No zvaigznēm nāk bērni, idejas, dizains un brīvība
Ar apģērbu dizaineri Danu Podkalni-Lūsēnu runājamies būtiskā pārmaiņu brīdī. Daudziem iecienītais bērnu apģērbu zīmols «Something Cozy» (www.somethingcozy.lv) ir gatavs pārvērtībām, turklāt ne tikai kolekcijās, bet arī pašā nosaukumā, no «Something Cozy» kļūstot par «I Come from the stars» (‘Es nāku no zvaigznēm’).
Ar Danu sarunājamies gan par to, kāpēc nepieciešamas šādas pārmaiņas, gan to, kāda ir bērnu mode Latvijā. Tomēr saruna no tā, ka ideālā ikdienā domu lidojuma atzīmēšanai vienmēr jābūt līdzi diktofonam, skiču blokam un fotoaparātam, aizslīd līdz tam, ka apģērbu bērniem varam izvēlēties tikmēr, kamēr viņi ir mazi, jo ātri vien viņi paši kļūst par personībām. Māksliniece arī uzsver, ka brīvību un domu lidojumu bērnam vajag raisīt, nevis apstādināt, jo tas ļauj izpausties viņa fantāzijai un nostiprināties pašapziņai.
- Kāpēc nepieciešamas tik būtiskas pārmaiņas bērnu apģērbu zīmolam un kolekcijai?
Sākotnēji, kad piedzima vecākā meita, bija tāds nemiers par to, ka Latvijā nav īsti, ko bērniem izvēlēties, tāpēc no pieaugušo apģērbu dizaina pievērsos arī bērnu apģērbu dizainam. Tas tobrīd bija aktuāli. Latvijā vienlaicīgi ar manu zīmolu parādījās citi vietējie zīmoli. Pirms tam bija tikai «Zaza» un «Mini mode», bet tad pēkšņi vesels birums ar jauniem zīmoliem. Tas bija pārsteigums. Katrs vadījās pēc savām izjūtām par to, kas ir nepieciešams un aktuāls.
Es izvēlējos veidot tādu apģērbu, kas ir maksimāli ērts ikdienā. Turklāt, ņemot vērā mūsu aukstos laikapstākļus, liku uzsvaru uz trikotāžas, vilnas un pusvilnas izstrādājumiem, kas ir silti un ērti. Mūsu aktuālā prece bija pusvilnas jaciņas ar trikotāžas oderi un nopogājamu kapuci dažādās krāsās.
Tomēr, tā kā bērnu apģērbu dizains nav mana vienīgā nodarbošanās, nespēju tam veltīt visu savu laiku. Tajā pašā laikā zīmolā ir ieguldīts tik daudz, ka arī pamest šo lietu negribētos. Sākumā biju viena, bet tad sapratu, ka vienai darīt visu ir diezgan neiespējami, un mani vienmēr vilināja doma par ģimenes biznesu. Manuprāt, ģimene ir vienīgais īstais spēks un vērtība mūsdienās. Nu jau divus gadus mana partnere ir Laura Lūsēna, ar kuru kopā veidojam kolekcijas, plānojam darbus un dalām pienākumus. Man ir arī ļoti paveicies ar meistariem un ražotājiem.
Sapratām, ka līdz ar vairāku bērnu apģērbu zīmolu parādīšanos ir svarīgi atšķirties, tāpēc arī tagad, visu izvērtējot, esam nolēmušas mainīt konceptu, tai skaitā arī nosaukumu. Izstrādājam pilnīgi kaut ko jaunu, ar vienotu virzienu, un, kad viss būs gatavs, taisīsim pirmo jauno kolekciju, kas noteikti atšķirsies no iepriekšējām. Bet domāju, mūsu klienti rokrakstu atpazīs.
Šobrīd strādājam pie dizaina, logo un tamlīdzīgām lietām, bet pati kolekcija, visticamāk, būs gatava nākamā gada pavasarī, lai viss būtu pārdomāts un nostrādāts. Nosaukums «I Come from the stars» radās, domājot par to, ka vecākiem savi bērni ir īpaši un mēs ticam, ka mūsu bērni nāk no zvaigznēm, ka viņi ir zvaigznes un kļūs par zvaigznēm savā dzīves ceļā. Vecākiem viņu bērns ir svarīgākais, skaistākais, labākais, viņš ir viņu zvaigzne.
- Vai Latvijā ražots bērnu apģērbs kļūst pieprasītāks?
Pēdējos gados ir atvērušies daudzi Latvijas dizaina veikali, ir latviešu dizaina dienas, līdz ar to arī informācija par Latvijas dizaineriem un viņu produktiem ir kļuvusi pieejamāka. Pircējiem zīmoli un produkti ir ērtāk atrodami un pieejami, tāpēc arī pieprasījums ir lielāks. Pirms pāris gadiem pašas braucām un piedāvājām, tagad jau ir cilvēki, kas mūs meklē. Tas vēl nenozīmē lielu peļņu un apgrozījumu, tomēr tā ir pozitīva iezīme.
Ir dažādi cilvēki, kas bērniem izvēlas latviešu dizaineru drēbes. Pamanāmākie Latvijas dizaina piekritēji ir sabiedrībā zināmie cilvēki, kas darbojas radošajā, izklaides sfērā, reklāmā. Tas ir tāds tusiņš – viņus aicina uz skatēm un atklāšanām, fotografē žurnāliem un rāda televīzijā, līdz ar to tieši viņi ir pirmie klienti. Un tad ir tas klientu loks, par kuriem mēs neko nezinām – ne, kas viņi ir, ne, ar ko nodarbojas. Bet būtu interesanti to uzzināt.
Vai Latvijā bērnu apģērbam ir vienotas iezīmes vai katrs darbojas individuāli?
Manuprāt, galveno tendenci nosaka klimats. Vasaras kolekcijas var būt salīdzinoši nelielas, ņemot vērā auksto mēnešu skaitu pie mums. Tomēr domāju, ka pie mums vēl tik ļoti nepēta tirgu, pieprasījumu, drīzāk vadās pēc izjūtām. Citur, radot jaunu zīmolu, vispirms izpēta tirgu, mērķauditoriju, konkurentus, cenu kategorijas, veic statistiskus pētījumus utt. Pie mums ir zīmoli, kas noturas, bet ir, kas ātri pazūd, lai arī visi darbojas pēc labākās sirdsapziņas.
Lai noturētos, ļoti svarīga ir pieejamība, izmēru izvēle, jo bērnu apģērbam ir daudz izmēru, nav tikai S, M un L. Līdz ar to bieži vien zīmols, kuram ir visvairāk pieejamu izmēru, ir ieguvējs. Tajā pašā laikā izgatavotājam tas sanāk daudz dārgāk.
Arī mēs no sākuma domājām, ka taisīsim visu izmēru apģērbus bērniem no nulles līdz pieciem gadiem. Bet tas nozīmē, ka izmēri ir no nulles līdz trīs mēnešiem, tad no trīs līdz sešiem mēnešiem utt. Tāpēc katram rodas jautājums, cik var atļauties un kādu apjomu taisīt. Ir dizaineri, kas strādā pēc pasūtījuma un nepieciešamo ražo klāt.
Vēl būtiska ir komunikācija ar klientiem, par savu zīmolu jāatgādina visdažādākajos veidos. Ir taču patīkami, ka tev liekas – šīs lietas ir radītas tieši manām vajadzībām. Arī pasniegšanas veids ir ļoti svarīgs. Katru dienu mēs uzzinām daudz informācijas, un var dabūt gandrīz visu. Tāpēc, ja neatgādināsi par sevi, tevi ātri aizmirsīs.
Vai latviešu dizaineri ar bērnu kolekcijām strādā patstāvīgi vai arī pieredzes apmaiņa notiek gan savstarpēji, gan ārvalstīs?
Iespējas ir dažādas, ļoti labi darbojas dažādi inkubatori, kas atbalsta. Iespējami arī dažādi pieredzes apmaiņas braucieni, piedalīšanās izstādēs, mesēs. Iespējas ir, galvenais darboties un meklēt tās.
Ir cilvēki, kuri ir gan šuvēji, gan dizaineri. Kā ir ar tevi?
Man liekas – cik cilvēku, tik iespējamo variantu. Es pati visu mācījos, pabeidzu lietišķos, tomēr šūt man nepatīk. Es labāk meklēju pieredzējušus cilvēkus, kas realizē manas idejas, un tā kopīgi nonākam līdz vēlamajam rezultātam. Man patīk izdomāt, zīmēt, atlasīt materiālus un vadīt procesu.
Mani neinteresē nepieradinātā mode, man patīk funkcionālas, valkājamas drēbes. Ja tām vēl ir lielisks dizains, tad ir pavisam labi. Bērnu apģērbam jābūt īpaši ērtam un bez sarežģītām detaļām. Bērns negribēs, lai viņu saģērbj drēbēs, kas ir cietas, spiež vai grauž, vai pinas pa kājām. Pavērojot arī lielos bērnu apģērbu zīmolus, tendence ir vienkārši griezumi, atšķirību veido audumi, apdrukas un apdares veidi, bet pamats ir pēc iespējas vienkāršāks.
- No pavasara/vasaras kolekcijas 2010
- Vai tavi bērni arī paši iesaka, kas būtu labāk?
Tas vecums jau ir sācies, īpaši vecākajai meitiņai tas ir aktuāli. Viņai ir pieci gadi, un viņa visu saprot, viņai ir savs viedoklis par to, kas ir smuki un kas nav. Protams, viņas ietekmē visu, ko es daru, tas viss ir saistīts.
Vai nav grūti atrast jauninājumus ikdienas apģērbam?
Protams, ka ir grūti. Tāpēc arī mēs apstājāmies un apdomājām, kā un ar ko atšķirties. Ja tā padomā, viss jau ir izgudrots, radīt ko jaunu un pārsteidzošu ir ārkārtīgi grūti, un tas arī ir tas izaicinājums un būtiskākais radošo cilvēku uzdevums – pārsteigt arvien no jauna.
Kad šis domu lidojums raisās?
Tas var raisīties jebkurā brīdī, jebkurā ikdienas situācijā, ieraugot kādu formu vai krāsu salikumu. Tas neattiecas tikai uz drēbēm, bet uz jebko, kas ir ap mums, kas dod vaļu fantāzijai un idejām. Protams, ir sadzīve, pienākumi, ikdiena ir pietiekami aizņemta, tāpēc nesanāk laika tikai sēdēt un fantazēt. Bet, kad ir konkrēts mērķis un termiņi, apsēžos un visu izdomāju.
Arī rakstniekiem idejas var rasties visnepiemērotākajā laikā, un liekas, ideju izdosies atcerēties, bet tā diemžēl aizmirstas...
Pazūd! Jā, tā gadās. Ideālā situācijā vienmēr būtu jānēsā līdzi diktofons, skiču bloks un fotoaparāts, bet tā jau dzīvē nenotiek. Savukārt kādreiz ir situācijas, kad liekas – nu tik būs kaut kas tāds iespaidīgs, bet realizējot saproti, ka īsti nav. Vai arī sākumā liekas, ka it kā tik vienkārša lieta, bet iznāk kaut kas ļoti labs.
Pieaugušajiem bieži vien ir noteiktas ģērbšanās prasības jeb dress code. Vai tādas ir arī bērniem?
Es vispār esmu pret baltiem krekliem un melnām biksēm kā dominējošo svētku tērpā puikām un baltām blūzēm, zeķbiksēm un melniem svārkiem meitenēm. Katrai lietai par sevi jau nav ne vainas, bet bērni ir krāsas un prieks. Tur ir, kur izvērsties!
Tikko Māmiņdienas pasākumos redzēju daudz šādu klasisko variantu, bet gandrīz nevienam no puisīšiem jau tās bikses īsti neder – tās ir vai nu par lielu, vai par īsu, vai ar milzīgām buktēm. Neizskatās smukāk par džinsiem un tīru krekliņu. Tā vēl tāda elpa no padomijas, ārzemēs svētku apģērbs ir daudz brīvāks. Mēs arī mēģinājām izveidot stilīgus svētku tērpus, tos ātri izpirka, bet tā joma man nav tuva. Skaidrs, ka, tuvojoties izlaidumam vai Ziemassvētkiem, ir pieprasījums pēc kostīmiem, biksēm, vestēm, krekliem, tad cenšamies piedāvāt alternatīvus risinājumus.
Meitenēm ir labāk, viņām ir iespējamas dažādas variācijas. Tomēr nesen gadījās, ka man uz svētkiem meitenēm prasīja baltas blūzes. Tā kā man tādu mājās nebija, nācās to atrisināt (smaida).
- Vai vecāki vairāk izvēlas tradicionālu apģērbu vai tomēr grib arī ko citādāku?
Tas atkarīgs no vecākiem. Citiem nav nekādas vajadzības pārspīlēt ar bērnu stilu, citiem tas ir ļoti nepieciešams. Ir cilvēki, kas saskaņo savu un bērnu apģērbu. Citi bērnus ģērbj kā mazus pieaugušos. Tomēr ikdiena ir ikdiena, dārziņā nav jēgas taisīt modes skati. Man liekas, ka nevajag pārspīlēt ar tām lietām, nevajag par daudz. Vajag, lai tomēr ir dabīgi. Tāpat pienāks brīdis, kad bērni zinās, kas viņiem ir vajadzīgs un ko viņi grib.
Ir arī tādi vecāki, kas pasūta vienādu apģērbu sev un bērniem?
Tā arī ir bijis. Bija gadījums, kad meitai uzšuvu ļoti interesantus svārkus, un māmiņa sev gribēja tādus pašus. Domājām attīstīt tādu virzienu, ka mammas var pasūtīt tādu pašu tērpu kā meitai, jo parasti ir otrādi.
Ko tu gribētu ieteikt vecākiem, viņu bērniem?
Sen atpakaļ redzēju nenozīmīgu filmu, kurā bija laba aina – mazam puisītim katru dienu patika iejusties kādā tēlā (vienu dienu bija kovbojs, citu krokodils vai indiānis), tētis puikam tādā izskatā ļāva iet arī uz skolu, veikalu, parku. Ir labi dažreiz ļaut bērnam vaļu fantāzijai un eksperimentēt ar savu vizuālo tēlu. Reizēm liekas, ka tā nav smuki vai nav tā, kā mums gribētos, bet bērniem vajag dot to brīvību, ļaut pašiem izdomāt, vadoties pēc savām izjūtām. Tas attīsta gan pašapziņu, gan pārliecību par sevi.
Protams, vecākiem ir jākontrolē, cik tālu un kuros brīžos to var atļauties darīt. Bērnam vajag godīgi pateikt, kad var pārģērbties un sakrāsoties, kā vēlas, un kad ir situācijas, kad labāk ievērot sabiedrības normas. Iespējams, ne visiem ir tāda vajadzība, bet tiem, kam tas ir nepieciešams, vajag atļaut, jo tas ir tikai veselīgi. Ar laiku bērns saprot šo robežu un pats izvērtē, kādu tēlu viņš veido un ko ar to grib pateikt citiem.
- Tomēr mēdz būt tā, ka bērnam liekas – ir ļoti skaisti, bet...
Bērns sakrāsojas melns un saka, ka ir ļoti smuki. Un tu saki, ka nav smuki. Bet, ja viņš uzskata, ka ir smuki, tad nevajag to prieku sabojāt.
Tāpat nomazgāsies un pēc desmit gadiem tā vairs nedarīs. Tieši par to ir runa – dažreiz vajag atļaut. Es uzskatu – ja bērnam mazotnē ļauj izpausties un eksperimentēt, tas ir daudz labāk, nekā viņu ierobežot. Ja bērnu visu laiku ierobežos, tad tīņu vecumā viņš izmēģinās visu neatļauto un aizliegto.
Tev bērnībā ļāva izpausties?
Jā, man ļāva izpausties, es augu radošā ģimenē un tajā radošajā atmosfērā biju visu laiku. Tas bija pašsaprotami un dabīgi atrasties starp radošiem cilvēkiem un viņu darbiem, un sadzīvi. Mammas darbnīcā man vienmēr bija liels, balts papīrs, uz kura es varēju zīmēt, kad gribēju. Es biju vienīgais bērns un biju ļoti pašpietiekama. Es biju ļoti laimīga, mani ieskāva mīlestība un tāda silta gaisma, kuru vēl tagad izjūtu, domājot par bērnību.
Es izaugu pilnīgi savā fantāzijas un tēlu pasaulē un ļoti vēlu iznācu no tās ārā. Tā, protams, vēl šobrīd ir daļa no manis, bet tagad cenšos skatīties uz lietām ļoti reāli.
Tā lielā, baltā lapa asociējas ar brīvību!
Arī saviem bērniem ikdienā mēģinu nodrošināt dažādas radošas nodarbes. Arī to lielo, balto lapu noteikti vajag. Var pat izlīdzēties ar lielu ietinamo papīru vai nopirkt visvienkāršāko papīru veikalā, vai izmantot vecu tapešu rulli. Tas plašums bērnam dod tādu kā atvēzienu. Jā, reizēm viņš zīmēs vienā stūrītī, bet citā reizē raisīsies fantāzija un aizrausies visas lapas plašumā.
Lai arī bieži esmu aizņemta, man arī pašai patīk kopā ar bērniem radoši darboties, jo tas ir ļoti aizraujoši un nomierinoši. Tētis vismaz reizi mēnesī ar meitiņām glezno uz lielām planšetēm. Tad tas ir vairāku stundu pasākums. Viņi kopā izdomā stāstu un glezno lielām otām. Tie darbi ir ārkārtīgi interesanti. Reizēm tur ir arī stereotipiskas lietas – princeses, puķes, zāle, māja, – bet reizēm ļoti pārsteidzošas lietas.
Tā jau ir, ka skolā mums visiem iemāca domāt vienādi, un pēc tam visu mūžu cenšamies no tā tikt vaļā. Bet vecāki ir tie, kas jau no bērnu dienām var palīdzēt saglabāt līdzsvaru starp lietām. Vecākiem jārāda, ka iespējama dažādība, ka nav tikai krāsojamā grāmata ar savām robežām, ka ir iespējams izpausties radoši. Tad tā nav vienkārši izkrāsošana, bet kaut kā īpaša radīšana. Un tas attiecas uz visām dzīves jomām.
Ar Danu Podkalni-Lūsēnu sarunājās Iveta Rozentāle
Visi fotoattēli no dizaineres personīgā arhīva.