Atpūta

Latviskie svētki – Ziemas saulgrieži

Ziemassvētki ir tie svētki, ko svin gandrīz ikvienā latviešu mājā un ko katra ģimene pieņem par saviem. Tie ir nostabilizējušies un apauguši ar tradīcijām, un tik ļoti kļuvuši par mūsu svētkiem, ka mēs jau esam sākuši aizmirst Ziemas saulgriežus. Ziemas saulgrieži ir brīdis, kad nakts ir visgarākā un saule atkal sāk savu ceļu kalnā. Tā ir nakts, kad gaisma simboliski uzvar tumsu. Latviešiem ir Saules gads un svarīgākie svētki ir saistīti ar sauli. Par latviešu Ziemas saulgriežiem, to nozīmi un svinēšanu sarunājāmies ar Tradicionālās kultūras iniciatīvu centra «KasTe» dalībnieci Baibu Rozi.

Divi svētki – ziemas saulgrieži un Ziemassvētki

Baiba Roze labprāt svin gan Ziemas saulgriežus, gan Ziemassvētkus, bet uzskata tos par atšķirīgiem svētkiem, jo katrā no tiem raisās citas izjūtas. Ziemassvētkos ir eglītes pušķošana, galda klāšana, svecītes un dzejoļu skaitīšana, tomēr galvenā darbība ir sēdēšana pie galda, aktīvu darbību ir maz. Ziemassvētki ir skaists sajūtu un pārdomu laiks.

Foto: istockphoto.com

Savukārt Ziemas saulgriežos neviens nav pasīvs skatītājs, visi ir darītāji, turklāt ne tikai sagatavošanās procesā, bet visā saulgriežu svinēšanā. Katrs ir svētku, rituāla, pasaules kārtības daļa. Saulgriežus ir grūti svinēt dzīvoklī, jo ir gan ugunskurs, gan bluķa vilkšana. Tam visam ir simboliska un dziļa nozīme. Saulgrieži ir laiks, kad saules siltums un devums vai nu iet mazumā, vai pieaug, un mēs ar uguni palīdzam gan saulei, gan paši sevi – attīrāmies, šķīstāmies, ziedojam un uzņemam saules un uguns enerģiju.

Mūsdienās ir cilvēki, kas uzskata, ka nav nepieciešamas tradīcijas un dziedāt par liniem, labību, govīm laidarā, vilkt bluķi, zīlēt un iet masku gājienos ir vecmodīgi. Tomēr būtībā moderni ir zināt, saprast, izdzīvot tradīciju un vērtības, kas cauri gadsimtiem nemaz tik ļoti nav mainījušās. Arī šodien mēs varam dziedāt par to, lai labi aug lini, lai bagāta labības raža, lai telītes barojas, jo bez maizes un pārticības neiztikt. Kaut arī šobrīd pasaule ir tāda, ka maizi mums izaudzē kāds cits, apģērbu izgatavo kāds cits, māju uzceļ kāds cits, tas viss tik un tā ir vērtība.

Iespējams, tautasdziesmu dziedāšana ir pilsētas bērna vienīgais informācijas avots par to, kā aug maize, kā rodas piens, kādi lopi dzīvo kūtī, kādi darbarīki kādreiz lietoti un ko izmanto vēl šodien. Tāpat arī šodien ir aktuāli vilkt bluķi, iziet mūsu senču rituālus, lai veicinātu labklājību, lai gūtu svētību un dotu to citiem, jo nekas nevar būt spēcīgāks par to, kas gadu simteņiem pārbaudīts un devis spēku mūsu senčiem.

Ziemas saulgrieži – kustība, rituāls, kurā katrs ir dalībnieks. Nav vienas pilnīgi pareizas saulgriežu receptes, bet ir tradīcijas. Šajos svētkos svarīgs ir viss, ieskaitot priekšdarbus – mājas un sētas tīrīšanu un rotāšanu. Tradicionāli rotājumi ir ķisti – saulītes, puzuri, salmu virtenes, kartupeļu saulītes –, kurus gatavojot, ģimene var klusi vakarēt, būt kopā, stāstīt pasakas. Pazīstamākie ir puzuri, kuriem ir ļoti daudzveidīga nozīme un kuros atspoguļojas pasaules modelis, seno latviešu izpratne par Visumu. Puzura horizontālā daļa ir ar četrām asīm, kas apzīmē četras debespuses, savukārt vertikālā ar trim asīm – pagātni, tagadni, nākotni. Turklāt tradicionāli puzurī ir 12 mazie lukturīši, kas simbolizē gada 12 mēnešus. Tā kā telpā ir gaisa plūsmas, puzuris nemanāmi griežas un gaismu spēlēs veido interesantus rakstus, kas līdzinās rakstiem Lielvārdes jostā. Puzuri simboliski attīra māju, ļauj atbrīvoties no sliktām domām, ienes mieru.

Kad māja izdekorēta, laiks galda klāšanai. Nekas nerada lielāku svētku sajūtu kā kopīga pīrāgu cepšana un kāpostu sautēšana. Mazie var vingrināt pirkstus, veļot zirņu pikas. Varbūt tieši šogad ir laiks izmēģināt kaut ko netradicionāli tradicionālu un pagatavot koču, biguzi, plāceņus, sklandraušus u. c.

Ziemas saulgriežos iet arī ķekatās. Katrs uztaisa kāda dzīvnieka vai tēla masku un var iejusties citā tēlā, pārtapt. Atšķirībā no Helovīna, ko jaunieši labprāt pieņem un kas ir jautri svētki ar nevis taisītām, bet pirktām maskām, Ziemas saulgriežos ir svarīgi, ka cilvēks masku taisa pats, dodas gājienā un izbauda pārtapšanas procesu.

Tad nu svētku jautrība var sākties – masku gājiens, spēles, dziesmas, rotaļas, bluķa vilkšana un zīlēšana. Tas viss, lai saulei palīdzētu uzsākt kāpienu kalnā un tā nestu mums aizvien vairāk gaismas. Ziemas saulgriežu rotaļas ir par sauli un mēnesi, kazu un vilku, aitu un vilku. Nevienos citos gadskārtu svētkos nav tik daudz rotaļu. Līdz ar bluķi mēs sadedzinām savas neveiksmes, grūtumu un visu, kas mums traucējis, lai kopā ar sauli varam kāpt kalnā un aizsākt jaunu gadu. Vēl viena tradīcija Ziemas saulgriežos ir paredzēt turpmāko dzīvi, kā arī zīlēt nākotni. Tas visbiežāk tiek darīts saistībā ar precībām – kad un kāds būs precinieks. Lai to noskaidrotu, sver kaķi un pret durvīm met kurpi. Cilvēkus vienmēr arī interesējis, cik ilgi Dieviņš paredzējis katram nodzīvot, kā arī nākotnes paredzējumi, tāpēc ierasts liet laimītes un skatīties, ko tās rāda.

Stiprā dziesma – visiem viena un katram sava

Neatņemama svētku sastāvdaļa ir dziesmu dziedāšana. Ziemas saulgriežu dziesmas bieži var pazīt pēc piedziedājuma «kaladū, kaladū», kas simbolizē visas Ziemas saulgriežu darbības. Tie, kas latviešu senās dziesmas nav iepazinuši tuvāk, bieži mēdz teikt, ka tās ir garlaicīgas, skumjas un vienādas, bet Baiba saka, ka tā nebūt nav. Latviešiem ir visdažādākās dziesmas! Tās var būt sastāvdaļa rituālam, kura laikā cilvēkam ir iespēja kļūt labākam, attīrīties un mainīties, tās var būt gadskārtu rituālu dziesmas, tās var apdziedāt darbu, dzīvi, dzīves godus, tikumus un netikumus, priekus un bēdas.

Svinot latviskos svētkus, tos ir iespēja svinēt ar saturu, dziļāku jēgu. Tā nav ballīte, ko var uztaisīt jebkurā brīdī, to īpašā nozīme ir tieši saulgriežos. Mazi bērni šādos svētkos izbauda pašu procesu, smeļas pozitīvas izjūtas, ar laiku pašsaprotami uztverot arī rituāla nozīmi, izprotot tā spēku un svētību. Baibai latvisko svētku svinēšana nostiprina latvisko izjūtu. Tad viņa jūtas īstena Latvijas patriote, jo mūsu saknes ir tieši šeit, nekur citur. Te ir mūsu pamats un piederība, kas nāk no senčiem paaudžu paaudzēs. Citas kultūras mēs varam pieņemt, bet mēs tajās nevaram piedzimt, no tām nenāk mūsu senču mantojums. Tradicionālajā kultūrā nenodala bērnu darbus no pieaugušo darbiem, svētkus svin visa ģimene, līdz ar to visus darbus dara kopā. Tā ir vēl viena būtiska tradīcija, kas ļauj izjust ģimenes kopību un spēku.

Tradicionālā kultūra kā dzīvesveids

Mūsdienu jauniešiem gribas aktivitāti, košumu un troksni. Tikai tad viņiem svētki liekas pieņemami. Viņiem visbiežāk gribas būt skatītājiem, tāpēc nav jēgas uzreiz sākt mācīt senās tradīcijas. Vispirms jauniešiem ir svarīgi iemācīties darboties un veidot pašiem, iemācīt svētku ideju saturiski, nevis pasniegt visu gatavu. Tad pamazām ir iespējams pievērsties latviskām tradīcijām.

Baibai tradicionālās kultūras izkopšana ir dzīvesveids. Tā nav tikai svētku svinēšana, gatavošanās svētkiem vai pulciņa apmeklēšana divas reizes nedēļā, tas ir ikdienas dzīves ritms. Jau kopš piecu gadu vecuma, kad vecāki sāka darboties folkloras kopā, arī Baiba tur bijusi, tāpēc to uztver kā savu dzīvesveidu. Un arī viņas meitiņa Undīne aug šajās tradīcijās un tagad divu gadu vecumā saka – Kad izaugšu liela, spēlēšu dūdas Rīgā. Ir bērni, kam no dūdām ir bail, bet Undīnei tās ļoti patīk, tāpat kā folkloras grupa «Auļi».

«Kad biju stāvoklī, gāju uz dažādiem tradicionālās kultūras pasākumiem, Undīne jau puncī pierada pie šādas mūzikas un dzīvesveida, un tas viņu nomierina. Lai arī mums mājās ir savs režīms, es viņu ņemu līdzi uz dažādiem pasākumiem, un viņa jūtas labi. Ja grib, tad aizmieg, kamēr apkārt notiek danči un svētku svinēšana. Es apzinos, ka būs vecums, kad Undīne vēlēsies izmēģināt ko citu, bet man ir svarīgi, lai viņā būtu pamats, pie kā atgriezties. Turklāt jauki, ka jau no mazotnes ir iespējams atrast draugus ar līdzīgām interesēm. Ar laiku nevajadzēs pielāgoties kādām negatīvām tendencēm, lai noturētos draugu pulkā.

Arī man 8. klasē likās, ka es vienīgā darbojos folkloras kopā un, tāpat kā visiem, man patīk «Backstreet Boys». Tomēr, kad vasarā bija iespēja apmeklēt folkloras nometni jauniešiem, sapratu, ka neesmu vienīgā, un redzēju, cik tas viss patiesībā ir sirsnīgi. Tad sapratu, ka man nemaz nepatīk Britnija Spīrsa un man nav jābūt tādai kā vairākumam jauniešu.

Esmu novērojusi, ka bērni, kas aug tradicionālās kultūras garā, ir ļoti atraisīti, elastīgi. Jā, arī resgaļi, bet labā nozīmē – kustīgi un droši, tādi, kas var gan dancot, gan dziedāt, gan iet dažādās rotaļās. Tādā veidā sevi ir iespējams ļoti daudzpusīgi attīstīt. Tāpēc man liels prieks, ka arvien vairāk Latvijā veidojas un attīstās folkloras kopas. Folkloras kopās apvienojas cilvēki, kurus interesē latviskais, kas nevēlas būt patērētāji, bet paši ir radītāji.

Latviskā kultūra ir pietiekami elastīga, lai, izkopjot kultūras tradīcijas, katrs tajās varētu atrast ko savu. Svarīgākais – ar kādu attieksmi pret to izturamies, cik ieliekam no sevis. Svarīgs ir process, izjūtas, saturiskā jēga.»

Baiba arī skaidro, ka latviešu kultūrā ir ielikts viss, kas nepieciešams bērna audzināšanā – rotaļas un spēles, kas veicina bērna attīstību. Piemēram, spēle «Vāru, vāru putriņu» attīsta gan valodu, gan pirkstu kustības. Tautasdziesmas un pasakas bērniem atklāj vērtību pasauli, palīdz saprast, kas ir labais un ļaunais, ticējumi māca vērot dabu. Bērns apgūst sadzīves prasmes, iepazīst dabu un norises tajā, apgūst tradīcijas procesā.

Ar Baibu Rozi sarunājās Iveta Rozentāle

Vēl citi noderīgi raksti

Ziemassvētki - dāvināšanas svētki

Mazs bērns koncertā - traucē vai paplašina redzesloku

Par svētkiem un atpūtu varat aprunāties Cāļa forumos

Aktīva atpūta

Svētki

Virtuves noslēpumi