Intervija ar mācītāju Daci Priedi
Dace Priede Cālī ir minēta foršo un sirsnīgāko mācītāju topā. Latvijā gan, kā zināms, sieviete nevar būt nekas vairāk kā mācītāja pienākumu izpildītāja. Dace par to drusku skumst, bet tas netraucē uzticēto darīt no sirds. Viņa ir mamma, režisore, sētniece, rakstniece, valodas (runas) konsultante un trīs draudzēs Kurzemē mācītāja pienākumu izpildītāja.
Viņa nav nedz dziedniece, nedz ekstrasenss, nedz arī smalki mācīts psihologs, bet pēc sarunas ar viņu labi ir ļoti, ļoti ilgu laiku. Viņas romāni “Saules špagas asmenī”, “Kamenes uz stīgām”, “Mēnesstars pār jūru”, “Zirnekļa tīkls smilgās”, “Mēnesstars pār ezeru”, “Taurenis vientuļās debesīs” un “Pasakas mazam bērniņam” lasītājam liek līdz nervu galiem izdzīvot varoņu priekus, sāpes un mīlestību. Tāpēc, ka Dace Priede ir tāda – cilvēcīga no matu galiem līdz papēžiem, izvēlējos viņai uzdot tos jautājumus par svētku reliģisko pusi, ko portāla apmeklētāji jautā Svētku forumā
- Mācītāja pienākumu izpildītāja, režisore, aktrise, rakstniece un mamma - Dace Priede
- Vai vecākiem, kas nav kristīti, vajadzētu kristīt savus bērnus?
Kā vecāks, kuram nav saprašanas, kas notiek kristībās (ja būtu saprašana, tad vecāki noteikti būtu vēlējušies kristīties) var vēlēties kristīt savu bērnu? Tās nav ne vārdības, ne plezīrs ar viesībām, tā ir bezgala nopietna izšķiršanās: es vēlos mūžīgās dzīvības dāvanu, vai ne? Vai es kā vecāks varu vēlēties saņemt šo dāvanu savam bērnam, ja pats to noraidu? Tas ir - man to nevajag, es savam bērnam (bet tā jau nav ne māja ne mašīna)! Vai nu ir apziņa, ka to vajag visiem, vai nevajag nemaz! Tad jau es saku, jā, mans bērns, TU būsi gaišuma un skaidrības valstībā, bet es, tavs vecāks, palikšu tumsā un bailēs. Kāpēc? Lai bērnam būtu lielāki sirdsapziņas pārmetumi? Manuprāt, tas ir neloģiski. ja gribu būt kopā ar savējiem pēc nāves, tad visi kopā un tikai gaismā! Vai arī - visi tumsā! Nevajag spiest kurmīšiem iemīlēt gaismu!
- Tādā gadījumā, vai vecāki var saņemt šo Dieva svētību – tik kristīti kopā ar savu bērnu?
Jā, protams, tikai pieaugušam cilvēkam pirms tam jāiziet kaut īss mācību kurss, lai saprastu, ko tad tas Dievs no manis grib un noskaidrotu, ko es īsti no Viņa vēlos! Tas nav tik vienkārši kā bērnu kristot. Parasti gan pieaugušie cenšas aizbildināties ar laika trūkumu. Bet mūžīgo dzīvību gribas? Tas ir kā ar draudzēšanos - mīļam draugam vienmēr tiek atrasts un "izgriezts" laiks. Par šādu mīļu draugu būtu jākļūst Kristum. Draugu, kam vienmēr atrodas laiks! Ja ne ... nu var jau pagaidīt, kad laiks atradīsies... kristības, tāpat kā operāciju, vienmēr var atlikt... tikai dažreiz tad izrādās par vēlu... sorry... tas viss atkarīgs no gribas...
-Ja viens vecāks ir kristīts, bet otrs nē, vai bērnu var kristīt?
Jā, var kristīt! Pietiek ar to, ka viens no vecākiem uzņemas Dievs priekšā atbildību par šo bērnu! Man ir bijuši paradoksi, kad tēvs, kurš visu laiku bijis pret, tomēr ierodas uz dēla kristībām un pēcāk arī vēlas kristīties. Bija burvīgs gadījums, kad 6/7 gadus vecs (kristīts) bērns veda savu tēvu pie altāra, lai viņu kristītu. Tā arī pie rokas abi gāja un visa baznīca bija asarās!
- Vai ir iespēja bērnu kristīt citur nevis baznīcā?
Jā, kristības var notikt mežā zem eglītes, jo Dievs dzird un redz mūs visur. Taču - kāpēc ir pieņemts baznīcā? Tāpēc, ka baznīcā ir cilvēki, kas mīl Dievu un vēlas saņemt to pašu, ko jaunkristāmie. Tam būtu vajadzīgs būt par lielu Draudzes prieku - mūsu pulciņš vairojas un arī kristāmiem tam vajadzētu būt par prieku - es būšu kopā ar tiem, kas, tāpat kā es, vēlas būt kopā ar Kristu. Kāpēc tas tā nav? Tāpēc, ka jaunkristāmiem bieži vien vēl ir apziņa, ka viņi ir labāki ( vērtīgāki, gudrāki, pilnīgāki, jaukāki) par tiem, kas ir baznīcā (sak, ko nu mēs ar tādiem tur draudzēsimies, mēs tikai nokārtosim attiecības ar Dievu, tas ir mūsu cienīgs), vai daudzreiz viņi neapzinās šī soļa nopietnību, es pat gribētu teikt - mistēriju, kas notiek kristībās. Un pat, ja krista mežā zem eglīte, tik un tā apliecības izsniedz kādas draudzes mācītājs, kas kalpo kādā konkrētā baznīcā un kristības skaitīsies ar baznīcas piederību. Var kristīt arī mājās, slimnīcā, uz ielas (piemēram, avārijā cietušo), ja tam ir vajadzība! Galvenais ir - vai cilvēks, kurš tiek kristīts (pieaudzis) vai kurš kristī (bērnu) saprastu, ko dara un kam to vajag!
- Ko drīkst mācītāja pienākumu izpildītājs?
Es skaitos mācītāja pienākumu izpildītāja kopš šī gada februāra un arī tikai pateicoties mūsu bīskapam Pāvilam Brūveram, kurš atzina manu darbu par labu esam! Es daru visu to pašu, ko dara mācītājs, izņemot nekonsekrēju dievgaldu nn nelaulāju, taču, ja kāds gribētu - es noteikti būtu klāt laulību ceremonijā un teiktu jaunajam pārim "visu ko domāju". Taču ar šo es arī esmu samierinājusies un īpaši pēc šī goda nealkstu, turklāt manās draudzēs ir maz jaunu cilvēku, kas potenciāli varētu būt jālaulā. Taču, ja kādus jaunus cilvēkus būtu "aizvadījusi" līdz altārim, tad noteikti vēlētos būt ar tiem kopā arī altārī dodot solījumu.
Bērniņus kristu un aizgājējus izvadu bez kādām īpašām formalitātēm, tur es esmu "cilvēks" un tikai, tur nav nekādu aizliegumu vai izņēmumu, vismaz es ar tādiem sastapusies neesmu. Arī visi dievkalpojumi man ir ar dievgaldu.
Ak, jā, es nevaru "iesvētīt", tas ir uzņemt par jaunu draudzes locekli baznīcā, es gan drīkstu šos cilvēkus sagatavot iesvētību dienai, tā sacīt, aizvest aiz rociņas līdz iesvētībām( varbūt citiem vārdiem - vadu Iesvētes mācību un Bībeles stundas). Taču parasti iesvēta man mīļi draugi - mācītāji, pret kuriem ne man, ne viņiem pret mani nav pretenziju.
Un te es atkal domāju, ka tā mācīšana un klāt būšana ir svarīgākā... jo, re, Kristus jau pats arī nevienu nekristīja (neiesvētīja, nelaulāja), bet aizveda cilvēkus pie Dieva. Tad tieši to arī es uzskatu par savu galveno uzdevumu - aizvest cilvēkus līdz Kristum, iepazīstināt! Tālākais paliek viņu (cilvēku) ziņā. Es TIKAI MAZLIET vairāk par viņiem zinu, es "nemācu" likumus un vēl mazāk, paģēru tos pildīt. Ja es tā skatos, tad neesmu "mācītāja". Es dalos savās zināšanās ar cilvēkiem, kas to grib, un ar kuriem mēs runājam "vienā valodā", tas laikam ir ļoti būtiski, lai tu saproti cilvēkus un cilvēki tevi!
- Tagad ir modē gribēt laulāties baznīcā arī tad, ja ar ticību līdz tam brīdim nav bijis nekāda sakara.
Laulības baznīcā uzskatu par īpaši svarīgām. Pārim, kam ar to (te es vairāk domāju Kristu nevis baznīcu kā institūciju) nav bijis nekāda sakara, es neieteiktu to darīt. Tā sacīt - likuma nezināšana neatbrīvo no visām sekām... Ar Dievu nejoko un tas nav nekāds plezīrs - dot altāra priekšā solījumu, lai pēc tam pret to izturētos vieglprātīgi. Tā NAV tikai smuka ceremonija, tas galvenokārt ir solījums Dievam (baltās un nebaltās, bagātībā un nabadzībā, vecumā...), mani pārņem šausmas, kad domāju, cik un ko tad jaunie cilvēki no tā apzinās, dodot solījumu.... un vai mūsdienās solījumam vispār ir tas svars, kas pagājušā un iepriekšējos gadsimtos... (Solījums jau savu nozīmību nezaudē, vainīga attieksme pret solījumu). Ja jaunie ļaudis nezina kam un ko sola, tad labāk to nedarīt! (un divu jaunu ļaužu mīlestībai ar to maz sakara)...
- Modē nāk laulības pēc amerikāņu tradīcijām, proti, mācītājs varētu laulāt uz jahtas vai pludmalē. Kāda ir Tava attieksme?
Visnotaļ neitrāla, jo Dievs redz cilvēku visur, tiklab uz kuģa klāja kā alā! Kāpēc gan ne? Vēlreiz uzsveru - nav TIK svarīga vieta un mācītājs, liela vai maza ceremonija, kā tas solījums (tā dziļākā jēga - attiecības ar Kristu) ko jaunie cilvēki dod Dievam!