Klikšķis ar klases audzinātāju
«Man liekas, ka Jūs esat vislabākā.» «Ļoti laba, draudzīga ar bērniem, vēlos, lai tā būtu vienmēr.» «Vienmēr ved pārgājienos un ir jautra.» «Laba, saprot bērnu palaidnības.» «Vispār esat normāla skolotāja.» «Lai viņa nebūtu stingra, lai rīkotu vairāk pārgājienu.» «Lai skolotāja ar mums vairāk būtu kopā.» «Man nepatīk, ka raksta piezīmes.» «Jūs varētu būt dusmīgāka.» «Patīk, ka pasniedz krievu valodu.» «Skolotāja stingra, un tas man patīk, gribu, lai paliek tāda pati kā ir.» «Jums piemīt jaunības degsme un možums, vēlos, lai būtu audzinātāja līdz 11. klasei.»
Tā par savu Cēsu 1. vidusskolas 4.–8. klases audzinātāju un krievu valodas skolotāju Intu Vīksnu skolēni rakstīja pirms 29 gadiem, 1982. gadā.
Audzināmā klase neaizmirst savu audzinātāju
Man nav ziņu, cik skolu beidzēju atceras un mēdz apciemot savus skolotājus, tomēr man liekas, ka gluži ierasta parādība tā tomēr nav.
Tāpēc jaunā mācību gada sākumā vēlējos mazliet pastāstīt par skolotāju Vīksnu – manu bijušo audzinātāju. Tālākā dzīve pierādīja, ka augstāk citētie vārdi nav bijuši tikai pieklājības frāzes, bet patiesas skolēnu domas, vismaz lielākā daļa noteikti, jo klases un audzinātājas tikšanās turpinājās. Ne regulāri, bet tomēr laiku pa laikam. Bija pat izveidots īpašs klases žurnāls, kurā atzīmēt tikšanās apmeklētājus. Pēc tāda paša principa, kā senāk atzīmēja apmeklētās stundas.
Viskuplāk apmeklētais pasākums bija 2008. gada 21. martā, kad no 32 klases absolventiem bija ieradies 21 (divi vairs nevar ierasties skumja un attaisnojoša iemesla dēļ). Pulcēšanās iemesls bija audzinātājas 75 gadu jubileja. Dāvanā tika pasniegta liela balta vāze ar iegravētiem mūsu vārdiem, lai mēs vienmēr būtu skolotājas acu priekšā, kaut gan laikam viņa par mums tāpat domā bieži. Kā vēlāk teica absolvente Inga U.: «Šodiena ir kā viens mazs dzīves mirklis. Bet tagad viņai visam mūžam būs, ko domāt un atcerēties. Šī diena viņai ir kā mūža maize.»
Skolotājas Vīksnas mācību un darba gaitas
Es apciemoju skolotāju nedēļu pirms pirmā septembra. Viņa stāstīja, ka nesen ciemos iegriezusies Diāna S., bijušas darīšanas Rīgā, un ienākusi parunāties. Jā, nu jau skolotāja ir bijusī Cēsu iedzīvotāja, jo vairākus gadu desmitus dzīvo Rīgā.
Nedaudz ielūkosimies skolotājas dzīves ceļā. Inta Bērziņa (tagad Vīksna) dzimusi 1933. gadā Latgalē, Baltinavā. Kādu laiku ģimene dzīvojusi Rēzeknē, tēvs bijis kurpnieks, bet kara laikā lidmašīnu uzlidojuma dēļ visa iedzīve sadegusi un ģimene pārcēlusies uz Rugājiem pie mātes (dzimtas uzvārds – Zēbergs) radiem.
Pēc 7. klases beigšanas Inta viena pati brauca uz Cēsīm, lai iestātos Cēsu Skolotāju institūtā. Atmiņā palicis brauciens no Ieriķu stacijas uz Cēsīm smagajā automašīnā un kāda nakts, kas pavadīta Ieriķu stacijā, jo vilciens kursējis ik pārdienu un viņa bija sajaukusi dienas. To, ka būs skolotāja, viņa zinājusi jau bērnībā, rotaļās bieži vien bijusi skolotāja un citi – skolēni. Pēc tam sekoja piecu gadu mācības Liepājas Pedagoģiskajā institūtā.
Trīs gadus skolotāja Vīksna strādājusi par metodiķi, taču tāds darbs viņai nav gājis pie sirds – nu kā tu pateiksi citam skolotājam, ka stundu vajadzēja vadīt nevis tā, kā viņš iecerējis, bet kaut kā citādāk? Lai gan to varēja uztvert kā pazemināšanu amatā, viņa pati izvēlējusies turpināt strādāt skolā par krievu valodas skolotāju un audzinātāju Cēsīs.
1985./86. mācību gadā viņa sāka strādāt par skolotāju Rīgas 49. vidusskolā. Tur viņa nostrādāja desmit gadus. Kāpēc pārcēlusies uz dzīvi Rīgā? «Man ir labi tur, kur ir mana otrā pusīte, vīrs Gunārs, ar kuru kopā pavadīti jau 56 gadi,» tā saka skolotāja. Laulības noslēgtas 1955. gada 6. augustā. Vīru pārcēla darbā uz Rīgu, gadu viņš brīvdienās braucis mājās uz Cēsīm, bet tad nolēmuši, ka ģimene pārcelsies uz Rīgu.
Par dažādiem laikiem un politiku
Nu dēliem Guntim 55 gadi, bet Didzim 48 gadi, ir trīs mazbērni un viens mazmazbērns. Abi ar vīru runājot, ka esot piedzīvojuši piecus laikus: pirmo Latvijas laiku, tad padomju varas ienākšanu, vācu armijas ienākšanu, atkal padomju varu un nu neatkarības gadus.
Vaicāta par to, kāds varētu būt grāmatas nosaukums, ja kāds par viņu tādu rakstītu, skolotāja pēc pārdomām atbild: «Nosaukums varētu būt «Es neko nenožēloju». Jā, laiks ir aizgājis ātri, bet neko no tā, kas ir bijis, es savā dzīvē nenožēloju un izmainīt neko negribētu. Ja piedāvātu kādu laiku atkārtot, izbaudīt vēlreiz, tad es izvēlētos Skolotāju institūta gadus. Tie bija grūti, smagi, bet interesanti.»
Neiztikām arī bez sarunām par politiku, par to, kas ar Latviju šajos gados noticis. Vislielākie plusi, salīdzinot ar padomju laikiem, pēc skolotājas domām, ir deficīta pazušana un tirdzniecības sakārtošana, kā arī iespējas ceļot uz ārzemēm, lai atpūstos vai mācītos. Vajadzētu padomāt par to, vai nav jāmaina Satversme, kurai ir gandrīz 100 gadi un kura pieņemta, kad bija pavisam citāda sabiedriskā situācija un valsts, bet laikam veco noteikumu piemērošana kādam ir izdevīga.
Dzīve Rīgā un Cēsīs
Dzīvojot Rīgā, skolotāja ar vīru ir bieži koncertu un teātra izrāžu apmeklētāji, no radio visvairāk klausās Latvijas Radio 1. Viņa uzskata, ka ziņu raidījumiem vajadzētu sākties ar kādu labu ziņu, nevis jārunā tikai par dažādām nebūšanām un nelaimēm. Kā valodas skolotāja mūsu audzinātāja Vīksna saprot, ka ikvienas valodas prasme ir bagātība, tomēr viņa neatzīst sešgadīgu bērnu uzstāšanos televīzijas konkursos, kuros viņi izpilda pasaules hitus. Skolotāja uzsver, ka ir pietiekami daudz skaistu latviešu dziesmu. Rezultātā sanākot, ka paši pieliekam savu roku, lai dzimtā valoda tiktu mazāk izmantota.
Cēsis skolotāja apciemo laiku pa laikam, vīrs biežāk, jo tur viņam ir mednieku kolektīvs, kurā aktīvi darbojas vēl tagad. Reiz skolotāja piektdienas vakarā gājusi caur Cēsu pilsētu un pat apraudājusies par to, cik manāmi tukšāka tā kļuvusi, kā izdemolēta pienotavas ēka un stadions joprojām ir nesakārtots.
Katram jāatrod savs Skolotājs!
Man gribētos novēlēt katram tagadējam skolēnam sastapt kaut vienu skolotāju, kurai varētu veltīt tādu ierakstu apsveikumā kā mēs: «Vecākajai klasesbiedrenei no jaunākajiem klasesbiedriem!»
Iemāci pret vēju lidot,
Kaut vai spārni gurst un sāp
Kas to zina, kādos vējos
Būs vēl dziesmai jāpārsāp.
(Skaidrīte Kaldupe)
- Visi foto no skolotājas Intas Vīksnas personīgā arhīva
Iveta Odiņa