Vīriešu diena – vēsture un tagadne
Padomju laikos dzīvojušie atceras 23. februāra, tautā sauktās Vīriešu dienas (oficiālais nosaukums – Padomju armijas un Jūras kara flotes diena), svinības. Darba kolektīvos un pat skolās šo dienu izmantoja, lai apsveiktu vīriešus un pasēdētu pie svētku galda. Liela daļa jauniešu gan gudroja, kā izvairīties no paredzamā iesaukuma, bet sveicienus pieņēma un tortes notiesāja. Krievijā šo dienu turpina svinēt, kopš 2002. gada tā ir oficiāla brīvdiena, ar nosaukumu «Tēvzemes aizstāvja diena».
Vīriešu dienas izcelsme – vai bija iemesls?
Uz jautājumu, kāpēc tieši 23. februārī atzīmējama Sarkanās Armijas (SA) diena (no 1949. gada līdz 1993. gadam – Padomju armijas un Jūras kara flotes diena), katrs padomju skolnieks bez aizķeršanās būtu atbildējis, ka 1918. gada tieši šajā datumā nesen izveidotās SA vienības pirmo reizi uzvarēja kaujā ar vāciešiem pie Narvas un Pleskavas, apturot viņu virzīšanos uz Petrogradu.
- Foto: istockphoto.com
Tomēr, ieskatoties Vīriešu dienas izcelsmes vēsturē, ar nožēlu varam gūt apstiprinājumu viedoklim, ka vēsturi sacer cilvēki un patiesībā nekas nevar tikt uzskatīts par faktu, tikai par versiju. Vēsturnieki atzīst, ka datuma izvēle ir nejauša un pat grūti izskaidrojama un nesakrīt ar vēsturiskajiem datumiem.
Patiesībā mītu par uzvaru pie Pleskavas un Narvas radīja Staļins tikai 1938. gadā, apgalvojot, ka tieši šajā datumā 1918. gadā jaunizveidotā SA esot sagrāvusi vācu iebrucējus un tas uzskatāms par armijas dzimšanas dienu. Šo versiju ilgus gadus uzturēja PSRS propaganda.
Iepriekšējo notikumu hronoloģija bija tāda:
- Eiropā un arī Krievijas teritorijā noritēja Pasaules karš, jaunizveidotajai Padomju Republikai vajadzēja izdomāt, kā aizstāvēties no ķeizariskās Vācijas uzbrukuma. Tāpēc 1918. gada 15. janvārī (pēc jaunā kalendāra – 28. janvārī) Tautas komisāru padome izdeva dekrētu par Strādnieku un zemnieku SA dibināšanu.
21. februārī ķeizara Vilhelma II karaspēks ieņēma Minsku, un 22. februārī Padomju valdība publicēja uzsaukumu «Sociālistiskā tēvija briesmās!». Viena versija vēsta, ka 23. februārī, nākamajā dienā pēc uzsaukuma publicēšanas, Padomju Krievijas pilsētās sākušies stihiski mītiņi un masveida pieteikšanās SA. Tāpēc šo dienu uzskatīja par armijas dzimšanas dienu. 1918. gada februāra beigās avīzēs netika minēta nekāda diža uzvara pie Narvas vai Pleskavas.
- Pēc gada, 1919. gada 23. februārī, Petrogradas strādnieku un sarkanarmiešu deputātu padomes sēdē J. Sverdlovs sveica klātesošos armijas gada jubilejā. Arī tajā gadā avīzēs nebija pieminēta kādas uzvaras gadadiena.
- Oficiāli 23. februāri par SA dzimšanas dienu atzina 1922. gadā. 22. februāra vakarā, Sarkanajā laukumā, pirmoreiz notika Maskavas garnizona spēku parāde.
- Desmito svētku gadadienu 1928. gadā, tāpat kā iepriekšējos gados, atzīmēja kā Tautas komisāru padomes 28. (15) janvāra dekrēta par SA izveidošanas gadadienu, nepamatoti joprojām to saistot ar 23. februāri.
1938. gadā, grāmatā «PSKP īsā vēsture», tika izteikta pavisam jauna svētku rašanās versija, nesaistīta ar iepriekš pieminēto 1918. gada dekrētu. Grāmatā tika apgalvots, ka 1918. gada 23. februārī pie Narvas un Pleskavas tika apturēta vācu okupantu virzīšanās uz Petrogradu un tāpēc šī diena atzīmējama kā jaunās SA dzimšanas diena. Patiesībā kaujas tur notika vēlāk (3. martā), turklāt ar ievērojamu vācu pārsvaru, un 4. martā Narvu ieņēma vācieši, bet Pleskava vairākas reizes pārgāja no vienām rokām otrās.
Tomēr šo versiju atzīst arī Krievijas Valsts dome, kas 1995. gadā ar federālo likumu noteica, ka 23. februāris vairs nav uzskatāms par Padomju armijas un Jūras kara flotes dienu, un nodēvēja to par dienu, kurā SA 1918. gadā uzvarējusi ķeizariskās Vācijas karaspēku.
Izsekojot gadadienas rašanās vēsturei, redzam, ka par patiesību ir uzskatāms tas, kas ir izdevīgs valdošajai elitei. Kas to lai zina, cik bieži šis princips tiek izmantots, atspoguļojot notikumus (patiesībā izkropļojot faktus) ar toreiz it kā cēlu mērķi – uzmundrināt iedzīvotājus, stāstot tiem par varonīgo, bet nepatieso vēsturi.
Domas par vīriešu dienu no forumiem
-
«Kura neapsveic Vīriešu dienā, tā paliek bez dāvanas Sieviešu dienā (vecs, bet taisnīgs teiciens).»
-
«No 2000. gada Vispasaules vīriešu diena esot novembra pirmajā sestdienā.»
-
«Kāds Strādnieku un zemnieku Sarkanās Armijas dibināšanas dienai sakars ar Latvijas vīriešiem?»
-
«Te var iebilst, kāds sakars kristiešu Ziemassvētkiem un Lieldienām ar latviešiem, kāds sakars Valentīna dienai un Ķirbju dienai (nu, kad bērni staigā un spokojas) ar latviešiem utt. Nu, tieši tāds pats, kāds Padomju armijai ar latviešiem.»
- Foto: istockphoto.com
-
«Vēlies svinēt okupantu armijas (tās pašas, kas 1940. gadā ar tankiem pie stacijas piebrauca) svētkus? Lūdzu, uz priekšu. Ar visu vēsturisko kontekstu... Lai gan studiju laikā mums tas bija jautrais tusis (pēc principa «bil bi povod»).»
-
«Tagad mums ir Sieviešu diena, Mātes diena. Bija Vīriešu jeb Sarkanās Armijas diena. Lai kādi laiki, bet visu laiku tiekam dalīti. Domāju, ka vajadzētu Vecāku dienu. Tas būtu daudz sirsnīgāk, un vīrieši arī priecātos.»
-
«Jaunie svin savus svētkus – amerikāniskos! Veciem ir nostalģiskie svētki, un viņiem ir vienaldzīga to vēsturiskā pamatne. Tie ir tautas svētki, kas bija kļuvuši par tradīciju tāpat kā Sieviešu diena. Visi 8. martā taču skrien pēc puķēm un sveic, kaut arī svētku dienas nav. Nez, kāpēc, bet gan vīriešiem, gan sievietēm latviskie svētki ir brīvdienās, kad reāli savu kolēģīti neapsveiksi ar izplaukušo sniegpulkstenīti, ko noplēsi parkā. Te jau notiek tā pati valsts dalīšana valodīgajos, nevis to svētku svinētājos. Mēs arī tagad esam okupēti, tikai to atzīs tad, kad izkļūsim no kārtējās okupācijas. Eiropeiskā vai amerikāniskā – tāpat ir okupācija! Nav mums brīvības, nav tiesību, ir pienākumi.»
-
«Starp citu, starp Latvijas svētku, atceres un piemiņas dienām ir pietiekami daudz ar militārismu saistītu dienu, sākot ar Lāčplēša dienu, kura ar katru gadu paliek mūsdienīgāka, 1919. gada puiku piemiņai pievienojot arī 1991. gada un vēlāko laiku armijas formās tērptos Latvijas cilvēkus, tad vēl 22. jūnijs (ko Jāņu gaidās parasti aizmirst), arī 11. augusts. Vīriešu un sieviešu dienu katrs pāris varētu svinēt savas satikšanās gadadienā.»
«Es uzskatu, ja cilvēks ir dienējis tajā armijā, tad viņam tā diena varbūt kaut ko arī nozīmē (tomēr divu gadu laikā kaut ko arī iemācījās, un lielākā daļa no puišeļiem izauga par vīriem). Tā kā, ja cilvēks, kas ir dienējis Padomju armijā, nav paziņojis savu noraidošo attieksmi pret šo datumu, viņu noteikti drīkst apsveikt šajā dienā.
Padarīt šo dienu par kaut kādu abstraktu Vīriešu dienu nav nekāda iemesla un pamata.»
-
«Šo dienu varētu svinēt vienīgi tie, kas dienējuši armijā, tātad tie, kas svin arī 9. maiju, varbūt vēl kādi, kam tagad ap 50 gadiem un vairāk, kas tur dienējuši un kam ar šo armiju varbūt saistās kādas jaukas atmiņas. Pārsvarā jau profesionāli virsnieki. Tīrās muļķības, ka šī diena tika svinēta kā Vīriešu diena, tas nu bija tīri personīgi, kas gribēja tusiņu tusiņa dēļ, tas svinēja. Iemeslu vienmēr var atrast. Es personīgi nekad šo dienu neesmu svinējusi un nevienu vīrieti tajā neesmu apsveikusi, jo uzskatīju, ka jāapsveic ir tikai armijas cilvēki, bet tādus personīgi nepazinu. Un nekad nav bijis tā, ka tāpēc es netiktu apsveikta 8. martā. Tās taču ir divas pilnīgi dažādas lietas! Kas jums, tiem, kam ap 40 gadiem un mazāk, ir mācījis vēsturi?»
-
«Kāpēc kāds domā, ja esmu dienējis tajā armijā, man būtu jāsvin arī 9. maijs?»
-
«Man mamma stāstīja, ka Pirmās Latvijas laikā bija gan Mātes diena, gan Tēva diena. Un sieviešu diena – tā tāda jauka, kaut ar sarkano tulpi. Ne jau katrai sievietei ir laime tapt par māmiņu (diemžēl).»
-
«Jā, kā tad – par godu šai dienai noskrienu 5 km gāzmaskā un pilnajā uzkabē. Nu tā, lai neaizmirstas pamatvērtības.»
-
«Manuprāt, vissimboliskākā Vīriešu diena ir 5. jūnijā, kad vārdadienu svin Margots (izlasi vārdu no labās puses).»
-
«Var kopīgi apslēpot apkārt monumentam. Dāvāt prieku nekad nevar būt par daudz. Skumjš tāds latviskums, kas izpaužas spriedelējumos, ka mēs kā latvieši nedrīkstam svinēt daudzus svētkus un vispār nedrīkstam daudz ko darīt. Man tas asociējas ar to, ka mēs aizliedzam sev būt brīviem un atbrīvotiem un droši un bez aizspriedumiem doties pretī nākotnei.»
-
«Vīriešu dienu uztveru kā Armijas dienas transformāciju mūsdienu Latvijas realitātē. Pazīstu latviešu vīriešus, kuri smej, ka viņus vajag apsveikt. Nu, tad lai tiek! Piemēram, vīram groziņi ar olbaltuma krēmu, lai gan no PSRS armijas viņš ir veiksmīgi izvairījies.»
-
«Darbā mēs ar kolēģiem tajā dienā mūsu vīriešiem kaut ko smieklīgu sagādājam, bet nu, tā jau nav nekāda svinēšana, drīzāk iemesls jautrībai.»
-
«Svin vai nesvin – lielas nozīmes jau nav. Bet vismaz ir iemesls, ko atcerēties – kas ar mani neticams ir noticis (arī neaprakstāms stulbums) krievu armijā. Bija labi tomēr – atnācu cits cilvēks un uz visu pļurināšanu visās izpausmēs tagad skatos citādāk.»
Sagatavoja Iveta Odiņa
Citi interesanti raksti
Ideāls vīrietis sieviešu skatījumā
Valentīna diena. Ja svinēt, tad - kā?