Atpūta

Grāmatu un rakstnieku anti-tops

Neesmu lasījis/redzējis, bet domāju, ka... Daudzi būs dzirdējuši šo teicienu, ar ko raksturo kritiķu ne pārāk pamatotos izteikumus par kādu radošo darbu. Nolēmām izveidot nelielu palīglīdzekli, lai lasītājs kādā intelektuālā sarunā varētu paspīdēt ar viedokli par populāru grāmatu, kuru nav bijis laiks izlasīt. Ja nopietni, tad šis grāmatu apkopojums no forumiem parādīs, cik dažādi cilvēki uztver vienu un to pašu grāmatu. Lasītājs varēs salīdzināt savu esošo vai tikai vēl topošo pieredzi ar citu viedokļiem.

Paulu Koelju

Atbildot uz jautājumu, kādos daiļdarbos cilvēki ir vīlušies, pirmais tiek minēts it kā tautas mīlētais P. Koelju. Vēl P. Koelju tiek raksturots kā «širpotrebs bez pievienotās vērtības». Citam viņš ir absolūts un nedalīts numur viens starp rakstniekiem, kas nepatīk. Viņam piemītot saldsērīga frāžainība.

Dens Brauns

Ir uzskats, ka rakstnieks nepelna tik daudz ievērības, lai par viņu īpaši runātu, bet mārketings esot nostrādājis perfekti. Grāmatas lasītas saceltās jezgas dēļ. Bieži vien izlasītas pat visas latviski izdotās, lai secinātu, ka nepatīk attieksme pret lasītāju kā absolūti neizglītotu muļķi, kam viss ar karoti jālej mutē. Darbos atrodamas nepārtrauktas klišejas.

Kurts Vonnegūts

Šī rakstnieka darbi tiek lasīti izglītošanās nolūkos. ««Čempionu brokastis» – tāds šedevrs. Bet es neesmu izlasījusi. Šķiet, tas beigsies tāpat kā iepriekšējie mēģinājumi – grāmata tiks nolikta plauktā, neizlasīta līdz galam. Nepatīk izteiksmes veids, aprakstītās tēmas nešķiet aktuālas. Varbūt esmu pārāk veca? Totāla garlaicība, un dziļo jēgu neredzēju.»

Foto: istockphoto.com

Frederiks Beigbeders «14.99 EUR»

«Neko pretīgāku un bezjēdzīgāku neesmu lasījusi. Vislielāko izbrīnu izsauc vispārējā, it kā gudru ļaužu sajūsma par šo mēslu, kurš nekādas atklāsmes nesniedz, lai gan uz to pretendē. Tas vairāk atgādina pubertātes vecuma jaunekļa dvēseles caureju.» Citi cilvēki uzskata, ka darbs bijis «tīri sakarīgs», vismaz sākuma daļā. Bijis manāms, ka autors nav zinājis, kā to pabeigt, un aizgāja «pa pieskari». Vēl kāds raksta: «Nevarēju saprast, par ko sajūsma. Diezgan riebīgs gabals, nekādas jaunas vēsmas literatūrā arī nemanīju.»

Entonijs Bērdžess «Mehāniskais apelsīns»

Nekas, protams, savā amoralitātē un naturālistiskajā kretīnismā nejaudā pārspēt šo grāmatu. Kāda lasītāja, ja vien nebūtu atdāvinājusi draudzenei, kurai patika, to, jautri trallinādama, nestu uz lielo, fašistisko grāmatu ugunskuru. Tur pasildītu vecos kaulus grāmatas liesmiņā, kas ostu pēc sēra. «Ne vien baisa, bet arī amorāla un derdzīga grāmata! Autors ir izbaudījis katru lappusi, bet es nespēju ar viņu dalīties baudā.»

Vizma Belševica «Bille»

Kādam V. Belševicas «Bille» «rauj uz vemšanu». Savukārt citam tas liekas viens no spēcīgākajiem 20. gs. otrās puses darbiem – tāds nesamākslots, personisks skatījums uz vēsturi, bez patosa, bez vērtējuma, lasāms ar baudu.

Elizabete Gilberta «Ēd, lūdzies, mīli»

Lasītāja, kura uz grāmatu gaida rindā, bija bēdīga, uzzinot, ka citai lasīšana nemaz nevedās. Secinājums bijis – grāmata nebija patērētā laika vērta.

Hermanis Hese «Stikla pērlīšu spēle»

Spilgts raksturojums: «Es ar lielu blīkšķi nogāzos no sava iedomātā inteliģences līmeņa troņa, nespējot palasīt. Romāns man vienmēr bija licies kaut kas no augstās klasikas, kaut kas tāds, kas katram jāizlasa un kas katram patiks. Bet tā ir tik augstu plauktu grāmata, ka tā ir viena no retajām, kuru ne tik vien neizlasīju, bet noliku nost jau pēc pirmajām lappusēm. Turpretī citi H. Heses darbi, kas tulkoti latviski, man ir ļoti patikuši.»

Arundhati Roja «Mazo lietu dievs»

Kāds to atzinis par vienu no labākajām grāmatām, pat šedevru. Kādam tā stāv plauktā, goda vietā. Bet ir arī pretējs uzskats: «Nedēļu nevarēju atjēgties. Kaut kādā mazohisma lēkmē izlasīju līdz galam, bet otram neieteiktu lasīt.» Interesants viedoklis: «Citas sava anti-topa grāmatas neesmu pabeigusi lasīt, jo žēl laika, un tādēļ neatceros ne nosaukumus, ne autorus. Bet to dievu atceros tikai nejaušības dēļ – te, Cālī, tas tika saslavēts, un tad nu iekritu.»

Gudras frāzes, ko lietot, īsi izsakoties par grāmatām

  • Skolas laikā lasīju «Odiseju» un «Īliadu». Zinu, ka viena patika, bet otra nē. Kura bija kura, neatceros. Un otrreiz pārlasīt arī vairs negribu.


  • Ar Nīči man nav pa ceļam. Nesaprotu viņa domu spārnoto lidojumu.


  • Nepatika S. Rušdi «Zeme zem viņas kājām». Likās ļoti pārspīlēti.


  • «Zaļā zeme» – vienīgā grāmata, par kuru rakstīju sacerējumu, to neizlasījusi.


  • U. Eko «Fuko svārsts». Tā arī neesmu sapratusi – es esmu neizglītota vai grāmata ir murgaina. Izlasīju, tiesa, ar grūtībām, taču sagremot nespēju.


  • Jebkas no D. Kunca – primitīvi un klišejiski.


  • Nepatīk B. Pasternaka «Doktors Živago», murgains darbs. Kolektīvā gandrīz visi mēģināja lasīt, un neviens pat līdz pusei netika.


  • Ļoti patīk Džeka Londona stāsti un romāni. Tomēr nesaprotu, kādā prāta aptumsuma brīdī ir sarakstīts romāns «Lielās mājas mazā saimniece».


  • Tās latvju rakstnieku bērnības atmiņas ir vienādas. Es tās saucu par ganiņu stāstiem.

Foto: Hemera Photo Clip Art


  • Latviešu triumvirāts – G. Repše, I. Ābele, N. Ikstena. Ja nav literatūras, tad nav. Kaut kāda senila muļļāšanās.


  • P. Hēga «Nakts stāsti». Dīvaini, ka izlasīju gandrīz visus stāstus, bet, kamēr lasīju, nevarēju saprast, kāda velna pēc es to grāmatu lasu.


  • Man nepatīk lielākā daļa no latviešu literatūras zelta fonda.


  • Man fizisku riebumu ir izsaukušas divas grāmatas: Dž. Faulza «Burvis» (nezinu, kāpēc) un E. Virzas «Straumēni». Sajūta, lasot «Straumēnus», bija ļoti smacīga, it kā atrastos piesmakušā istabā. Bet, tā kā uzskatīju, ka tā ir viena no labākajām latviešu grāmatām, varonīgi cīnījos līdz galam.


  • No tulkojumiem pagaidām nepārspēts ir S. Rušdi «Pusnakts bērni». To nebija iespējams lasīt.


  • Nekas mani nepiespiestu lasīt F. Dostojevski un Č. Dikensu. Esmu mēģinājusi vairākas reizes. Nu, tik garlaicīgi!


  • G. G. Markess, K. Vonnegūts un K. Skalbe – trīs, manuprāt, grūtāk lasāmie autori.


  • «Krēslas» sāgas grāmatu valoda ir primitīva, piektās klases sacerējums. Pilnīgs sviests!


  • Č. Dikensa «Lielās cerības» man sagādāja sirdi plosošu vilšanos, jo pirms tam biju redzējusi filmu, kura ļoti patika. Grāmata bija nebaudāma un ļoti garlaicīga.


  • Ē. M. Remarks zināmā mērā man atgādina mūsu Aleksandru Grīnu. Abi tādi depresīvi.


  • Man nepatīk G. G. Markess, K. Vonnegūts un F. Kafka. Nesaprotu, kāpēc par viņiem tāda interese.


  • Manā anti-topā ir G. Grass un A. Mērdoka. Lai man piedod viņu daiļrades cienītāji, bet viņi tomēr ir nepamatoti saulītē iecelti grafomāni.


  • E. Hemingveja darbi mani beidz nost! Kaut ko tik mokošu un smagnēju vēl nebija gadījies lasīt.


  • Lasot K. Bašnelas «Sekss un lielpilsēta», biju izbrīnīta, ka, balstoties uz kaut ko pilnīgi nebaudāmu, ir sanācis tik foršs seriāls. Nekad mūžā mani neviens nepierunās lasīt vēl kādu šīs autores darbu.


  • F. Dostojevska «Idiotu» izmocīju, kad gulēju slimnīcā. Sižets it kā normāls, taču viss tik nenormāli izstiepts, ka no garlaicības var nobeigties. Varētu vilkt paralēles ar A. Upīša darbiem, kur ainavas aprakstu ir piecas reizes vairāk par reālo darbību.


  • B. Ī. Eliss «Amerikāņu psihs». Izlasīju Paula Bankovska atsauksmi, domāju – nu tik būs! Lai gan zināju, ka nevar tam Bankovskim ticēt! Man grāmata likās pretīga, perversa, riebīga un neizturama.


  • Ja gribat izteikties īsi un sulīgi, sakiet – galīgs mēsls bija N. Keiva «Un ēzelis ieraudzīja eņģeli». S. Rušdi «Florences burvis», manuprāt, arī ir mēsls.


  • Nobeigumā kāds nenopietnāks izteikums. Bet varbūt tādi bija visi? Tas jāvērtē pašiem. «Man ilgu laiku nepatika Ceļu satiksmes noteikumu grāmata. Tik ilgi, kamēr nopietni sāku lasīt. Izrādījās, ka saprotama un vienkārša. Tagad gan viss aizmirsies.»

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Krāsainā pasaule bērnu sejās

No zvaigznēm nāk bērni, idejas, dizains un brīvība

Par literatūru un lasīšanu varat aprunāties Cāļa forumā

Sirdij un dvēselei