Bērni

Bērna seksualitātes veidošanās

Bērna seksualitāte veidojas jau no pirmajām dzīves dienām, tikai sākotnēji tā ir atšķirīga no pieaugušo izpratnes par seksualitāti.

Pirms psihoanalīzes pamatlicēja Zigmunda Freida lielākā daļa speciālistu uzskatīja, ka bērnība ir nevainības laiks, kas ir brīvs no seksuāliem impulsiem. Tomēr Z. Freids novēroja, ka cilvēka seksuālā dzīve nesākas tikai pubertātes vecumā. Tāpēc Z. Freids izveidoja savu libido teoriju. Sākotnēji viņš libido uzskatīja tikai par seksuālu instinktu, tomēr vēlāk pārskatīja savu pozīciju un to paplašināja, uzskatot libido par psihisku un baudpilnu pārdzīvojumu, saistītu ar dzīves instinktu apmierināšanu.

Atšķirības starp bērnu un pieaugušo seksualitāti

Z. Freids uzskatīja, ka bērni piedzimst biseksuāli, tātad bez sava dzimuma apziņas. Bērna dzimumapziņu veido vecāki, ievērojot viņa bioloģisko dzimumu.

Lai arī dzimumdziņa bērnam parādās tikai pusaudža gados, seksualitāte ir jau no dzimšanas. Kādreiz uzskatīja, ka dzimumhormonu veidošanās un attīstība bērnam notiek pakāpeniski. Šobrīd ir izpētīts, ka, pārsteidzošā kārtā, šie hormoni meitenēm un puišiem noteiktā vecumposmā ir tieši tādā pašā daudzumā kā pieaugušajiem. Proti, puišiem sešos mēnešos, viena gada vecumā, trijos un piecos gados. Savukārt meitenēm – piecos, sešos un deviņos gados.

Tomēr ir jāsaprot, ka bērna seksualitāte ir atšķirīga no pieaugušo seksualitātes un bērns to uztver nevainīgi. Psihoanalītiķis norāda, ka bērna seksualitāte atšķiras no pieaugušo seksualitātes trijos aspektos:


  1. dzimumorgāni nav jutīgākā erogēnā zona; cilvēkam ir vairākas erogēnās zonas, kas ir erotisko izjūtu avots, šo zonu nozīme ar gadiem mainās. Sākotnēji vislielāko baudu izraisa mutes kairināšana, kas iespējama, bērnu barojot ar krūti, tāpēc arī Z. Freids pirmo stadiju ir nosaucis par orālo stadiju;

  1. bērna seksualitāte neved uz dzimumaktu, šai aktivitātei ir plašāka erotiska nozīme;

  1. bērna seksualitāte lielā mērā ir autoerotiskas dabas – nav nepieciešams iesaistīt kādu citu, lai izjustu seksualitāti.

No orālās līdz ģenitālajai attīstības stadijai

Lai arī daudzi nepiekrīt Z. Freida teorijām, viņš ir pirmais, kurš pētījis bērnu seksualitāti un to sistematizējis.

Foto: istockphoto.com

Daudznozīmīgi vērtētais psihoanalītiķis ir atzīmējis piecas psihoseksuālās attīstības stadijas, katrai no tām dodot savu nosaukumu atbilstoši attīstības posmā aktuālākajām iezīmēm. Pirmā ir orālā stadija, kas ilgst no mazuļa piedzimšanas līdz pusotra gada vecumam, otrā ir anālā stadija, kas ilgst līdz trīs gadiem, trešā – falliskā stadija, kas ilgst līdz sešiem gadiem, ceturtā – latentā stadija, kas ilgst līdz divpadsmit gadu vecumam, un pēdējā ir ģenitālā stadija.

Z. Freida teorija apgalvo, ka pirmajos dzīves gados bērnam ir orālā psihoseksuālā stadija, jo bērns visu pārbauda ar muti, arī krūti ņem ar muti. Ir pilnīgi normāli, ja ēšanas procesā un mammas siltuma ietekmē zēniem veidojas erekcija un arī meitenes izjūt baudu. Līdz ar to pirmais seksuālais instinkts izpaužas zīšanā, jo mātes krūts tiek uzskatīta par pirmo bērna seksuālās vēlmes objektu – zīžot krūti, var ne tikai paēst, bet arī izbaudīt daudz citu patīkamu sajūtu.

Nākamā Z. Freida teorijā ir anālā attīstības stadija, kad bērns iemācās iet uz poda un līdz ar to kontrolēt slēdzējmuskuļus, tādējādi viņš iemācās kontrolēt gan sevi, gan apkārtējos. Šajā laikā bērns izpēta sevi un saprot, ka, pieskaroties sev tur, lejā, var just siltumu un patīkamas sajūtas. Tāpēc nevar teikt, ka divgadīgs vai trīsgadīgs bērns neko nesaprot. Viņš jau sāk iepazīt un izpētīt, un, ja būs iespēja, pētīs arī citus. Ja pūderē dupsi, meitenēm var piebriest klitors, tas var notikt arī peldoties vai rotaļājoties. Tikai atšķirībā no pieaugušajiem tam nav seksuālas nokrāsas.

Apmēram četru gadu vecumā iestājas falliskā attīstības stadija, kad bērns pastiprināti interesējas par saviem dzimumorgāniem. Bērns tiem pieskaras, pēta, mēdz kairināt, jo izjūt patīkamas sajūtas. Zēni šajā vecumā ievēro, ka dzimumloceklis var mainīt savu izmēru un stāvokli neatkarīgi no bērna gribas, un tas mēdz būt mulsinoši un satraucoši. Savukārt meitenes zēnus mēdz apskaust, ka viņiem ir kas tāds, kā viņām nav.

Ja bērns šajā vecumā sāk iet bērnudārzā, visbiežāk ir arī seksuāli izglītojošās nodarbības, kad bērns uzzina, kā sauc katru orgānu, rodas dažādas anekdotes par tiem vai seksu kā tādu. Bērnam rodas priekšstats par seksuālām attiecībām. Ja ģimenē ir mīļa gaisotne, tēvs dod mammai buču un viņi mēdz apskauties, bērns saprot, ka tas ir kaut kas patīkams un labs.

Bērni sāk apzināties dzimumu atšķirības. Parasti tas ir laiks, kad bērni pieķeras pretējā dzimuma vecākiem, lai pēc tam identificētos ar savu dzimumu un meitene mācītos no mammas, bet dēls no tēta. Tas izpaužas ne tikai seksuālā ziņā, bet arī vispārējā uztverē un rīcībā. Ja ģimenē trūkst viens no vecākiem vai arī, piemēram, kāds no vecākiem ir pārāk vājš vai, gluži otrādi, despotisks, zēni pieaugot var būt sievišķīgi, bet meitenes – vīrišķīgas. Ja meitenēm nav tēva, viņas ar laiku ātrāk nekā citas meitenes vēlēsies veidot attiecības, turklāt visbiežāk ar daudz vecāku vīrieti. Dēls, kuram trūkst tēva, vēlāk var meklēt sievieti, kas ir līdzīga mātei un aprūpē viņu, jo nav redzējis vecāku attiecības, kad sieviete ir ne tikai mamma, bet sieviete ir sieviete un vīrietis ir vīrietis.

Periodu no sešu gadu vecuma līdz pusaudžu vecumam Z. Freids nosaucis par latento, tātad slēpto attīstības stadiju, jo seksualitāte ir pieklususi, bērns vairs nav pārņemts ar savu vai citu cilvēku ķermeni. Seksuālā enerģija tiek novirzīta uz dažādām aktivitātēm: dejošanu, sportu u. tml. Bērnam rodas dziļāka interese par apkārtējiem, izpratne par notiekošo un attiecībām ar citiem. Pasaku tēlu vietā bērnus sāk interesēt un aizraut reālas lietas.

Ja bērns ir sapratis, ka, pieskaroties noteiktām vietām, var sasniegt patīkamas sajūtas, šajā vecumā tas jau tiek darīts mērķtiecīgi. Šis ir arī laiks, kad bērnam rodas vēlme izmēģināt kaut ko, viņaprāt, seksuālu ar pretējo dzimumu. Tāpēc šajā vecumā bērni vecākiem jautā, vai brālis un māsa var iet vienā vannā, gulēt vienā gultā un ko darīt, ja brālis grib ielikt savu mantību māsas kājstarpē.

No pusaudžu vecuma līdz pilngadībai jaunajiem cilvēkiem, pēc Z. Freida domām, ir ģenitālā psihoseksuālā attīstība. Rodas pastiprināta interese par savām intīmajām vietām, par pretējo dzimumu, veidojas mums tik ierastā pieaugušu cilvēku seksualitāte, ko raisa arī pubertātes iestāšanās, kad ķermenis fiziski seksuāli nobriest. Šajā posmā raksturīgi, ka bauda koncentrējas tieši dzimumorgānu apvidū. Jaunie cilvēki vēlas nodibināt gan seksuālas, gan citas vajadzības apmierinošas attiecības. Bieži vien sākumposms šim periodam ir trauksmains un nemierīgs, jo mainās gan hormonu daudzums, gan arī psiholoģiski mainās jaunā cilvēka uztvere no bērna uz pieaugušo, kas raisa daudz neskaidrību, vēlmju un neizpratnes.

Šī stadija var noritēt veiksmīgi, ja bērns veiksmīgi izgājis iepriekšējās stadijas. Citādāk var notikt atgriešanās vai palikšana kādā no agrīnajām stadijām, kas izraisa dažādas psiholoģiskas, emocionālas un seksuālas problēmas. Piemēram, ja orālajā stadijā cilvēkam ir pietrūcis pats galvenais, tad viņš tajā ieciklēsies, un, esot pieaugušam, viņam stresa situācijās var gribēties likt kaut ko mutē, viņš var būt pārāk atkarīgs no citiem – nevis pats risināt problēmas, bet gaidīt, kad tās atrisinās kāds cits, tāpēc visādos veidos mēģinās iekarot citu labvēlību. Katrā ziņā visas stadijas veido cilvēka kopējo attīstību, uzvedības modeļus un izpratni par sevi un seksualitāti.

Iveta Rozentāle

Citi noderīgi raksti

Suns – bērna terapeits

Sargāsim bērnus no seksuālās vardarbības!

Par līdzīgām tēmām varat aprunāties Cāļa forumos

Bērnu veselība

Mazulis

Skolēni