Dusi, mans puisīt

Dusi, mans puisīt, ver actiņas ciet,

Zvaigznes pie tumšajām debesīm zied,

Dusi, mans dēliņ, a-a-a

Aija, aijajā.

Māmulīt pastāsti pasaku nu,

Stāsti par bērniem un birztalu tu,

Varbūt, ka dzeguzes zvani jau skan,

Pusnaktī vijoles uzzied un tvan.

Labi, mans puisīt, paklausies tad -

Ir zeme, ko nevar aizmirst nekad,

Bērniem tur sulas ik pavasar ir,

Brūnajās krūzēs skanoši pil.

Sulas šīs spēku, spēku spēj dot,

Tveicē ik gurošu atspirdzinot,

It visas slāpes šī sula spēj dzēst,

Tikai ne tās, kas pēc dzimtenes.

Māmulīt, pastāsti pasaku vēl,

Kā saule pie apvaršņa norietot kvēl,

Stāsti par jūru un liedagu man,

Smiltis, kad skrienot vējš pēdās kad skan.

Labi, par zemi šo stāstīšu vēl,

Viļņi tur krastmalās dzintaru veļ,

Priedes tur slienas vai mākoņos,

Nelūzt tās vētrās ne negaisos.

Ziemā tur sniegi kā ķirši krīt,

Rūtīs mirdz ledusraksti ik rīt,

Ver acis ciet un paliec ik kluss,

Šī dziesma nes dzimtenei sveicienus.