Filmu Top 5
Septembra mēnesis Rīgā ir filmu festivālu mēnesis – nedaudz pārklājoties, pirms dažām dienām, 18. septembrī, noslēdzies «Arsenāls», bet vēl līdz svētdienai var pagūt noskatīties kādu no «Baltijas pērles» piedāvātajām filmām, piemēram, provokatīvā kinorežisora Larsa fon Trīra «Melanholiju». Savukārt dažkārt nepelnīti nepamanīta kinoteātrī «K Suns» mēneša pirmajā pusē tika demonstrēta ikgadējā Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma kino programma.
Filmu baudīšanas un vērtēšanas gaisotnē nolēmām pievērsties filmu Top 5 saraksta sastādīšanai. Lai tas kalpo par iedvesmu turpmākai aizraujoša un kvalitatīva kino izpētei!
Lai sagatavotu rakstu, izpētīju ierakstus vairākos portālos, kuros cilvēki bija aicināti nosaukt savas visu laiku vai šā gadsimta iecienītākās filmas. Izrādījās, tāds tops ir gandrīz vai neiespējamā misija, jo kopsavilkumu izveidot nebija vienkārši.
Cilvēki, kas snieguši atbildes, paši atzīst, ka tas ir grūts jautājums. Atbildes ir subjektīvas un atkarīgas no noskaņojuma, kino gaumes, tā, ko aptaujātie ir redzējuši utt. Kino forumos aicinājums nosaukt iecienītākās filmas atkārtojās un pat kaitināja foruma dalībniekus, tāpēc atbildes bieži vien nebija nopietnas. Tomēr – vai tad nu darbs būs bez rezultāta? Nekā nebija – rezultāts, protams, tikpat subjektīvs, cik apkopotās atbildes, ir gatavs.
«Zaļā jūdze»
«Tā ir filma, kas jānoskatās katram. Pie tādas filmas nav kauns raudāt un pēc tam visu nakti pavadīt nomodā, kavējoties pārdomās par dzīvi un nāvi.»
«Nožēloju, ka noskatījos filmu, jo tādas filmas tiek uzņemtas reti, tāpēc nezinu, kad atkal varēšu baudīt tik izcilu filmu.»
«Diez vai šī ir filma, ko var skatīties daudz reižu, taču tā māca mums kļūt labākiem un ticēt brīnumam.»
«Filma viennozīmīgi ir šedevrs.» «Neviena cita filma man nav izraisījusi tādas emocijas.» Tā par filmu «Zaļā jūdze» (režisors Frenks Darabonts), kas pirmizrādi piedzīvoja 1999. gada 10. decembrī, izsakās skatītāji.
Filmas darbība norisinās 1935. gadā cietumā, kurā laiku līdz nāvessoda izpildei pavada ieslodzītie. Starp citu, F. Darabonta pirmā lielā kino filma «Bēgšana no Šoušenkas» 1994. gadā arī bija cietuma drāma. Filmas recenzijas ir pieejamas internetā, tāpēc sižetu nepārstāstīšu, bet iepazīstināšu ar dažiem interesantiem faktiem, kas saistīti ar filmas tapšanu.
Interesanti fakti par grāmatu un filmu «Zaļā jūdze»
Filma uzņemta pēc rakstnieka Stīvena Kinga tāda paša nosaukuma romāna motīviem un nominēta četrām Oskara balvām, tostarp kā gada labākā filma. Galvenajās lomās – Maikls Klarks Dunkans (Džons Kofijs – ieslodzītais) un Toms Henks (galvenais cietuma uzraugs).
Romāns iznāca vairākās brošūrās, jo tapa pakāpeniski. Rakstnieks līdz grāmatas beigām nebija izlēmis, vai viens no galvenajiem varoņiem paliks dzīvs vai nē. Starp grāmatas iznākšanu un filmas uzņemšanu pagāja tikai trīs gadi.
Džona Kofija iniciāļi (J. C.), kā uzsvēra pats rakstnieks, atbilst Jēzus Kristus iniciāļiem (Jesus Christ).
Lai radītu atbilstošu noskaņu, filmā visi cietumsargi bija tērpti uniformās, lai gan 1935. gadā cietumos tāds noteikums vēl nemaz nebija.
Sākumā bija iecerēts, ka aktieris Toms Henks pats atveidos savu varoni vecumdienās, taču pēc vairākiem grimētāju mēģinājumiem tika atzīts, ka labāk šai lomai pieaicināt citu aktieri.
Filmas varoni, peli, atveidoja 30 peles.
Filmēšanas laikā tika izmantotas visdažādākās viltības, lai izskatītos, ka Džons Kofijs ir ļoti liela auguma.
«Titāniks»
Ja «Zaļā jūdze» ir filma, par kuru skatītāji saka, ka pietiek ar vienu noskatīšanās reizi, filmu «Titāniks» skatās biežāk. Valentīna dienā tās atkārtota skatīšanās ir ļoti izteikta.
Filma «Titāniks» tiek dēvēta gan par 20. gadsimta labāko filmu, gan par pasaules kino šedevru, gan klasiku, gan par visu laiku labāko filmu. Uz ekrāniem filma iznāca 1997. gada 19. decembrī, tās režisors, scenārija autors un producents ir Džeimss Kamerons. Uz visiem zināmās «Titānika» katastrofas fona risinās romantisks mīlas stāsts starp skaisto Rozu (Keita Vinsleta) un mākslinieku Džeku (Leonardo di Kaprio).
Interesanti fakti par filmu «Titāniks»
Glorijai Stjuartei, kas tēloja Rozu 101 gada vecumā, tolaik bija 86 gadi. Viņa no filmēšanā iesaistītajiem bija vienīgā, kas dzīvojusi laikā, kad notika īstā «Titānika» katastrofa – 1912. gadā. Savos 87 gados viņa tika nominēta Oskaram kā labākā otrā plāna aktrise un ir vecākais cilvēks, kurš nominēts šai Oskara balvai.
Keita Vinsleta saslima ar pneimoniju, filmējoties katastrofas ainās.
Filmā redzamais zīmējums, kurā attēlota Roza, ir filmas režisora zīmēts, tāpat arī pārējie Džeka albūmā atrodamie zīmējumi.
Vairums no kuģa dekorācijām, sākot ar lustrām līdz pat paklājiem, ir radītas pēc īsto, uz kuģa atrasto priekšmetu paraugiem.
Režisors bija nolēmis filmā neizmantot nevienu dziesmu, taču mainīja savas domas, kad bija noklausījies komponista Džeimsa Hornera, vārdu autora Vila Dženingsa un dziedātājas Selīnas Dionas piedāvāto dziesmu «My Heart Will Go On». Dziesma pat saņēma Oskara prēmiju.
Pirms filmēšanas režisors pats ar batiskafu nolaidās pie nogrimušā «Titānika».
Masu skatos piedalījās tikai 40 cilvēki.
«Titāniks» bija ienesīgākā filma kino industrijas vēsturē līdz 2010. gadam, kad to pārspēja tā paša režisora filma «Avatars». Filma «Titāniks» ir saņēmusi 11 Amerikas kinoakadēmijas balvas, tai skaitā par labāko režisoru un labākajiem specefektiem. Par specefektiem var lasīt šeit.
«Rīgas kinostudijas» filmas
Iecienītāko filmu skaitā tiek minētas dažādas «Rīgas Kinostudijas» filmas, kas pārsvarā uzņemtas līdz 2000. gadam. Nebūtu taisnīgi nosaukt vienu konkrētu filmu, tāpēc šis Top 5 ieraksts tiek veltīts latviešu filmām, kas kļuvušas par klasiku un kurās dzirdētās frāzes folklorizējušās.
«Dāvana vientuļai sievietei», «Vella kalpi», «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», «Ezera sonāte», «Mans draugs nenopietns cilvēks» un citas – klasika. Ko tur vēl piebilst? Filma «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» (1981) 1995. gadā kino simtgades svinību laikā, skatītāju aptaujā atzīta par visu laiku labāko latviešu filmu.
Padomju laika filmas
Starp iecienītākajām filmām tiek uzskaitītas arī dažādas padomju laika Krievijā tapušās filmas. Gan filmas ar kādu iecienītu aktieri (M. Bojarskis, O. Jankovskis u. c.), gan režijas klasiķu filmas (Tarkovskis, Mihalkovs u. c.), gan filmas, kas, kā izteicies kāds komentētājs, «sastāv no vieniem citātiem»: «Briljanta roka», «Operācija I un citi Šurika piedzīvojumi», «Kaukāza gūstekne» u. c.).
«Briljanta roka» kino simtgades svinību laikā 1995. gadā, televīzijas skatītāju aptaujā atzīta par labāko Krievijas komēdiju.
«Dīvainās spēles»
1997. gadā Kannu kinofestivālā austriešu režisors Mihaels Haneke nošokēja sabiedrību ar filmu «Dīvainās spēles» («Funny Games»). 2008. gadā M. Haneke, kas skatītājiem kļuvis pazīstams ar tādām filmām kā «Klavierskolotāja» un «Apslēptais» (2006. gada labākā Eiropas filma), vēlreiz piedāvā filmu «Dīvainās spēles».
Jāatzīst, nav daudz režisoru, kas atgriežas pie savu filmu sižeta atkārtošanas. Stāsts ir par ģimeni – māte, tēvs, dēls, suns –, kas dodas atpūsties uz ģimenes vasarnīcu, un diviem baltā tērptiem jauniešiem, kas ar ņirdzīgu pieklājību ķeras pie ģimenes pazemošanas un noslepkavošanas.
Cilvēku iecienītāko filmu sarakstu augšgalā netrūkst dažādas šausmu vai vardarbīga sižeta filmas. Jautājums – kāpēc izceļu «Dīvainās spēles»? Kā atzīst skatītāji, pēc filmas noskatīšanās paliek nepatīkama pēcgarša. Pat izteiktāka nekā pēc filmas «Zāģis» vai «Hostelis» noskatīšanās. Savādi, jo filmā nekas naturāli asiņains nemaz nenotiek. Tomēr filma ir ļoti nežēlīga. Gan pret tās varoņiem – cietušo ģimeni, gan skatītājiem. Galvenokārt tāpēc, ka parādītajai vardarbībai nav nekāda izskaidrojuma, motivācijas.
Holivudas šausmu filmās pierasts, ka vardarbība var būt attaisnojama vai tikt veikta kāda mērķa vārdā. Režisori pievēršas vardarbīgo cilvēku psiholoģiskai izpētei, lai atrastu kaut niecīgāko izskaidrojumu cilvēka rīcībai, un tad skatītājs var būt mierīgs – viņš zina, kāpēc tā noticis.
Šajā filmā slepkavas smejoties pārrunā savas rīcības iespējamos iemeslus – gan tik pierasto smago bērnību, gan narkotiku ietekmi u. c. Puiši ir intelektuāli, runā par mākslu, dzīves jēgu, taču skatītājos izraisa šausmas, jo viņu rīcība nav saprotama un izskaidrojama. Tātad nav skaidrs, kā pret viņiem cīnīties, un brīžiem liekas – režisora mērķis bijis sagraut ilūzijas, ka cilvēks savā būtībā ir laba būtne, un apstiprināt uzskatu, ka visšausmīgākās lietas nav zombiji vai nolādētas vietas, bet gan cilvēku rīcība, kas nepakļaujas cilvēciskai loģikai par cēloņu un seku sakarībām.
Iveta Odiņa