Kas latvietim vēderā?
Tradicionālās kultūras iniciatīvu centrs “KasTe” oktobra beigās un novembrī piedāvā četru lekciju ciklu Cēsu Jaunajā pilī “Kas Latvietim vēderā jeb, kāpēc mēs esam tādi, kādi esam?” Pirmajā tikšanās reizē klausītājiem bija iespēja tikties ar rakstnieci Annu Žīguri.
Rakstniece uzskata: “Latvieši pašlaik iegrimuši pārāk lielā nomāktībā, no tās ir jāatbrīvojas. Ja paskatās, kas notiek apkārt pasaulē, mūsu zeme varētu būt viena no laimīgākajām. Te ir tik daudz neizmantotu iespēju, bet, lai tās izmantotu, ir jābūt gudrai un izglītotai tautai, kas tic savai valstij.” Tālāk rakstā Annas Žīgures stāstītais lekcijā “Mums jāsaņemas!”
Mēs, mūsu saknes un likteņupe Daugava
Vērojot, kāda ir Latvija, paralēli moderniem un mūsdienīgiem akcentiem joprojām daudzviet redzama tāda kā pēcpadomju vide, kā arī cilvēkos daudzos gados iedēstītā sajūta – par mums kādam ir jāparūpējas, kādam jāpadara mūsu dzīve labāka. Daudzi joprojām nav sapratuši un pieņēmuši, ka par sevi jārūpējas ir pašiem. Mēs jau sen vairs neesam vergi, kuriem jāgaida pavēles, kad, ko un kā darīt. Pēc lielajām cerībām pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā cilvēki jūtas vīlušies, tomēr svarīgi saprast, ka mēs katrs pats esam atbildīgs par savu cerību piepildījumu. Turklāt ir jāmāk novērtēt pašam sevi, tad arī citus var ieraudzīt daudz pozitīvākā gaismā, nevis ar rūgtumu un neapmierinātību.
- Foto: istockphoto.com
Latvieši ir savāda tauta. No vienas puses, kad pa radio skan apsveikumu koncerti, cilvēki dod augstu vērtējumu citiem, vēlēdami ilgu mūžu un sauli, bet no otras puses, interneta komentāros raksta visrupjākās lietas. Un, domājams, tie visi esam mēs, latvieši. Nevienu brīdi nedrīkst aizmirst tautas cilvēcisko būtību, kas izaug no mūsu saknēm, jo saknes un vēsture mūs izveidojusi par šodienas cilvēkiem.
Nenoliedzami latvieši ir piedzīvojuši grūtus laikus, tie tikuši arī vardarbīgi pārstādīti, un atšķirībā no dārznieka roku darba, no mūsu tautas izretināja stiprākos un gudrākos. Šo pagātni nav iespējams un nedrīkst aizmirst, lai kā gribētos likt bēdu zem akmeņa un iet pāri dziedot. Tieši tāpat notiek mūsdienās – Latviju visbiežāk pamet talantīgie darbaspējīga vecuma cilvēki. Šis nav pirmais gadījums, kad aizceļo daudz cilvēku. Tā noticis arī iepriekš un lai gan emigrācija ir normāla parādība ikvienā valstī, liela emigrācija liek domāt par cēloņiem, kāpēc tā notiek. Ne jau tikai ekonomiskās situācijas uzlabošanās liks cilvēkiem braukt atpakaļ uz dzimteni. Svarīgi, lai cilvēks savā zemē justos droši – sociāli, garīgi, par saviem bērniem, par savu nākotni.
Tas, kādi mēs esam kā latvieši, ir veidojies arī no mūsu ģeopolitiskā novietojuma, jo savā ziņā Latvija ir kā tilts starp austrumiem un rietumiem. Ne Igaunijas, ne Lietuvas teritorijas tik ļoti nav iekārojušas citas valstis vai tautas. Un neizbēgami tie, kas uzvarējuši – vācieši, zviedri vai krievi, ir laika gaitā kaut ko devuši un atņēmuši mūsu tautai. Uzvarētāji, kuriem bija svarīgi būt noteicējiem pār Daugavu, noteica ne tikai latviešu likteņus, bet visu to cilvēku likteņus, kas dzīvojuši pie šīs upes un vēl daudz plašākā apkārtnē.
Valsts valodas diena
Laiks iet, bet ģeopolitiski Latvija joprojām ir iekārojama valsts, ar to jārēķinās. Mēs varam būt laimīgi, ka tik ilgi nav piedzīvots karš, bet par savu pastāvēšanu, savu zemi un valsti ir jāturpina cīnīties. Arī šī gada valodas referendums nozīmēja to, ka mums joprojām ir jāpierāda valsts valodas nozīme un loma.
Rakstniece iesaka šo referenduma dienu, 18. februāri, turpmāk atzīmēt kā Valsts Valodas dienu, jo tā bija nozīmīga uzvara, kas nav jāaizmirst. Turklāt tie varētu būt karogoti svētki, jo ir tik daudz sēru dienu, kad sarkanbaltsarkanais karogs jāpaceļ pusmastā. Šie būtu priecīgi svētki.
Annai Žīgurei neliekas pareizi, ka šobrīd, kad Valsts prezidents uz laiku nestrādā Rīgas pilī, Svētā gara tornī vairs neplīvo Latvijas karogs. Ir tikai trīs tukši masti. Viņa norāda, ka šī vieta ir simboliska, jo kopš 1919. gada 11. novembra, kad Svētā Gara tornī tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, šis karogs tautai nozīmējis ļoti daudz. Gan padomju, gan hitleriskās Vācijas okupāciju varas to, protams, aizliedza, bet 1988. gadā 11. novembrī to pacēla atkal.
Rakstniece uzskata, ka, paldies Dievam, šobrīd mums nav jākaro ar ieročiem. Mūsu spēks nav kara spēks, bet mūsu spēks ir gara spēks. Viņa uzskata, ka, atjaunojot savu neatkarīgo valsti, mēs neatkarību atguvām gudri – nevardarbīgi un ar pozitīvu skatījumu, nevis ar naidu – protesta garam ir jābūt gudram un izglītotam, tad tam ir jēga. Nacionālai armijai, protams, ir jābūt tik spēcīgai, cik tas iespējams.
Anna Žīgure ir bijusi Latvijas vēstniece Somijā, tāpēc Latvijas situāciju spēj vērtēt arī no politiskā viedokļa. Viņa atzīst, ka ir labi, ka esam iestājušies ES un NATO, jo tās ir savienības, kurām ir līdzīgas vērtības kā mums. Citādāk mēs būtu spiesti pieņemt latviešiem svešas vērtības. Latvieši pēc daudzu gadu piedzīvotā ir ļoti piesardzīgi, bet ir svarīgi izvērtēt, kas mums kā tautai ir labāk. Saistībā ar eiro ieviešanu rakstniece ir pārliecināta, ka tas ir pareizais ceļš, kas mūs darīs stiprākus. Viņa nedomā, ka šajā jautājumā būtu jārīko referendums, turpretim valdībai vajadzētu veikt daudz lielāku skaidrošanas darbu, jo ar cilvēkiem, kuriem nav zināšanu, var viegli manipulēt.
Kāpēc "lēnie" igauņi ir tikuši tālāk par "čaklajiem" latviešiem
It kā nelielas nianses var būt ļoti būtiskas. Igauņiem arī padomju okupācijas laikā acu priekšā bijis Somijas piemērs. Pēc prezidenta Urho Kaleva Kekonena ierosmes 1967. gadā atklāja kuģa līniju starp Helsinkiem un Tallinu. Visā Ziemeļigaunijā varēja redzēt Somijas TV raidījumus, kas pretēji PSRS TV ziņām objektīvi rādīja pasaules notikumus – tas bija kā svaigs gaiss un logs uz Eiropu. 80. gadu beigās gan igauņi brauca uz Somiju, gan somi uz Igauniju, igauņi ieguva jaunu pieredzi, ko ātri apguva. Tika izveidota mērķtiecīga izglītības programma, kas ļāva apgūt nepieciešamās profesijas, un valsts varēja strauji attīstīties. Vairākas reformas, pie kurām ķērusies pašreizējā valdība, Igaunijā notikušas jau sen.
Vēlot pašvaldību un Saeimas deputātus, ir svarīgi izvērtēt viņu iepriekšējos darbus un nedarbus. Pēc ievēlēšanas ir jāuzrauga, kā deputāts pilda savus solījumus, kādus lēmumus pieņem un vai šie lēmumi atbilst sabiedrības interesēm. Mūsdienās, attīstoties modernajām tehnoloģijām, ir arvien vieglāk sekot deputātu un ierēdņu darbam. Svarīgi ir izdarīt izglītotu, gudru un pamatotu izvēli. Tad netiks ievēlēti negodīgi politiķi, un valsts spēs attīstīties daudz veiksmīgāk.
Latviešiem jābūt izdomas bagātiem, un daudz ko no tā, ko ievedam, mēs varētu ražot uz vietas. Īpaši tas attiecas uz pašmāju pārtiku. Kā tas nākas, ka mēs nespējam paši saražot pārtiku pat saviem zīdaiņiem un bērniem?
Par ko latviešiem lepoties
Ir pēdējais laiks mūsu cilvēkiem iztaisnot muguru un novērtēt sevi. Reizēm ir tāda sajūta, ka kādi spēki tīši grib tautu sarīdīt un iedvest mazvērtības sajūtu. Ja mēs paši sevi necienīsim, kā lai mūs ciena citas lielākas tautas? Ja mēs nebūsim Latvijas valsts patrioti, tad kurš šo lomu uzņemsies?
20. gadsimtā mums ir izdevies divas reizes izkarot neatkarību, un jau vairāk nekā divdesmit gadus atkal dzīvojam savā valstī. Atskaitot Igauniju un Lietuvu, neviena no kādreizējām padomju republikām nav spējusi sasniegt tik daudz. Mēs esam daudz paveikuši, bet daudz vēl darāmā.
Mēs dzīvojam zemē, kas simtiem miljonu planētas iedzīvotāju šķiet kā paradīze. Te ir tik daudz skaistu vietu, te ir tīrs gaiss, ko elpot un ūdens, ko dzert. Te dzīvo gudra un skaista tauta, bet to teikuši citi par mums. Pienācis laiks to apzināties un tam noticēt. Mums jāapzinās, ka mēs paši esam noteicēji, mums pašiem ir jāaizstāv, pašiem ir jāsargā, pašiem jāredz un jāsaprot, ka Latvijas virziens var būt tikai viens: centīsimies līdzināties Ziemeļvalstīm, tās ir mūsu garīgās mājas.
Iveta Rozentāle