Veļu laiks folklorā un mūsdienās
Svētki no citām kultūrām pamazām iesakņojas arī pie mums, piemēram, Valentīna diena, Helovīns. Bet kā ir ar mūsu svētkiem? Par to, kas ir veļu laiks un vai to atzīmējam arī mūsdienās, mūs konsultē etnogrāfe Indra Čekstere. Izmantota arī informācija no portāliem www.dievturi.org un www.liis.lv.
Tradicionālākais veļu laiks – pēc Miķeļiem līdz Mārtiņiem
Tautā par veļu laiku, arī garu laiku, dievainēm, Dieva dienām, zemlikām, tēvu dienām, paminkām, visbiežāk pieņemts uzskatīt laiku starp Miķeļiem (29. septembris) un Mārtiņiem (10. novembris), tomēr rakstveida liecībās parādās ziņas, ka dažādās vietās atšķiras veļu laika ilgums.
Piemēram, Nītaurē un Bērzaunē veļu laiks esot sācies deviņas dienas pirms Miķeļiem un beidzies deviņas dienas pirms Mārtiņiem. Vecumnieki veļu laiku skaitīja no Mārtiņiem līdz 12. decembra dienai. Saglabājušās liecības, ka veļu mielasti tikuši rīkoti ne tikai rudenī, bet arī Ziemassvētkos, Lieldienās un Jurģos.
Kas ir velis
Veļu laikā atdarījās veļu vārti un ciemos ieradās aizgājušo veļi, ko sauca arī par iļģiem, paurīšiem, vecīšiem, ķauķiem, leļiem, urgučiem, ēniem, māžekļiem, māniķiem, raudačiem, vecajiem u. c. Tas ir laiks, kad saimnieks ar saimi aicina mājās ciemoties mirušo piederīgo veļus un sarīko tiem svinīgu mielastu.
Pierastajā izpratnē veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Latviešu mitoloģijas pētnieki P. Šmits un L. Adamovičs atzīmē, ka veļi diezgan bieži tiek minēti tautasdziesmās, parasti sakarā ar mirušo dvēselēm. Tomēr nav skaidru norāžu, ka dvēsele paliek par veli un visi veļi ir cēlušies no dvēselēm. Tomēr jāatzīst, ka veļi ir grūti šķirami no dvēselēm un bez šaubām dvēselei stāv tuvāk nekā citi gari.
- Foto: istockphoto.com
Veļu sagaidīšana, mielošana un pavadīšana
Rudens miglas vāli, kas klāj ielejas un atsevišķās dienās ietin visu apkārtni, zemliku laikā simbolizēja senču veļus, kas ierodas savās mājvietās. Tumsas laiks, kas saistījās ar viņsauli, iedvesa cilvēkos bijību.
Veļu mielasta tradīcijas bija ļoti dažādas. Par tām stāsta gan ticējumi, gan baltvācu mācītāju vērojumi, gan pierakstītās atmiņas. Apraksti dažādos Latvijas novados atšķiras, taču ir arī kopējas iezīmes. Veļus gaidot, notika īpaši rūpīga istabu slaucīšana un kārtošana, cilvēki arī rūpējušies par garu tīrību un labsajūtu, noliekot ūdeni un tīrus dvieļus, lai tie varētu nomazgāties.
Godinot aizgājējus, veļiem senatnē klāja galdu vai deva mielastu istabā, rijā, pirtī, senajās ziedošanas vietās: pie senču ozoliem, pie lieliem akmeņiem, dižkokiem, vecās krāsmatās. Zemgalē pannās sabēra degošas ogles un nesa, lai veļi sildītos. Mielastam parasti tika vārīta biezputra, bet galdā lika arī citus ēdienus. Cilvēki darījuši alu, cepuši plāceņus, grūduši pikus (vārīti zirņi ar kaņepēm) un vārījuši zupu, kurai pievienojuši nedaudz no visiem zemes augļiem: rudzus, putraimus, kaņepes, pat linsēklas un citus augļus. Dievaiņu ēdienu iesākumā neviens nav drīkstējis likt pie mutes. Kas nejauši to pagaršojis, tas saslimis.
Katrs deva to, kas viņam bija, galvenais nebija mielasta bagātīgums. Profesora K. Strauberga grāmatā «Latviešu tautas paražas» par veļu ēdināšanu rakstīts: «Tikai to vajadzēja ļaudīm ievērot: to veļiem dod, kas ir ievākts no visādām ēdamvielām, kā maize, un kad vēl nav gaļas pašam kautas, tad no otra nedrīkst aizņemties; tikai kad pašam ir un kad arī nav, var iztikt bez tā iztrūkstošā; tikai to var dot veļiem, kas ir pašam, ne no otra aizņemties, un tā tad arī es baroju veļus ar to, ko esmu ievākuse pa vasaru, kā rudzus, un tā es arī veļiem to vien varēju dot, kas man ir, kā maizi, kāpostu lapas, kāļus, burkānus, kartupeļus, zirņus, pupas, ābolus, runkuļus, un no tiem visiem ir jādod veļiem, lai nākošu gadu labi viņi audzētu visu nākamo ražu un nerādītos sapnī un neprasītu to, kas viņiem nava dots. Es devu maizes riciņu sadrupinātu, lai viņiem nav jādala, tad kāpostu lapiņas mazas un trejdeviņas pupas un tāpat zirņus, mazus āboļus deviņus, trīs mazus kāļus, trīs burkānus mazus, trīs runkuļus mazus, deviņus mazus kartupeļus, un visus tos es aiznesu uz krustceliņu pretī kapsētai un izbēru ne tā kā kopā, bet izkaisīju, lai veļi, nākdami ēst, nebaras, ka visi nevarot tikt uz reizi, un tā es aizgāju mājā.»
Uz mielastu veļus aicināja dzimtas vecākais, aizdedzot skalu vai sveces un nosaukdams mirušo vārdus. Aicinātājs izteica veļiem pateicību par labiem darbiem pagājušajā gadā un pārmetumus, ja gads bijis slikts, piemetinot, ka cer uz veļu palīdzību nākamajā gadā. Logus un durvis uz mielasta vietu atstāja vaļā, pie logiem pieslēja skalus, lai veļiem vieglāk tikt iekšā. Dažreiz pats saimnieks braucis uz kapsētu, aicinājis garus sēsties ratos un pēc mielasta vedis tos atpakaļ uz kapsētu.
Kad veļi bija mieloti, tos lūdza atkal aiziet un pagodināt saimi citā reizē. Ar dziesmām, plaukšķināšanu, ar krāsns kruķi izbakstot pagultes un ar cirvi cērtot kaktos, veļi raidīti atpakaļ uz Veļu valsti. Ja gariņus pareizi nenovadot, tad rijā arvienu kādus ķēmus dzirdot dauzāmies un nākamo gadu lopiņiem neesot nekāds trekns piens, zirgi arī krietni pavasarī nespirgstot, bet ja gariņus pareizi novadot, tad pie sīkiem un lieliem lopiem viss kas labi izdodoties.
Saime skatījās, vai ēdiens aiztikts. Ja bija aiztikts, visi priecīgi mielojās, jo ticēja, ka nodrošināta senču labvēlība. Tāpat ticēja, ka šajā naktī var redzēt pravietiskus sapņus par to, kas saimi sagaida turpmāk.
Klusajā veļu laikā bija dažādi liegumi. Cilvēki pulcējās kopā, uzturējās savās mājās, strādāja, stāstīja atmiņas par aizgājušajiem dzimtas cilvēkiem, stāstīja pasakas un minēja mīklas. Tajā laikā nevērpa, netirgojās, nesita un nekala, un citādi skaļi netrokšņoja.
Ticējumi par veļu laiku
Kad veļu laikā matus griežot, tad tie vairs neaugot.
Veļu laikā sestdienas vakarā nevajag ogles slāpēt, lai miroņiem neklātos grūti.
Veļu laikā jāiet gulēt priekš pusnakts un nedrīkst atstāt uguni degot pāri pusnaktij, jo citādi piemeklēs visādas nelaimes.
Rudenī pa veļu laiku saimnieks nedrīkst iet tālu no savām mājām, jo tad veļi var būt nelabvēlīgi viņa mājām.
Veļu laiks un mūsdienas
Mūsdienās veļu laiku, izmantojot senās ieražas vai to atsevišķas detaļas, atzīmē folkloras kopas, dievturi un atsevišķas ģimenes, kam tuvas senās tradīcijas. Veļu laiks daudzviet saplūdis ar Svecīšu vakariem, jo tos tuvina gaisma un aizgājušo pieminēšana.
Iveta Odiņa
Citi interesanti raksti
Dzīvot, nevis eksistēt brīvdienās