Sardīnija - saules, jūras, kalnu un klusuma sala
Pirmo reizi Sardīnijā, otrajā lielākajā Vidusjūras salā pēc Sicīlijas, veselavietis Armands Romka bija kopā ar deju kolektīvu ‹‹Saulgrieži››, kurā dejo viņa draugs Artis Ceriņš. Autobusā bija brīvas vietas, un Armands piekrita braukt. Kopš šīs reizes viņš nolēmis, ka turpmāk ar autobusu ceļojumos nekad nebrauks, jo vienmēr kāds ir jāgaida, nav ērti sēdēt un nevar apstāties, tad, kad gribas uzpīpēt vai iedzert benzīntankā kafiju.
Armands stāsta: ‹‹Neskatoties uz grūtībām, kas bija ceļa laikā, Sardīnija man ļoti spilgti ir palikusi atmiņā – gribēju un gribu tur atgriezties vēl! Lai arī ceļā bija jāpavada ilgs laiks, Sardīnija ir tā vieta, uz kuru labprāt brauktu vēlreiz un kur labprāt nodzīvotu vismaz nedēļu. Sardīnijā mani kaut kas saista... Daba...››
Otrreiz uz Sardīniju Armands devās kā individuālais tūrists, braucot ar automašīnu, kopā ar radiem. Ceļojums ilga 12 dienas. Maršruts tika izplānots jau janvārī, internetā tika rezervētas un apmaksātas apmešanās vietas un prāmji. Plānojot ceļojumu ar www.sardegna.com un lasot atsauksmes un piedzīvojumu aprakstus interneta portālā www.impro.lv, izlēmām, uz kurām vietām braukt un ko skatīties. Labs ceļveža plānotājs ir atrodams arī interneta portālā www.viamichelin.com.
- Tūristiem pazīstamā Svētā Marka laukuma aina.
Stāstot par ceļojumu, Armands rāda bildes, kas ir secīgi sakārtotas, un es mēģinu saprast, kādai gan jābūt zemei, uz kuru paša spēkiem cilvēks ir gatavs mērot aptuveni 3200 km. Trīs dienas no ceļam veltītā laika tika izmantotas Venēcijas apskatei un vēl trīs dienas – Romas apskatei. ‹‹Ak, ko tā Roma – tur visu jau redzēju!›› Armands atmet ar roku. ‹‹Bet uz Sardīniju es brauktu vēlreiz.››
Kopā ar Armandu nolemjam, ka redzēto pārstāstīt nav iespējams – katram pašam jāiepazīst skaistā sala. Piedāvājam spilgtāko iespaidu mirkļus – rakstveida bilžu kolāžu:
- Policija ceļa vidū apturējusi automašīnu. Laikam tāpēc, ka tās numurs sākas ar LV (tāds tur nav bieži redzēts) un tā, salīdzinot ar vietējām grabažām, ir jauna un izcēlās uz apkārtējā fona. Policijas rīcības dēļ uz ceļa ir izveidojies haoss, bet neviens par to nav uztraucies (pie mums parasti policija liek nobraukt malā, nevis aptur ceļa vidū).
- Fotoattēli ar konstatētiem temperatūras rādījumiem: +32 °C , +41 °C . Sardīnija ir saulaina un karsta zeme, kur nav iespējams atrast brīvu soliņu, kas būtu ēnā (to parasti ir aizņēmis kāds izgūlies siestas baudītājs vai arī kāds, kurš vienkārši bijis pirmais). Jautāju, vai var ticēt lasītajai informācijai par to, ka Sardīnijas iedzīvotāji savu tautastērpu tik ļoti cienot, ka valkājot to pat ikdienā. ‹‹Jā, redzējām dažus, bet viņi devās uz kādu pasākumu. Padomājiet – aptuveni +35 °C karsts, un tautastērps ir melnā krāsā!›› smejas Armands.
- Tik karsts, ka Chivitavecchia izkūst pat velosipēdi?
- Bildē picas cepēja lūpu kaktiņos redzams smaids – acīmredzot, ne katru dienu nākas cept kiš-miš ar rozīnēm. Armands ar ceļabiedriem nav varējuši saprast vietējo ēdienkarti, jo tā nav bijusi angļu valodā, tāpēc ar šefpavāra laipnu atļauju latviešiem ļauts pašiem izvēlēties picas sastāvdaļas, un tad viņi ar pirkstiem rādījuši, lai ‹‹ber virsū no tā trauciņa un tā, un tā, un vēl tā, un tā arī››. Kaut ko tādu picu meistars laikam vēl nebija cepis! Tajās ēstuvēs, ko apmeklēja mūsu ceļotāji, picas tiek ceptas tikai malkas krāsnīs (varbūt tāpēc Sardīnijas picas ir īpašas, un neviena Latvijas pica, kaut arī nosaukta par autentisko, nav tām līdzvērtīga?) Tika arī baudītas jūras veltes, gliemeži un mīdijas, un, par laimi, neviens nevēma. Vīns arī bija garšīgs.
- Ceļš. ‹‹Ceļu kultūra tur ir ar Dievu uz pusēm – ceļazīmes ievēro tikai iebraucēji, vietējie mauc, kā ienāk prātā, un veiksmīgi nokļūst galamērķī. Braukšanas kultūra, kā jau itāļiem tas ir raksturīgs, ir spontāna un agresīva,›› stāsta Armands. ‹‹Tu jautāji, vai ir kas tāds, ko tur novēroju un nevarētu iedomāties, ka tā varētu būt arī Latvijā. Ir! Ja Tu benzīntankā gribi maksāt ar bankas karti, Tu pārdevējam būsi tukša vieta – neviens Tev nepievērsīs uzmanību, un Tu ilgi varēsi meklēt kādu skabūzīti, kur Tavu karti pieņems. Savukārt, ja maksāsi skaidrā naudā, apkalpotājs sāks grabināties ap degvielas tvertni, pirms tu būsi apstājies.››
- Ceļmalas augi un augļi: palmas, milzīgi kaktusi, vīnogas, arbūzi, melones, apelsīni, plūmes, bumbieri, kaktusu augļi, vīģes un mandeles. Kāda dārza saimnieki laipni atļāva lasīt aprikozes, par samaksu saņemot Latvijas divlatnieku kā papildinājumu savai kolekcijai, lai gan sarunā ar viņiem atklājās, ka viņu saprašana par kartēm nesniedzas tālāk par Sardīniju.
- ‹‹Suvenīri ir gaumes jautājums. Man tie bija krūzītes ar konkrētu objektu simboliku un alus kausi, ko es krāju no vietām, kur esmu bijis.››
- Vietējie iedzīvotāji ir laipni un atsaucīgi. Daži, cerot uz samaksu, ir uzmācīgi un piedāvā pavadīt un parādīt vienīgo iespējamo ceļu, pa kuru var nokļūt līdz vēlamajam mērķim.
- Ceļmalas ainavas ir neaprakstāmas – kalni, klintis, ieži, alas un avoti. Lieli akmeņi, cietokšņu drupas, sargtorņi, kas sakrauti no milzīgiem akmeņiem – seno civilizāciju pēdas.
- Sardīnijas pludmales bildēs bieži ir redzamas tukšas, un ir savādi vērot tādu skatu, jo to nevar salīdzināt ar Saulkrastu pludmali saulainā dienā.
- Pirms došanās mājās vēlreiz ieelpojam Vidusjūras dzidro gaisu, un galvā virmo doma – ‹‹Es pie Tevis vēl atgriezīšos...››.
- Mājupceļš. Pēc aizbraukšanas no salas tūristi bez apstāšanās mēroja ceļu mājup. Pa ceļam tika stāstīti dažādi smieklīgi atgadījumi un joki, piemēram – laikā, kad Itālijā vēl nebija ieviests eiro, kāds vīrs varēja ieiet kafejnīcā, nolikt uz sola lielu maisu ar lirām un, ieraugot, ka maiss ir nozagts, viņš bija ļoti bēdīgs, jo nozagtā maisa vērtība bija lielāka par naudas vērtību, kas tajā atradās.
‹‹Abas atvaļinājuma nedēļas veltīju ceļojumam, mājās neko nepadarīju. Ceļš bija garš, bet tomēr tas bija to vērts,›› secina Armands.
Armanda stāstījumu par lielisko ceļojumu uz Sardīniju uzklausīja Iveta Odiņa.
Visi fotoattēli no Armanda Romkas personīgā arhīva.