1. Atpūta
2. Radošs dzīvesstils
3. Hobiji un aizraušanās

Bērns un rokdarbi

Bērni ir ļoti zinātkāri. Ja māmiņa nodarbojas ar rokdarbiem, bērnam rodas dabiska interese par to un vēlme arī pašam pamēģināt, vienalga, vai tā ir izšūšana, adīšana, filcēšana vai cits rokdarbu veids.

Cālis.lv forumā māmiņām jautājām, kad bērni sākuši nodarboties ar rokdarbiem un vai tas noticis pats no sevis vai tomēr bijis kāds stimuls, un kā ir veicies. Viena no māmiņām secina: «Ar rokdarbiem, tāpat kā ar daudz ko citu, ir tā – kam ir dots, tam padodas un ir aizrautība, kam nav – māci vai nemāci, lielas jēgas nav.»

Sandra: «Manuprāt, mazuļiem labākais no rokdarbiem, ar ko sākt, ir filcēšana – gan slapjā, gan ar adatu. Bērni ir sajūsmā, turklāt, filcējot ar adatu, manuprāt, izlādē savas emocijas un agresivitāti. Vienā nodarbībā ar lielu sajūsmu filcēja pat puikas, viņiem ļoti labi sanāca lācīši. Mana gandrīz piecus gadus vecā meita mēģina tamborēt pīnīti, bet pagaidām vēl nekas nesanāk.»

Māra vērtē: «Man arī šķiet, ka tie, kuriem ir interese, visu apgūst ātrāk. Meitai kopš zīdaiņa vecuma patika plēst un līmēt, veidot instalācijas, glezniņas un citas lietiņas. Neteiktu, ka tagad, sākumskolā, ir liela rokdarbniece, bet mazliet tamborē, mācās adīt, ver rotaslietas (to dara pa savam, no sērijas «nemāciet mani, kā māku, tā daru», un rezultāti ir dažādi). Vislabāk var iemācīt tad, kad pati mājās ar kaut ko nodarbojies. Atceros, ka bērnībā zem vecmāmiņas stellēm pavadījām daudz laika. Iemācījos gan tamborēt, gan adīt, gan krāsu mācību apguvu un vēl dziju krāsošanas procesu. Ļoti interesanti bija!»

Evita: «Tā kā pati daudz adu un tamborēju, meitenēm (septiņi gadi) interese arī ir liela, tikai nav pacietības un vēlmes iedziļināties, lai kaut vai pīnīti notamborētu. Pieķeras, ātri pamēģina, nesanāk un nomet. Toties skolā sagatavošanas klasē viņi šuj – sadursta cietu pamatni un tad šuj pa caurumiņiem, lai sanāk bildīte. Tad pietiek gan pacietība, gan uzmanība.»

Baiba: «Manai drīz būs pieci gadi. No rokdarbiem viņai ļoti patīk izšūšana un kreļļu vēršana. Ar kreļļu vēršanu kopā sākām nodarboties aptuveni divarpus gadu vecumā. Izšūt iemācījās bērnudārzā aptuveni 3,5 gados. Sākumā pamatdūrienā uz papīra, sabakstītos punktiņos, izšuva burtus. Pagājušajā vasarā iemācīju šūt mašīndūrienā, un tagad arī lielākā daļa grupiņas biedru izšuj sarežģītākas formas mašīndūrienā. Nesen pamēģināju taisīt pirkstu lellītes no auduma. Manējā noskatījās un turpat maliņā arī piegrieza pēc piegrieztnes un sašuva. Man tikai jāpalīdz ievērt adatā diegu. Pat brīnos, kā tam pietiek pacietība. Bet tamborēt un mācīties adīt jaunkundzei pietrūkst pacietības. Gan jau, kad paaugsies, arī tas iepatiksies.»

Inesei bijis pārsteigums, kad omīte viņas meitiņai jau trīs gadu vecumā iemācīja šūt. «Es biju šokā. Domāju, ka bērns ar adatu noteikti sadursies un tā tālāk, bet nekas tāds nenotika. Tagad viņai patīk šūt, bet ne tik ļoti kā trīs gados. Viņa nešuj kopā divus auduma gabalus, bet šuj «taciņu» uz viena auduma gabaliņa.»

Sigitas trīsgadniece taisa meitiņu iecienītās krellītes. «Saver, izjauc, atkal saver un izjauc. Nodarbe ilgākam laikam un miers mājās garantēti. Turklāt tas vingrina pirkstiņus un trenē koncentrēšanās spējas. Par izejmateriāliem tiek izmantotas pogas, izjukušas krelles utt.»

Edīte no savas bērnības atceras, ka redzējusi, kā krustmāte tamborējusi puķītes, un, tā kā pašai tādas ļoti gribējās, krustmātei vajadzēja iemācīt. Tas bijis četru vai piecu gadu vecumā. «Tagad manai meitai ir 3,5 gadi, pati nodarbojos ar rokdarbiem, viņai vairāk patīk darboties ar pērlītēm, pārcilāt kamoliņus. Ja būtu daudz pogu, zinu, ka viņai patiktu ar tām spēlēties. Pie vecmāmiņas bija pogu kaste, meita darbojās stundām ilgi, tikai pēc tam negribēja lasīt atpakaļ kastē. Domāju, ka vislabākais ir darboties pašai un nenokavēt brīdi, kad bērns par to sāk interesēties.»

Kitija: «Mana meitiņa piecos gados sāka šūt pogas, kā mācēja, šuva arī pērlītes pie audumu gabaliņiem. Krelles vēra jau krietni agrāk. Tagad viņai ir seši gadi un grib iemācīties adīt. Kaut gan vēlme ir, pagaidām vēl nesanāk.»

Bērnu iecienītāko rokdarbu apraksts

• Krellīšu vēršana/izgatavošana – tas ir sākums pērļošanai, dažāda izmēra un krāsu krelles, kas savērtas noteiktā secībā uz pavedieniem kā kaklarotas vai rokassprādzes. Protams, ar laiku pērļošana kļūst sarežģītāka un daudzveidīgāka.

• Glezniņu gatavošana – tās var gatavot no dažādiem materiāliem, sākot ar papīru un turpinot ar kartonu, audumu un dažādiem dabas materiāliem. Viss atkarīgs no fantāzijas.

• Izšūšana – tas ir ļoti sens rokdarbu veids, kura pamatā ir dekoratīva virsmas daļēja vai pilnīga noklāšana ar dažādu materiālu un krāsu diegiem, izmantojot šujamo adatu vai šujmašīnu.

• Filcēšana – dažkārt liekas, ka filcēšana ir jauna nodarbe, taču īstenībā tā radusies jau pirms daudziem gadu tūkstošiem, kad cilvēki pirmo reizi apjauta, ka mitruma, berzes un neliela siltuma ietekmē parasta aitu vilna pārvēršas stingrā, siltā un mīkstā materiālā, kas nesairst un nespurojas. Tas arī izsaka filca būtību – vilnas smalkie pavedieni, kam ir mikroskopiskas zvīņas, siltuma ietekmē atveras un berzes rezultātā savā starpā stingri savijas. Bērniem tas bieži vien šķiet ļoti jautrs process.

Ir divu veidu filcēšana – tā sauktā slapjā filcēšana un sausā jeb adatu filcēšana. Slapjā filcēšana ir process, kura laikā uzmanīgi jānovieto vilnas šķiedras, kas savā starpā nedaudz pārklājas, vairākos perpendikulāros slāņos, tad tām jāpievieno nedaudz ziepju un neliels daudzums karsta ūdens, viss kārtīgi jāberzē, jāspiež vai jārullē, līdz visas šķiedras ir kārtīgi savijušās savā starpā un iegūtais filcs ir stingrs, nedeformējas un neirst. Sausā jeb adatu filcēšana, ko veic ar rokām, sākusies tikai pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad mākslinieki sāka izmantot fabriku adatas (tikai daudz mazākas), lai izgatavotu skulptūras.

• Tapošana – tas ir ļoti sens adīšanas veids, kura pamatā ir dzijas cilpu mešana ap tapiņām. Viens no pieejamākajiem šādas adīšanas paņēmieniem ir tapošana. Šajā procesā var izmantot parastu grābekli, kas vērsts ar zariem uz augšu, tā var iegūt ļoti vaļīgu tīklveida adījumu. Tā bieži darina šalles.

• Adīšana – lai uzadītu vienkāršu adījumu, pietiek ar dažām pamatzināšanām, bet, variējot krāsas, vienkāršo dūrienu adījumus var padarīt par izsmalcinātiem un oriģināliem. Adot izmanto dažādas dzijas un adāmadatas, visu adījumu pamatā ir tikai divi valdziņu veidi – labiskie un kreiliskie – un to dažādas variācijas, saadīšana kopā vai izlaišana. Adīt var gan siltu apģērbu, sākot no cimdiņiem un zeķītēm un beidzot ar adītām kleitām, somām un citiem aksesuāriem, gan arī smalkas vasaras kleitiņas.

• Tamborēšana – gluži kā adīšanā, arī tamborēšanā darinājumi tiek veidoti ar pavedienu un adatu palīdzību, velkot vienu cilpiņu cauri nākamajai. Atšķirība ir tā, ka tamborēšanā tiek izmantota tikai viena tamboradata ar āķveida galviņu. Tamborēšanas pamatā ir pīnīšu veidošana, kas noder dažādu smalku mežģīņu veidošanā. Visbiežāk tamborē cepurītes, mežģīnes un galda sedziņas.

Rokdarbu veidu skaidrošanai izmantota informācija no Līvas Kalniņas grāmatas «Rokdarbi».

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Kur likt savus memuārus vai dzeju

Krāsainā pasaule bērnu sejās

Jums ir hobijs? Padalieties interesēs ar citiem portāla apmeklētājiem šajos un citos Cāļa forumos:

Sirdij un dvēselei
Rokdarbi
Zaļumu un pūkainīšu stūrītis
Pļāpiņa