Mērķtiecība sportā un pievilcīga bērnišķība dzīvē
Olimpiskajā sporta centrā dienu pirms brauciena uz Eiropas čempionātu Polijā (norisinājās no 2011. gada 18. jūnija līdz 3. jūlijam; Latvijas izlase tajā izcīnīja 8. vietu) tiekos ar gados jauno basketbolisti Elīnu Babkinu. Vide ir atbilstoša sarunai – sportiska un reizē brīva.
- Foto: Latvijas Basketbola savienība
Lai arī nu jau pagājis laiks un sacensībās iegūtais rezultāts ietekmējis to, ka meitenes tomēr netiks uz Olimpiskajām spēlēm Londonā, kā arī no amata atkāpies basketbolistu komandas treneris, Elīna čempionātā sevi parādīja ļoti labi. Viņa pārspēja arī savus iepriekš sasniegtos rekordus.
Cilvēkiem, kas nav saistīti ar basketbolu, veidojas priekšstats par to, kādas ir basketbolistes. Ja neskaita mērķtiecību, tad Elīna gandrīz pilnībā apgāž manu priekšstatu par basketbolistēm. Elīna pārsteidz ar savu dabisko vienkāršību, trauslumu un prieku par tādām lietām kā pīļu barošana un ķeršana.
Elīna sarunas laikā skaidro, kā basketbols ir savienojams ar sievišķību un kurš kuru ietekmē – basketbols sievietes vai sievietes basketbolu. Runājam arī par to, cik daudz ir atkarīgs no paša un cik liela nozīme ir laimes spēlei, lai basketbolā sasniegtu mērķi, un cik veca vai jauna Elīna jūtas.
Basketbolā tu esi saspēles vadītāja. Ko tas nozīmē?
Es esmu kā otrais treneris. Pirms iziešanas uz laukuma ar treneri vienojamies par stratēģiju, un tad es esmu kā treneris laukumā – man ir jākoriģē visas meitenes un jāsaka, kur jāstāv. Tāds diriģenta darbs, var teikt. Turklāt man pašai vienmēr jābūt pirmajai aizsardzībā, līdz ar to jāpagūst viss.
Sākums kopā ar puišiem
Kā nonāci līdz basketbolam?
Mana mamma strādāja VEF kafejnīcā. Tur bija arī basketbola skola, un sākumā spēlēju ar zēniem, tai skaitā Rolandu Freimani (Rolands, kā izrādās, kādu laiku sēž pie blakus galdiņa). Pēc pāris gadiem mani aizsūtīja uz meiteņu komandu, un tā tas pamazām aizgāja. Parasti nav tā, ka meitenes trenējas kopā ar puišiem, bet VEF basketbola skolā bija tikai puiši, tāpēc mani pielika viņiem klāt. Biju vēl maziņa, bērnudārzā vēl gāju, bet ar meitenēm sāku spēlēt, kad man bija kādi astoņi gadi.
Daļa bērnu astoņos gados vēl pilnīgi brīvi dzīvojas, nedomājot par regulāriem treniņiem. Vai tev ir sajūta, ka no bērnības kaut kas atņemts?
Nē, man bija satriecoša bērnība. Daudz pavadīju zālē, bet man bija arī daudz draugu, tai skaitā jau pieminētais Rolands Freimanis. Turklāt no mazotnes ne tikai ieguvu daudz draugu, bet arī daudz ko iemācījos. Sapratu, ka pat tad, ja ir gājis labi, ir meitenes, kas negrib ar tevi draudzēties. Tas rūdīja raksturu, mācīja nepadoties.
Tu saki, ka basketbols tev ir devis rūdījumu. Pie kādiem secinājumiem esi nonākusi?
Basketbolā un arī dzīvē man ir uzskats, ka nevar apstāties pie sasniegtā. Ja esi kaut ko sasniedzis, tad jāuzstāda augstāks mērķis, pēc kā tiekties, lai neiestājas tāds brīdis, kad dzīvē nav ko darīt.
Dzīve ir iemācījusi, ka nevar padoties. Kad divus gadus no basketbola biju izsista ārā, jo man nebija veiksmīga sezona un pēc ceļu satiksmes negadījuma ieguvu traumu, neviens mani īpaši neatbalstīja, un patiesībā daudzi atmeta ar roku un teica, ka Babkinai karjera ir cauri. Man bija 18 gadi.
Tad bija diezgan sarežģīts posms manā dzīvē, bet man palīdzēja ģimene, kas mani vienmēr atbalstīja. Pati arī zināju, ka to varu, ka sasniegšu to, ko šobrīd jau esmu sasniegusi, un vēl vairāk. Bet tā ir ļoti liela cīņa ar sevi, un tas ir pats grūtākais. Galvenais ir ticēt sev un nepadoties.
- Foto no Elīnas personīgā arhīva.
No kurienes tev rodas ticība sev?
Es vienkārši zināju, ka tur būšu, ka atgriezīšos.
Ir cilvēki, kas sāk šaubīties, pārvērtēt...
Es arī, protams, sāku šaubīties, bet es zināju, ka man basketbols patīk. Es zināju, kas es esmu, labi apzinājos, ko es varu. Man patīk daudzas spēlētājas, kas spēlē, bet es nekad neuzskatīju, ka esmu zemāka par viņām.
Līdz cik gadiem basketbolistēm ir aktīva karjera?
Orientējoši līdz trīsdesmit gadiem profesionālā sportā. Pēc trīsdesmit viss pamazām beidzas. Turklāt sievietēm ir mazliet citādāk nekā vīriešiem, jo viņām ir bērni vai arī viņi tiek plānoti.
Vai, iesaistoties tik aktīvā sportā, paliek laiks attiecību veidošanai vai ģimenes dzīvei?
Man bija draugs. Četrus gadus draudzējāmies, bet tad mēs izšķīrāmies, un tagad esmu viena. Uzturēt attiecības ir diezgan grūti, jo visu laiku sanāk ceļot, neesi vienā vietā. Un tagad es būšu Turcijā pie musulmaņiem, tāpēc jautājums – vai vispār tikšu atpakaļ (smejas)?
Vai šobrīd mērķu sasniegšana tev ir svarīgāka par ģimenes dzīvi?
Es esmu jauna. Bet būtībā man gribas visu un uzreiz. Es arī apzinos to, ka katram ir savs laiks, un tad jau redzēs. Šobrīd, kad man nav otrās pusītes, visu savu dzīvi veltu basketbolam. Bet arī tad, ja man būs draugs, es nekad neapstāšos, jo man liekas, ka cilvēkiem vienam otru ir jāsaprot. Turklāt būtībā basketbolistēm karjera ir neilgu laika posmu.
Basketbols un sievišķība
Kā tev liekas, vai basketbols ir vīrišķīgs sporta veids? Vai tajā ir gana sievišķības?
Ja spēlē vīrieši, tad liekas, ka tas ir vīriešu sporta veids. Mēs nevaram uzvesties kā vīrieši, bet tajā pašā laikā mēs jau arī neesam tādas mīkstās un maigās.
Esmu dzirdējusi – lai arī sievietes uz laukuma nav tik agresīvas, viņām tomēr ir savi, varētu teikt, sievišķie knifiņi, kā panākt savu.
Grūti pateikt. Būtībā jau doma ir tāda pati. Mēs vienkārši labāk izskatāmies uz laukuma, tāpēc tā ir. (Sirsnīgi smejas. Rolands arī smejas, tikai nepiekrīt, tāpēc Elīna viņam jautā – Tev ir kaut kas piebilstams? Rolands atbild – Kā tad! Un visi turpinām smieties.)
Tad, kad tu esi laukumā, vai tu esi vienkārši spēlētāja vai arī jūties kā sieviete, kura spēlē basketbolu?
Tas ir tas laiks, kad aizmirstas, kas tu esi. Tu atnāc tikai izlādēties un parādīt, uz ko tu esi spējīga. Savā ziņā tas ir atslābināšanās veids.
Vai tev ir svarīga sievišķība?
Basketbola laukumā tu esi sportiste, bet ārpus spēles mēs esam ļoti sievišķīgas, lai gan daudziem, raugoties spēli, liekas, ka esam vīrišķīgas. Bet tā nav. Ja paskatās, pēc treniņiem mēs ģērbjamies ļoti sievišķīgi, vienmēr kleitiņās, jo laukumā visu laiku esam šortos. Turklāt daudzas basketbolistes par sevi ļoti rūpējas, kopj sevi.
Vai tavi draugi pārsvarā ir no basketbolistu aprindām vai no dažādām sfērām?
Man ir dažādi draugi, bet, tā kā bieži braukāju pa Eiropu, pārsvarā draugi ir ārzemēs. Tādās valstīs kā Spānija, Francija un Turcija sports visādā ziņā ir ļoti attīstīts, viņi viennozīmīgi atbalsta arī sievietes basketbolā.
Tev ir 22 gadi. Tu esi jauna, bet sasniegusi ļoti daudz. Vai tev pašai ir sajūta, ka esi augstu tikusi un tas sasniegts mērķtiecīgi?
Protams, mērķis ir. Katrai sportistei ir savs mērķis, jo trenējoties vēlies virzīties augstāk un augstāk un arī cīnies par to. Lielais mērķis man bija tikt uz WNBA (Women's National Basketball Association), kas man arī izdevās, tikai es uz turieni neaizbraucu, tāpēc esmu iekļauta asociācijā, un mani gaida nākamgad. Man vēl ir laiks un ir, pēc kā tiekties. Es pati apzinos, ka man vēl daudz jāmācās, jāpilnveidojas. Un tas ir viennozīmīgi, ka neapstāšos, turpināšu trenēties.
- Foto no Elīnas personīgā arhīva.
Kā bija izdarīt izvēli – sasniegt mērķi, bet secināt, ka svarīgāk pagaidām palikt šeit?
Tas bija ļoti vilinoši. Sākumā es līksmoju no laimes, zvanīju mammai. Visi zvanīja, prasīja, ko darīšu, un tad teicu, ka noteikti braukšu, jo tas bija sapnis jau no mazotnes.
Bet tad es visu apdomāju un sapratu, ka jau tagad vairākas spēcīgas basketbolistes nespēlē mūsu komandā, turklāt man tas būs arī pirmais Eurobasket turnīrs sieviešu izlasē. Tāpēc secināju, ka būs labāk, ja es palikšu te. Latvijas gods ir jāaizstāv! Un kas var būt labāks par Latvijas himnu pēc uzvaras? Man tas ir liels gods.
Turklāt pirms aiziešanas uz WNBA es gribu vēl vairāk trenēties un tad nākamgad doties, aidā, tālēs zilajās.
Ko tev nozīmē vairāk trenēties?
Kad aizvadījām sezonu Polijā, sezonas otrajā pusē man bija ļoti smagi treniņi. Mēs trenējāmies divas reizes dienā, un es vēl trenējos individuāli pie trenera. Man treniņi sanāca trīs reizes dienā, un amerikāņu trenerim par individuālajiem treniņiem es maksāju pati no savas kabatas. Bet līdz ar to varu teikt viņam lielu paldies un arī mūsu trenerim, kas mani uz turieni aizsūtīja. Es vismaz redzu atšķirību. Es zinu, kur vēl es varu pieaugt.
Basketbola laukumā man ļoti daudz palīdz treneris ar stratēģisko domāšanu, bet basketbolā arī jābūt fiziski spēcīgai un atlētiskai, lai tevi neviens nevar izgrūstīt un vari stāvēt, kur stāvēji. To attīstīt palīdz tieši individuālie treniņi.
Man liekas, ka basketbols arī dzīvē palīdz kļūt stiprākām. Sievietes, kuras spēlē basketbolu, zina, ko nozīmē nepadoties, zina, ka ir jāsaņemas. Tas palīdz arī dzīvē. Saņemties, būt mērķtiecīgai, iet uz priekšu.
Uzņēmējdarbībā parasti saka – lai kaut ko sasniegtu, svarīgi ir ne tikai tas, ko tu pati dari, bet arī īstā vieta, īstais laiks, īstie cilvēki. Kā ir sportā? Vai viss ir atkarīgs tikai no tevis?
No pašas ir daudz kas atkarīgs, ļoti būtisks ir raksturs, spēja nepadoties, kad ir kritumi. Arī basketbolā karjera nesastāv tikai no izaugsmes. Galvenais ir noturēties un nepadoties krituma brīdī.
Tajā pašā laikā arī daudz kas ir atkarīgs no treneriem, kas ir tev apkārt. Tieši tāpat kā spēlētāji, arī treneri ir atšķirīgi. Vieniem patīk ātra spēle, citiem – pozicionāli lēna. Līdz ar to tas, pie kāda trenera tiec, ir laimes spēle.
Vai arī spēlētājs var izvēlēties, kur un pie kā viņš spēlēs?
Jā, izvēlēties var. Bet man liekas, ka svarīgākie ir tie pirmie soļi. Ja kā jaunais spēlētājs nonāc pie trenera, kurš neatbilst tev un ar kuru nav saderības, tad tu īpaši neiederies un nevari izpausties. Tā kā līgums ir jāparaksta uz sezonu, gads būtībā ir pazaudēts, līdz ar to nevar tikt pie tik labiem klubiem un nav īpaši daudz iespēju izvēlēties, ar kādu treneri gribētu spēlēt.
Laimīga un smaidīga
Kādas vērtības tev dzīvē ir svarīgas?
Man ir svarīgi justies laimīgai. Man ir ļoti svarīgi, lai man apkārt ir labi cilvēki. Man patīk, ja man apkārt ir ģimene, it īpaši mana māsa. Gribas veiksmīgi nostiprināt savu dzīvi, un to novēlu arī visiem pārējiem. Jo tad, kad tu pats esi laimīgs, patiesi laimīgs, to vēli arī visiem pārējiem.
Šobrīd tu jūties patiesi laimīga?
Patiesībā es esmu tāds cilvēks, kurš vienmēr jūtas laimīgs. Es vienmēr esmu priecīga un vienmēr smaidu. Man ļoti reti ir skumīgi. Tikai pēc kādas neveiksmīgas vai zaudētas spēles.
Tu jau daudz esi sasniegusi. Cik veca tu jūties?
Nejūtos tā, it kā man būtu 22 gadi. Jūtos, ka man ir kādi desmit (smejas). Man patīk stulbi joki un visādas tādas lietas. Varbūt liksies bērnišķīgi, bet tas ir tieši tas, kas cilvēkus pie manis saista. Man patīk aiziet uz parku, pabarot pīlītes un tad skriet viņām pakaļ (stāsta ar sirsnīgu smaidu).
Bet tas netraucē būt mērķtiecīgai, vai ne?
Protams, nē. Man liekas, ka ir jāatdala tās lietas – kad tu esi basketbolā un kad tu esi ārpus tā.
Tas sanāk kā līdzsvars – basketbols kā kaut kas ļoti nopietns un tavas dzīves otra puse – jautra un diezgan nenopietna.
Jā, diezgan. Tagad arī. Gaidu, kad beigsies Eiropas čempionāts, un tad varēšu veltīt laiku sev. Tad divi mēneši būs brīvi, divas nedēļas varēs paņemt pilnīgi čau, nedomāt par basketbolu un tad jau atkal varēs sākt iet atpakaļ ritmā. Diezgan grūti ir atsākt, bet tad, kad tu esi tajā ritmā, tad jau atkal pierod.
Vēl nezinu, kā tas izdosies, bet plānoju sākt studēt e-apmācības ceļā, iespējams, biznesa mārketingu vai kaut ko tādu. Bet vēl līdz galam neesmu izdomājusi. Tad tas arī varētu būt pa basketbola līniju. Tajā pašā laikā es labprāt gribētu mācīties kaut ko sev, un pirmais, kas nāk prātā, ir kosmetologs. Varētu apgūt visu par ādu, nagiem, skaistumkopšanu. Tas mani saista, un tā ir izteikti sievišķīgā puse. Kaut kas ir jāmācās, to es saprotu, jo bez izglītības nevar. Līdz šim esmu pabeigusi vidusskolu un tad cītīgi darbojusies basketbolā. Pieļauju, ka studēšanu un basketbolu būs grūti apvienot, bet ir jāmēģina.
Ar Elīnu Babkinu sarunājās Iveta Rozentāle