērtējusi, ka meita ir mūzikā iekšā no rīta līdz vakaram un ir kā enciklopēdija, kas ne tikai spēj atrast visdaudzpusīgāko informāciju internetā, bet arī labi pārzina pati dažādus mūzikas žanrus un izpildītājus.
Rūtai ir arī nopietna attieksme pret ticības lietām, kā mamma saka – Rūta pret ticību attiecas ar respektu. Un brīdī, kad ierunājos par to, ka pašai Irai patīk astropsiholoģija, Rūta uzreiz izrāda savu noraidošo attieksmi pret to, norādot, ka nav nepieciešams zināt nākotni. Bet Ira skaidro, ka astropsiholoģijā nepēta tikai nākotni, tur ir dažādi aspekti, kam pievērš uzmanību: «Astropsiholoģija nav tikai horoskopi. Caur to var izskaidrot arī, piemēram, laika sajūtu. Kā zināms, cik filozofiju, tik viedokļu par laiku, un iespējams runāt par to, kas ir piepildītais laiks, kas – tukšais laiks.
Es ticu, ka mums katram ir savi sargeņģelīši, ka ir augstāki spēki, likteņa sakritības, mums ir arī dvēseles radinieki, un arī tas viss ir ietverts astropsiholoģijā. Lasot grāmatas, apmeklējot seminārus, es gūstu savām domām un intuīcijai apstiprinājumu, kā arī tas man ļoti palīdz uz lietām skatīties pozitīvāk – tieši caur šo lietu izprašanu, caur to, kas ir domu spēks.
Astropsiholoģija raisa arī sevis mīlēšanu, lai arī cik grūti to ir izdarīt. Aizejot pie ārsta, viņš pasaka: «Dzīvojiet harmonijā un mierā.» Tikai nepasaka, kā to izdarīt. Bet šo grāmatu lasīšana, lietu izpratne man ļoti palīdz turēties pozitīvajā tonusā un atrast sevī enerģijas rezerves, jo es pilnīgi citādāk skatos uz cilvēkiem, neatļaujos tiesāt citus, jo mums nav nekādu tiesību uz to. Ir svarīgi ieklausīties citos, nepazaudējot sevi, rīkoties pēc saviem uzskatiem, nevis tāpēc, ka cits uzskata, ka tā būs labāk. Ir jāmeklē tas līdzsvars starp citu teikto un savām izjūtām. Cilvēks pats ir visspēcīgākā būtne, kas var visvairāk izdarīt, saprast, veidot. Visa dzīve ir viena liela filozofija, viss notiek, un mēs to varam vai nu pieņemt, vai nepieņemt.»
Ar Iru un Rūtu Dūdumām sarunājās Iveta Rozentāle