Bērni

Bērns un televizora skatīšanās

Runājot par to, kā mūs ir ietekmējušas televīzijas pārraides, tur redzamie tēli un ko novērojam savos bērnos, stāsti ir dažādi. Kāda sieviete atcerējās, ka bērnības trauma bijis Fantomasa tēls, no kura ilgi sapņos nav varējusi tikt vaļā. Cita pieķērusi, ka ne tikai bērns, bet arī pati zoodārzā redzēto dzīvnieku domās saukusi nevis sugas vārdā, bet gan multfilmā dzirdētā vārdā.

Par to, kāda ir televizora ietekme uz bērniem mūsdienās, mūs konsultē Gaiļezera Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu psihiatrs Gunārs Trimda. Izmantota arī informācija no portāliem www.deti-blog.ru, www.detstvo.ru, www.rustrana.ru.

Kādos veidos televizora skatīšanās ietekmē bērnu

  • Fizioloģiskā iedarbība, kas saistīta nevis ar redzētā saturu, bet ar skatītāja nekustīgo pozu. Visbiežāk uzsver to, ka ekrāna mirgošana ir kaitīga bērna redzei, bet kadru maiņas ātrums var izsaukt pat epilepsijas lēkmi vai, vieglākā gadījumā, nogurdināt vai pārāk satraukt bērnu. Vēl bērnam var zust vai samazināties spēja aktīvi radoši domāt. Gunārs Trimda uzsver arī tādas iespējamās negatīvās sekas kā bērna psihomotorās attīstības aizkavēšanos, imūnsistēmas darbības pavājināšanos, vielmaiņas procesu palēnināšanos, hroniska noguruma, depresijas vai, gluži pretēji, hiperaktivitātes izpausmes. Bērnu var piemeklēt bezmiegs, galvassāpes, baiļu sajūta, var būt grūtības apgūt mācību vielu.

  • Psiholoģiskā iedarbība. Speciālisti norāda, ka pēdējo 20 gadu laikā ir krasi palielinājies to bērnu skaits, kuriem ir grūti uztvert mutisku informāciju, runāt. Pie vainas ir arī televizors, jo tā skatīšanās laikā nav nepieciešams aktīvi runāt, tikai jāklausās. Bez tam televizora dēļ bērnam samazinās interese par dabisku, kustīgu dzīvesveidu un spontānām rotaļām.

  • Ētiskā, tikumiskā iedarbība. Pats bīstamākais ir tas, ka bērni visu redzēto uztver tieši. Viņiem nav attīstīta kritiskā domāšana, un redzēto viņi uztver kā pareizas dzīves modeli, kā normālu parādību. Televīzija veido viņu pasaules uzskatu.

Daudzas mūsdienu multfilmas ir domātas ne gluži bērnu auditorijai, tomēr bērni tās labprāt skatās. Multfilmās nereti ir daudz «zem jostasvietas» humora. Turklāt pieaugušais, piemēram, saprot, ka skaļi purkšķināt ir slikti, un tāpēc smejas, bet bērns redz, ka citus tas uzjautrina, un sāk atdarināt nepiedienīgo uzvedību, lai citus smīdinātu.

Foto: istockphoto.com

Amerikāņu klasisko multfilmu seriālu varoņi kaujas, lamājas, ķēmojas, dara viens otram sliktu. Bērns to uztver kā cilvēku saskarsmes modeļus. Varoņi krīt no augstuma, bet ar viņiem beigās viss ir kārtībā. Kas notiks, ja bērns izdomās pamēģināt ko līdzīgu?

Reklāmu piedāvājumus bērns uztver kā patiesību, kā pārraides sastāvdaļu un tic katram vārdam. Bērns atdarina reklāmas varoņu uzvedību – pārspīlētu mīmiku, demonstratīvu uzvedību, agresivitāti. Bērns var justies nelaimīgs, ja viņam nav kāda no reklamētiem skaistās dzīves atribūtiem.

Izrādās, ka bērna psihei vistraumējošākie ir nevis mīlas vai agresijas sižeti (protams, izņemot pornogrāfiju vai brutālas kautiņu ainas), bet gan šausmu filmas, fantastikas filmas par biedējošu nākotni vai sižeti, kas saistīti ar šķiršanos, vientulību, zaudējumiem. Bērnā ir viegli izraisīt visiem piemītošās bailes no nāves un nezināmās nākotnes, bet bērns neprot ar tām tikt galā.

Televizora skatīšanās dažādā vecumā

Protams, tas, kā bērns uztver televizoru un kā tas viņu ietekmē, ir atkarīgs no vecuma.

  • 0–6 mēneši: tur kaut kas kustās. Pirmajās dzīves nedēļās televizora pieklusinātā skaņa ieaijā mazuli, taču jau 2–3 mēnešu vecumā bērns griež galvu uz mirgojošā ekrāna pusi.

  • 6–18 mēneši: akla atdarināšana. Šajā vecumā mazulim ir grūti ilgstoši koncentrēt uzmanību kaut kam vienam, taču, to darot, viņš šos mirkļus izmanto maksimāli. Piemēram, atdarinot ekrānā redzamo plaukstu sišanu. Tomēr līdz brīdim, kamēr bērns sāk runāt, skatīties televizoru viņam nozīmē redzēt un dzirdēt kaut ko nesaprotamu. Attēls, krāsa un kustība piesaista bērna uzmanību ekrānam, taču viņa secinājumi nav tādi, kā iecerējis režisors.

  • 18 mēneši–3 gadi: nepieciešams redzētā izskaidrojums. Neatstājiet bērnu vienu pie ieslēgta televizora. Pastāv iespēja, ka viņš var nobīties no redzētā vai viņam var izveidoties kļūdains priekšstats par pasauli, jo šajā vecumā bērniem nepiemīt pietiekami daudz intelektuālo un emocionālo līdzekļu, lai izskaidrotu redzēto. Vērojot ekrānā notiekošo, bērnu pārņem emocijas, kurām viņš nezina vārdisku apzīmējumu. Vienīgā izeja – vecākiem nosaukt un atkārtot to, ko mazulis intuitīvi jūt, lai pieredze tiktu iegaumēta un iegūtu jēgu. Piemēram, varat teikt – Redzi, tas ir putniņš, kurš steidzas palīgā lauvēnam. Viņš ir labs.

  • 3–6 gadi: bērns iejūtas ekrāna varoņu lomās. Tikai ap 3–4 gadu vecumu bērns sāk atšķirt iztēli no realitātes. Viņi jau zina, ka multfilmas ir izdomātas, taču labprāt iepazīst to pasauli un reizēm sajauc to ar savām vēlmēm un pieredzi. Nevajadzētu aizrauties ar multfilmu tēlu iegādi rotaļlietu formā, labāk ieinteresējiet bērnu ar realitāti – pastaigām, kopīgām spēlēm, attīstošām rotaļlietām.

Bērnu psihiatrs G. Trimda norāda, ka nav vienota viedokļa par televizora ietekmi. Daži apgalvo, ka bērna personību veido vecāki un vienaudži, nevis televizors. Viedoklis īpaši dalās par to, vai ekrānā redzamā agresija rada agresijas izpausmes dzīvē un vai pretējā gadījumā agresija neattīstītos. Pētījumi atklāj to, ka agresijas vērošana mēdz veicināt agresiju, un sevišķi kaitīgas ir dokumentālas vardarbības ainas. Otra daļa speciālistu uzskata, ka televizora skatīšanās palīdz izvairīties no agresīviem impulsiem sevī.

Optimālais laiks, ko pavadīt pie televizora

Vai izeja būtu vispār aizliegt skatīties televizoru? Laikam jau tomēr nē. Vajadzētu ierobežot laiku, ko bērns pavada pie televizora. Televizoram tomēr ir arī pozitīvi aspekti, piemēram, no pusaudžiem paredzētiem seriāliem bērns var mācīties, kā risināt konfliktus. Raidījumos par ceļojumiem var redzēt dzīvniekus vai vietas, par kurām citādi nevarētu veidoties priekšstats utt.

Speciālistu domas par pieļaujamo laiku nedaudz atšķiras. Daži uzskata, ka līdz gada vai pat četru gadu vecumam bērnam nevajadzētu atrasties telpā, kur ir ieslēgts televizors. Citi uzskata, ka 15 minūtes dienā ir pieļaujamas. No gada līdz trīs gadu vecumam šis laiks varot būt pusstunda dienā. Citur norādīts, ka pusotra līdz divu gadu vecumā šim laikam jābūt ne vairāk par 15 minūtēm dienā. Trīs gadu vecumā – 30–40 minūtes dienā; 5–6 gadu vecumā – 1–1,5 h; pēc 10 gadu vecuma – līdz 2 h dienā, protams, ne jau nepārtrauktu laiku.

Bērns televizoru drīkst skatīties vismaz no 2 m attāluma. G. Trimda iesaka skatīties pat no 3 m attāluma. Televizoram jāatrodas bērna acu līmenī. Televizors jāskatās sēdus un gaišā telpā, tam nevajadzētu atrasties bērna istabā. Noteikti neizmantojiet televizoru kā fonu ikdienas nodarbēm vai kā aukli, kad gribat brīvu brīdi savām nodarbēm.

Iveta Odiņa

Citi noderīgi raksti

Bērns un kosmētika

Spēļu ieroču un militāro spēļu pozitīvā ietekme

Par savu mazuļu aktivitātēm varat aprunāties Cāļa forumos

Mazulis

Ratiņi, autokrēsli un citas lietas bērniem

Aktīva atpūta