1. Atpūta
2. Bibliotēka
3. Intervijas

Pauls no šova Gandrīz ideāls randiņš

Pauls Miklašēvičs ir Toronto latvietis, kurš pirms četriem gadiem atgriezies Latvijā, kā arī vasaras sākumā piedalījās un savā nedēļā uzvarēja šovā Gandrīz ideāls randiņš. Šovs izraisīja plašu rezonansi un diskusijas dažādos portālos, tai skaitā arī Cālī.

Paula smiekli sarunas laikā ir tikpat sulīgi kā TV ekrānā, turklāt tie iet roku rokā ar jau šūpulī ielikto humora izjūtu. Viņam patīk humors, jo tas dod dzīvei vieglumu. Tomēr šāda dzīves uztvere neliedz strādāt nopietnā jomā – investīcijās, kas prasa daudzpusīgas un nopietnas zināšanas. Savukārt nopietnā nodarbe neliedz baudīt kultūru un bagātināties no tās. Pauls dzied korī, lasa savu iemīļoto autoru Šekspīru un ir lepns par latvisko un latviešiem.

Dziļais okeāns ar skanīgiem smiekliem

Lai arī Pauls ir iemācījies latviešiem piemītošo pieklājīgo atturīgumu pirmo reizi satiekoties, stāstot par lietām, kas viņu patiesi aizrauj, Pauls kvēli iedegas un acīs dzirksteļo aizrautība.

Paulam piemīt tas dziļums, kas ir tik daudziem latviešiem, bet viņam ir arī tas vieglums, kas bieži vien mums pietrūkst. Ar Paulu varētu stundām ilgi runāt, smieties un diskutēt. Šķiet, viena saruna ir daudz par maz, lai iepazītu šī cilvēka personību. Tā ir kā mierpilna satikšanās ar liegā vējā šalkojošu okeānu, kuram sākumā manāms tikai krasta rāmums, bet dziļums un daudzveidība atklājama vien laika gaitā.

Pats Pauls par sevi saka: “Es esmu interesants cilvēks, netipisks. Man nav svarīgs ārišķīgums, tāpēc man nekad nav bijušas trakas frizūras, pīrsingi vai tetovējumi. Man vairāk interesē lietas, kas saistās ar izdzīvošanu. Man ir ass prāts un labs humors, tas padara dzīvi interesantu – var pasmieties, izdarīt ko interesantu, iedziļināties kādā sižetā un izvērtēt. Esmu diezgan kaisls, emocionāls cilvēks, tajā pašā laikā man nav tas jārāda visiem.” Kad Pauls saka, ka nezina, kā vēl sevi raksturot un iesmejas telpu pārņemošos smieklus, saku, ka viņam ir viņa raksturojošie smiekli, uz ko Pauls atbild – paldies!

Šovs kā piedzīvojums

Stāstot par to, kā ticis līdz šovam Gandrīz ideāls randiņš, Pauls izstāsta, ka vienā dienā saņēma īsziņu no nezināma numura ar jautājumu, vai viņš vēlētos piedalīties tādā šovā. Izrādās, ka tas bija viens no Paula paziņām, kuram viņu bija ieteicis vēl kāds cits. Pauls tieši tajā brīdī piedalījās dzimšanas dienas tusiņā un svētku atmosfērā nodomājis, kāpēc ne? Pēc tam bija tikšanās ar šova veidotājiem, pēc kuras iestājas klusums. Tomēr pēc vairākām nedēļām Pauls saņēma zvanu, ka viņam obligāti jāpiedalās, tikai tiek meklēti pārējie puiši. “Tad sapratu, ka būšu viens no četriem džekiem un būs viena meitene. Protams, man labāk būtu gribējies otro variantu, ka četras meitenes cīnās par mani. Bet tad man viena draudzene pateica labu domu – ja ir tikai viena meitene, tad viņai ir jābūt ļoti foršai. Secināju, ja tā ir, tad es varu pacensties un izturēt iespējamo konkurenci. Un tā arī sanāca.”

Izrādās, ka Paulam nebija ne jausmas, kas viņu sagaida. Viņš bija redzējis pāris raidījumus no iepriekšējā šova Gandrīz ideālas vakariņas, bet tas nesniedza priekštatu, kā tas būs, iet pie sveša puiša uz vakariņām, kā notiks izbalsošana, vai vienu izbalso katrā raidījumā. Veidotāji stāstīja minimāli līdz brīdim, kamēr jau vairs nevarēja atteikties.

Daloties izjūtās, kādas bija šova sākumā, Pauls teic: “Sākoties pirmajai filmēšanās reizei, bija dīvaina sajūta – tu esi svešā vidē, ar svešiem cilvēkiem, lampas spīd, visi logi ir ciet, ir karsts, bet ir jāievelk elpa un vienkārši jāturpina. Tā kā mēs bijām vieni no pirmajiem, neviens nezināja, ko īsti darīt, kā tas ir, cik tas dabiski vai nedabiski izskatīsies. Bet Dana piedāvāja stiprus kokteiļus un aiziet. Pēc kāda laika tu jau nemaz nemani, kad tevi filmē, kad nefilmē, tas vienkārši notiek. Bet pēdējo dienu es izvēlējos stratēģiski, jo mums pašiem bija jāvienojas, kuram ir kura diena, un es uzreiz teicu, ka varu tikai pēdējā dienā. Bet līdz ar to man bija iespēja redzēt, ko konkurenti ir izdarījuši un ar ko es vispār cīnos.”

Jautājot, vai Paulam bija svarīga uzvara, viņš ar smaidu norāda, ka galvenais bija vispār neizgāzties, jo viena lieta ir ar draugiem kopā par sevi pasmieties, bet cita lieta, kad to visu redz plašāka auditorija: “Bet es centos, lai nekas nesaietu dēlī un man tas izdevās.”

Lai arī Pauls uzvarēja un izvēlējās ar Danu kopā braukt ceļojumā, tomēr tajā viņi neaizbrauca. Pauls pēc šova uzzināja, ka Dana jau pēc pieteikšanās šovā satikusi savu otro pusīti, līdz ar to viss bija skaidrs. Lai arī būtu bijis interesantāk, ja meitene būtu bijusi brīva, Pauls arī uz šo situāciju skatās pozitīvi: “Tas ir vēl viens pierādījums, ka tad, kad tu uzdrīksties izdarīt kaut ko interesantu dzīvē, Liktenis piespēlē citu iespēju. Tā dzīvē notiek. Es Danai novēlu visu to labāko. Bet man pašam ir bijusi ļoti aizņemta vasara un nav sanācis aizbraukt uz Viļņu, tā kā kandidātes var pieteikties,” viņš nosaka un atkal smej savus sulīgos smieklus.

Pēc šova Paulam bija nogurums un ekstāze: “Ekstāze, jo esi vinnējis, bet tā kā man šova pēdējā diena sākās no agra rīta un beidzās naktī, beigās bija vienkārši čau un viss. Tad, kad draugi priecājās par manu uzvaru, tas jau bija nākamais vilnis.

Kad šovu rādīja televīzijā, es uzaicināju ģimeni, draugus un kolēģus noskatīties to kopīgi bārā uz lielā ekrāna. Mēs bijām kādi 40, 50 cilvēki, un tad visi kopā skatījāmies, smējāmies, komentējām. Man jau šķiet, ka es pusi tāpat neredzēju, jo visu laiku kāds kaut ko jautāja vai smējās. Un man prieks, ka man visā tajā procesā daudzi palīdzēja un es viņiem pateicos par to, tāpēc bija feini visiem kopā nosvinēt mūsu kopīgo vinnestu.”

Jautājot, vai Pauls ir cilvēks, kas ļaujas ašām idejām, viņš sev raksturīgajā humorā pārjautā – tādām, kā pārcelšanās uz Latviju? – un iesmejas savus sulīgos smieklus. Tomēr Pauls uzskata, ka dzīve ir jādzīvo interesanti un ik pa laikam jāpiestrādā, lai tā būtu, tāpēc jāizmanto sniegtās iespējas: “Jebkurš var nodzīvot normālu dzīvi, bet man patīk, ja ir interesanti. Pat ja kaut kas nesanāk, vienmēr no tā var mācīties, gūt jaunu pieredzi. Man patīk tvert mirkli, darīt labāk un izdarīt izcili. Ir, labi, kad paveicas, bet, ja nepaveicas, tā arī nav traģēdija, jo būs cita iespēja. Man ir savs plāns dzīvei, bet nav tā, ka ik pa trīs sekundēm tajā ieskatos. Es zinu, kur es gribu nokļūt un reizē pieņemu iespējas, kas rodas katru dienu. Tāpēc esmu gatavs piedzīvojumiem.”

Ārzemnieki pret latviešiem jeb citur vienmēr zāle zaļāka

Kad Pauls uzvarēja šovā, bija komentētāji, kas teica – tas ir kārtējais apliecinājums, ka latvietēm nepietiek ar latviešu bāleliņiem, tapēc acis krīt uz ārzemniekiem. Bet Pauls tam nepiekrīt: “Tas tāds fantāzijas elements, ka citā dārzā zaļāka zāle, tā ir dabiskā cilvēku tendence. Šovā es uzvarēju, bet es vienkārši vislabāk izspēlēju savas kārtis. Es pazīstu arī kanādiešu džekus, kas būtu zaudējuši ar tiem čaļiem. Tas ir atkarīgs no katra paša, nevis tautības. No latviešu puišiem es pazīstu daudzus ļoti labus džekus un daudzus ļoti šaubīgus. Ir draugi, kuri ir precējušies un viņu sievas ir laimīgas.

Domājot par to, vai šovs kaut ko mainījis viņa dzīvē, nav tā, ka Pauls kaut ko jaunu par sevi būtu uzzinājis, bet priecājas par vēl vienu iespēju iepazīt Latvijas latviešus: “Mans iespaids ir tāds, ka latviešiem sākotnēji ir tendence būt atturīgākiem, bet, kad tu esi viņu lokā, tu kļūsti par savējo, un viss aiziet. Tas ir ļoti skaisti un spēcīgi. Amerikā visi ir ļoti draudzīgi, bet ar to viss sākas un arī beidzas. Pēc šova cilvēki ar pozitīvām emocijām ir nākuši klāt uz ielas un teikuši, ka jūtas tā it kā mani pazītu, un tas viss ir pozitīvi. Draudzīgumu Pauls īpaši novērtē latviešos, jo pēc atgriešanās Latvijā bija jāveido jauns paziņu un draugu loks, kad latviešu atvērtība un pieņemšana bija īpaši svarīga.

Raksturs atšķir vienu sievieti no otras

Pauls ir novērojis, ka Latvijas latviešiem ir tendence uz pesimismu, uz drūmumu. Viņam pirmais priekšstats par latviešiem izveidojās Toronto, kur viņš dzīvoja latviešu vidē, katru sestdienu apmeklēja Sestdienas skolu, bet svētdienās baznīcu un ticības mācību: “Mēs mājās runājām latviski, braucu uz latviešu bērnu nometnēm. Visapkārt bija cilvēki, kas gribēja turpināt savu latvietību, tāpēc veidojās fantastiska vide. Tāpēc man radās iespaids, ka tu tiešām esi ļoti laimīgs cilvēks, jo esi latvietis. Bija sajūta, ka tu esi izcils un esi izcilā sabiedrībā, un viss ir iespējams.

Tāpēc man ir ļoti žēl, ka latvieši Latvijā bieži vien uzskata – ko gan latvietis ir paveicis, ko gan šinī valstī var izdarīt. To, ko izdarīja latvieši, tajā skaitā mani vecvecāki, kas iebrauca Kanādā, to var atkārtot, var atkal izdarīt. Jābūt vairāk optimistiem un tad lietas var paveikt.

Ja runājam par Latvijas sievietēm, kas tāpat kā latvieši kopumā, ir tendētas uz atturīgumu, tad katra no viņām ir individuāla un katrā mani kaut kas piesaista. Man interesantāks par izskatu ir sievietes raksturs. Latvijā ir skaistas sievietes un katru dienu var iemīlēties divdesmit reizes, bet raksturs ir tas, kas atsķir citu no citas. Ja skaista sieviete sēž blakus, bet mums nav par ko runāt, tas vairs nav interesanti. Tāpēc vajag būt kādam elementam, kas dod tādu dinamiku, kad cilvēkā ir uguns un kaisle – ne tikai fiziska, bet arī emocionāla.”

Atšķirīgais humors

Pauls vērtē, ka Latvijas latviešiem ir citādāks humors nekā ārzemju latviešiem: “Kanādā humors ir pieklājīgāks, Latvijā izmantos katru iespēju otru pavilkt uz zoba. Bet tas ir forši. Es arī neesmu uz mutes kritis, tāpēc varu ar humoru atspēlēties. Tā reiz ar vienu džeku un divām skaistām Latvijas fanēm bijām aizgājuši uz hokeja čempionātu. Puisis nokomentēja, ka tad, kad es runāju latviski, izklausos tā, it kā man kartupelis būtu mutē. Es gan atteicu, ka man ir akcents un tā tas ir, bet kad pie mums pienāca oficiante un prasīja, ko mēs vēlamies, es teicu: “Actually, Miss, this man will order for all of us!” [šis vīrietis pasūtīs mums visiem] Tad puisim mūsu visu klātbūtnē nācās runāt angliski. Lai arī viņš uz mani paskatījās, ar domu, ak tu tāds, tas bija veids, kā atspēlēties un novērtēt, kuram tad tagad labāk sanāk. Tā ir iespēja ar humoru izslīdzināt situāciju un viss, jo uzskatu, ka nevajag apvainoties. Lai arī ir lietas, par ko es dzīvē mēdzu apvainoties, es apzinos, ka tieši tas dod otram cilvēkam spēku. Tāpēc es labāk tam netērēju savu laiku, domas un enerģiju. Tā kā man nepatīk būt nepieklājīgam, es labāk izvēlos savas metodes, un viena no tām ir humors.”

Dziedāt Latvijas himnu hokejā

Toronto Pauls vairākus gadus bija Latvijas Nacionālās Jaunatnes Apvienības Kanādā priekšsēdētājs, kur veidoja arī hokeja fanu klubu. Hokeja spēles viņš labprāt apmeklēja kā Kanādā, tā arī Latvijā. Youtubē ir atrodams video, kur Pauls arēnā dzied Latvijas himnu. Izrādās, ka stāsts par to, kā viss līdz tam nonācis, ir patriotiski aizraujošs.

Dziesma ir daļa manas dzīves

Arī šovā Pauls mēdza dungot un dziedāt dziesmas, tāpēc nav brīnums, ka viņam patīk dziedāt jau no mazotnes: “Bērnībā dziedāju Kanādas Nacionālajā operas bērnu korī un kad Nacionālajai operai vajadzēja dziedātājus bērnu lomām, es arī piedalījos. Vidusskolā balss mainījās, bet universitātē, kad studēju ekonomiku un literatūru, aktīvi piedalījos arī muzikālajā teātrī, kur bieži vien man bija tieši galvenās lomas. Draugi, ar kuriem kopā spēlēju, tagad ir profesionāli aktieri Toronto teātros. Prieks redzēt, ka viņiem viss labi izdevies. Man tas patika un bagātināja manu dzīvi, bet negribēju, ka tā ir mana pamatnodarbošanās. Redzēju, ka ir mākslinieki, kas ir ļoti talantīgi, bet viņiem ir ļoti grūti iztikt, lai gan viņi nekādā ziņā nebija sliktāki par tiem, kuri ir slaveni. Man tas nešķita godīgi un taisnīgi. Tā ir ļoti skaista nodarbe, bet tā ir arī reizē cīņa un konkurence, ar to jārēķinās, izvēloties iet mākslas ceļu. Tāpēc es izvēlējos par labu finansēm.

Tomēr katrā pasākumā es joprojām kopā ar draugiem dziedu un man patīk. Dziesma ir daļa manas dzīves, kas mani bagātina un turpinās bagātinās. Arī Latvijā es dziedu korī, kurā ir foršs kolektīvs ar jaukiem cilvēkiem.”

Šekspīrs bija biznesmenis

Paulam patīk ne tikai dziedāt, bet arī lasīt: “Man patīk lasīt dažādu literatūru, arī daiļiteratūru. Lasot ir ne tikai iespēja iztēloties tēlus, bet arī redzēt citu perspektīvu. Jo vairāk tu lasi, jo dažādākas situācijas, jo skaidrāk vari ieraudzīt citu cilvēku redzējumu, viedokļus, uzskatus. Ir ļoti viegli analizēt sevi un ko es esmu iemācījies, bet es cenšos vienmēr skatīties plašāk un mācīties arī no citiem. Tāpēc man noder gan manis paša, gan citu pieredze, gan literatūra. Ja cilvēki māk eleganti izspēlēt situācijas, es cenšos no tā mācīties. Un ja kāds kaut ko sliktu dara, arī tad izvērtēju, ko cilvēks no tā iegūst, ka viņš tā uzvedas, un ja man pašam rodas vēlme tā darīt, ir viegli atcerēties un secināt, ka nav vērts – gan attiecībās, gan dzīvē.”

Tā kā Paula vārdu krājums ir plašāks angliski, tad galvenokārt viņš lasa šajā valodā, tomēr mēdz to darīt arī latviski. Darbā Citadeles bankā Asset Management nodaļā Paulam arī sanāk visu dienu lasīt ar darbu saistītos jautājumus par politiku, vēsturi, ekonomiku un citām sfērām, tāpēc Pauls teic, ka viņam konstanti ir informācija, kas plūst caur galvu.

Jautājot, kā iespējams iet dziļumā dažādās sfērās, Pauls skaidro, ka ir elementi, kas ir visās struktūrās: “Kad cilvēki skatās pagātnē, viņi mēdz aizmirst, ka cilvēki joprojām bija cilvēki. Viņi nebija stīvi, viņiem bija savs humors, savas spēles. Man ļoti patīk Šekspīrs, bet daudziem viņš nepatīk, jo tika uzspiests un citi uzskata, ka viņa valoda ir nesaprotama un stīva. Bet īstenībā viņa valoda ir dzīva un humors pielāgots auditorijai. Kādreiz bagātie sēdēja augšā un vēroja izrādes, bet tautu masas sēdēja apakšā, un tie bija cilvēki, kas reāli pirka biļetes. Šekspīrs būtībā bija biznesmenis un rakstīja tā, lai varētu pelnīt naudu. Viņš iekļāva elementus, kas bija un arvien ir aktuāli – sekss, cīņa, intrigas, drāma. Kad lasītājs to visu spēj uztvert dzīvi, atveras pavisam cita pasaule. Lai arī viņš rakstīja pirms vairākiem simtiem gadu un vide ir kļuvusi citādāka, ir cilvēka īpašības, kas nemainās un joprojām tās pašas lietas mūs motivē.”

Kad dvēseles laimei ir par maz

Paulam patīk arī ceļot, jo īpaši pa Eiropu, kur viņš ir arī studējis. Pauls ir novērojis, ka Eiropā cilvēki ir relaksētāki, nav tāda steiga pēc naudas kā Amerikā. Eiropā cilvēki vairāk bauda dzīvi un lielāka loma ir kultūrai. 2005. gadā Pauls pirmo reizi atbrauca uz Latviju un viņam ļoti patika, jo viņš te jutās nevis kā svešumā, bet mājās. Tā kā pazīstami cilvēki jau bija pārcēlušies uz Latviju un veiksmīgi veidoja savu biznesu, Pauls secināja, ja draugiem tas ir izdevies, arī viņš vēl var paspēt: “Darbojoties investīciju jomā Kanādā, es biju nostabilizējies, bet secināju, ja es to neizdarīšu tagad, tad neizdarīšu to nekad. Turklāt es apzinājos, ja nu kas, es vienmēr varu atgriezties Kanādā un sākt visu no jauna. Bet ja es nebūtu mēģinājis, es būtu nožēlojis. Bet tagad esmu šeit un man ir ļoti iepaticies.” Arī šeit Pauls darbojas ar investīcijām un viņam ļoti patīk izprast, kā visas jomas – vēsture, ekonomika, politika, psiholoģija sastrādājas un kā tajā pašā laikā ir lietas, ko nekad nevar paredzēt: “Tas viss mani ļoti intriģē un strādājot izbaudu gan ļoti labus mirkļus, gan piedzīvoju sliktus mirkļus, kad domāju, ko esmu izdarījis un kāpēc esmu izvēlējies šo jomu. Bet grūtos, sāpīgajos brīžos ir jābūt izturīgam, jāatceras, ka viss ir ciklos, būs jauna diena un būs atkal labi.”

Par dzīvi Latvijā Pauls teic: “Man ir laba sajūta, šeit dzīvojot. Nebija jau tā, ka man Kanādā dzīve bija slikta, arī tur es biju laimīgs, bet kaut kas trūka sirdī, dvēselē, kas bija jāaizpilda. Jā, ir daži elementi, ko man gribētos pārcelt no Kanādas un integrēt savā dzīvē šeit, tad man pilnai laimei vairs neko nevajadzētu. Bet dzīve nekad nebūs ideāla un es esmu šeit priecīgs un laimīgs.”

Kad prasu, kādi ir Paula tālākie plāni, viņš jau atkal ar smaidu saka – man ir jāatrod meitene, un tad var skatīties tālāk.

Ar Paulu sarunājās Iveta Rozentāle

Citas intervijas

Kārumlāde – individuāli risinājumi laimes radīšanai

Cikādes dziesma vai iespēja pasūtīt picu – kas svarīgāks?