Bērni

Bērna radināšana pie noteiktām ēdienreizēm

Vecākiem noteikta ēdienreižu ievērošana bieži vien ir tik ierasta, ka viņi tam pat nepievērš uzmanību. Tomēr bērni ne vienmēr grib ēst noteiktā laikā, tāpēc, ja vecākiem tas ir būtiski, nepieciešams atrast atbilstošāko veidu, kā pie noteiktu ēdienreižu ievērošanas pieradināt arī ģimenes jaunāko atvasi.

Lai bērni ēstu sabalansētu ēdienu un uzņemtu to atbilstošā daudzumā, nepieciešams ievērot noteiktas ēdienreizes. Lai šādas ēdienreizes nodrošinātu, nepieciešams izveidot ikdienas kārtību un sava veidu rutīnu, kā arī izvirzīt veselību par vienu no prioritātēm. Izvēloties veselīgu ēdienu, vecāki būs droši, ka bērns uzņem viņam nepieciešamās uzturvielas un enerģiju.

Vislabāk ir izveidot rakstisku ēšanas plānu, tādējādi ne tikai domājot par noteiktām ēdienreizēm, bet arī nodrošinot dažādību, turklāt ne tikai vienai dienai, bet arī nedēļai un mēnesim. Plānošana ļaus arī sekot līdzi ēdiena izmaksām, kas ekonomiski grūtos laikos ir īpaši svarīgi.

Ēdienreižu ievērošana arī brīvdienās

Regulāras ēdienreizes noteiktos laikos nepieciešams ievērot ne tikai darbadienās, bet arī brīvdienās. Tā kā brīvdienās parasti gribas atpūsties un palaiskoties, tas ievieš korekcijas arī mūsu ēdienreizēs. Tomēr noteiktu laiku ievērošana ēdienreizēm arī brīvdienās nodrošinās to, ka bērns vēlēsies ēst tieši tajā laikā, kad tas paredzēts, jo organisms jau uz to laiku būs sagatavojies ēdiena uzņemšanai un to pieprasīs. Turklāt noteiktas ēdienreizes vecākiem ļauj vieglāk izlemt, kad bērnam starp tām iedot kādu veselīgu našķi un kad tomēr likt paciesties līdz maltītei.

Iveta stāsta: ‹‹Es pati ievēroju noteiktas ēdienreizes, tāpēc tās ievēro arī mani bērni. Mani bērni nav neēdāji, tāpēc nevienu ēdienreizi neizlaižam. Laiks nav ļoti noteikts, bet noteiktās ēdienreizes orientējoši tomēr ir viena laikā.››

Inese: ‹‹Noteikts ēšanas režīms bērnam ir bijis kopš dzimšanas. Meitiņu ļoti agri sāku ņemt klēpī pie ģimenes galda. Tādā veidā viņa jau no sākuma saprata – ēšana notiek pie galda visiem kopā. No zināma vecuma sāku pašai dot rociņās kaut ko sūkājamu vai graužamu, tā teikt, lai viņa piedalās kopīgajā pasākumā. Ja, piemēram, man pašai nav vēlēšanās ēst, tik un tā sēžu kopā pie galda, dzeru tēju vai kafiju un nedaudz kaut ko iekožu. Kopības sajūtai pie galda ir liela nozīme – gan apetītes, gan ģimeniskuma ziņā.››

Simona: ‹‹Abi mani bērni tika radināti pie kopīgām ēdienreizēm un pie kopīga ģimenes galda. Tagad meitai ir desmit mēneši, bet dēlam – seši gadi. Pusdienas ēdam visi trīs kopā, un 18:00 visa ģimene kopīgi ēdam vakariņas. Neatļauju savam bērnam šļūkt pa istabu ar šķīvi rokās, kad un kur grib. Turklāt, pateicoties noteiktām ēdienreizēm, es pati varu saplānot savu laiku, kad atrodamies ārpus mājas.››

Bieži vien noteiktas ēdienreizes jau no mazuļa pirmajām dienām izveidojas dabiski. Evita saka: ‹‹Pirmo pusgadu bērnam devu ēst tad, kad viņš prasīja, līdz ar to dabiski izveidojās, ka ēdam četras reizes dienā, jo starp ēdienreizēm ir apmēram četru stundu ilgs pārtraukums.››

Trīs našķošanās reizes

Starp nopietnajām ēdienreizēm var ieviest divas našķošanās reizes un vienu deserta reizi, tātad – vienu reizi izvēloties kādu saldāku našķi, bet pārējās, uzkodu reizēs, izvēloties nelielu, bet proteīniem un ogļhidrātiem bagātu uzkodu. Tam var izmantot jogurtu ar augļiem vai riekstiem, sieru, sausiņus vai graudu maizes šķēli.

Bērniem nevajadzētu dzert gāzētus vai sīrupainus dzērienus, kuros ir daudz cukura, kas var radīt īslaicīgu sāta sajūtu. Šādus dzērienus it īpaši nevajadzētu dzert pirms ēšanas, tad labāk iedot padzerties ūdeni vai, ja ir iespējams, svaigu augļu vai dārzeņu sulu. Bērnu var radināt uzkost kādu augļa vai dārzeņa šķēlīti. Labi var noderēt dārzeņu nodēvēšana īpašos vārdos, piemēram, brokolis var kļūt par bērnu kociņu – tas bērnam var radīt interesi un vēlmi to pagaršot.

Lai izdotos ievērot izveidoto režīmu, cilvēkam jābūt gatavam pielāgoties, nevis, nepieļaujot nekādas atkāpes, to pilnībā ievērot. Ja bērnam ir vēlēšanās, viņš pirms galvenās maltītes var apēst vienu maizes šķēli. Vecākiem ir rūpīgi jāizvēlas, kādu ēdienu pirms maltītes dot (tam vajag remdēt izsalkumu, bet tas nedrīkst nomākt bērna apetīti).

Aizraujošs pasākums

Ievērojot dienas kārtību, svarīgi tomēr ir saglabāt prieku. Nevajag bērnam ar ēdienu uzbāzties, bet gan ieinteresēt viņu. Bieži vien bērni nevēlas ievērot noteiktas ēdienreizes, jo uzskata to par vienu no nepatīkamajiem, obligātajiem uzdevumiem mājās.

Foto: istockphoto.com

Ļoti svarīgi ir ievērot ēdienu dažādību, radot bērnā interesi par konkrēto ēdienu, tā izskatu, smaržu un garšu. Noskaidrojot, kas bērnam garšo, var kopīgi iet iepirkties vai kopīgi pagatavot maltīti, jo arī iesaistīšanās ēdiena gatavošanā mudina bērnu kopā ar visiem apēst kopīgi uztaisīto. Maziem bērniem ļoti patīk iesaistīties visos procesos, tāpēc viņiem var uzticēt galda uzklāšanu, kas viņus rosinās piedalīties kopīgajās ēdienreizēs. Bērns var arī rūpīgi uz sava šķīvja salikt ēdamo.

Elīna: ‹‹Mums bērniņu ir izdevies pieradināt pie noteiktām ēdienreizēm, jo pie galda visa ģimene sēžam un ēdam kopā. Mums bija periods, kad mazais ēda nelabprāt, tad iedevu pašam karoti rokā un viss kārtībā – ēda kā mīļais. Tagad viņam ir gads un trīs mēneši – ar dakšiņu ēd pats un nemaz neļauj sevi barot. Arī ar karoti māk rīkoties jau gana labi, tikai, protams, ir jāpalīdz ēst zupu, jo prasmes nav tik labas, lai pa ceļam līdz mutītei viss neizlītu. Bērnam ēšana jāpadara interesanta, lai viņš pats var ņemties.››

No Cālis.lv foruma

  • ‹‹Bērnudārzā ir režīms – brokastis/pusdienas/launags noteiktā laikā. Mājās vakariņas arī ir aptuveni vienā laikā. Esmu ievērojusi, ka arī brīvdienās ēdienreizes tiek gaidītas tajos pašos laikos, neskatoties uz to, ka mošanās ir vēlāka un pusdienlaiks arī ir citā laikā. Protams, ja bērnudārzā launags nav garšojis, tad, atnākot mājās, gribas ēst. Tādā gadījumā uz ātru roku kaut ko uztaisu, un sanāk vēl viena ēdienreize līdz vakariņām. Līdz ar to vakariņas bieži vien vairs netiek ēstas.››
  • ‹‹Noteiktu dienas un ēdienreižu režīmu sākām ieviest pēc 1,6 gadu vecuma, kad beidzām barošanu ar krūti. Nozīmīga loma ir noteiktam laikam, ko pavada ārā, un miega režīmam, jo tajā laikā netiek ēsts. Mēs arī centāmies pielāgoties bērnudārza režīmam, lai, uzsākot bērnudārza gaitas, mazajam būtu vieglāk. Protams, ja bērnudārzā launags nav garšojis, tad, atnākot mājās, gribas ēst. Tādā gadījumā uz ātru roku kaut ko uztaisu, un sanāk vēl viena ēdienreize līdz vakariņām. Līdz ar to vakariņas bieži vien vairs netiek ēstas. Man gan nācās secināt, ka nereti problēmas pielāgoties bija man pašai, jo tas no manis prasa disciplīnu – noteiktā laikā jāpaspēj iziet ārā, pagatavot ēst vai iztīrīt zobus un nolikt gulēt. Bērns šajā laika posmā tomēr vēl ir ļoti pakļauts vecākiem. Manam dēlam tagad ir gandrīz trīs gadi, un savu režīmu ievērojam arī tagad. Visu izrēķinu tā, lai diennaktī ir vismaz 12 h miega. Vismaz divas reizes dienā ir pastaiga svaigā gaisā ar mammu un vēl klāt ir bērnudārza pastaiga. Dēls ceļas laika posmā starp 7:15 un 7:30, vakarā arlabunakti sakām plkst. 21:30, bet gultā viņš atrodas jau agrāk, jo vēl padziedam vai es viņam pastāstu pasaku. Bērns parasti aizmieg pāris minūšu laikā. Kopā ar dienas miegu sanāk 12 h. No rīta mājās dēls brokastis neēd, bet izdzer krūzi tējas, kakao vai vieglas, pienā vārītas, cigoriņu kafijas, ko esmu pagatavojusi jau pirms viņa mošanās. Tā kā viss ir sagatavots jau iepriekšējā vakarā, dēlam no rīta tikai jānomazgā mute un jāsaģērbjas. No mājas izejam 7:50–8:00. Pie mājām mums atrodas gan stadions, gan mežs, gan bērnudārzs, tāpēc, no rīta ejot uz bērnudārzu, izmetam līkumu, lai ceļš būtu garāks. Ziemas periodā mums visiem sanāk pavadīt ārā maz laika tikmēr, kamēr ir gaišs. Tā kā pilnībā novērtējam mūsu pastaigu, paspējam gan parunāties, gan padziedāt, gan izskraidīties un punci izvēdināt. Ja vēl no rīta gadās kāds niķis, bērns pats saka, ka jāaiziet uz mežu to niķi grāvī iemest, lai nav jāņem līdzi uz bērnudārzu. Bērnudārzā esam ap 8:20–8:30 – tieši uz brokastīm. Šo gadu laikā esmu pārliecinājusies, ka dzīvot ar noteiktu dienas režīmu bērnam ir daudz vieglāk. Viņa organisms jau ir pieradis, un noteiktā laikā gribas ēst un nāk miedziņš. Bērns arī patstāvīgi ceļas jau noteiktā laikā, kas man ir svarīgi. Arī visu sarunāt ar bērnu ir daudz vieglāk, jo viņš pats zina, kas pēc kā seko. Un nav jau arī gluži tā, ka viss notiek kā pēc zvana, piemēram, bērns spēlējas, bet es rauju viņu uz vannu, jo ir attiecīgais laiks. Vienkārši tas sanāk dabiski, ka viens dienas posms pāraug citā. Brīvdienas gan nedaudz atšķiras no darbadienām, jo nav agrās rīta pastaigas (darbadienās parasti pirms bērnudārza izejam īsā pusstundas pastaigā pa tuvējo mežu vai stadionu), bet ir nedaudz vēlāka garā pastaiga. Ēdienreizes gan tas neietekmē. P.S. – Mans bērns gan vienmēr ir labi ēdis, bet, nu, šobrīd sākas visa kā neēšana utt. Ir tā, ka iepriekš sarunājam, ko gatavosim, un tad var izteikt savas vēlmes, bet tad, kad ēdiens jau ir pagatavots, ir jāēd. Ja pēkšņi ir lielais ‹‹nē››, tad, labi, nestrīdos un ēst nespiežu. Bet ēst varēs nākamajā ēdienreizē, un dēls to akceptē. Man gan šķiet, ka viņam tiešām ir dienas, kad šķiet, ka viņš pārtiek no tīra gaisa, bet citās dienās apetīte ir lielāka nekā man un vīram kopā.››
  • ‹‹Esmu vienmēr bijusi par ēšanas režīmu! Bet šeit noteikti jānodala krūts bērni no pudeļu bērniem, kam režīmu sāk ieviest līdz ar barošanu ar pudeli. Varu komentēt tikai savu pieredzi – mans bērns ēd no pudelītes jau no divu mēnešu vecuma. Tā kā var uzskatīt, ka režīms tika ieviests jau tad. Kad sākās piebarošana, tā, protams, palika tajos pašos laikos, tikai pakāpeniski samazinājās ēdienreižu skaits. Tā kā bērns bija alerģisks un nevarēja ēst to, ko citi bērni, nekas cits neatlika, kā paēst kārtīgi ēdienreizē un atkal gaidīt nākamo, jo starp ēdienreizēm līdz 1,2 gadu vecumam neko nedabūja. Tāpēc nekad nebija problēmas ar neēšanu konkrētos laikos – ja bērns starp ēdienreizēm nenašķojas, tad tīri fizioloģiski viņš pēc 3–4 stundām grib ēst. Ja tomēr kādreiz zobu vai cita iemesla dēļ ēst negribējās, ņēmu no galda nost un liku gaidīt nākamo ēdienreizi, kas varbūt bija nedaudz ātrāk, taču nekas cits vietā netika piedāvāts – ja negrib, lai neēd. Visu rezumējot, pašlaik, pusotra gada vecumā, ir trīs ēdienreizes konkrētos laikos, un praktiski vienmēr šķīvis ir izēsts, un ar neēšanu nav problēmu. Uz visu atskatoties un redzot, kā citi šajā vecumā mokās ar neēšanu, jo zina, kas ir saldumi un našķi, varu teikt, ka esmu ieguvēja. Arī mums ir savi našķi, bet ne starp ēdienreizēm. Tāda ir mana stingra nostāja, protams, ir reizes, kad var panašķēties, bet tie ir svētki un izbraukumi.››
  • ‹‹Es nekad neesmu skrupulozi ievērojusi ēšanas režīmu. Vienīgais, kamēr pirmais bērns bija zīdainis, barojot sanāca ievērot kaut kādu režīmu, bet ne konkrētos laikos. Kad bērns pēc gada vecuma vairs neēda manu pienu, centos ievērot, ka vismaz reizi dienā ir silti dārzeņi vai graudaugi un ir kāds piena produkts, bet tas arī nebija pēc stingri noteikta režīma. Cik atceros, līdz trīs gadu vecumam ēda aptuveni piecas reizes dienā. Tagad, kad bērnam ir gandrīz pieci gadi, dārziņā ir savs režīms, mājās un brīvdienās – cits (bērns vēlu ceļas). Tagad bērns ēd 4–5 reizes dienā, tāpat kā mēs. Papildus bērns vēl uzēd kādu jogurtu, augļus vai pārslas ar pienu. Zīdainim, protams, ir savs režīms, bet arī tas nav ļoti noteikts – visu nosaka tas, cikos viņš no rīta pamostas utt. Desmit mēnešu vecumā piebarojumu ēd četras reizes dienā, vēl klāt ēd manu pienu. Nekad neesmu spiedusi bērnam ēst – ja negrib, lai neēd. Uzskatu, ka neēšana izraisa tikai vienu slimību, gastrītu, bet pārlieku liela ēšana – gastrītu, aknu problēmas, sirds slimības, locītavu problēmas u. c. Tā kā labi vien ir, ja dažreiz sanāk pasēdēt uz diētas.››
  • ‹‹Mums ir režīms – kad grib, tad ēd un, kad negrib, tad neēd. Es pati arī ievēroju šo principu, citādi man rodas visādas kaites. No rīta knapi varu acis atvērt, kur nu vēl ēdamo iedabūt vēderā! Apjomā lielas pusdienas tikai spiež un vilina gulēt. Atnākot no darba, gribas ēst kā vilkam – pilnas rokas ar maizītēm un jēgas nekādas. Lai izvairītos no grūtībām, ēdu visu dienu. Pat darbā man stāv jogurta krūze, un ik pa laikam iedzeru malku. Pusdienas ir lielāka ēdienreize, tomēr ne tik liela, lai četras vai vairāk stundas varētu iztikt bez ēšanas.››
  • ‹‹Mums konkrētas ēdienreizes ir nosacīti. No aptuveni gada vecuma, kad meita pati mācēja jau sēdēt pie galda un kaut ko čibināt ar karoti, viņa sēdēja pie galda, kamēr pārējā ģimene ēda. Ja viņai nesanāca vai vienkārši negribējās ēst, centāmies viņai palīdzēt. Tā bija paraduši darīt mūsu vecvecāki, un tas iedarbojās – tagad meitai ir trīs gadi un viņa neskraida pa māju ar maizi rokā. Protams, pilnībā nesanāk ievērot regularitāti – ir bērnudārza dienas, kad tiešām tur ēd trīs reizes un vēl vakarā, mājās (aptuveni plkst. 20:00). Brīvdienās, ja nav izbraukumu vai ciemošanās (tie gan parasti sanāk bieži), ievērojam četras ēdienreizes dienā: ap 9:00, 13:00, 17:00 un 21:00. Zinu, ka nav labi ēst vēlu vakarā, bet nedz es ar vīru, nedz bērns nevaram izturēt 2–3 stundas līdz gulētiešanai nepaēduši. Jebkurā gadījumā cenšamies neizlaist nevienu ēdienreizi.››

Iveta Rozentāle

Citi noderīgi raksti

Gripa

Deguna asiņošana - kā rīkoties?

Par veselību un uzturu varat aprunāties Cāļa forumos

Veselība

Citāda veselība

Bērnu veselība