Panama - Kostarika
Sena zeltraču pilsētiņa, kas laika gaitā pārdzīvojusi ne vienu vien pirātu uzbrukumu. Kafija, kas garšo tieši tāpat, kādu to pēc bargajiem vidusslaikiem iepazina Eiropas aristokrāti. Panama un Kostarika ir zemes, kas pieņemot jaunā gadsimta modernos izaicinājumus, pratušas saglabāt senatnes burvību. Kaut arī divu nedēļu brauciens pa vecajiem zelta un kafijas ceļiem maksā gandrīz veselu kapitālu, šāds ceļojums ir ieguldījuma vērts.
Panama un Kostarika ir zemes, ko dēvē par tiltu starp diviem kontinentiem. Krāšņie nacionālie parki ir šo valstu galvenā bagātība. Arī tūrists būs Dieva vietā, jo viņš atnes naudu. Pie tam Panamā tūristu ir salīdzinoši maz. Līdz ar to arī cenas ir ļoti draudzīgas. Labākās pludmales ir Colon salā – mīkstas, baltas smiltiņas, dzidrs ūdens un krāsainas zivtiņas – viss, lai laiski vadītu dienu un ķertu zeltainu iedegumu.
Inženiertehnikas monstrs
Nebūt Panamā un neredzēt slaveno kanālu ir grēks. Tūrisma firmas pārsvarā piedāvā lidojumus, tāpēc neaizmirstamais brauciens cauri kanāla slūžām daudziem izpaliks. Tas savieno Panamas līci Klusajā okeānā ar Atlantijas okeānu. Kanāla garums ir 81,6 kilometri. Kanāla būvniecība kļuva par vienu no lielākajiem un sarežģītākajiem būvniecības projektiem ko jebkad ir veicis cilvēks. Pateicoties Panamas kanālam jūras ceļš no Ņujorkas uz Sanfrancisko samazinājās no 22500 kilometriem līdz 9500 kilometriem.Tāpēc kuģošanas prieki tiek tiem, kas valstī ierodas no ASV puses. Skats kā slūžas paceļas un pēc tam nolaižas no ceļotāju prātiem nepazūdot nekad. Nekas neesot salīdzināms ar izjūtām, kas pārņem slīdot cauri šim cilvēku radītajam brīnumam.
Pa Panamas kanālu pārvietojas gan privātas jahtas, gan tankkuģi un kuģi ar konteineriem. Maksimālais kuģa izmērs, kas var pārvietoties pa kanālu ir kļuvis par kuģu būves standartu, iegūstot nosaukumu – Panamax. Kuģu pārvietošanu pa kanālu veic Panamas kanāla loču dienests. Vidējais laiks lai pārvietotu kuģi pa ir 9 stundas, minimālais 4 stundas 10 minūtes. Pirmais kuģis caur kanālu izbrauca 1914.gada 15.augustā, bet kanāls oficiāli atklāts tika 1920. gada 12. jūnijā. Līdz 1999. gada 31. decembrim kanāls atradās ASV kontrolē, bet pēc tam nonāca Panamas valdības kontrolē. Diezin vai tūristiem tiks stāstīts fakts, ka kanāla būvniecības laikā bojā aizgāja turpat 30 tūkstoši strādnieku.
Pati Panamas pilsēta ir stipri amerikāniska. Centrā debeskrāpji un iepirkšanās vietas. Arī vecajā pilsētā romantiku nav ko meklēt. Tā atgādina mūsu “Maskačku” un uzskatāmi parāda plaisu starp bagātajiem un nabagajiem. Ievērības cienīgs ir indiāņu amatnieku tirdziņš, kur par lētu naudu var sapirkt dažādus nacionālos suvenīrus – kokgriezumus, ādas izstrādājumus, pinumus.
Vilinājums dēkaiņiem
Portobello daudziem asociējas ar slavenu kvartālu Londonā un Koelju romānu “Portobello ragana“, kur arī stāstīts par notikumiem britu zemē. Īstā Portobello ir Panamā. 17. – 19. gs. tā bija zināma gan kā spāņu cietoksnis, gan kā Karību ostas pilsēta, uz kuru no Peru un citām Spānijas kolonijām tika vestas garšvielas, zelts, sudrabs un tālāk šie produkti tika sūtīti uz Spāniju. Daudzo dārgumu dēļ Portobello bija ļoti iecienīta pirātu uzbrukumu vieta. Pilsētas līcī ir maza leģendāra saliņa, kur apglabāts slavenais jūrasbraucējs viceadmirālis Frānsiss Dreiks. No veciem laikiem tur saglabājušās koloniālās ostas drupas, noliktavas, kur ziedu laikos tika uzglabāti visi dārgumi. Viens dārgums šai vietā vēl ir palicis. Slavenā Melnā Kristus statuja atrodas vecajā, no ārpuses visnotaļ necilajā baznīcā. Vēl pagājušā gadsimta vidū šajā apkārtnē notika dažādi nesankcionēti arheoloģiskie izrakumi. Dēkaiņi cerēja atrast no pirātiem noslēpto zeltu. Dārgumi tika meklēti arī ūdens dzīlēs. Vai kaut kas tika atrasts, par to vēsture klusē. Taču leģendas par apslēpto mantu ir dzīvas. Šķiet, ka to meklējuši visi vietējie pusaudži. Katrā krodziņā saimnieks būs gatavs pastāstīt, kur viņaprat tā manta ir aprakta.
Īsta vulkāna krāterī
Interesants būs brauciens uz gleznaino kalnu pilsētu El Valle de Anton, kas atrodas Cocle provincē. Ceļš uz kalnu pilsētu ved pa Pan – American automaģistrāli. Saskaņā ar ģeologu veiktajiem pētījumiem, El Valle ir snaudoša vulkāna krāteris, kas senākos laikos bijis lielākais visā Centrālamerikā. Vēsais un patīkamais klimats, kā arī skaistā atrašanās vieta (600 m virs jūras līmeņa) ik gadu piesaista daudz tūristu. Un tur tiešām ir ko redzēt – indiāņu petroglifi (klintīs iecirsti dzīvnieku attēli), karstie avoti un starp klintīm it kā noslēpušies ūdenskritumi. Šī ir vieta, kur radīt daudz skaistu fotoattēlu.
Šīs ir vietas, kur Panamā kādreiz zeltu grāba ar rokām. Daudzas relikvijas piederēja vietējām ciltīm. Diemžēl arī šai zemei pāri gājuši iekarotāju pūļi un indiāņu zelts izvazāts pa visu pasauli. Taču leģendas vēsta, ka kaut kur klintīs, nepieejamā vietā ir slēptuves, ko nevienam mirstīgajam uziet tā arī neizdosies.
Dzīve zoodārzā
To, ka sķērsota Kostarikas robeža var arī nepamanīt. Zinātāji stāsta, ka Kostarika ir zeme, kur visu laiku šķiet, ka tu dzīvo zooparkā. Tā ir taisnība, jo liela daļa zemes ir viens vienīgs nacionālais parks. Cahuitas ir slavenākais no tiem, kur zemūdens pasaules cienītājiem šķitīs, ka tie nokļuvuši paradīzē. Karību jūra tik tiešām tāda ir. Arī sauszemes flora un fauna ir krāšņa un eksotiska – te sastopamas dažādas krabju sugas, pērtiķi, zivju dzeņi, jenoti, vardes, krupji un čūskas. Viens no interesantākajiem apskates objektiem parkā ir 18.gs. nogrimuša kuģa vraks, kas izcelts Perezoso upes grīvā un ar kuru pagātnē tika transportēti vergi.
Nākamais ceļā ir Irazu vulkāns un nacionālais parks atrodas Kostarikas centrālajā kalnu grēdā un parka platība ir ap 2309 hektāriem. Irazu ir Kostarikas lielākais vulkāns - aktīvs koniskas formas vulkāns, kas atrodas vairāk nekā 3000 m augstumā virs jūras līmeņa un aizņem aptuveni 500 km2 platību. Irazu vulkāns ir arī daudzu svētceļnieku galamērķis. Ik gadu viņi apciemo arī Kartāgo pilsētu, lai apmeklētu baznīcu Basilica de Nuestra Senora de Los Angeles. Šajā dievnamā atrodas Melnās Madonnas statuja, kas pazīstama kā La Negrita un kurai piemītot dziednieciskas spējas. Tūkstošiem ticīgo mēro tālu ceļu, lai taptu ārstēti.
Īstā kafija
Brazīļi un kolumbieši noteikti apgalvos, ka viņu kafija ir tā labākā pasaulē. Kostarikāņi īpaši nelielās, jo zina, ka viņu audzētajām pupiņām ir tāds īpašs aromāts. Valsts kafijas galvaspilsēta ir Sabanilla de Alajuela. Doka kafijas ražotne, kas pieder ģimenei, kura ar kafijas audzēšanu nodarbojas jau vairāk kā 70 gadus, ir slavenākā un plašākā. Tā jau divus gadus pēc kārtas ir saņēmusi balvu “Labākā kafijas ferma”. Ekskursijas laikā var uzzināt kā tiek audzētas augstvērtīgas kafijas pupiņas un kā no tām tiek pagatavota garda kafija. Būs iespēja pamācīties īpašās kafijas gatavošanas metodes un tradīcijas, kā arī veikalā iegādāties ne tikai dažādu šķirņu kafiju, bet arī Kostarikas amatnieku darinājumus. Šāda tipa veikaliņi ir pie visām fermām. Kilogramma pupiņu vidējā cena var svārstīties no 5 – 30 dolāriem.
Katras Kostarikas kafejnīcas īpašnieks jūtīsies pagodināts, ja pasūtīsiet viņa gatavotu kafiju. Cerēt, ka ēdienkartē būs dažādi kapučino, ir dumji, jo īsti kafijas pazinēji to dzer melnu un rūgtu.
Galvaspilsētas dārgumi
Kostarikas galvaspilsētas San Hosē galvenais dārgums ir Zelta muzejs, kura ekpozīcija lieliski atspoguļo Kostarikas indiāņu vēsturi. Muzeja “pirms Kolumba” laiku ekspozīcija ir vērtīgākā pasaulē. Nacionālais teātra ēka tiek dēvēta par skaistāko celtni visā valstī. Tā celta 19.gs. beigās un tiek uzskatīta par īstu arhitektūras meistardarbu. Apskates objektu sarakstā noteikti jāiekļauj vecais cietoksnis un kolorītā vecpilsētā, kur škiet, ka nekas nav mainījies jau vairākus gadsimtus.
Zināšanai:
>Divu nedēļu ekskursija Latvijā vidēji maksā 3,5 tūkstošus latu;
>Ja braucienu plānosiet paši un biļetes pirksiet Vācijā vai Anglijā, tad ceļojums diviem cilvēkiem izmaksās ap 3 tūkstošiem eiro;
>Panamā lētākais un ātrākais transports ir taksometrs;
> Zinātāji iesaka līdzi ņemt daudz insektu atbaidāmā līdzekļa;
>Ekskursijās uz lielajiem dabas parkiem līdzi ņemiet plānos lietus mēteļus un lieku kārtu drēbju. Bieži vien tūristu takas ved caur ūdenskritumiem;
>Nedz panamieši, nedz kostarikāņi nav draugos ar angļu valodu. Ideāli, ja grupā ir kāds spāņu valodas zinātājs.