No laika ziņām līdz mūzikai
Liepājnieks, tātad – mūziķis? Varbūt tiešām. Liepājā dzimušais Aldis Progulbickis (aldispro.com) ilgu laiku šai likumsakarībai spēja pretoties, tomēr, pārsniedzis 30 gadu vecumu, neizturēja – iepriekš būdams bez jebkādas muzikālas pieredzes, kļuva par mūziķi. Par šādām pārmaiņām dzīvē un ne tikai par to saruna ar viņu.
Tavu profilu kādā portālā pamanīju cita iemesla dēļ – fotosērija, kur meitenes portrets bija ievietots dažādos ziedos. Tas šķita ļoti romantiski. Vai par šo meiteni var uzzināt ko vairāk?
Par to es nevēlos runāt, tas ir ļoti personiski.
Nu, labi. Kādas ir tavas pirmās atmiņas, kas saistās ar mūziku? Piemēram, es atceros dziedāšanu pie ģimenes svinību galda, dziesmu «Dažu skaistu ziedu...».
Bērnībā izaugu ar R. Paula platēm. Komponēt sāku tikai pirms 12 gadiem, 35 gadu vecumā. To izraisīja kāda pēkšņa pārmaiņa manā dzīvē. Līdz tam notis pat nepazinu.
- Foto no Alda Progulbicka personīgā arhīva
Kur mācījies, strādāji?
Mācījos Liepājas 5. vidusskolā. Kad biju 7. klasē, pārcēlāmies uz Rucavu, jo mammai piedāvāja labu darbu, un man jau patīk lauki. Bet iekšēji tomēr jūtos kā liepājnieks, Rucavā iedzīvojies neesmu. 25 gadus nostrādāju Rucavas meteoroloģiskajā stacijā, tad tiku atbrīvots štatu samazināšanas dēļ.
Ko tagad dari mūzikas sfērā?
Drīzumā tiks izdots kora mūzikas disks. Bet man vēl ir materiāls vismaz pieciem diskiem, jo sarakstītas vairāk nekā 300 dziesmas. Tās ir dažādos žanros, tostarp ir arī dziesmas bērniem – tam vecumam, kad vēl neprot ķēmoties, atdarinot pieaugušo dziesmas, turklāt angļu valodā. Protams, vajadzīgs arī tas, bet jāatceras, ka esam latvieši.
Ir sarakstīti vairāki albumi: kora albums «Latvijai», popdziesmu albums «Atnāc», ģitāras dziesmu albums, bērnu dziesmu albums, ērģeļdarbs «Requiem caritatis» un mūzikls «Atrast. Nepazaudēt.». Ļoti gribas sarakstīt mūziklu, vienalga, latviski vai angliski. Roka jau ir iemēģināta, trūkst tikai laba libreta.
- Cik Tev ir bērnu dziesmu un kā izvēlies tām tekstus?
Man ir 30-35 bērnu dziesmu. 11 no tām ir ierakstītas demo fonogrammas. Tekstus savām dziesmām izvēlos tikai no labākās latviešu dzejnieku daiļrades. Man vistuvākais ir jau aizsaulē traģiski aizgājušais dzejnieks un ļoti liels sirdscilvēks Jānis Baltvilks.
Manuprāt, bērniem ir jādzied bērnu dziesmas vismaz līdz deviņu gadu vecumam. Bet notiek citādi – kaut cik bērnišķīgu repertuāru un latviešu valodā dzied labi ja līdz piecu gadu vecumam. Pēc tam bērni sāk ķēmoties pakaļ pieaugušajiem, turklāt pārsvarā angļu valodā. Un tas ir skumji.
Manas dziesmas gan nav domātas pašiem mazākajiem bērniem, bet vecumā no četriem līdz astoņiem gadiem.
Neviena mana bērnu dziesma nav nekur nedz dziedāta, nedz ieskaņota. Pastāv tās pašas problēmas, kas ar pieaugušo mūziku – nauda, pazīšanās un tamlīdzīgi šķēršļi.
Vai nepiepelnies, spēlējot viesībās?
- Foto no Alda Progulbicka personīgā arhīva
Nē, to es nedaru, jo neuzskatu, ka spēlēju tik labi, lai darītu to publiski. Turklāt reiz iekodusī inficētā ērce atstājusi pēdas uz spēju koncentrēties. Ir vairākas veselības problēmas, kas liek man būt četru sienu komponistam, līdzīgi kā Endrjū Loids Vēbers (A. L. Webber) tikai reizi gadā pabāž galvu pa sava cietokšņa logu. Vēbers ir mana autoritāte numur viens, līdzās mūsu pašu maestro R. Paulam, kurš atzinīgi novērtēja manu mūziku, novēlot atrast labus izpildītājus.
Bet ar izpildītājiem ir negals. Jaunie vai nu sacēluši degunus gaisā un prasa milzu honorāru, vai vokālie pedagogi viņiem neatļauj, liek saudzēt balsi. Vecie, populārie kadri, šķiet, domā, ka pietiek ar to, ko izdarījuši, un vārās savā sulā.
Rītdienas modelis esot legāla bezmaksas mūzika. Ko tu domā par mūzikas tirgus nākotni, kādu redzi savu vietu tajā?
Legāla, bezmaksas... Tas ir bezizejas modelis. Autortiesības vismaz kaut kā ir jāsaņem, citādi normālu muzicēšanu nomainīs šovu dalībnieki – zvaigznes un zvaigznītes.
Es jau teicu par mūsdienām. Pats atbalstu gan jauno, gan savu sakņu kopšanu, ko atgādināšu ar savu kora albumu. Pēc dabas esmu romantiķis. Šajā ziņā man ļoti tuvs ir Emīls Dārziņš.
Lasīju, ka meklē palīdzi. Vēl joprojām?
Tā kā pats nevaru izbraukāt Latviju, sevišķi Rīgu, tad, jā, es ceru uz starpniekiem. Tie var būt vairāki. Darbs saistīts ar disku izplatīšanu prezentācijas nolūkos, cerot uz atbalstu. Bet par to palīdzi... (smejas) Dzīvoju vientuļi, bet gribētos darboties kopīgi, līdzās.
Raksti arī dzeju. Ja es piedāvātu mūsu lasītājus iepazīstināt tikai ar vienu dzejoli, kurš tas būtu?
Pats pirmais, kas sarakstīts 17 gadu vecumā. Te tas būs:
Motīvs
Vai kāds no mums
Vēl rudeņos var atrast
Tās lāstekas,
Kas pavasaros krīt?
Vai spējam mēs
Tās dziesmas tagad saprast,
Kas sen jau beigušas
Caur mūsu sirdīm līt?
Tā mūsu draudzība
Tad dzestrā miglā zuda
Tai rītā, kurš vēl solīja
Tik daudz...
Nu senais aizmirsies,
Bet liekas – rītos dzirdu,
Kā mani kāds
No lēkta puses sauc.
(1980)
Ja drīkst, nocitēšu vēl vienu tavu dzejoli, ko esmu pamanījusi.
* * *
es ļaudis redzēju
kā viņi pacieš dzīvi
tur daži gadījās
kas jutās ļoti brīvi
no pārējiem
no sevis
gāju klāt
bet viņi brīvi bij
ar mani nerunāt
Ar Aldi Progulbicki sarunājās Iveta Odiņa