«Skolotāja darbs ir jāveic ar juveliera precizitāti»
– saruna ar Iespējamās Misijas pedagogu Aleksandru Vorobjovu.
Var teikt, ka Aleksandrs Vorobjovs pārstāv Latvijas pedagogu jauno paaudzi. Aktīvs, mērķtiecīgs, uz sadarbību vērsts, brīžiem skaudri objektīvs un kritisks pret sevi un apkārtējiem. Aicinājām Aleksandru uz sarunu par to, kādas vērtības sevī nes Iespējamā misija, ar kādiem izaicinājumiem šobrīd saskaras jaunie pedagogi, kā arī – kā motivēt skolēnus eksakto priekšmetu apguvei.
Vēl dažus gadus atpakaļ Tava darba vieta bija laikraksta Diena ziņu nodaļa, bet šobrīd Tu pasniedz matemātiku un fiziku Rīgas Mūzikas internātvidusskolā. Kā tas nākas, ka esi nokļuvis pedagoģijā?
Jā, līdz 2009.gadam strādāju pētnieciskajā žurnālistikā, bet, iegūstot bakalaura grādu matemātikā, sāku domāt, ko īsti darīt tālāk?
- Fotosesija IMDekss izdevumam
Jau skolas laikā cilvēki bija teikuši, ka man ir prasme vienkārši izskaidrot sarežģītas lietas, un, lai gan šaubījos par savu piemērotību pedagoga amatam, nolēmu pieteikties Iespējamai misijai un paskatīties, līdz kurai atlases kārtai varu tikt. Lai kļūtu par Iespējamās misijas pedagogu, ir nepieciešama ļoti liela gatavība visu laiku mācīties, kā arī spēcīga motivācija. Kāpēc tieši bērni? Kāpēc tieši skola? Tur prasās pēc liela iekšējā dzinuļa, ka tu iesi un darīsi, un par katru stundu domāsi kā par jaunu notikumu savā dzīvē. Kad 8.maijā, savā dzimšanas dienā saņēmu ziņu, ka esmu uzņemts Iespējamā Misijā, man bija liels pārsteigums. Pozitīvs pārsteigums. Īstenībā viss nākamais laiks līdz šim tā arī ir pagājis tādos patīkamos pārsteigumos. Runājot absolūti godīgi un nopietni, tā ir labākā pieredze, kas man ir notikusi un bijusi.
Nav noslēpums, ka pedagogi ar stāžu un bērnu vecāki Iespējamās misijas skolotājus uzlūko ar zināmumu piesardzību... Kādi ir galvenie mīti, ar kuriem Tu esi sastapies savā darbā?
Mīti par Iespējamo misiju ir patiešām daudz! Pirmais ir jautājums par mūsu skolotāju kvalifikāciju – vai mēs vispār drīkstam mācīt skolēnus? Šeit jāsaka, ka, pirmkārt, visi Iespējamās misijas skolotāji ir ieguvuši augstāko izglītību savā specialitātē. Pedagoģiju mēs sākam apgūt Vasaras akadēmijā, kur pieredzējušu profesionāļu vadībā apgūstam pedagoģijas pamatus, pieredzi un dažādas mācību metodes. Atšķirībā no formālās izglītības, kur ir ļoti liels uzsvars uz teoriju, mums saskarsme ar bērniem ir jau pirmajā vasarā. Pozitīvi, ka mācību procesā visas metodes mēs paši arī izmēģinām, lai caur savu pieredzi saprastu, kā tās strādā. Kad sākam strādāt skolā, paralēli mums katru otro nedēļu piektdienās un sestdienās turpinās mācības. Vēl pēc pusotra gada es ieguvu Latvijas Universitātes pedagoģijas fakultātes diplomu. Mācības Iespējamā misijā visu laiku ir pakārtotas aktuālajām lietām skolā, līdz ar to es redzu pievienoto vērtību un tūlītēju labumu katrai nodarbībai. Būtiska loma ir arī Iespējamās misijas kopienai, kas ir izveidojusies no visiem mūsu pedagogiem. Tā ir liela vērtība, ka ir šāds atbalsts no cilvēkiem ar līdzīgām problēmām. Es varu uzreiz praksē izmēģināt dažādas metodes, sniegt atgriezenisko saiti – kas strādā, kas nestrādā, kā rīkoties labāk, apspriest to ar kolēģiem un mācīties no savām kļūdām. Norobežošanās no kļūdām Latvijā ir ļoti raksturīga, tādēļ viena no vērtībām, ko mēs mācāmies, ir spēja atzīt savas kļūdas un no tām mācīties. Citādāk nav iespējams progresēt. Mēs vienmēr esam par produktīvu, proaktīvu risināšanu.
Jautāti par ieguvumiem, ko sniedz dalība Iespējamās misijas programmā, Jūsu pedagogi visbiežāk min profesionālo izaugsmi, karjeras attīstību, konkurētspējīgu atalgojumu, kā arī kopienu ar ko sadarboties.
Jā, un tam visam pāri stāv darbs ar bērniem! Tā ir iespēja redzēt skolēnu attīstību un savu ietekmi – ka tu veido klasi, skolu un valsti labāku! Es domāju, ka visi šie minētie faktori – karjera, atalgojums un pedagogu kopienas atbalsts, ļauj skolotājam justies novērtētam un vajadzīgam, un tas ir ļoti svarīgi! Ja skolotājs ir īgns, nenovērtēts vai saguris dēļ rutīnas – paskatieties, kā tas atsaucas uz bērnu! Ja skolotājam ir labi, tad viņš vēlas arī bērnu padarīt labāku un nodrošināt, lai arī bērns nākotnē sasniedz šīs lietas.
Obligātais minimālais laiks, ko Iespējamās misijas skolotājs pavada skolā, ir divi gadi. Vai tas ir pietiekami, lai sasniegtu objektīvi novērtējamus rezultātus un uzlabojumus?
Es pasniedzu matemātiku un fiziku Rīgas Mūzikas internātvidusskolā jau ceturto gadu, un man ļoti patīk tas, ko es daru. Tas ir viens no mītiem, ka Misijas skolotājs pēc diviem gadiem pametīs skolu un viņa ieguldījums nebūs vērtējams ilgtermiņā. Protams, ir cilvēki, kas pēc diviem gadiem var teikt, ka ir iedevuši savai skolai visu, un pamet skolu. Pieredze rāda, ka lielākā daļa Misijas skolotāju paliek strādāt tajā pašā skolā ilgāk. Piemēram, manā gadījumā, pēc pirmajiem diviem gadiem es neredzēju pierādījumu, ka mans kā Iespējamās misijas skolotāja ieguldījums ir būtisks un ka skolā kaut kas būtu mainījies un uzlabojies. Savukārt šobrīd, ceturtā gada izskaņā, es redzu acīmredzamas korelācijas, ka – ja tu cieni savu skolēnu, uzlūko viņu kā personību, mēģini viņā saskatīt un attīstīt stiprās puses, meklē papildus motivatorus un provocē skolēnu, lai viņš dodas uz priekšu, tad rezultāts ir! Kad redzu, ka cilvēks, kas sākumā bija zem sekmības robežas, tagad beigs skolu, kā vecos laikos teiktu, ar sarkano diplomu vai izvēlas studēt eksaktās zinātnes, tad jūtu gandarījumu. Protams, tas ir skolēna darbs, bet tai pat laikā es apzinos, ka esmu bijis daļa no tā stāsta, ka viņš ir pārvērties. Un tas ir baigi forši.
Kas ir tā pievienotā vērtība, ko ar savu darbu nes Iespējamās Misijas skolotāji?
Mēs Misijā sevi uztveram kā komandu, kas nāk un dara. Uzņemamies atbildību, neizvairāmies no problēmām un saziņas – runājam ar skolēniem, vecākiem, kolēģiem, skaidrojam savu pozīciju un pozitīvi uztveram pārmaiņas. Šobrīd skolās notiek ļoti daudz pārmaiņu, un mēs kā pedagogi esam tām gatavi, jo redzam potenciālu tajā, ka skolotāji sadarbojas pie sava kopdarba. Svarīgs Misijas skolotāju ieguldījums ir jauna metodoloģija pedagoģijā – kā darīt lietas citādāk, atraktīvāk, bērniem interesantāk. Mēs strādājam ar virzību uz izcilību un pārliecību par to, ka katrs skolēns var. Tas ir tas, ko mēs bieži vien aizmirstam, ka katrā skolēnā jāsaskata personība un talants un ir visu laiku jāmeklē jaunas šķautnes, ko un kā viņam attīstīt.
Vēl viena būtiska lieta, kas raksturīga Misijas skolotājiem, ir līderība. Jāsaprot, ka tieši es kā skolotājs esmu klases līderis un es nedrīkstu ļaut pārņemt līderību klasē kādam, kurš rāda ne to labāko piemēru. Mēs katru mēnesi izvirzām konkrētu mērķi, ko šobrīd vēlamies sasniegt ar saviem skolēniem vai audzināmo klasi. Es kā līderis vienmēr nospraužu mērķi aizvien augstāk un mērķtiecīgi analizēju, kā to sasniegt. Latvijā daudziem skolotājiem pietrūkst šīs kompetences, un tā ir liela problēma. Mēs brīnāmies, kāpēc Latvijā ir neliels mazo uzņēmumu skaits, kādēļ cilvēki nav uzņēmīgi? Bet jautājums ir par to, kādus piemērus viņi ir redzējuši, vai tiešām tie vienmēr bijuši spēcīgi līderi? Fakts ir tāds, ka skolēniem no skolotāja pielīp ļoti daudzas īpašības, arī ne tās labākās. Visu laiku ir jādomā, kā un ko tu dari.
- Ar savu audzināmo klasi ZZ Čempionātā
Pastāsti, kādas bija Tavas ugunskristības pedagoga darbā – vai pirmie mēneši bija grūti?
Skaitās, ka pirmie mēneši ir tie grūtākie, bet man gluži pretēji bija ļoti forša un pozitīva gaisotne, kolēģi – atbalstoši un uzlādējoši! Kritiskais moments nāca semestra beigas. «Kā vispār var būt, ka tu māci skolēnu pus gadu, un viņš joprojām ir nesekmīgs?» – semestra beigās es uzzināju, ka skolēniem nedrīkst likt nesekmīgu vērtējumu. Man tas bija liels pārsteigums, likās, ka kaut kas nav riktīgi, varbūt es kaut ko nesaprotu vai arī ir lietas, kurām vajadzētu mainīties. Tas, ko es mēģināju skaidrot un skaidroju joprojām, ir pozīcija, ka nesekmība nav diagnoze. Es absolūti ticu tam, ka cilvēks var intelektuāli progresēt, un manā skatījumā nesekmīgs vai skolēna ambīcijām neatbilstošs vērtējums vienkārši ir brīdis, kad aizdomāties. Atzīmju skala nesākas no 4 ballēm, un nesekmība ir viena no mācību procesa loģiskām sastāvdaļām. Man tas bija liels stress un pārbaudījums, jo jutu spiedienu, ka nesekmīgas atzīmes nedrīkst likt. Tajā brīdī es nevarēju saprast – vai tad citi pedagogi ar 20–30 gadu stāžu nesaprot, ka šādā veidā tiek zaudēts skolēnu respekts? Kāda būs skolēna attieksme un motivācija nākamajā semestrī, ja viņš šogad neko nav darījis, bet beigās tāpat dabūjis sekmīgu atzīmi?
Kā situācija atrisinājās? Vai atklāji arī iemeslus šai pietātei pret nesekmību?
Toreiz es vēl nesapratu, kādi ir patiesie iemesli šai situācijai, bet tagad, pēc četriem gadiem šajā sistēmā, es sāku saredzēt saistības un vilkt paralēles. Proti, šo situāciju var izprast caur skolu finansēšanas prizmu un modeli Nauda seko skolēnam, kam ir dažādi blakus efekti. Īstenībā jau tiem direktoriem ir baigi grūti atrast balansu! No vienas puses gribētos būt objektīviem, negribētos izskatīties stulbi skolēnu priekšā, liekot nepamatoti augstas atzīmes. Tai pat laikā – ja skolēns atrod citu skolu, kas pieļauj šādu sistēmu, un aiziet prom, tad skola zaudē naudu! Es aptvēru, ka skolēns tiek uztverts nevis kā skolēns, bet kā kaudzīte naudas. Šī problēma ir analizēta arī mana diplomdarba pētījumā, un es joprojām neesmu atkāpies no objektīvas atzīmju likšanas. Par spīti kāda bērna asarai par nesekmību, es tomēr strikti palieku pie tā, ka jāsaglabā objektivitāte. Tas ir grūti. Bet es kā vienu no saviem pienākumiem saskatu mācīt skolēniem, ka darba alga vai saldās lietas, ko tu dabū beigās, nāk tad, kad tu esi ieguldījis darbu, investējies. Un ja tu neesi, tad vēlamā rezultāta nav.
Lai arī skolēnu vērtēšanas kritērijus paredz vienota sistēma, pedagogu prasības mācību procesa laikā mēdz krasi atšķirties. Kāda ir Tava pieeja?
Mana vērtēšanas sistēma ir pārskatāma un balstīta pieredzē par to, kas notiek skolā un stundās. Pirmkārt, lai skolēns varētu kārtot noslēguma kontroldarbu, viņam sekmīgi, uz ieskaitīts jānokārto pamatlietas un mazos fragmentiņus. Mans negrozāmais uzskats ir šāds: ja skolēns nezina pamatlietas, tad viņš nevarēs uzrādīt sakarīgu rezultātu kontroldarbā. Par šo tēmu vienmēr ar skolēniem ir lielas diskusijas, un es apzinos, ka man ir jāskaidro, kāpēc es tā daru. Sākumā bija tikai daži cilvēki, kas to saprata, nāca uz konsultācijām, papildus gatavojās un saskatīja to kā savu iespēju. Citi to uzskatīja par slogu. Tagad tā proporcija ir mainījusies kardināli. Skolēni redz vērtību tajā, ka par viņiem rūpējas un nāk viņiem pretī. Es nezinu, vai tas ir ideāls variants un es visu laiku domāju par uzlabojumiem. Pamats ir tāds, ka skolēns visu laiku ir darba procesā un neatslābst, viņš trenē savas pelēkās šūnas un viss notiek. Kontroldarbā saņem labu atzīmi, pašam prieks, vecākiem prieks un skolotājam prieks. Savukārt, ja skolēni nāktu uz kontroldarbu nesagatavojušies, būtu klasiskie jautājumi – cik punktiem jābūt, lai dabūtu četri? Mainot šo sistēmu, skolēns pārstāj domāt tādās kategorijās! Viņš domā – kur es esmu un kas ir maksimums, ko es varu dabūt, tātad, raugās uz augšu.
- Ar kolēģi Ingunu Melni un māsu Tatjanu velo braucienā pa Ķemeriem
Panākt šādu uzskatu maiņu nav tas vieglākais uzdevums. Kā Tev izdodas runāt ar skolēniem vienā valodā?
Daudzās situācijās labs atspaids ir nelielā vecuma starpība, jo es vēl varu saprast, par ko tas bērns cepas savos 13 gados. Tā ir arī viena no Misijas skolotāju pievienotajām vērtībām, ka mēs paši esam tikko kā no augstskolas un joprojām turpinām mācīties, tādēļ tā mācību vide ir svaigā atmiņā un mēs to visu varam nodot tālāk. Bet tas nenozīmē, ka arī 60 gados to nevar izdarīt!
Pēdējos gados, līdz ar iekļaujošas izglītības standartu ieviešanu Latvijā un skolēnu ar īpašām vajadzībām integrāciju vispārizglītojošajās skolās, ir aktualizējies mācību satura un procesa diferenciācijas jautājums. Kāda ir Tava pieredze, strādājot ar dažāda līmeņa skolēniem?
Jā, arī mūsu skolai ir programma, kas domāta skolēniem ar mācīšanās grūtībām un, manuprāt, tā ir ļoti veiksmīga pieredze, kad dažādi bērni integrējas vienā klasē. Runājot par mācību darba diferenciāciju, tā šobrīd ir patiešām ļoti aktuāla tēma, visi par to cepas, tādēļ tai ir veltīts arī mans diplomdarbs. Jāteic, ka katrai skolēnu grupai ir savas problēmas. Cilvēkiem, kas reflektē pašā zemākajā līmenī, lielākā grūtība ir tas, ka viņi nav cītīgi mācījušies pamatskolā un nav spēcīgi pašos pamatos, ko māca 5.–6.klasē – daļu saskaitīšana, daļu reizināšana, procentu lietas. Viņi saprot un apjēdz jauno vielu, bet, nonākot pie pamatlietas, vairs nesaprot, nojūk un pamet. Savukārt vidējā līmenī reflektējošie ir ļoti selektīvi, viņiem ir gan stiprās puses, uz kurām viņi spiedīs, gan ne līdz galam noslīpētās lietas. Daži stundā atdzīvojas tikai tad, kad atnāk viņu tēma. Tas ir fakts, ka cilvēkam patīk lietas, kuras viņš saprot, un nevar iemīlēt lietu, kuru tu galīgi nerubī! Bet augstākajā līmenī ir cita problēma. Viņi zina un prot ļoti daudzas metodes un pieejas, un tas vienā brīdī kļūst par viņu draudu, jo viņi nevar izvēlēties vienu metodi vai sāk risināt ne to izdevīgāko un īsāko paņēmienu. Es mēģinu konsekventi strādāt uz visām šīm grupām, darba vēl ir daudz, bet progress ir.
Vai vari padalīties ar savu metodi, kā efektīvi strādāt ar visu līmeņu skolēniem vienlaicīgi?
Pētot diferenciācijas metodes, mans uzstādījums bija – kādā veidā diži neapgrūtināt skolotāju ar laikietilpīgiem ieguldījumiem. Un es secināju, ka, uzdodot skolēniem vienu un to pašu uzdevumu ar dažādiem nosacījumiem vai citu jautājuma formulējumu, es varu panākt, ka cilvēki klasē it kā risina vienu un to pašu uzdevumu, bet tai pat laikā katrs attīsta savu līmeni. Savās stundās es līmeņoju gan klases uzdevumus, gan mājasdarbus. Skolēniem tieši pasaku, ka pirmais uzdevums ir obligātais pamatlīmenis, tad ir otrais uzdevums, ko vajadzētu pildīt, un bez trešā var arī iztikt. Skolēns var sākt ar pirmo uzdevumu vai arī iet uzreiz uz otro līmeni, kurš prasa dziļāku pamattēmas izpratni, vai arī – pievērsties augstākajam līmenim, kurš prasa analītisku pieeju un atgriezenisko saiti un spēju prognozēt – kā būtu, ja...
Strādājot ar bērniem, vissvarīgāk ir saprast, ka – par spīti tam, ka tu strādā vispārējā izglītībā, katra bērna vajadzības nav vispārējas, katrs no viņiem ir savā līmenī, un katram ir sava vajadzība. Skolotājam ir visu laiku jātausta, ko skolēns jau māk un jādod mazliet sarežģītāki uzdevumi, lai skolēnam nav sajūta, ka viņš dara pa vieglu, lai viņš neatkrīt atpakaļ. Protams, no skolotāja tas prasa uzmanību un darbu. Vienā brīdī secināju – ja runa ir par 100 skolēniem, tad es kā skolotājs uz savu atmiņu ne vienmēr varu paļauties! Tādēļ ļoti noderīga lieta ir parasts blociņš, kurā pierakstu katra bērna sasniegumus un aktuālās tēmas konsultācijās.
Bet pedagogi jau tā sūdzas, ka individuāls darbs ar katru skolēnu un gatavošanās stundām aizņem daudz laika!
Jā, tas ir baigais moments, ka neviens neskaita skolotāju ieguldīto laiku! Visi domā, ka trijos beidzas stundas, un viss – skolas durvis ciet! Citreiz, lai sagatavotu vienu 40 minūšu stundu, ir jāpatērē divas stundas vai pat viss vakars – domājot, kā darīt labāk, kritizējot sevi un plānojot. Tas ir arī jautājums par laika efektivitāti, kas līdz šim nav labi iegājusies kvalitāte skolās. Viena no lietām, ko mēs iemācījāmies Iespējamā misijā, ir tas, ka katru brīdi, ko mēs pavadām kaut ko gaidot, ir jāizmanto lietderīgi. To laiku, ko pedagogi izmanto, lai vaimanātu un uzskaitītu iemeslus, kādēļ viņi kaut ko nevar, vajag izmantot, lai apgūtu kaut ko jaunu. Es uzskatu, ka cilvēkam, kas māca, ir arī pašam visu laiku jāmācās. Kā tad mēs varam dabūt motivāciju no skolēna, ja paši neesam motivēti iegūt kaut ko jaunu? Tas ir jautājums, kas man neiet kopā. Es arī pats mēģinu visu laiku neiegrimt rutīnā un katru gadu, lai arī māci tematiski vienu un to pašu lietu, vienmēr skatos, kas ir aktuālākais, kas tagad notiek. Meklēju, kādā veidā jauno tēmu sasaistīt ar aktuālām lietām, ko vakar redzējām ziņās, nevis ar piemēru no pagātnes vai mācību grāmatas.
Tāpat arī, izmantojot dažādas mācību metodes un formas, ir ļoti svarīgi, ka skolotājs pats ir ieinteresēts, ir labi piestrādājis un fano par savu uzdevumu. Tas jau par 50 % dod garantu, ka skolēniem būs interese un atdeve. Piemēram, grupu darbi. Ja skolēni redz, ka grupu darbs notiek nevis mehāniski, bet skolotājs visu ir rūpīgi pārdomājis, padomājis par katru skolēnu, viņi to ļoti pamana un novērtē. Pietiek ar to, ka es vakarā esmu padomājis, kā organizēt grupas, kurus skolēnus likt kopā. Tās ir it kā ļoti nelielas lietas, bet ja tās izdara prasmīgi, tad grupu darbs izvēršas par tādu varenu sadarbošanos. Sen jau noskanējis zvans, bet noteikti ir vēl viena grupa, kas turpina strādāt un pētīt. Tad es jūtos ļoti forši, ka procesu izdodas nostādīt tā, ka viss notiek.
- Ar kolēģi Sandru Bukovsku LU izlaidumā
Vai dažāda veida sadarbība ar skolas pedagogiem un dalīšanās ar zināšanām ir Tava paša iniciatīva vai uzdevums, kas jāveic Iespējamās Misijas pedagogam?
Iespējamā misijā daudzas lietas tiek atstātas uz to, ka mēs esam proaktīvi, tādi mūžīgie dzinēji, kas paši iet un dara, bīda lietas un saprot, ka sadarboties ir ļoti svarīgi. Piemēram, atvērto stundu rīkošana kolēģiem ir ļoti labs vieds, kā sākt diskusijas un sadarbību pat ar citas specialitātes pedagogiem. Jā, šādas stundas ir iekļautas Misijas vadlīnijās, bet paredzot, ka mēs paši saprotam šīs aktivitātes vērtību. Cilvēkus, kas ir apkārt, mēs uzlūkojam kā atbalstītājus un iespēju, nevis apdraudējumu. Piemēram, ja kāds skolotājs kaut ko nezin vai nemāk, standarta reakcija ir neizpratne un norobežošanās. Es investēju savu laiku, lai otram skolotājam kaut kā palīdzētu, jo es zinu, ka viņa labās stundas korelē ar manām labajām stundām. Mēs taču strādājam ar vieniem skolēniem un ejam uz vienu rezultātu! Tomēr manā skolā pagāja trīs gadi, kamēr es dabūju gatavu, ka skolotāji failu apmaiņu neuzskata par kaut kādu ārprātīgu autortiesību pārkāpumu! Tikai ceturtajā gadā viņi saprata, ka ar failiem var arī mainīties, un mums visiem no tā ir labums. Sadarbības blakus produkts ir tas, ka bērni paliek zinošāki.
Svarīgi ir diferencēt ne tikai mācību saturu, bet arī pašu procesu. Kādā veidā var veidot un noturēt skolēnu motivāciju un uzmanību?
Pamatskolā ļoti svarīga ir dinamika, ne tikai tādā izpratnē kā interaktīvo materiālu izmantošana, bet arī darbību dinamika, jo tajā vecumā es nevaru likt viņiem 40 minūtes no vietas risināt uzdevumus. 5.klases skolēni ir jauki un atvērti, bet viņi ir ļoti haotiski, un ja skolotājs ietekmējas, arī viņš var stundā kļūt haotisks, zūd stundas struktūra. Es pats biju šokā, ka pamatskolai ļoti labi strādā metode – iedot brīvību un ļaut skolēniem pašiem izvēlēties, kādā secībā viņi veic dažādus uzdevumus. Viens no veidiem – apvienot matemātiku ar zīmēšanu. Katra uzdevuma atrisinājums nozīmē kādu krāsu, un, visu pareizi izrēķinot, skolēns var izkrāsot zīmējumu, kas ir lapas otrā pusē. Liekas, ka bērnišķīga padarīšana, galu galā – skolēns tāpat veic visus tos pašus uzdevumus, kas paredzēti. Tas azarts ir jāredz, kā viņi grib atrisināt pareizi nākamo piemēru, lai zinātu kur tā krāsa ir jāiekrāso... Kad dabū to dinamiku stundā, tad process aiziet un visi strādā! Protams, ir svarīgi neaizmirst par humoru, kā arī to, ka ir kaut kādas aktuālās lietas, kas viņiem notiek klasē. Tad es mēģinu integrēties un izmantot viņiem aktuālus piemērus arī savā priekšmetā. Savukārt vidusskolā galvenais atslēgvārds ir interese. Atšķirībā no pamatskolas, 12.klasē skolēni gatavojoties eksāmeniem var mierīgi divas stundas čakli strādāt pie viena veida uzdevumiem, jo viņiem ir cita motivācija, viņi saprot, ka tas ir cita gada eksāmens un ieguldījumam ir jēga. Vidusskolā ir ļoti svarīgi skolēnus uzāķēt ar interesantiem piemēriem un pretrunām, lai cilvēks aizdomājas un ieinteresējas.
Mēs nonākam pie klasiskā jautājumā – kā eksaktos priekšmetus padarīt skolēniem pievilcīgus un interesantus? Un kādēļ tik daudziem ir problēmas ar algebru, bet tīri labi patīk ģeometrija – vai atslēgas vārds ir spēja iztēloties uzdevumu būtību?
Tieši tā! Man kā pedagogam ir jāpalīdz iztēloties lietas, kas sākotnēji šķiet abstraktas. Es zinu, ka daudzi matemātiķi uzskata, ka ne visam vidusskolas matemātikas kursā ir jābūt ar pielietojumu. Tomēr, pārskatot standartu, es varu apgalvot, ka pretim jebkurai tēmai es varu ielikt atbildi uz jautājumu – kāpēc tas ir vajadzīgs?, un vienmēr sākot jaunu tēmu es skolēniem to īsi un lakoniski izstāstu. Iespējamās Misijas Vasaras Akadēmijas mācībās mēs strukturēti apguvām, kā iesākt stundu. Obligāta sastāvdaļa ir tā saucamais āķis, ko iemest skolēnam lūpā, lai radītu interesi. Problēma ir tā, ka Latvijas skolās šī nav populāra metode. Teikums «Labdien, šodienas tēma ir logaritmiskie vienādojumi» nav āķis. Tā ir harpūna, kā mēs smejamies. Ar to bērnu var uzreiz piežmiegt. Mēs uzskatām, ka ar skolēnu ir jārunā kā ar līdzvērtīgu, un tas ir tikai pedagoga uzdevums dabūt piemēru, kas skolēnam ir aktuāls un parādīt šo teorijas saikni ar reālo dzīvi. Ir jāpanāk, ka skolēns pasaka – jā, tas ir sasodīti interesanti! Un tad tu vari justies, ka tu esi padarījis savu dabu, citādi – nē.
Elīna Dumpe
Arī portāla apmeklētāji diskutējuši par projektu Iespējamā Misija. Šo sarunu, kurā ir gan pozitīvas atsauksmes, gan kāds skarbāks vārds, varat lasīt šeit: Skolotāji no Iespējamās Misijas