Mūzikas dzīpari teātrī un dzīvē
Straujiem soļiem tuvojas ‹‹Spēlmaņu nakts 2010››, kad dažādās nominācijās tiks novērtēts teātra cilvēku ieguldījums teātrī. Arī Valmieras Drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers šogad ir nominēts, bet šoreiz nevis par aktierisko meistarību, bet gan par izveidoto muzikālo noformējumu izrādei ‹‹Zelta zirgs››. Ar Mārtiņu tāpēc šoreiz runājām par mūzikas lomu un nozīmi teātrī un dzīvē.
- Mārtiņš Meiers. Foto no personīgā arhīva
Kā aktieris Mārtiņš novērtēts jau divas reizes – 2008. gadā un 2009. gadā saņemot Valmieras Drāmas teātra balvu kā labākais jaunais aktieris. Skatītājiem Mārtiņu tuvāk bija iespēja iepazīt filmas ‹‹Likteņa līdumnieki›› pēdējā daļā, Anda lomā.
Lai arī neviens aktieris nestrādā balvu dēļ, Mārtiņš teic, ka šādas nominācijas un atzinība ir gods gan aktierim, gan teātrim. Vienīgais, tā kā darba novērtēšana ir krietnu laiku pēc uzveduma beigām, kad ‹‹psiholoģiski esmu citā dzīves posmā, to uztveru rezervētāk. Turklāt es apzinos, ka tā savā ziņā ir sakritība, jo izrādes un aktieru veikums mainās no dienas uz dienu. Vienu dienu es nospēlēju labi, bet otru dienu labi nospēlē mans kolēģis, tikai uz otru izrādi neviens no vērtētājiem nav bijis. Izrādi ietekmē viss, arī skatītāji un publika kopumā, jo tā ienes savu auru, un, uzkāpjot uz skatuves, to jūt. Teātris vispār ir īpašs ar savu mainīgumu – tāds, kāds tas bija pirms desmit gadiem, tas nekad vairs nebūs, tāpat arī vēl pēc desmit gadiem tas jau atkal būs citādāks. To lieliski var redzēt arī izrādē ‹‹Zelta zirgs››, kas katrā laikā ir pilnīgi citādāka – tas ir veids, kā konkrētā laikā runāt ar skatītāju.
Man ir patiess prieks, ka uz šo izrādi nāk arī jaunieši, kaut gan no otras puses var aizdomāties par to, kāpēc jāizmanto tik šerpi paņēmieni, lai piesaistītu tieši jaunu cilvēku uzmanību. Tomēr viņi atnāk, tātad velta savu laiku izrādei, un tas ir būtiskākais.
Arī es pats ‹‹Zelta zirgu›› ieraudzīju pilnīgi citā gaismā – daudz dzīvāku, cilvēcīgāku un reizē arī daudz sarežģītāku un daudzslāņaināku. Viss ‹‹Zelta zirgs›› ir viens liels simbols, tāpat kā katrs tēls tajā. Izrāde mēģina parādīt to, ka neapmierinātība ar dzīvi ir radusies mūsu pašu vainas dēļ, mēs paši esam vainīgi pie tā, ka sile ir sasista. Nebūs tā, ka Baltais tētiņš nāks un palīdzēs, tam spēkam ir jābūt sevī – darīt un uzlabot.››
- Ienākot VDT kopā ar kursabiedriem Ingu Siliņu un Kārli Neimani
No Rīgas uz Valmieru
Ilgu laiku Mārtiņš ir bijis Rīgas cilvēks un arī studiju laikā nav domājis par karjeru un to, kur labāk būtu izvērst savu radošo darbību. Bet, tā kā kursabiedrene un kolēģe Inga Siliņa gāja uz Valmieras Drāmas teātri un ierosināja sev piebiedroties, Mārtiņš šai virzībai ļāvās. Valmieras Drāmas teātrim ir laba aura, turklāt šeit tiek iestudēti dažādi dramaturģiski materiāli.
Mārtiņš vērtē: ‹‹Daudz ko esmu ieguvis, mainot dzīvesvietu – ja dzīvotu vienā vietā, liktos, ka tikai tur arī viss notiek, jo īpaši, ja šī vieta ir Rīga. Vienīgais, kas man pietrūkst, ir tas dzīves straujums ārpus teātra.›› Tā kā teātris prasa daudz laika, Mārtiņš apzināti izvēlas draugus arī ārpus teātra loka. Kā viņš ar smaidu saka: ‹‹Lai man būtu saistība ar dzīves īstenību.››
Aktiera profesijas uzliktais zīmogs
‹‹Aktiera profesija uzliek savu zīmogu dzīvei un noteiktus principus. Nezinu, vai tas ir labākais dzīvesveids, bet citādāks no ierastā gan, turklāt sarežģīts un emocionāli piesātināts. Katrs jau izvēlas to, kas viņam ir piemērotākais, lai nesajuktu prātā.
- Izrādē ‹‹Atvari››
Vasarā Amerikā onkulim palīdzēju remontēt māju. Saprotu, ka ir cilvēki, kas tā dzīvo visu laiku, un sākumā arī man tas šķita forši, tomēr ar laiku kļuvu nomākts, jo vajadzība piepildīt to vakuumu, kas izveidojās, darot tikai fizisku darbu, bija instinktīva. Bet laiku pa laikam man patīk izbaudīt pilnīgi citādākas nodarbes un vidi, lai saprastu, ka dzīve nesastāv tikai no teātra.
Protams, aktiera profesija ir piesātināta ar emocijām, tā ir profesionālā kaite, kas nāk līdzi arī ikdienā. Esmu domājis par savu izvēli, bet to nenožēloju, lai arī apgrūtinošākais ir neziņa – ir ļoti daudz nosacījumu, ļoti liela atkarība no citiem cilvēkiem, režisoriem, no apstākļiem. Nekad nevari zināt, kāda būs nākamā sezona, līdz ar to visu laiku it kā staigā pa plānu ledu, tomēr tajā pašā laikā tas piešķir dzīvei asumu.››
No aktiera līdz mūzikas izvēlei
‹‹Tā kā mamma strādā medicīnas jomā un tētis ir ugunsdzēsējs, līdz šim ģimenē neviens nav bijis saistīts ar mākslu. Jau agrā bērnībā man bija skaidra doma, ka gribu darboties aktiermākslā.
- Pēc vidusskolas beigšanas
Aktiermāksla mani vienmēr ir interesējusi ar cilvēka pētīšanu un citu dzīvju izdzīvošanu. Tādā veidā es iepazīstu sevi un citus, tādā veidā sevi artikulēju.
Līdz mūzikai nonācu tādēļ, ka režisors Viesturs Meikšāns man jautāja, vai negribu atrast mūziku izrādei ‹‹Fantomsāpes››. Tā tas sākās un jau trīs gadus turpinās.
Pats apzināti mūziku sāku izvēlēties vidusskolas laikā, līdz ar to sāku tajā vairāk iedziļināties un izzināt to. Mums ar Viesturu zināmā mērā sakrīt muzikālā gaume, tāpēc sadarbojoties un mijiedarbojoties varam atrast izrādei atbilstošāko. Ir būtiski, ka izrādes veido cilvēki, kuri paši ir iesaistīti teātrī un izprot vidi, kurā tas notiek, jo šī vide prasa savus noteikumus.››
Mūzikas nozīme izrādē
‹‹Ja ir veiksmīgi izvēlēta mūzika, tā rada vēl vienu stīgu, dimensiju, ko izrādei citādākā veidā nevar piešķirt. Bet var būt arī tā, ka mūzika ir pārāka par stāstu, noēdot to, piemēram, izmantojot pazīstamu muzikālu skaņdarbu, kas pats par sevi ir klausāms. Ir svarīgi atrast šo balansu, līdzīgi kā izvēloties garšvielas ēdienam – lai to nebūtu ne par daudz, ne par maz.
- Mārtiņš Meiers
Es ietekmējos no tā, kā mūzika tiek likta un izkārtota kino. Kino mūzikas, protams, ir ļoti daudz, jo visa filma tiek pārklāta ar mūziku un skaņām, bet tieši tas saista manu uzmanību, jo kino skaņas ir dzirdamas daudz asāk nekā teātrī, tiek ietvertas arī sadzīviskās skaņas, piemēram, var dzirdēt, kā tiek pāršķirta grāmatas lapa. Tas piešķir īpašu nokrāsu un noskaņu.
Mani interesē skaņa ne tikai caur muzikāliem instrumentiem, bet arī caur vides radītajām skaņām un trokšņiem, kas arī ir mūzika. Mūzika un tās principi kopš pagājušā gadsimta ir ļoti mainījušies. Ir tik daudz veidu, kā runāt un izteikties caur skaņu! Iepazīstot jauno komponistu mūziku, man patīk klausīties, kādā jaunā, citādā un joprojām jēgpilnā veidā viņi māk sevi izpaust. Man patīk mūzika, kas raksturo laiku, kurā es dzīvoju.
‹‹Zelta zirgā›› apzināti neliku latviešu komponistu skaņdarbus, gribēju atrast kompozīcijas, ko klausoties rodas sataustāmības izjūta, un to atradu japāņu komponistu skaņdarbos. Viņi savā askētismā uztveres ziņā ir radniecīgi latviešiem. Katru reizi, kad Antiņš jāj Stikla kalnā, to pavada kristālsīku skaņu virkne, kuru klausoties, šķiet, ka tā ir mazu stikla gabaliņu skaņa, kas ripo lejup no kalna.››
Mūzika, kas raksturīga mūsdienām
‹‹Man ļoti patīk, ka robeža starp mūziku, troksni un skaņu ir nojukusi. Mūzika ir kļuvusi arī sadzīviska, ja tā var izteikties – ikdienas skaņas var ierakstīt un izkārtot tādā secībā, ka tās pārvēršas stāstā un iegūst papildus dimensiju. Tāpat kā teātris, attīstās arī izrādes, mūzika un tās kompozīcija. Šķiet, ka tagad vairs nav tāda sentimenta, kāds bija cilvēkā, līdz ar to arī mūzikā, agrāk. Pēc visa, kas noticis pagājušā gadsimtā, cilvēki kļuvuši ja ne ciniskāki, tad pasauli aptverošāki. Nav vairs tādas sapņainības, liriskumu aizstāj spēcīga konkrētība mūzikā.››
Mūzikas savienošana ar aktierspēli
‹‹Tad, kad izrādē vienlaicīgi ir jābūt gan aktierim, gan jādomā par mūziku, to ir grūti sadalīt, jo jādomā gan par to, kā tas izskatās no malas, gan par savu konkrēto tēlu kā aktierim. Tas lauziens uz divām pusēm man ir grūts un fiziski sarežģīts, bet līdz šim esmu varējis to izdarīt, turklāt man patīk, ka es izrādei bez aktieriskā varu iedot vēl kaut ko.
- Izrādē ‹‹Latviešu laiks››
Mūsdienās izrādi veido visi kopā, mēs esam kā kamols, kur cits citam iesakām, kā darīt labāk. Tā ir mijiedarbība, kur tikai pašās beigās galavārdu saka režisors. Aktierim ir jāmāk ne tikai izpaust sevi, bet jāspēj orientēties ļoti daudzās jomās, kas saistītas ar skatuvi. Protams, ar katru režisoru ir citādāk, jo katram ir savas metodes, tomēr aktiera nozīme un līdzdalība laika gaitā ir mainījusies.
Mūzika rada vajadzīgo garastāvokli, tomēr neapšaubāmi jābūt tā, ka izrādi ir iespējams nospēlēt un emocionāli būt vajadzīgajā stāvoklī var arī bez mūzikas. Protams, brīžos, kad izrādē kaut kas nojūk un nav uzlikta mūzika, var just, ka ir citādāk. Kad pēdējos mēģinājumos visi komponenti – mūzika, gaismas – tiek salikti kopā, spēlēt ir vieglāk. Tas palīdz nonākt pie kopējā secinājuma par izrādi un redzēt kopbildi.
Kino ir foršāks tādā ziņā, ka darbošanās notiek īstajā vidē – kad tu sēdi savā kuģī ‹‹Titāniks›› un slīksti, apstākļi tevi spiež rīkoties tā, kā ir nepieciešams. Teātris ir nosacītāks, to ainu ir jāmāk pašam ieraudzīt un izjust. Tāpēc mums ļoti patika, kad Cēsīs izrādes ‹‹Latviešu laiks›› rādījām pilsdrupās, jo pie dabas bija tāda ļoti īsta sajūta. Tomēr teātrī atkal ir citas foršās sajūtas, arī spēja radīt atmosfēru vienā konkrētā vietā, uz skatuves dēļiem, izejot no sākotnējā punkta – pilnīga klusuma.››
Mūzikas loma paša dzīvē
‹‹Mūziku es klausos ļoti daudz, citreiz ir tā, ka es to neklausos tikai tad, ja atskaņotājam beidzas baterijas. Mūzika, ko klausos, mainās, mūzikas izvēli ietekmē arī izrādes, kurām to meklēju.
Mūzikas meklēšana izrādēm palīdz tajā iedziļināties, un to daru ļoti labprāt. Tādā veidā ‹‹Marionetēs›› atklāju norvēģu mūziku. Jebkurā pasaules malā ir tik daudz labas mūzikas, labu darbu, bet ne visi autori ir slavas zenītā, tāpēc ir brīnišķīgi, ka, meklējot izrādēm atbilstošāko, var atrast visdažādāko mūziku. Kad Rīgā taisījām ‹‹Faustu››, atklāju sev chill-wave žanra mūziku – kosmisko mūziku, kas man iepatikās tik ļoti, ka vēl tagad to klausos un tā man sāk patikt arvien vairāk un vairāk.
- Kurzemē, viesojoties pie kostīmu mākslinieces Kristīnes Abikas
Protams, ir gadījumi, kad izrādei vajag tādu mūziku, kas man nav tuva, bet arī tas ir noderīgi un vajadzīgi. ‹‹Zelta zirgā›› vajadzēja daudz augstas frekvences skaņu, un, kad biju noklausījies daudz variantu, man sāpēja ausis un viss riebās, turklāt naktī guļot likās, ka kaut kas nenormāli sīc, bet izrādījās, ka caur divām istabām ledusskapis vienkārši nedaudz dūca. Tā kā ausis bija pieradušas klausīties sīkoņas, tādām skaņām ļoti pievērsu uzmanību.
Savukārt ‹‹Vīnā un nezālēs›› taisīja dabas ierakstus, un es tos ļoti daudz klausījos, tāpēc arī, ejot pa ielu, uzreiz pievērsu uzmanību dažādām skaņām. Ir interesanti, ka reizēm liekas – izrādē tiek likti tādi avangardiski un grūti izturami trokšņi, bet, pavērojot ikdienā, tāds troksnis ir arī realitātē, piemēram, autobusā nenormāli dārd, brakšķ un krakšķ, tikai ikdienā mēs tam nepievēršam uzmanību. Kad tam pievērš uzmanību, var saklausīt daudz ko jaunu. Mūzika, ko meklēju, mani ietekmē, bet es pat gribētu, lai tā mani ietekmē vēl vairāk.››
Mūzika, kas maina gara stāvokli
‹‹Tieši vidusskolā es apzināti sāku izvēlēties, ko klausīties. Bija meitene, kura ļoti daudz klausījās Šostakoviču, un es savu mūzikas izpēti sāku ar viņa skaņdarbiem. Noklausījos visas viņa simfonijas un ļoti apzināti klausījos nevis radio, bet sevis izvēlētu mūziku, jo sapratu, ka tas maina mani un manu skatījumu uz pasauli. Mūzika dzīvei piešķir citu stīgu, turklāt tā palīdz atrast nepieciešamo gara stāvokli – varu teikt, ka mūzika ir bīstama un nosacīta, jo tā ietekmē un aizved noteiktā stāvoklī. Skaņa ļoti konkrēti un nemanāmi spēj ietekmēt garastāvokli, ir pat pētījumi par to, kā mainās ūdens stāvoklis, kad skan, piemēram, Mocarta skaņdarbi. Augi attiecīgas mūzikas pavadījumā aug labāk, tad kādas gan vēl var būt šaubas par tās ietekmi uz cilvēku.
- Mārtiņš Meiers
Daļai cilvēku mūzika ir vienkārši fons dzīvei, un ir daļa, kas to fonu izvēlas rūpīgi. Man patīk tas, ka mūzika liek padziļinātāk domāt un interesēties. Kad ‹‹Faustam›› sāku klausīties Tibetas meditatīvo mūziku, kam piemīt īpatnējs ritms, trinkšķi, zvani un ļoti zemas vīriešu balsis, tad arī sapratu, ka ir mūzika, kas spēj novest kādā garīgā stāvoklī. Un to, kādā stāvoklī mūzika mani spēj novest, es pētu, mēģinu izprast un uztvert.
Gatavojot tēlu, mūziku izmantoju garastāvokļa noskaņošanai. Ir bijuši brīži, kad klausos nepārtraukto mūziku, kas ir vienā ritmā un noved attiecīgā stāvoklī – ritmā, kādu vajag izrādei. Izrādēm, kur attēlots noteikts vēstures laiks, klausos tā laika mūziku un lasu tā laika literatūru – tas palīdz meklēt, izprast un izveidot tēlu. Bieži vien tas notiek intuitīvi – kā pieberot grozu ar dažādām mantiņām un meklējot, kura noderēs. Sākumā jau nav zināms, kura tieši noderēs un ka vajag tieši to konkrēto, tāpēc ir meklējumi un kļūdīšanās. Dažreiz sāk interesēt visnegaidītākās lietas un sākotnēji šķiet, ka tās nav saistītas ar materiālu, tomēr vēlāk izrādās, ka tas ir tieši tas vajadzīgais.
Man patīk, ka šādi izdodas kaut ko atklāt, kad skaidrība rodas pilnīgi negaidīti un pēc tam šķiet – kā gan citādāk varētu būt, tas ir tas ceļš, pa kuru bija jāiet un kā visam kopumā bija jāizskatās.››
Ar Mārtiņu Meieru sarunājās Iveta Rozentāle.