Bērni

Spēles pašiem mazākajiem

Spēles pašiem mazākiem bērniem. Šo spēlīšu nozīmi nevajag nonievāt. Bērns attīsta pirkstiņus (un tas ir saistīts ar runas attīstību), saņem diezgan vienkāršu bet vajadzīgu mašāžu un fizkultūru, ir ciešā kontaktā ar mammu/tēti un vienkārši bērnam ir jautri!

Cepu, cepu kukulīti, (plaukšķina)

citu lielu (iepleš rokas),

citu mazu, maziņu; (sakrusto rokas pār krūtīm)

Viļ, viļ apaļu, (veļ it kā bumbiņu rokās)

Pauks - krāsnītē (pieliek rokas pie mutes)

Ar garu, garu skursteni; (paceļ rokas virs galvas)

Ņam, ņam, ņam-m-m, cik gards! (plaukšķina pa punci)

 

Vāru vāru putriņu, (maisa ar rādītājpirkstu plaukstā)

Pieci milti katliņā; (pieskaras pie katra pirkstgala ar rādītājpirkstu)

Šim dos, tam dos, šim dos, tam dos, (pēc kārtas pieliec katru pirkstiņu, sākot ar īkšķi)

Tam nepietika; (pieliec mazo pirkstiņu, viegli saspiež visu plaukstu)

Tas aizskrēja sūdzēties: Memm, memm, man putras nedeva!!! (ar roku pārskrien puncim un sūdzoties pakutina ausi vai padusi).

 

Vāru, vāru pelei putru, pieci milti katlā; (maisa ar rādītājpirkstu plaukstā)

Ar astīti pamaisīju; (ar otras rokas mazo pirkstiņu pakutina plaukstiņu)

Ar snīpīti pasmeķēju; (pieliek plaukstiņu pie deguntiņa)

Atskrēja runcītis, (pārskrien ar pirkstiem pār punci),

Visu izgāza! (noplāta rokas vai vēl pakutina pēc noskaņojuma)

 

Sitam, sitam plaukstiņas, kaunam mušiņas, (sit plaukstas)

Metam podā, (pārmaiņus ar abām rokām met mušas lielā katlā)

vārījama; (dedzīgi maisa ar abām rokām)

(visu atkārto vēlreiz)

Tēvam gaļa, mātei gaļa, (plaukšķina rokas)

Bērniem zupa podiņā! (plaukšķina ar rociņām pa celīšiem vai ciskām)

(arī šo daļu atkārto)

 

Kaza nāk ar diviem ragiem, grib to puiku (skuķi, bērnu, Māri, Ingu, dūdu utt) sabadīt!

(rāda ar rādītājpirkstu un vidējo pirkstu ragus, kas izteiksmīgi tuvojas, un tad mīļi bada)

 

Avens nāk ar līkiem ragiem, grib to bērnu (...sauc, kā nu gribi...) sabadīt! (tas pats, tikai pirkstus saliec līkus, kā jau auna līkos ragus)

 

Šis pirkstiņš - vectētiņš, (noliec īkšķi)

Šis - vecmāmiņa, (noliec rādītājpirkstu)

Šis lielais - tētis, (noliec vidējo pirkstu)

Šis - māmiņa, (noliec zeltnesi)

Bet šis, tas maziņais? (pieliec mazo pirksiņu)

Tas jau tas labiņais! (samīļo un sabučo rociņu vai visu bērniņu)

 

Cipu capu vāverīte, (izkustina, it kā atbrīvojot pēc vingrošanas katra pirksta locītavu, kas tieši pie plaukstiņas, tāpēc jāskaita lēni)

Ar ezīti riņķi griež; (izglauda katru pirkstu līdz pirkstgalam)

Kamēr ezis riņķi grieza, (tas pats)

Vāver' koka galiņā. (paceļ rociņu virs galvas un pabužina matiņus)

(labs pēc intensīvām pirkstiņrotaļām, jo lēns un mierīgs, un atbrīvo)

 

Raudzīsim, kā to lai darām, (pieliek pie pieres roku un raugās tālumā)

Kā visus desmit saskaitīt varam. (ātri izkustina pirkstiņus, kā pianists pirms spēlēšanas)

Viens, divi, trīs - tie citi būs drīz! (liec pēc kārtas klāt vienu pirkstiņu)

 Četri, pieci, seši - tie mums ar' nav sveši. (tas pats)

Septiņi, astoņi, deviņi - areče nu, kur viņi! (tas pats)

Pieliec vēl vienu klāt:

Nu visi desmit ir akurāt! (pieliec pēdējo un tad uzvaroši paceļ divas dūrītes gaisā)

 

Cūka cepa plācenīšus, (plaukšķina)

Ies pie kazas ciemiņā; (pieliek pie galvas divus roku ragus)

Kas tā tāda ciemenīca, (plāta rokas)

Ar tik garu šņukuriņu? (rāda klasisku garo degunu)

 

GUĻUS UZ MUGURAS:

Tipu, tapu kājiņas,

Ciemā tekot; (naski vicina gaisā kājiņas)

Vintaru, vantaru

Mājās nākot. (kājas gaisā vicina lēnām, rāda, ka ķerās viena aiz otras)

 

Tipu, tapu, vist' ar gaili, (tāpat tipina gaisā kājeles)

Kur mēs abi čāposim? (turpina tipināt)

Dziļi sniegi, (paceļ kājeles uz augšu, atraujot dibenu no gultas)

īsas kājas, (saliec kājas celīshos pie vēdera)

Tālu salmu gubenīts. (lēni nolaiž abas kājiņas uz gultas un nedaudz pakrata mazo)

 

KLĒPĪ SĒŽOT:

Zīlīte, žubīte, (vicina rokas kā spārnus)

Daudz tavu bērniņu - (pagrozās viduklī uz abām pusēm)

Divi guļ (plaukstas zem vaiga),

divi kuļ, (sit ar plaukstām pa ceļiem)

Divi brauc mežā, (krata, kā jājot kunga zirgus)

Divi velk (atgāž bērnu guļus uz muguras),

divi stumj (saliec bērnu uz priekšu)

Divi tek pakaļ. (izliek bērnu no klēpja uz grīdas)

 

Jāju, jāju kunga zirgu,

Kad tas kritīs, citu ņemsim! (kustina kājas uz augšu un leju, imitējot zirga rikšus)

 

Tā jāj kungi, (lēni šūpo kājas no vienas puses uz otru: kungi jāj soļos, taupot zirgu)

Tā jāj kalpi, (imitē straujus rikšus, jo kalpiem zirgi nepieder)

Šitā mazi "Kaspari"; (saka bērna vārdu, rindu atkārto vairākkārt, un mētā bērnu lielos auļos uz augšu)

Grāvī - blaukš! (izmet bērnu no segliem sev blakus gultā, jo zirgs ar nav duraks)

 

Jājam, jājam rāceņos

Uz tiem tēva (vecmammas, suņa Dukša, brāļa Ulda) tīrumiem! (jāj kā iepriekš)

Satiek ceļā saimenieku, (piebremzē straujo gaitu)

Met to maišel' krūmos! (zagt nav labi, tāpēc viss beidzas kā ar kunga zirgu)

 

Ai, vilciņi, pelēcīti, (ar abām rokām saķer galvu un pārmetoši šūpo)

Kam tu gāji jēru zagt? (pašūpo klēpī kā jājot rikšos)

Noķers tevi, (ātri, sīki krata klēpī sēdētāju, vienlaikus apskaujot)

nošaus tevi, (turpina kratīt, sakāmo pasaka, pieliekot lūpas pie kakla, lai drusku kutētu)

Novilks tavu kažociņu! (izkutina paduses un punci)

 

zirneklītis putru vāra (abas rociņas izstieptas uz priekšu purina)

pele nesa ūdentiņu (sit plaukstiņas pret grīdu)

pele ceļu nezināja (noplāta rociņas)

zirneklītis parādīja (māj abas rociņas uz priekšu)

te taciņa, te taciņa (rāda kur ir taciņas uz bērna ķermenīša)

un te taciņa (pakutina padusītē)

Biz-biz mārīte uz augšu skrien,

Uz augšu vien,uz augšu vien (ar 2 pirkstiņiem iet mazajam no kāju pirkstgaliņiem uz augšu),

Tipina ar mazām kājiņām (pārtrauc "iešanu" un paliek uz vietas tipinot),

Žviuks,uz savām mājiņām (roku strauji atrauj no mazā un, pirkstu galus tirinot,it kā aizlido).

 

Vārna vāra putriņu (ar rādītājpirkstu maisa pa plaukstu)

Pele nesa ūdentiņu (ar rādītājpirkstu maisa pa plaukstu)

Pelīte nezinināja kur ņemt ūdentiņu (ar rādītājpirkstu maisa pa plaukstu)

Vārna viņai parādīja (ar rādītājpirkstu maisa pa plaukstu)

Te taciņa (no delnas līdz padusei jājiet ar pirkstiem)

Uz aciņu (viegli jāpakutina paduse)

 

Pārrakstot atsūtītās spēles, ienāca prātā, ka gandrīz vai jebkuru dzejolīti var šādi izspēlet. Piemēram, izdomāju vēl šadus variantus:

 

Lācis kāpa ozolā, (ar abām rokām pēc kārtas - saliekam roku dūrē, tad iztaisnojam pirkstus - apmēram tā, it kā jūs rāptos pa kāpnēm)

Bites dūra vēderā; (rokas dūrē, rādītāj pirksti iztaisnoti - veicam durošas kustības)

Jo tas lācis augstāk kāpa,(kā iepriekš ar lāci, tikai tagad vēl rokas ceļam augstāk)

Jo tās bites sīvāk koda. (iztaisam bitītes un cenšamies "iekost" viens otram - kutināt)

 

Ezīšam,ezīšam 

Adatiņu kažociņš; (saliekam plaukstas kopā, lielos pirkstus atstiepjam tā tālāk - tas ir purniņš, pārējos pirkstus sakrustojam taisnus - tās ir adatiņas. Kustinam adatiņas)

Vēl pirkstinu nepieduru, (ātri pieduram pirkstiņu bērnam)

Jau velas kamola. (abas rociņās saspiežam dūrītēs)

 

 

Kur tad tu ni biji, āzīti manu? (saimnieka jautājumu laikā, piemēram, sitam plaukstiņas) 

- Sudmalās, sudmalās, kundziņu manu. (vicinam rokas) 

Ko tad tu tur darīji, āzīti manu?

- Kviešus, rudzus bīdelēju, kundziņu manu. (ar rokām vaj kājām taisam aktīvas mīcošas kustības)

Ar ko tad tu mērīji, āzīti manu?

- Ar radziņu, ar radziņu, kundziņu manu. (no pirkstiem izveidojam radziņus un kutinam bērnu)

Ar ko tad tu slaucīji, āzīti manu?

 - Ar bārdiņu, ar bārdiņu, kundziņu manu. (mamma ar matiem var pakutināt bērnu, vai nu paņemot bērna rociņās glauda zodu - bārdu)

Vai tad tu tur nezagi, āzīti manu?

- Zagu gan, zag gan, kundziņu manu. (mums paliek kauns par to un slēpjam seju rokās)

Vai tad tevi nepēra, āzīti manu?

- Pēra gan, pēra gan, kundiņu manu. (maigi piesitam pa kājiņām, dupsīti)

Ar ko tad tevi pēra, āzīti manu?

 - Ar stilbiņu pa ribiņu, kundziņu manu. (vēl paplikšķinam)

Kā tad tu tur bļāvi, āzīti manu?

 - Buku bē, buku bē, kundziņu manu.

 

Pieaugušais dod kreiso roku ar plaukstu uz augšu. Bērns liek virsū savu roķeli, arī ar plaukstu uz augšu. Glaudam pa vienam bērna pirkstiņam (no plaukstas līdz galiņam, iztaisnojot, masējot). Un skaitam kādu pantiņu, vai ciparus... pēc tam pēkšņi ar vārdiem "žviks", vai "čuir" (vai ko līdzīgu) cenšamies saķert mazuļa pirkstiņu. Ja noķērām, tad pakratam viņu. Krievu variantā skaita putniņus un tad viņus ķer.

Neesmu dzejnieks, bet, piemēram:

Dārzā auga ķirsītis, putni ēda odziņas... (šeit vēl varētu paknābāt ar pirkstiņiem plaukstu)

Zvirbūlītis ēda, Žagatiņa ēda, Balodītis ēda, Zīlīte ēda, Bet vārnu mēs CAPS! un noķērām! (ja nenoķērām, tad aizbaidījām)

 

Marsie arī piedāvā pašizdomāto spēli mazulim:

Ejam mēs pa mežu aši,

Aši aši knaši knaši. (kājiņas tiek kustinātas kā ejot)

Priekšā liela liela kaudze

Kājiņas maziņas maziņas (saliecam kājiņas celīšos un piespiežu klāt pie vēderiņa, puikam dikti patīk)

Kā mēs tiksim kaudzei pāri?

Spersim lielus lielus soļus (ar kājām kustības kā braucot ar riteni)

Tā mēs tiksim kaudzei pāri!

Uff, tikām kaudzei pāri, (atvieglota nopūta un kāju iztaisnošana)

Atkal varam iet pa mežu,

Aši aši knaši knaši. (atkal kustina kājiņas kā ejot)

(Vīrs noklausījies līdz tai lielajai kaudzei, noskaidrojis, ka tā domāta sniega kaudze, ieteica savu versiju - to kaudzi ar kājām izspārdīt. Izmēģināju - ar kājām taisījām tādas spārdīšanas kustības, vispirms ar kreiso kāju strauja kustība uz labo pusi, tad ar labo kāju - uz kreiso pusi, un tā tik ilgi, kamēr kaudze izspārdīta, puikam tad ir baigi jautri).

 

Nedaudz lielākiem bērniem (obligāti pieaugušo uzraudzībā) pirkstiņu attīstībai var dot plēst vecas avīzes strēmelēs, ņemt pa vienai pupiņai vai zirnim un mest glāzē, ar pirkstiņu zīmēt smiltiņās, dažādus beramus materiālus berzt starp plaukstām, uz pirkstiņa var uzzīmēt sejiņu - lai bērns spēlē kā ar lelli.

No Cāļa konferencēm, īpašs paldies Domenikai par plašo piedāvāto materiālu

Citi noderīgi raksti

Bērns un kosmētika

Bērnu rotaļlietu kopšana

Par savu mazuļu aktivitātēm varat aprunāties Cāļa forumos

Zīdainis

Ratiņi, autokrēsli un citas lietas bērniem

Aktīva atpūta