Atpūta

Ievas poēma Lipīgās ķepas

Māmiņas Ievas sacerētā poēma ir jauks vēstījums, ko bērniem lasīt kopā ar vecākiem un ļaut vaļu iztēlei, kā viss aprakstītais notiek dabā.

Lipīgās ķepas

No saldiem sapņiem lāčuks mostas, viņš dzird jau mamma virtuvē rosās.

Tas acis vaļā plaši ver, un kārās nāsis smaržīgo gaisu tver.

Tur mamma cep pankūkas gardas, kopā ar medu tās varen` saldas.

Un lāčuks tīksmi pakasa punci, atdarinot laisku mājas runci,

Kas visai kūtrs ir pēc dabas, un vienmēr alkst pēc atpūtas labas.

 

Istabas čības kājās āvis, durvis plaši vaļā rāvis,

Sauc tas: „Mammu nāku es, medus podu galdā nes!

Kaudzi pankūkas uz šķīvi, ēdīšu kā lieli vīri!”

Lācēns sēst pie galda steidz, mamma pankūkas cept beidz.

„Vai Tu ķepas nomazgāji, un vai dvielī slaucīt gāji?”

Mamma vaicā dēlam bargi, tai acis mīļas, bet vārdi skarbi.

 

Tikām lācēns ķepas stiepj, pankūkām tas medu triepj,

Biezā slānī medus smērēts, bagātīgi tiek tas tērēts.

Pilnām mutēm loka ta, nepaliek ne drupačas.

Lietderīgāk medu ēst nekā uzmanību vērst

Runai, kuru mamma teic, darbiem, kurus ik dienu veic.

„Kādēļ laiku tērēt lieki? Tie tak visi tīrie nieki!”

Domā mazais lāča bērns, kas uz darbiem visai lēns.

 

Kamēr lācēns mielojas, kāds pie durvīm klauvējas.

Tur nāk zaķēns burkāngrauzis, šorīt ilgi tas nav snaudis.

„Labrīt lāci, laukā nāci! Uz smilšu kasti spēlēties,

Ar mašīnītēm braukāties,

Lūk, man arī lāpsta, spainis un citas mantas vesels sainis!”

Teic zaķēns tonī svarīgā un balsī visai sparīgā.

 

Tam prātā smilšu pilis būvēt un mašīnas pa ceļiem stūrēt

Un lāpstas, spaini lietā likt. Tik ātrāk pie tām smiltīm tikt!

Un lācēns lec no galda nost, tam ātri prom uz smiltīm jozt!

Ne traukus, ķepas nomazgāt, ne galda virsmu tīrīt, vākt.

 

Kā vējš pa durvīm lācēns metas. Ardievām mammai pamāj ķepas.

Pirms lācene ko paspēj teikt, par darbiem, kurus nākas veikt,

Kā zibenzellis lācēns aši no redzesloka pazūd knaši.

Un zaķis ilgi neprāto, tas lācim līdzi ļepato.

 

Pēc brīža visai niecīga tiem veras aina priecīga –

Pašā vidū bērzu birzīm smilšu kaste baltām smiltīm,

Tai visapkārt bērzi šalc, draugus spēlēties tie sauc.

Zaķis raisa vaļā saini, izņem lāpstas, auto, spaini.

„Nu mēs varam spēlēties un no tiesas priecāties,”

Zaķis teic ar platu smaidu, bet tad izdzird klusu vaidu.

„Vai man dieniņ!” nočukst lācis, kas ar smiltīm spēlēt sācis

„Manas ķepas”, gaužas tas un aši kājās pietraušas.

 

Tās medainas un lipīgas, nemazgātas, ķepīgas.

Kam vien lācis pieskaras, tas pie ķepām pieķeras.

Smiltis, auto, spainis, lāpsta pielīp viss ko lācēns grābsta.

Aplipušās ķepas smagas, nevar lācēns pacelt abas.

 

Zaķis palīgā stiedz jozt, taču mantas nenāk nost.

Tās pie ķepām stingri klāt, un lācēns žēli raudāt sāk.

Zaķis skatās nu nav labi. „Jāiet mājās,” nolemj abi.

Lēnā gaitā lācis čāpo. Ķepas smagas, kaut vai rāpo!

Zaķis domīgs līdzi nāk. „Nez’ kā draugu mierināt,”

Domā nodabā tas savā, taču nekas nenāk galvā.

 

Tā nu gaitā visai lēnā, pa retam atpūzdamies ēnā,

Draugi sasniedz lāču mājas un pie durvīm abi stājas,

Jo nu lieli joki priekšā - netiek lācēns mājā iekšā.

Durvis šauras, ķepas lielas, jāpaliek tam vien uz ielas.

Tas grozās tā un grozās šā, bet netiek iekšā istabā.

Tam asaras kā pupas birst, un visi prieki vējā irst.

Un izmisumā galīgā sauc lācēns mammu palīgā.

 

Lāču mamma atver durvis, skatās – vai tas būtu burvis,

Kas burvestībām spēlējies, un ķepas apburt vēlējies?

„Mamma lipīgas man ķepas. Lūk , var redzēt arī sekas.”

Stāsta lācēns visai sērīg, vaigs tam apmācies un bēdīgs.

Lācenei kļūst skaidra aina, ak tad medus, tur tā vaina!

 

Tā ūdens baļļu laukā veļ un lāča bērnu iekšā ceļ.

Tad atnes lielo ūdens kannu un braši pielej pilnu vannu,

Švamme, ziepes ūdens līst, baltas putas apkārt šķīst.

Dvielī sausi susināts, mammas roku lutināts,

Lācēns apjucis bet laimīgs, kāpj no vannas visai smaidīgs.

 

Redzot smaidu drauga sejā, zaķis laižas virpuļdejā.

Sētu pielej jautri smiekli. Tālāk uztraukties ir lieki.

Kopš tā brīža mazais lācis mazgāties ik dienu sācis,

Un nebilstot ne vārdu lieku, viņš darbus apdara ar prieku.

 

Māmiņa Ieva