Bērni

Atradināšana no čurāšanas naktī

Atradinot bērniņu no autiņbiksītēm, daudzām māmiņām kļūst aktuāls jautājums, kā atradināt mazuli no čurāšanas gultā pa nakti.

Jāņem vērā, ka bērnam atradināšanās no autiņbiksītēm vislabāk veiksies tad, kad viņš būs vesels un gatavs jaunām pārmaiņām. Ir arī bērni, kuri paši izrāda, ka negrib vairs vilkt autiņbiksītes. Ir vairāki rādītāji, kas norāda, ka bērns tam ir gatavs – viņš ir sācis just, ka viņam gribas čurāt (to var novērot pēc viņa reakcijas maiņas), viņš arī reaģē uz pašu čurāšanas procesu (iepriekš viņš nav pievērsis tam uzmanību).

Bērniņi attīstās dažādi, tāpēc nav noteikta vecuma, kad sākt radināt izgulēt sausu nakti. Tāpat kā jebkurā attīstības solī, ir jābūt gatavam ne tikai bērnam, bet arī pašiem vecākiem, jo tas nozīmē paradumu maiņu arī viņiem – sekot līdzi, cik daudz šķidruma bērns vakarā izdzer, skaidrot, ka pirms miedziņa ir jāiet uz podiņa, no rīta mācīt bērnam nokārtoties uz podiņa, rēķināties ar slapju gultiņu un nemierīgu bērnu jauno pārmaiņu dēļ.

Foto: istockphoto.com

Viens no ieteikumiem ir vērot, kad bērns izguļ nakti ar sausām autiņbiksītēm, jo tas nozīmē, ka viņš spēj saturēt uzkrāto šķidrumu līdz rītam. Tomēr otrs ieteikums ir bērnu atradināt no autiņbiksītēm un nelikt tās arī pa nakti. Tad bērns pamana, ka, pa nakti čurājot, ir nepatīkami, viņam nepatīk, ka gultiņa ir slapja un paliek auksta. Bērns ar vecāku palīdzību saprot, ka, sajūtot vajadzību čurāt un naktī prasot aiziet uz podiņa, no slapjas gultas var izvairīties. Bet mazs bērns sākumā var nejust, ka naktī gribas čurāt, jo īpaši, ja viņam ir ciešs miegs. Tad viņš var arī nepamanīt, ka gultiņa ir slapja, un gulēt tālāk.

Daudzi iesaka vakarā bērnam dot mazāk dzert, bet noteikti ir vecāki, kas ir ievērojuši, ka mēdz būt tā, ka bērns vakarā ir maz dzēris, bet gultiņa ir slapja tik un tā, bet, kad ir dzēris daudz, tā paliek sausa.

Tas nav tik daudz atkarīgs no izdzertā daudzuma, cik no nervu reakcijas un urīnizvades muskuļu tonusa. Jāņem vērā, ka bērnam var būt arī nakts enurēze. Statistika liecina, ka katrs sestais bērns slapina gultā, bet, bērnam pieaugot, slapināšana beidzas (parasti līdz septiņu gadu vecumam, bet daļai bērniņu līdz desmit gadu vecumam).

Jārēķinās, ka tas ir arī iedzimtības jautājums. Ja viens no vecākiem bērnībā ir slapinājis gultā, bērnam tā var būt 45 % gadījumu, bet ja abi vecāki – 77 % gadījumu. Par iedzimtību var liecināt gan tas, ka gultiņa ir slapja jau nakts pirmajā pusē, gan vairākas reizes naktī, gan tas, ka tas notiek biežāk nekā trīs reizes nedēļā.

Iemesli var būt dažādi: mazs urīnpūslis, traucējumi urīnpūšļa kontrolē, nepietiekama hormona, kas atbild par pareizu urīna daudzuma izstrādi naktī, izstrādāšanās. Bet tas viss ir pārejoši, bērniņa organismam attīstoties un nobriestot.

Citādāk ir tad, ja ārsts konstatē urīnpūšļa iekaisumu un citas urīnceļu saslimšanas. Šādu slimību pazīmes var būt arī nesaturēšana pa dienu, sāpes čurājot vai grūtības uzsākt čurāšanu. Slimības konstatēšanas gadījumā nepieciešama ārstēšana, un, visticamāk, būs nepieciešams kādu laiku lietot zāles, lai slimību izārstētu.

Ja nesaturēšana naktī gadās dažas reizes, tas var būt uz nervu pamata (ja bijuši satraukumi vai piedzīvojumi pa dienu; uzsākot bērnudārza gaitas; pēc jaunāka bērniņa piedzimšanas ģimenē; citu pārmaiņu vai satraukumu dēļ). Jebkurā gadījumā, tā kā bērniņš slapina neapzināti, viņa kritizēšana nepalīdzēs ar to tikt galā, drīzāk otrādi – ja bērniņš par daudz satrauksies, viņš nesapratīs, kā risināt to, ko pats nevar kontrolēt. Tāpat ir skaidrs, ka neviens bērniņš pats nepriecājas par to, ka ir piečurājis gultiņu. Bērnam ir nepieciešama mīlestība, sapratne, iejūtība un skaidrojums tieši no vecāku puses.

Ko darīt, ja bērniņš naktī čurā gultā? Sākumā var lietot vienreizlietojamos paladziņus, lai nesaslapinātu matracīti un pašiem būtu mazāks stress par to. Diskutējams ir jautājums par to, vai ierobežot bērniņa šķidruma uzņemšanu pirms miedziņa. Nav ieteicams vakarā dzert gāzētos dzērienus, jo tie pastiprināti veicina urināciju.

Par ieradumu jākļūst nokārtoties pirms gulētiešanas. Ja bērns sāk pats naktī celties, lai nokārtotos, svarīgi nodrošināt viņam tādu vidi, lai viņš nebaidītos celties un aiziet uz podiņa – var būt ieslēgta vāja gaisma vai pie gultas nolikts podiņš.

Ja bērniņš sāk izgulēt sausu nakti, viņu par to vajag uzslavēt, jo viņš par to pats priecājas un būs priecīgs, ka vecāki ir laimīgi. Jo bērns būs drošāks, jo vieglāk to būs risināt. Var gadīties, ka kautrīgs bērns vienkārši baidīsies teikt, ka viņam gribas nokārtoties.

Ja čurāšana gultiņā ir uz nervu pamata, bērniņu var vest pie psihologa. To var darīt pat visa ģimene, lai atrisinātu kādus jautājumus vai problēmas (piemēram, savstarpējo attiecību problēmas ģimenē), kuru dēļ bērniņš neapzināti tā dara. Tāpat ir labi, ja vakarā ir mierīgākas nodarbes. Ja pa dienu ir bijuši kādi satraukumi, tie tiek izrunāti, lai bērniņš ar mierīgu sirdi var aiziet gulēt.Ko darīt, ja bērniņš naktī čurā gultā? Sākumā var lietot vienreizlietojamos paladziņus, lai nesaslapinātu matracīti un pašiem būtu mazāks stress par to. Diskutējams ir jautājums par to, vai ierobežot bērniņa šķidruma uzņemšanu pirms miedziņa. Nav ieteicams vakarā dzert gāzētos dzērienus, jo tie pastiprināti veicina urināciju.

Par ieradumu jākļūst nokārtoties pirms gulētiešanas. Ja bērns sāk pats naktī celties, lai nokārtotos, svarīgi nodrošināt viņam tādu vidi, lai viņš nebaidītos celties un aiziet uz podiņa – var būt ieslēgta vāja gaisma vai pie gultas nolikts podiņš.

Ja bērniņš ir lielāks (pieci vai seši gadi), viņam var mācīt trenēt urīnpūšļa muskuli –mazliet pačurāt, mazliet aizturēt un tad atkal pačurāt.

Ļoti diskutējams ir jautājums par bērniņa modināšanu naktī, jo veselam cilvēkam ir jāspēj nogulēt visu nakti bez čurāšanas vai arī, ja gribas čurāt, viņam jāpamostas pašam. Citādi ir tā, ka miegainu bērniņu uzliek uz podiņa, un viņš neapzināti pačurā, līdz ar to, ja viņu citreiz nepagūst uzlikt uz podiņa, viņš pačurā tāpat, jo reflekss turpina strādāt arī naktī. Ja ir vēlēšanās bērniņu naktī modināt, tad ieteicams viņu pamodināt tā, lai viņš saprot, ka ir jānokārtojas.

Tomēr labāk ar bērnu ir runāt, skaidrojot – ja naktī vajag pačurāt, lai kaut vai sauc mammu, un mamma viņu uzliks uz podiņa. To, ka bērnam vajag nokārtoties, var arī sajust pieaugušie, jo bērns miegā sāk grozīties, kļūt nemierīgs, iespējams, ieraudas. Tādā brīdī viņam var piedāvāt doties uz podiņa. Ja bērns atsakās, bet piečurā gultu, vajag paskaidrot, kāpēc tā noticis un kā no tā var izvairīties.

Galvenais ir saprast īsto iemeslu, kāpēc bērniņš pa nakti slapina gultā un līdz ar to atrast piemērotāko veidu, kā to risināt.

No Cālis.lv foruma:

  • «Mums ir 2,3 gadi. Jau ilgāku periodu pa dienu čurā podiņā, bet, guļot diendusu un guļot pa nakti, bieži vien sanāk piečurāt gultiņu. Kādā veidā jūs atradinājāt no čurāšanas gultā? Vai vēl par agru mācīt?»
  • «Mums ir 2,2 gadi, un tas pats. Es tomēr lieku vēl pamperi, lai bērnam saldāks miegs. Pāris reizes liku gulēt bez, tad cēlās un raudāja, ka «kaka gultā». Kaut kā tie pamperi pēc gulēšanas ir baigi sačurāti. Pa dienu gan ir labi – iet uz podiņa. Domāju, ja vajadzēs, uz nakti likšu pamperi kaut vai līdz trīs gadu vecumam. Man tomēr ir svarīgs miegs, nevis sačurāti palagi, segas un veļas mainīšana naktī.»
  • «Kad es meitai aptuveni divu gadu vecumā pa dienu pārstāju likt pamperi, neliku arī naktī. Izmantojām vienreizējos paladziņus, un cēlu viņu naktī augšā. Protams, gadījās jau tāpat, bet ar laiku meita pati iemācījās saprast, ka arī naktī, ja vajag, jāiet uz podiņa, ko nolikām turpat, pie gultas. Pa naktīm cēlās iet uz poda līdz gandrīz četru gadu vecumam. Tikai nupat ir sākusi gulēt visu nakti bez celšanās augšā, tā kā gaidīt, kad varēs izgulēt visu nakti bez čurāšanas, var nākties ilgi. Bērnam vienkārši jāiemācās celties un izdarīt to, ko vajag, ja vajag. Starp citu, ja pašiem vecākiem nav ļoti cieša miega, to mirkli, kad uzlikt bērnu uz poda, nav grūti noķert – parasti bērns sāk knosīties.»
  • «Uz nakti pamperus beidzu likt tad, kad bērns pats pateica, ka spēs pa nakti aiziet uz tualeti un pamperis viņam nav vajadzīgs. Tas bija aptuveni 3,5 gadu vecumā. Tas, ka varētu celties un viņu naktī modināt – nē, paldies. Pa nakti barot zīdaini un vēl speciāli likt modinātāju, lai lielo aizvestu uz tualeti, tad jau vispār var naktī negulēt.

    Vēl – tādu speciālu nakts čurināšanu uzskatu par pilnīgi bezjēdzīgu pasākumu, jo pats bērns tajā nepiedalās, t. i., viņš nemostas pēc savas gribas, lai pačurātu.

    Šobrīd ir tā, ka gadās slapja gulta, bet tas ir salīdzinoši reti. Naktī uz tualeti iet pats un pēc tam iet uz savu gultu gulēt tālāk. Un tas ir svarīgākais.»

  • «Meitu sāku radināt iet uz poda divos gados un četros mēnešos (pirms tam man nebija ne laika, ne spēka tā nopietni un konsekventi risināt šo lietu, tāpēc nemaz nesāku). Sākumā pamperi vilku gan uz diendusu, gan uz nakti. Tomēr centos bērnu uzlikt uz poda kaut vai pa pusei nomodā, lai nepiečurā arī pamperi. Katru dienu stāstīju, ka jāčurā podiņā, ka gultā nedrīkst, citādi ir slapjš, un ka tā dara tikai mazi bēbīši.

    Tad pārstāju vilkt pamperi diendusas laikā. Ja nepaspēju uzlikt uz poda un meita tomēr piečurāja gultu, tad viņai teicu, ka nedrīkst čurāt gultiņā, bet īpaši viņu nekaunināju (tikai teicu, ka nedrīkst). Zem palaga liku vienreizlietojamo, ūdensnecaurlaidīgo paklājiņu. Mums gan tas ir vairākas reizes lietojamais – ja to piečurā, tad izlieku uz lodžijas žāvēties un apakšā paklāju citu; lietoju tik ilgi, kamēr nesāk smirdēt. Palagu naktī nekad neesmu mainījusi, tikai no rīta. Segu arī bieži nācās mazgāt, tāpēc man bija vēl viena sega, ko nomainīt. Vienā brīdī sapratu, ka ir jābeidz pa nakti likt pamperi, citādāk meita nekad tā īsti nesapratīs, ka ir tikai viens variants – jāčurā tikai podiņā (mazajā vai lielajā ar speciālo apmalīti). Pamperi uz nakti pārstāju likt apmēram mēnesi pēc podiņmācības sākuma. Apmēram pēc divām nedēļām man vairs nevajadzēja vaktēt, lai paspētu uzlikt meitu uz poda pēc pamošanās no rīta. Viņa pati jau steidzās uz podiņa, vilka nost bikses, un viss notika. Katram gadījumam joprojām zem palaga ir paklāts ūdensnecaurlaidīgais paladziņš.»

  • «Bērni ir dažādi. 10 % bērnu čurā gultā līdz piecu gadu vecumam, un tas ir normāli. Nāksies paciesties.»

  • «Man mazajam tagad ir divi gadi un astoņi mēneši. Naktīs sāka nečurāt apmēram pirms diviem mēnešiem. Līdz tam naktīs čurāja daudz un dikti, pamperis vienmēr bija pilns. Biju lasījusi, ka jāpagaida, kamēr vairs naktīs tik daudz nečurā, un tad jācenšas radināt bez pampera.

    Bet draudzene man ieteica pamēģināt viņas variantu – vilkt pamperi nost un vienkārši būt pacietīgai. Pirmās naktis gulta, protams, bija piečurāta. Sākumā pat nepamodās, tikai no rīta konstatējām. Pēc tam sāka mosties, līdzko sajuta slapjumu. Katru reizi stāstīju un rādīju, cik tas ir fui čurāt gultā, ka gulta tagad smird, ostījām kopā un teicām «fui». Pēc tam modās naktīs un ļoti pārdzīvoja, ka gultā atkal bija iečurājis, rādīja, ka tagad smird. Man pat viņu bija žēl, kā viņš to pārdzīvoja, bet jutu, ka lieta virzās uz priekšu un refleksi sāk attīstīties.

    Vakaros viņš iet gulēt 20:30, tad aizvedu viņu uz podiņa, pēc tam, kad pati devos gulēt (apmēram 23:30), aizvedu uz podiņa viņu vēlreiz. Apmēram divas, trīs naktis viņš naktīs modās un raudāja, rādīja, ka grib čurāt. Pēc tam, ja gribēja čurāt, pats pačurāja podiņā, kas bija pie gultas, vai arī izgulēja visu nakti. Pēc tam pat vairs naktī nevedu viņu uz podiņa, un viņš izgulēja visu nakti. Tas viss aizņēma apmēram divas nedēļas. Pati neticēju, bet sapratu, ka šo refleksu var manuāli attīstīt. Zinu, ka bērni ir dažādi, bet tikpat labi zinu arī to, ka tā ir lieta, ar ko var strādāt.»

  • «Meitenei tūlīt paliks 2,5 gadi. No čurāšanas gultā sāku atradināt aptuveni 2,3 gados. Divu mēnešu laikā sasniedzām lielisku rezultātu – naktī gultiņā iečurā ļoti reti. Sākumā mazo bez pampera gultiņā liku tikai uz diendusu. Šī lieta mums ātri nokārtojās. Nedēļu gultiņa pēc diendusas bija sausa, un sāku ķerties klāt nakts miegam. Pirms gulētiešanas nedevu dzert, nogaidīju, kad aiziet uz podiņa, un tikai tad likām gulēt. Podiņš vienmēr stāv blakus gultiņai. Gulēt liku apenītēs un krekliņā, sākumā gultasveļu mainīju katru nakti un arī cēlos augšā katru nakti, taču ar laiku tā trakā nakts celšanās rimās. Man vienmēr pa rokai bija sagatavota dežūras gultasveļa. Katrā ziņā nav par agru mācīt, vismaz mums tas beidzot ir daudzmaz izdevies. Mazā ātri vien saprata, kas un kā darāms.»
  • «Puikam šonedēļ palika pieci gadi, un uz nakti vēl arvien lieku pamperi. Pārsvarā tas ir sauss, bet vidēji vienu līdz divas reizes nedēļā – pilns. Nav man problēmu nomainīt gultasveļu, bet katru reizi mazgāt segu un spilvenu – gan. Puikam ir ļoti ciešs miegs un viņš vienkārši nevar pamosties! Tad gadās, ka sačurā. Es tajā neko briesmīgu neredzu. Nemoku ne sevi, ne bērnu. Zinu diezgan daudz pieaugušu vīriešu, kuri ļoti ilgi čurāja gultā. Mans brālis, piemēram, līdz deviņu gadu vecumam regulāri čurāja gultā. Un neko – izauga liels, smuks un gudrs puika (nu jau vīrietis). Divu vai trīs gadu vecumā noteikti nevajag stresot.»

Iveta Rozentāle

Citi noderīgi raksti

Pirmā palīdzība traumu gadījumā

Apdegumi

Par bērniem, viņu augšanu, ikdienu un ar to saistītiem tematiem varat aprunāties Cāļa forumos

Mazulis

Bērnu veselība