Zaķu ciems un mednieks
Kādā lielā meža biezoknī, dižegļu zaļajā ielokā atradās Zaķu ciems. Tas bija neliels, čalojošs ciematiņš, kurā dzīvoja zaķi, jauni un veci, lieli un mazi, kuplās ģimenēs un pa vienam. Ciematiņā valdīja miers un saskaņa, līdz kādu dienu zaķi izdzirdēja spalgu troksni, ko vējš pāri egļu galotnēm bija atnesis uz ciematiņu. Šis troksnis nebija nekas cits kā medību bises raidītais šāviens. Zaķi izdzirdot šo troksni sastinga bailēs. Par medniekiem un viņu dzinējsuņiem viņi bija dzirdējuši šaušalīgus nostāstus no savām vecvecmāmiņām un vecvectētiņiem, bet paši nekad briesmas nebija pieredzējuši, jo dzīvoja mierā un laimē.
„Mednieki nāk!” iesaucās vecākais zaķis.
„Vai, vai, ko mēs tagad iesāksim!” pārējie zaķi, ļipas drebinādami, izbailēs spiedza cits caur citu.
„Visi izklīdīsim pa mājām” padomu deva vecākais zaķis, „aizslēgsim durvis, paslēpsimies un uzvedīsimies klusi!”
„Darām tā!” piekrītoši iesaucās pārējie zaķi un izklīda kur nu kurais pa savām mājām zem sūnu pauguriem, dižegļu dobumos vai zem koku saknēm.
Ciemam cauri izskanēja klikšķi, ko radīja atslēgu pagriešana durvju slēdzenēs, un tad iestājās pilnīgs klusums. Tik vien vecā vārna, kas dzīvoja kuplākās egles zaru pudurī, šķina sēkliņas no dižegles čiekura un radīja klusu čabināšanu.
Kamēr zaķi izklīda pa mājām, mednieks ar savu medību suni jau bija pavisam tuvu Zaķu ciemam. Zaķi varēja saklausīt suņa elsas un zariņu krakšķēšanu zem mednieka kājām. Un tad jau viņi bija klāt! Suns skaļi elsoja un zaķi varēja dzirdēt kā tas ošņājās gar viņu namdurvīm. Taču zaķi bija klusi un neizdvesa ne skaņas, daži no bailēm bija sastinguši, tik ļipas vien drebēja.
Suns ošņājās, ošņājās, kasīja durvis, raka bedres, taču nevienā zaķu mājā iekļūt nevarēja. Mednieks kļuva nepacietīgs, pacēla bisi un raidīja gaisā spalgu šāvienu. Vecā vārna, kas sēdēja kokā un šķina lielā čiekura sēkliņas no spalgā trokšņa tā sabijās, ka čiekurs izkrita tai no knābja un lidoja taisni lejā.
„Paukš!!!” čiekurs ar blīkšķi atsitās sunim pret pieri, kurš pie egles saknēm rakās zem zaķu mājas durvīm.
„Aū-ū!” suns no negaidītā blieziena iekaucās un lika ļekas vaļā, ārā no Zaķu ciema un iekšā meža biezoknī. Mednieks, redzēdams, ka suns zibens ātrumā ieskrien meža biezoknī un domādams, ka tas skrien pakaļ zaķim, uzmeta bisi plecā un sekoja tam pa pēdām.
Dzirdot suņa gaudas un mednieka soļu troksni attālināmies, zaķi sāka nedroši lūkoties laukā pa logu un slēgt vaļā ārdurvis.
„Nāciet droši laukā”, ieķērcās vecā vārna, „viņi ir labā gabalā, iemaldījušies pašā tumšākajā meža biezoknī”.
Zaķi to dzirdēdami, atviegloti uzelpoja un nāca ārā no saviem mitekļiem un sanāca kopā, lai apspriestu nupat kā notikušo. Viņi cits caur citu runāja, atstāstīdami savas izjūtas laikā, kad suns ošņājās un rakās gar viņu namdurvīm. Kad visi bija izrunājušies vecākais zaķis domīgi ieminējās:
„Nez, kur viņi ir palikuši? Tumšajā biezoknī viegli var apmaldīties.”
„Karrrr,” ieķērcās vārna, „es viņus redzu, viņi maldās arvien dziļāk mežā!”
Zaķi, kas pēc dabas bija ļoti labsirdīgi, sāka bažīties, jo viņi, lai arī kā baidījās no medniekiem un viņu suņiem, ļaunu tiem nevēlēja.
„Viņiem draud briesmas un mums viņiem jāpalīdz,” nosprieda vecākais zaķis.
„Bet kā mēs viņiem varētu palīdzēt?” jautāja kāds no zaķiem.
Zaķi salika galvas kopā un sprieda, sprieda, kamēr izsprieda, ka visdrošāk būtu, ja mednieka un viņa suņa glābšanā iesaistītos vecā vārna. Domāts, darīts.
Vārna savicināja spārnus un aizlidoja pāri kokiem meža biezoknī, pie mednieka un viņa suni, lai parādītu viņiem ceļu atpakaļ uz mājām. Pēc neilga laika vārna nolaidās uz egles zara, netālu no mednieka un ieķērcās pievērsdama sev uzmanību. Bet suns, daudz nedomādams, metās riedams uz egles pusi, kurā vārna sēdēja. Vārna savicināja spārnus lai uzlidotu uz augstāka zara, taču izdzirdot bises šāviena troksni, vārna pacēlās gaisā un lidoja atpakaļ uz Zaķu ciematu.
Vārnai ierodoties zaķi to sāka izprašņāt, vai mednieks laimīgi ticis līdz mājām, bet dzirdot vārnas stāstu, ka viņas dzīvībai draudējušas briesmas, zaķi sašuta par mednieka muļķību un nolēma vairs medniekam nepalīdzēt..
Nāca vakars un sāka krēslot, bet mednieks ar savu suni arvien maldījās meža biezoknī. Palika arvien tumšāks, koki sāka mest lielas, tumšas ēnas, medniekam, kurš bija noguris no ilgās maldīšanās, sāka mesties baisi. Suns gāja galvu nodūris un ausis nolaidis. Viņam neizsakāmi slāpa un spēki sāka pamazām zust. Viņi maldījās līdz iestājās pilnīga tumsa un viņi nevarēja pat saskatīt viens otru. Nekas cits neatlika kā likties uz auss turpat sūnās. Tā viņi arī darīja un aizmiga ciešā miegā.
Pēkšņi sapnī medniekam parādījās zaķu ciltstēva gars un teica:
„Tu gribēji nodarīt pāri maniem ciltsbrāļiem, bet viņi, neskatoties uz tavu nežēlību piedod tev un tavam palīgam. Seko vēja pūsmai un tu nokļūsi mājās”.
Zaķa tēls izzuda un mednieks pamodās. Bija agra rītausma. Mednieks pietrausās kājās uzmodināja savu suni un sekodams vieglās vēja pūsmiņas virzienam, devās ceļā. Kad rītausma pārvērtās saulainā dienā, mednieks bija sasniedzis mežmalu no kuras pavērās skats uz viņa māju ar kūpošo skursteni. Suns, sapratis, ka beidzot ir mājās, zibenīgi metās pāri pļavai pie savas ūdens bļodas. Mednieks apstājās meža malā, ar asarām acīs domās pateicās zaķiem par palīdzību, iemeta medību bisi uz visiem laikiem krūmos un laimīgs devās uz mājām.
Ieva Upe