Latviskais sirsniņā, ģimenē un darbā
Sandra Eglīte no Cēsu novada Vaives ilgus gadus bijusi skolotāja, bet tagad strādā sociālajā sfērā. Viņai ļoti tuvs ir viss latviskais, tāpēc viņa vairākus gadus gan bērniem, gan neredzīgiem pieaugušajiem ir mācījusi latvisko dzīvesziņu. Tuvojoties Valsts svētkiem, runājam par latvisko mūsos un mūsu bērnos un to, kāpēc latviskais mums ir tik svarīgs.
Novembris – aiz loga tumšs, bet latviešiem svētki
Novembris ir vistumšākais mēnesis, jo decembrī atkal sāk vairāk parādīties saule un ir Ziemassvētku laiks, bet novembrī laiks ir nesen pagriezts un vakari ir tumši, it īpaši, kamēr nav uzsnidzis sniegs. Tajā pašā laikā notiek gatavošanās 11. novembrim un 18. novembrim. Esmu ļoti priecīga par svētku pasākumiem Cēsīs, jo arī mūs jau otro gadu, kopš esam Cēsu novadā, no laukiem atved uz pasākumiem. Pagājušajā gadā 18. novembra koncertā guvu neaprakstāmas emocijas, tas bija baudījums gan acīm, gan ausīm, gan sirsniņai. Bieži vien šie pasākumi ir pompozi – ar simfonijām, ko cilvēks īsti nesaprot, bet Cēsīs pasākumi ir cilvēkam tik saprotami, ka paliek sirsniņā.
Arī 11. novembrī Pils parkā bija ļoti jauks pasākums, kad Latvijas kontūrā katrs varēja likt savu svecīti. Mums ir jāmāca saviem bērniem, ka šajā tumšajā laikā var iedegt svecīti, kaut vai savā logā.
Mans vidējais dēls (Sandrai ir trīs bērni. – red.) pats izdomāja iestāties zemessargos un tagad Lāčplēša dienā, tērpies formā, dodas lāpu gājienā. Ar prieku un lepnumu vēroju viņu. Šodien bērniem grūti iemācīt, ka šī valsts ir jāmīl, jo viņi redz reālo situāciju, krīzi, kad šķiet – labāk ir citur.
Ir jānovērtē, ka nav nevienas tik skaistas zemes kā Latvija. Mums gandrīz vienīgajiem ir tik skaisti četri gadalaiki, un katrā no tiem ir, ko redzēt. Arī ziemā, kad viss ir aizputināts un brīžiem liekas, ka laiks ir briesmīgs, tomēr ir skaisti, kaut vai paskatoties uz apsarmojušu autobusu. Vasarā, kad uz darbu jādodas 10 km kājām, jo transports vēl neiet, es aizdomājos, ka daudzi cilvēki vēl guļ, bet ārā ir tāds skaistums – lec saule, mostas un vītero putni. To rīta skaistumu ir vērts redzēt un izbaudīt.
Mums daudz ko sanāk nogulēt, mēs neesam dabas ritumā. Tagad ir pavisam cits ritms – mēs steidzamies, un laiks skrien arvien ātrāk. Tikko bija pirmdiena, un ir jau piektdiena. Tikko bija janvāris, bet tūlīt būs jau decembris. Tas viss bērniem ir jāmāca jau no agra vecuma – ja nemācīsim, tad skolā būs jau par vēlu. Protams, sociāli nelabvēlīgās ģimenēs ir labi, ja bērns vismaz izglītības iestādē iegūst šīs zināšanas un izpratni, kaut vai bērnudārzā, taisot karodziņus vai svečturīšus, mācoties pantiņus par Valsts svētkiem, par Latviju.
Vaivē Valsts svētku pasākums būs 17. novembrī. Tas saucas «Labo darbu krātuvīte». Katru gadu mēs paši iesakām cilvēkus, kas būtu pelnījuši apbalvojumu (arī Sandra pati ir bijusi starp cilvēkiem, kurus apbalvo par labi padarītu darbu. – red.). Ne vienmēr tam jābūt plaša mēroga darbam, tikpat labi cilvēks var būt skaisti sakopis savu sētu vai palīdzējis vecam cilvēkam. Koncertā šos cilvēkus apsveic. Pēc tam ir svētku uzvedums, ko gatavojam kopā ar bērniem un skolām, lai būtu kopības sajūta. Ir divas mazas lauku skoliņas un mēs, pašdarbnieki, un mēs cenšamies, lai kopā būtu gan vecākā un vidējā paaudze, gan bērni. Ir tik aizkustinoši vērot, kā bērni ar svecītēm rokās sirsnīgi dzied. Tad ir cerība, ka arī viņiem kaut kas no šiem svētkiem un sajūtām paliek sirdī.
Latviskās dejas visai ģimenei
Tā kā maniem trim bērniem ir septiņu gadu starpība, mācīt latvisko katram ir sanācis citādāk. Kad piedzima vecākais dēls, par to vēl nedrīkstēja runāt, tomēr jau tad 11. novembris un 18. novembris mums bija īpaša diena. Ne vienmēr mums ir torte – tā kā visa ģimene, izņemot vecāko dēlu, dejo, gandrīz visos svētkos, vai tie būtu Valsts svētki, Jāņi, Mātes diena vai Ziemassvētki, mums sanāk uzstāties ārpus mājām. Ar vidējo dēlu dejojam vienā deju kolektīvā, jo pie mums visi dejo kopā, un man ir prieks, ka jaunajiem nav aizspriedumu un viņi necenšas norobežoties.
Tajā pašā laikā ir brīnišķīgi, ja ģimene svētkus var kopīgi pavadīt mājās, apsēsties pie svētku galda un parunāties ne tikai par ikdienišķām lietām. Mums sarunas par Latviju ir arī citās dienās, runājam un vērtējam. Vecākais dēls šobrīd ir palicis bez darba, jo ir celtnieks, bija arī aizbraucis strādāt uz Spāniju. Mums ar viņu ir viskarstākās diskusijas, jo viņš uz savas ādas izjūt, kā Latvijā šobrīd ir. Es vienmēr uzsveru, ka dzimtene mums ir tikai viena. Arī par valodu nekad nestrīdamies. Tad, kad dēls bija ārzemēs, mēs ļoti bieži sazvanījāmies, jo, atrodoties svešumā, tomēr gribas dzirdēt latviešu valodu, gribas runāt latviski. Viņam ļoti patīk hokejs, un es saku, ka tā izpaužas viņa attieksme, patriotisms, jo pēc latviešu uzvarām visi pie mašīnām liek sarkanbaltsarkanos karodziņus. Ja iepriekšējā vakarā ir bijusi spēle, no rīta iebraucot pilsētā, man ļoti patīk redzēt, ka ir mašīnas ar karodziņiem – cilvēki ir skatījušies hokeju, atbalsta latviešus. Vidējais dēls un jaunākā meita labprāt piedalās dažādos konkursos, arī tādos, kas saistīti ar Latviju.
Vēl mums ļoti tuvi ir Deju svētki, kas raisa ļoti patriotiskas un latviskas izjūtas. Mēs tos saucam par Deju svētkiem, jo visi dejojam. Arī jaunākie vienmēr labi nodejo un tiek uz Deju svētkiem. Latviskā nedēļa Rīgā uzlādē nākamajiem gadiem. Es biju domājusi, ka tā ir tikai lielajiem, bet pēdējos Deju svētkos visu nedēļu biju līdzi bērniem un tad redzēju, cik ļoti bērni ir pārņemti, cik ļoti izpaužas latviskais – gan gājienā, gan dejojot uz laukuma. Šogad bija ļoti karsts, bet neviens bērns nevēlējās atteikties no dejošanas. Turklāt, kad pirms pēdējā uznāciena vadītāja teica, lai viņi velk nost vestes, jo tā būs vēsāk, bērni atbildēja – Nē, tas ir mūsu tautastērps, un vestei ir jābūt. Tad man acīs sariesās asaras – tāds mazs ķipariņš to jau apzinās, viņā tas ir iekšā. Tāpēc ir cerība, ka šie bērni nevis brauks projām, bet cīnīsies un paliks tepat.
- Foto no Sandras Eglītes privātā arhīva
Latviskā dzīvesziņa
Tā kā esmu īsts krievu laika bērns, man nav tādas ticības, kāda, piemēram, bija manai vecmāmiņai, kas bija ļoti ticīga. Skolā man bija brīnišķīga literatūras skolotāja Stalaža, kas mums mācīja latvisko, un manī tas palika. Viņa mācīja – ja mēs esam latvieši, tad varam ticēt ozolam vai liepai, kaut vai sirmajam vīriņam uz mākoņa malas, galvenais ticēt tam, kas ir latvisks. Un tad es, maza meitene, vecmāmiņai teicu – Ārprāts, tu uz baznīcu nevari iet, arī Gagārins ir uzbraucis augšā un redzēja, ka Dieva nav! Ko tu man māci? Kad paaugos, bija kauns, ka tā izrunājos. Bet skolotāja man bija to iemācījusi, un viņa man bija ļoti liela personība.
Ļoti aizrāvos ar latvisko dzīvesveidu, kļuvu par skolotāju, apmeklēju dažādus kursus. 80. gados, kad strādāju, bija Baltā stunda. Ar to sākās mana aizraušanās. Mazajiem mācīju latvisko dzīvesziņu, tā pirmajām līdz ceturtajām klasēm bija Baltās stundas vietā. Pamats programmai bija, vajadzēja to pielāgot konkrētajiem bērniem, jo bija gan atraktīvi, gan pasīvi skolēni. Gājām cauri gadskārtām. Rudenī, kad ir Mārtiņi, veidojām dažādas tematiskas lietas, mācījāmies dziesmas, dzejoļus, kādreiz uzvedām kādu lugu. Mazie bērni ar prieku visu pieņēma un mēdza izteikt pat savus ieteikumus, kas man nebija ienākuši prātā. Lielajiem jau rodas jautājumi – kam tas ir vajadzīgs un kur ar to tautastērpu un pastalām var doties. Bet tiem, kuri uzvelk tautastērpu, arī puišiem, mugurkauls iztaisnojas, rodas cita sajūta. Prieks skatīties!
Kad pievērsos pieaugušajiem neredzīgajiem cilvēkiem, Labklājības ministrija teica, ka nedrīkst būt tikai latviskais, tāpēc programmu pārdēvēja par Tautu tradīcijām. Tādēļ stāstīju par to, kā Jāņus svin citur, darījām praktiskas lietas, piemēram, lējām sveces. Izdomāt, kā to pasniegt neredzīgiem cilvēkiem, bija gana sarežģīts uzdevums, bet man patika. Ir brīnišķīgi, kad cilvēkiem vari stāstīt par latviskajām vērtībām, par to, kā tās savijas ar latviskajām tradīcijām.
Grūti definējamais latviskais
Ir tā, ka vienai daļai cilvēku 18. novembris ir tikai brīva diena, bet man liekas, ka pārsvarā latviskais ir katra latvieša sirdī. Ne vienmēr to mākam atrast. Vienam tas parādās bērnības laikā, citam hokejā, kad jūt līdzi mūsējiem, pieceļas kājās un dzied himnu. Man pašai latviskā dzīvesziņa ir mana dzīve, es tās neatdalu vienu no otras. Man latviskais sasaucas ar ļoti daudzām lietām, un es citādāk nemaz nevaru. Skatos uz tiem, kas kopj latviskās tradīcijas, arī uz folkloras ansambļiem un danču klubiem – tas ir brīnišķīgi, jo tas ir tas, kas mums, latviešiem, pieder.
Daudzi uzskata – kam mums šajā globalizācijas laikā ir vajadzīgs latviskais? Man liekas – ja zaudējam latvisko, tad – ar ko mēs vispār esam interesanti pasaulei? Ļoti daudzus ārzemniekus piesaista latviskais, tas liekas interesants un pat izpētes vērts. Ārzemnieki novērtē – lai arī esam mazi, mums ir sava kultūra, sava valoda.
Man kā latvietei ir svarīga mana valoda un manas tautasdziesmas. Visu, ko man vajag, es varu atrast tautasdziesmās. Citi skatās Bībelē, es – tautasdziesmās. Man ir vieglāk piespiesties pie mana bērza, ozola vai ievas vai apsēsties uz mana pelēkā akmens, jo esmu lauku cilvēks. Tāpēc tautasdziesmas arī ir manas. Es nevarētu aizbraukt projām, man ir labāk šeit, kaut vai pastalās un ēdot melnu maizi. Es zinu, ka ārzemēs materiālā ziņā iegūtu vairāk, bet man patīk audzēt dārzeņus savā saimniecībā un diendienā būt kopā ar saviem bērniem. Es varētu doties pieredzes apmaiņas braucienā, bet palikt uz ilgāku laiku – nē. Es labāk neņemu kredītu, nekā braucu strādāt uz ārzemēm, lai to atmaksātu.
Ja man ir ļoti skumji vai bēdīgi, es dziedu – Bēdu, manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju, liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama. Kad man ir skumji, pieķeru sevi dziedam, tā vieglāk tieku pāri. Ne vienmēr tās ir latviešu tautasdziesmas, bet dziesmas vienmēr ir latviešu mēlē.
Galvenais – nevienam neuzspiest. Tāpat kā ticību, arī latvisko nevar uzspiest. Cilvēkam pašam līdz tam ir jānonāk. Ja kaut ko uzspiež, rodas pretestība.
Ar Sandru Eglīti sarunājās Iveta Rozentāle