Dāvāja Māriņa meitenei mūžiņu

Kad bērnībā, bērnībā

Man tika pāri nodarīts,

Es pasteidzos, pasteidzos

Tad māti uzmeklēt tulīt,

Lai ieķertos, ieķertos

Ar rokām viņas priekšautā,

Un māte man, māte man

Tad pasmējusies teica tā:

Piedziedājums:

Dāvaja, dāvaja, dāvaja Māriņa

Meitenei, meitenei, meitenei mūžiņu,

Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien

Meitenei, meitenei, meitenei laimīti.

Tā gāja laiks, gāja laiks,

Un nu jau mātes līdzās nav.

Vien pašai man, pašai man

Ar visu jātiek galā jau,

Bet brīžos tais, brīžos tais,

Kad sirds smeldz sāpju rūgtumā,

Es pati sev, pati sev,

Tad pasmējusies saku tā:

Piedz.

Kā aizmirsies, aizmirsies

Man viss jau dienu rūpestos!

Līdz piepeši, piepeši

No pārsteiguma satrūkstos,

Jo dzirdu es, dzirdu es,

Ka pati savā nodabā

Čukst klusiņām, klusiņām

Jau mana meita smaidot tā:

Piedz.