Starptautiskās Studentu dienas atskaņās
17. novembris jau kopš 1941. gada ir pasludināts par Starptautisko studentu dienu (International Students' Day). Dzirdot par tādiem svētkiem, rodas asociācijas ar jaunību, jautrību un bohēmu, taču izrādās, ka svinamās dienas izcelšanās iemesls ir traģisks.
Studentu dienas rašanās vēsture
1939. gada 28. oktobrī nacistu okupētajā Prāgā studenti un pasniedzēji izgāja demonstrācijā, lai atzīmētu valsts izveidošanas (28.10.1918.) gadadienu. Varas pārstāvji izdzenāja demonstrantus, un Medicīnas fakultātes students Jans Opletals tika nopietni ievainots. Viņš nomira 11. novembrī. Viņa bēres 15. novembrī pārauga protesta akcijās, un daudzi demonstranti tika apcietināti.
Pēc dažām dienām studentu kopmītnēs agri no rīta tika apcietināti un pēc tam nosūtīti uz koncentrācijas nometni vairāk nekā 1200 studentu. 17. novembrī deviņus studentu kustības aktīvistus bez tiesas sodīja ar nāvessodu. Pēc Hitlera pavēles visas čehu augstākās mācību iestādes tika slēgtas līdz pat kara beigām.
17. novembri kā studentu solidaritātes svētku datumu noteica 1941. gadā Londonā notiekošajā Starptautiskās studentu padomes tikšanās reizē.
Studiju gadu atmiņas
Vēsturi, protams, svarīgi atcerēties, bet mūsdienās cilvēkiem, kas vairs nestudē, studiju gadi saistās ar jaunības dienu atmiņām. Caur grūtībām (stipendija beidzas tajā pašā dienā, pirms eksāmena galva kā izslaucīta u. tml.) iets viegli un ar smaidu, un atmiņas ir gaišas. Forumos aicināju cilvēkus dalīties nerātnās, nostalģiskās, gastronomiskās un jebkādās citās atmiņās par studiju gadiem.
Eksāmeni un špikošana
Profesors jautā studentiem –Vai, pirms sākam kārtot eksāmenu, jums ir kādi jautājumi? – Jā. Kādā priekšmetā būs eksāmens?
Mūsdienās studenti izmanto modernas špikošanas metodes. Ar fizikas grāmatu apbruņojies palīgs atrodas mašīnā netālu no eksāmena vietas, bet meitene dodas kārtot eksāmenu šādi – ieliku mobilo starp izmēru C, ieliku austiņu, pie kakla piestiprināju vadu, ko noslēpu garajos matos.
Bijušie studenti atzīst, ka arī bez tagadējām tehniskajām iespējām špikošanas tehnoloģijas bija vērā ņemamas – no aprakstītiem kāju stilbiem un roku delmiem līdz pārtinamām trubiņām izmērā 5x5 cm. Protams, ja špikerus rakstīji pats, rakstot vien gandrīz visu varēja iemācīties, un tie vairāk kalpoja drošībai. Gadījās, ka špikerus nācās atstāt miskastē, jo eksāmenu nokārtojušie lika atmest cerības par iespēju nošpikot. Bija pasniedzēji, par kuriem zināms – meitene eksāmenu noliks, ja ieradīsies caurspīdīgā blūzē vai īsos svārkos. Bijusi pasniedzēja, pie kuras uz eksāmenu bijis vēlams ierasties pēc iespējas konservatīvākā apģērbā un ar neuzkrītošu matu sakārtojumu.
Kādreizējie studenti stāsta par citām metodēm
Katra biļete uzrakstīta uz lapas, uz kādas var rakstīt eksāmenā, gatavojoties atbildēt. Eksāmena laikā tukšā lapa veiksmīgi tiek samainīta ar špikeri. Pasniedzējs drīz vien pamana, ka students jau uzrakstījis atbildi, un sauc pie sevis, paņem lapu, vērtē uzrakstīto un liek jau sākt stāstīt. Problēma tā, ka students vēl nav paspējis izlasīt, kas jāstāsta.
Špikeri piestiprināju iešļūcenes iekšpusē zem pēdas. Špikeri praktiski neizmantoju, jo rakstot visu biju iemācījusies, bet, ejot laukā, špikeris atlīmējās, un tā garā stērbele pusmetra garumā vilkās man nopakaļ. Nevarēju pacelt kāju, lai nenotrūkst pavisam. Tā arī izšļūcu no kabineta ar vienu domu – kaut pasniedzējs nepagrieztu galvu uz manu pusi. Toreiz paveicās. Soli bija tādi, ka no priekšas nevarēja redzēt kājas. Kāju varēja izvilkt no kurpes un zem sola visādi izdarīties.
- Foto: istockphoto.com
Mums no rūtiņu burtnīcas bija izgrieztas mazas grāmatiņas, ko turējām kreisajā rokā un ar īkšķi pāršķīrām.
Es vienu eksāmenu kārtoju četras reizes. Pēdējo reizi akcentu liku uz smuko kleitu un gariem augstpapēžu zābakiem (tas toreiz bija deficīts). Par to laikam arī ielika «apmierinoši», jo nebiju gudrāka, kā iepriekšējās trīs reizes.
Man bija speciāla josta, kur katrā kabatiņā bija biļetes špikeris. Pa virsu bija podziņas. Skaitot no malas, varēja atrast īstās biļetes špikera numuru.
Kursabiedrenei paveicās, kad, ceļoties no krēsla pie eksāmena galda, metru garais špikeris švirkstēdams iztinās. Labi, ka pasniedzēja nebija īpaši vērīga, viņa eksaminētajai nopakaļ tikai nosauca – Kas tur bija?! Pārējie stīvi no aizturētiem smiekliem.
Špikerus rakstīt biju par slinku. Tikai vienreiz no latīņu valodas grāmatas izgriezu lapas, uzšuvu uz svārkiem un pāri pārvilku pogājamus.
Uzzināju, ka viens gados cienījams pasniedzējs burtiski fano par Raini. Eksāmena biļetei diemžēl nebija nekāda sakara ar Raini, tomēr es uz dullo savilku kaut kādas mistiskas paralēles un sarunu ievirzīju par mūsu Dižgaru. Raiņa fans pamodās, izslējās taisns, acīs mirdzums, un pēc manas kvēlās atzīšanās nedalāmā mīlestībā pret viņa elku bez tielēšanās dabūju zaļo gaismu. Tā es sapratu, ka galvenais pretiniekā pamanīt vājās vietas un pēc iespējas spēcīgāk uz tām uzspiest.
Fiziķei dāvinājām puķes, un viņa gāja meklēt vāzi. Viņa to meklēja pietiekami ilgi, lai studenti pienācīgi sagatavotos atbildēšanai. Gados vecajam matemātiķim nesām avīzē ietītu pudeli. Viņš ar vārdiem «Nevajadzēja jau» vēra vaļā portfeli un tad visu eksāmena laiku studēja avīzi.
Kopmītnēs dzīvojošo studentu ēdienkarte
Studenta dienasgrāmata. Pirmdiena: Šausmīgi gribas ēst. Otrdiena: Šausmīgi gribas ēst. Trešdiena: Urā! Eju pēc stipendijas! Ceturtdiena: Neko neatceros. Piektdiena: Neko neatceros. Sestdiena: Šausmīgi gribas ēst. Nav par ko aizbraukt mājās.
Studenti stāsta, ka pēc stipendijas saņemšanas kādu nedēļu varēja smalki pusdienot restorānā. Stīpas dienā bijušas karaliskas pusdienas restorānā «Pūt, vējiņi!». Pēc nedēļas – cīsiņi un biezpiens tirgus «Cīsiņos». Kad pilnām somām ar lauku labumiem atbrauca no savām provincēm, tad arī bija svētki, jo gan vista sacepta, gan gaļa no laukiem, gan pīrāgi, gan saldumi.
Ikdienas ēdiens bija cepti kartupeļi, cepti pelmeņi un ūdenī iejauktas pankūkas, sausais buljons, aplejamās zupas un saldajā ievārījuma maizes pie tējas. Reizēm, lai nebūtu jāēd tikai kartupeļi, sastiķējām siļķei un rjaženkai. Pannu ar ceptajiem ēdieniem vajadzēja sargāt, jo kopējā virtuvē tā varēja pazust.
Vēl daži spilgti atmiņu stāsti:
Reiz bija 20 saņi uz trim meitenēm. Tā bija liela nauda. Bija ziema, viena plātījās ar rokām, un santīmi iekrita sniega kupenā. Nu, ko – jārok ārā! Garām iet puiši, prasa, ko rokam. Mēs atbildam, ka lats izkrita. Viņi nedaudz paraka, neko neatrada un iedeva mums latu.
Iztikas minimums pāris dienas pirms stipendijas: viena Kijevas maizīte un kefīrs dienā.
Manā laikā pie VEFa bija pīrādziņu kafejnīca, kur varēja paēst par 20 kapeikām – vienas tukšas pudeles cenu. Vēl tagad atceros – tēja maksāja trīs kapeikas, pīrādziņš ar burkāniem – četras kapeikas, pīrādziņš ar sīpoliem – sešas kapeikas. Tikpat maksāja arī ar kartupeļiem. Biezajā galā – pamatīgs belašs ar gaļu (22 kapeikas). Ja paņēmi tēju un četrus burkānu pīrādziņus, juties paēdis un no 20 kapeiku monētas vienu kapeiku vēl dabūji atpakaļ.
Visu laiku ģeniālākais gājiens bija 1984. gadā. Puiši kojās grib cept kartupeļus. Kartupeļi ir, bet vielas cepšanai (eļļa, margarīns un sviests bija deficīts) nav. Radās ģeniāla ideja – varbūt var kausēt celofāna maisiņu, tomēr kaut kas lipīgs. Kojās viss stāvs diennakti smirdēja pēc dedzināta celofāna.
Prieks atcerēties un kauns stāstīt
Pavasaris. Lekcija. Studente saņem zīmīti no kursabiedra – Vai tu gribi to pašu, ko es? Viņa raksta atbildi – Jā, bet ne ar tevi.
Lauku meitene pēc pirmā studiju gada beidzot aizbrauc uz mājām. – Mammu, tēti, man beidzot uzradies zēns! – Lieliski! Kurā kursā viņš mācās? – Ko jūs! Viņam ir tikai mēnesis...
«Kojas vispār ir vesela pasaule, lai vai kādai mācību iestādei tās būtu. Eh, kā gribētu uz vienu dienu tur atgriezties.» «Varbūt pat visskaistākās atmiņas.» «Rīdzinieki mūs apskauda – viņiem bija jādzīvo pie vecākiem.» «Man nav tik spilgtu atmiņu, jo kojas izpalika.» Tā raksta kādreizējie studenti.
Studenti atzīst, ka ir jauki kavēties atmiņās par vietām, kurās būts. «Tur pirmoreiz mūžā veselu nakti esmu spēlējusi kārtis – vairāk nekā 12 stundas. Sacentos, kurš ilgāk var dejot bez pārtraukuma.» Kāds secina: «Brīnums, ka tik maz tika savārīts, varēja būt vairāk.»
Ir arī atmiņas par studentu vienībām tepat Latvijas kolhozos vai Kaukāza konservu rūpnīcās, prakses braucieni uz ārzemēm u. c. Uz Poliju brauca ar vilcienu, un tas bija laiks, kad visi no turienes veda sadzīves tehniku, pa vilciena eju varēja pārvietoties, lienot pāri ledusskapjiem un veļas mašīnām. Ilgi varētu kavēties atmiņās. Vēl varētu runāt par pasniedzēju smieklīgiem teicieniem un studentu komentāriem lekcijās. Taču tam nepietiktu vietas. Vēl tikai daži spilgtākie atmiņu stāsti:
Atnāk koju vecākais un saka – kāda ir sūdzējusies, ka puiši nāk ciemos. Uz to viena no meitenēm ar zināmu devu nožēlas balsī atbild: «Nenāk... Un kura tad būtu sūdzējusies?!» Koju vecākais palika pavērtu muti.
Bija cīņas ar pretējā dzīvokļa iemītniekiem. Mums tika svēpēšana ar dūmu svecēm un apliešana ar ūdeni, atverot dzīvokļa durvis. Viņiem – cukurs un maisiņš ar ūdeni gultās, no istabiņas iznestas mēbeles un izēsts ledusskapis, kamēr mājās palicis tikai viens centīgākais students. Jāatzīst, ka kopumā sadzīvojām visnotaļ mierīgi.
Darījām dullības. Tās tiešām bija dullības, nevis tikai dzeršana. Baudījām zaļo jaunību.
Mājās nācām vēlu. Redzam – kaimiņu istabiņas puika tāds sagruzījies sēž nišā pretī istabai. Izrādās, ka otrs biedrs atvedis meiteni, abi ņemas pa istabu tā, ka viss koridors skan, un nabagam nav kur palikt. Izdomājām, ka nišā taisīsim vēl skaļāku traci. Pasaucām kursabiedrus un inscenējām, ko tik vien varējām iedomāties. Bija vēl trakāk nekā filmās, ko tolaik pagrabos varēja skatīties. No smiešanās sāpēja vēders, un komandante ilgi lumpačoja uz otro stāvu. Smieklīgākais bija tas, ka nebijām dzēruši ne pili alkohola un viņa nevarēja mums neko padarīt. Skaidrošanās bija izrādes otrais cēliens. Trešais cēliens bija spilgti rozā seja durvju šķirbā. Abi trokšņotāji vēlāk apprecējās.
Dziedāšana pie vienas vīna pudeles visu nakti. Vakara pastaigas ceriņu laikā basām kājām pa Teiku. Eh, tie skaistie gadi...
Iveta Odiņa
Citi interesanti raksti
Kā izvēlēties atbilstošu skolu bērnam
Dzīvot, nevis eksistēt brīvdienās