Bērni

Pasakas – cilvēka dvēseles valoda

Tradicionālās kultūras iniciatīvu centra «KasTe» rīkotajā pasākumā «Katra pasaka kaut ko pasaka» Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas lektore, folkloras kopas «Grodi» dalībniece Gunta Siliņa-Jasjukeviča skaidroja, kāpēc pasakas ir svarīgs līdzeklis bērnu audzināšanā arī mūsdienās. Viņa piedāvāja iepazīt pasakas no psiholoģiskā un pedagoģiskā viedokļa.

Turpmāk stāsta Gunta Siliņa-Jasjukeviča.

«Tautas pasakas ir tradicionālā kultūras mantojuma daļa, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, bērnā pakāpeniski veidojot izpratni par sevi, savu vietu sabiedrībā, palīdzot viņam iedziļināties savas dvēseles valodā, savā garīgajā potenciālā un vērtībās, kas raksturīgas kultūrai, kurā viņš piedzimis.»

Pasakas kā svarīgs audzināšanas līdzeklis

Tautas pasakas sevišķi nozīmīgas bērna audzināšanā ir pirmajos septiņos gados, kad ar tēlu, simbolu un bērnam viegli uztveramu sižetu palīdzību var mācīt saskatīt konkrētai kultūrai raksturīgo un pakāpeniski ievadīt bērnu valodas apguvē. Kā zināms, tieši valoda atspoguļo konkrētas tautas kultūru visā tās krāšņumā. Bērnībā caur pasakām un, protams, arī caur tautasdziesmām, teikām, mīklām un gadskārtu ieražām uztvertie un iepazītie sižeti, simboli un tēli nākotnē var būt noderīgi, lai saprastu ne tikai dažādās mākslas nozarēs paustās idejas un vērtības, bet arī lai īstenotu sevi pasaulē, kas iepazīta un balstīta uz konkrētu un saprotamu, tautas kultūrai raksturīgu vērtību pamata.

Pirmā septiņgade – tautas pasaku klausīšanās laiks

Pēc vācu antropozofes un pasaku pētnieces Frīdeles Lencas domām, tieši pirmā septiņgade ir laiks, kad bērnam visvairāk būtu jānodrošina iespēja darboties ar tautas pasakām. Tas nozīmē, ka pasakas jāstāsta «no sirds uz sirdi», jāklausās, jālasa, jāspēlējas un jāiztēlojas, jo bērnam ir svarīgi ne tikai dzirdēt pasaku vai aplūkot grāmatu ilustrācijas, bet arī ķermeniski izjust pasakas vēstījumu, izmēģināt daudzveidīgās lomas, ko piedāvā pasaku pasaule. Tas nodrošina to, ka pasaka tiks uztverta ar visām maņām. Nereti vecāki un pedagogi ir ievērojuši bērna vēlmi atkārtoti dzirdēt vienu un to pašu pasaku. Tas izskaidrojams ar to, ka pasakas atkārtojums ļauj bērnam izdzīvot pasakas saturu dažādos apziņas līmeņos, saprast pasakas sižeta racionālo un iracionālo aspektu slāni pa slānim.

Kā zināms, dzīves neatņemama sastāvdaļa ir ritms. Tas novērojams kosmiskajos procesos, gadalaiku mijā, elpošanas un ķermeņa kustībās, ikdienas darbībās, un ir tikai dabiski, ja arī pasakas bērnībā kļūst par šī rituma neatņemamu sastāvdaļu. Lai palīdzētu bērnam apgūt savas dvēseles valodu, pasaku pusstundu var ieviest kā ikdienas vai ikvakara rituālu mājās un bērnudārzā. Bērnam pirms pasakas klausīšanās ir jāsagatavojas. Pirms tam jāklausās piemērota mūzika, vecākiem kopā ar bērnu jānodzied kāda dziesma vai jāiededz svecīte. Pētnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka cilvēkiem, kuri bērnībā regulāri klausījušies pasakas, ir daudz vieglāk saprast dažādus simbolus, viņu rīcībā ir bagātāks un izteiksmīgāks vārdu krājums, iztēle ir spilgtāka un tēlaināka, šādiem cilvēkiem kopumā ir vieglāk izteikties, paskaidrot savas domas un redzējumu.

Septiņi līdz četrpadsmit gadi – varoņu un leģendu laiks

Tā kā otrā septiņgade saistīta ar emocionālām, fizioloģiskām un citām pārmaiņām bērna attīstībā, šim vecumam piemērotas ir brīnumpasakas.

Foto: istockphoto.com

Bērns vēlas būt varonis, kuram ir svarīgi uzkrāt pieredzi par to, kā rīkoties dažādās cerīgās un bezcerīgās dzīves situācijās, kā saglabāt drosmi, ticību un cilvēcību brīžos, kad gribas būt egoistiskam, savtīgam vai gļēvam. Pasaku formulas, daudzveidīgais sižets, problēmsituācijas un to risinājumi piedāvā paaudžu paaudzēs pārbaudītu «ideju banku» klausītājam. Uzkrātā pieredze attiecīgajā dzīves situācijā palīdz atrast risinājumu, kas apliecina bērnībā apgūtās vērtības. Protams, līdzās pasakām var izmantot arī citus literatūras žanrus, tā ir mūsdienu realitāte. Pasaku nozīmi nevajag novērtēt par zemu, jo šajā vecumā tās joprojām ir ārkārtīgi būtisks līdzeklis kultūras vērtību sistēmas apguvei, savas dvēseles spēku iepazīšanai un atklāšanai.

No četrpadsmit gadiem – literatūra

Līdz ar pubertāti sākas laiks, kad bērns pamazām mostas patstāvīgai dzīvei, viņam rodas individuāls redzējums par to, kā dzīvot. Tas ir kļūdu un izmēģinājumu laiks, kad bērnībā apgūtās vērtības tiek pārbaudītas, noraidītas un atrastas no jauna. Uz tradicionālo vērtību bāzes aktuāla kļūst literārā jaunrade. Frīdele Lenca savos darbos norāda, ka līdz ar pubertāti aktualizējas literāro sacerējumu laiks. Bērns kā literāro darbu klausītājs un radītājs savās sacerētajās pasakās var atklāt pats savu vērtību sistēmu un to, kā redz un jūt sevi pasaulē. Tas ir laiks brīvam domas lidojumam – savas nākotnes izfantazēšanai. Šajā periodā bērnu audzināšanā itin noderīga var būt pasaku terapijā plaši izmantotā pasaku sacerēšana. Spēlējoties tiek konstruēti un apspriesti dažādi iespējamie dzīves modeļi un situācijas, izturēšanās un rīcība. Turklāt, kā izrādās, mūsu pašu dzīve bieži vien ļoti līdzinās mūsu bērnības mīļākajai pasakai. Tādas mēs esam – pelnrušķītes, kas gaida savu vienīgo, grietiņas, kas spējīgas krāsns mutē iebāzt raganu, sniegbaltītes, kas zina darba garozu, un kurbadi, kas vienmēr gatavi doties cīņā par patiesību.

Pasaku tēlu un simbolu nozīme

Ar pasakām un to tēliem un simboliem iespējams nodot no paaudzes paaudzē krāto bagāto kultūras pieredzi, parādīt, kā, risinot dažādas situācijas un problēmas, cilvēkā saglabāt cilvēcisko. Lasot bērnam pasakas, varat parādīt tradicionālās kultūras vērtības, lai tad, kad nāksies pastāvēt daudzkultūru pasaulē un saskarties ar citiem, šķietami spožākiem vilinājumiem, būtu bāze, uz kā balstīties un no kā veidot savu redzējumu par notiekošo. Mūsdienu bērniem un jauniešiem, kuriem bieži vien ir niecīga pieredze savas kultūras tradīciju apguvē, slāpes pēc skaidri saprotamām vērtībām bieži liek nekritiski pieņemt svešas kultūras sistēmu, dzīves stilu un filozofiju, kas bieži vien tiek piedāvāta krāšņākā, pievilcīgākā un sistematizētākā veidā.

Nenoliedzami, ar pasaku palīdzību cilvēks top par cilvēku. Būtībā ar pasakas formulu, tēlu un simbolu palīdzību bērnam viņa attīstībai saprotamā valodā ir iespējams pastāstīt par viņa dvēseles potenciāla attīstību. Turklāt pasakās piedāvātie pāri – labā māte un pamāte, vecākie brāļi un trešais tēva dēls, labais ķēniņš un sliktais ķēniņš – ļauj pakāpeniski apgūt universālus arhetipus, par kuriem tik plaši savā laikā runājis psihologs Gustavs Jungs. Kā teikts pasakā: «Dievs radīja cilvēku ne īsti labu, ne ļaunu...» Ikvienā no mums ir ietvertas divas potenciālās izpausmes – būt vai nebūt labam. Tāpēc, pasakas vērtējot šajā aspektā, ir jāsaka, ka tajās bērnam ļoti uzskatāmi tiek parādīta tā cilvēciskās esamības daļa, kas cilvēkā ir patiesi cildena un izkopjama.

Sērdienītes tēls bērnam parāda to, ka cilvēka dvēselei ir raksturīgas tādas īpašības kā altruisms, nesavtība un darba mīlestība, kas jāsargā un jāizplaucē par spīti dažādiem dzīves pārbaudījumiem. Ļaunās pamātes tēls atklāj egocentriska un mantkārīga cilvēka dvēseles potenciālu. Tajā pašā laikā nepārprotami rādot to, ka tādām īpašībām cilvēka dvēselē nav vietas. Pasakā ļaunais vienmēr saņem taisnīgu sodu, tiek iznīcināts. Piemēram, ļaunā pamāte pasakā «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši» beigās dejo uguns kurpēs, līdz nokrīt beigta. Tas nozīmē transformāciju. Uguns ir universāls simbols transformācijai.

Tāpat arī pasakā par Eža kažociņu. Kad vecīši vēlas bērniņu, no aizkrāsnes iznāk ezītis. Tas ietver divus simbolus. Aizkrāsne, krāsns ir transformācijas vieta, ar to tiek simbolizēts sievietes klēpis. Ezis simbolizē bērnu embrija stāvoklī, kuram sevi ir vēl jāpierāda, lai kļūtu par cilvēku.

Mūsu laikmetam raksturīga virspusējība, bieži vien neiedziļināšanās būtībā. Ja runājam par pasakām, dzenoties pēc nemitīgiem uzlabojumiem, vienkāršojumiem un sižeta pavērsieniem, ir ļoti svarīgi saudzīgi un ar pietāti uzlūkot pasaku formulas, tēlus un sižetus. Pretējā gadījumā neapzināti kļūsim par vandāļiem un salauzīsim kādu bērna dvēseles attīstībai svarīgu pamatvēstījumu, kas ietērpts brīnumainā, mazliet neparastā pasakas valodā.

Pasakas vienotā pavedienā saista bijušās paaudzes ar nākotnes paaudzēm. Lai pasaku lasīšana sagādā prieku jums un jūsu bērnam! Lai katru dienu jūsu mājās skan vārdi – Lūdzu, pastāsti man pasaciņu!

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Lasa pirmsskolas vecuma bērns

Iemācīt bērnam kārtot mantas

Par literatūru un lasīšanu varat aprunāties Cāļa forumā

Sirdij un dvēselei

Mazulis