Bērni

Vakcīnas – iedarbīgākais līdzeklis pret infekcijas slimībām

Bērnu vakcinācija ir viens no tiem veselības aprūpes virzieniem, ar ko Latvija vienmēr ir varējusi lepoties citu Eiropas Savienības valstu vidū. Pie mums pret dažādām infekcijas slimībām vakcinēto bērnu skaits ir lielāks nekā daudzās vecajās Eiropas valstīs.

Taču pēdējā laikā bērni tiek vakcinēti mazāk nekā iepriekš. Tam tiek minēti divi galvenie izskaidrojumi. Pirmais – sociāli ekonomiskais stāvoklis. Ekonomiskās krīzes laikā bērniem no maznodrošinātām ģimenēm ir grūtības saņemt medicīniskos pakalpojumus. Otrs iemesls – ievērojama vakcinācijas pretinieku aktivizēšanās un viņu uzskatu bieža atspoguļošana plašsaziņas līdzekļos. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc pagājušā gadā par 5% ir samazinājies vakcinācijas līmenis.

Par vakcināciju, tās piedāvātajām iespējām, kā arī pretiniekiem Bērnu veselības avīze runā ar Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Pediatrijas katedras vadītāju, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Bērnu slimību klīnikas vadītāju profesori Daci Gardovsku, Latvijas Infektoloģijas centra Infekcijas slimību epidemioloģiskās uzraudzības un imunizācijas nodaļas vadītāju Dr. Juriju Perevoščikovu, BKUS vakcinācijas kabineta vadītāju Dr. Sibillu Pālēnu un RSU Pediatrijas katedras docenti BKUS Bērnu slimību klīnikas ārsti Ilzi Gropi.

Kāpēc bērnus vajadzētu vakcinēt? Ko mēs no tā iegūstam?

Dace Gardovska. – Vakcinācija ir viens no nedaudzajiem uz pierādījumiem balstītajiem veidiem, kā pasargāt bērnus no infekcijas slimībām. Neizmantot tādus zinātnes sasniegumus mūsu bērnu veselības nosargāšanā būtu pilnīgi aplami. To dara visa attīstītā pasaule, un vakcīnas ir pierādījušas savu efektivitāti.

Foto: istockphoto.com

Jurijs Perevoščikovs. – Viens no vakcinācijas galvenajiem mērķiem ir pasargāt bērnus no saslimšanas, nāves riska. Ja bērns slimo, tas nozīmē, ka viņš cieš, komplikācijas var ietekmēt visu atlikušo mūžu. Ir pierādīts, ka inficēšanās ar B hepatītu turpmākajā dzīves gaitā var izraisīt aknu vēzi, bet inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusiem izraisa dzemdes kakla vēzi. Dažreiz mēs to neņemam vērā, bet ar to vajag rēķināties. Nesen Latvijā zīdainis nomira no tuberkulozes – arī tādas ir nevakcinēšanās sekas. Tāpēc jau mēs vakcinējam, lai slimību novērstu, nepieļautu tās izplatību. Vēl viens vakcinācijas mērķis ir samazināt darba nespējīgo cilvēku skaitu, jo iegūtā invaliditāte var saglabāties visu mūžu. Līdz ar to samazinās cilvēka ieguldījums valsts ekonomikā, nepieciešami papildus izdevumi sociālo garantiju nodrošināšanai.

Ģimenes budžets vienmēr cieš, ja kāds saslimst – vecāki sēž mājās, neiet uz darbu, var rasties konflikti ar darba devējiem, samazināties atalgojums. Turklāt zāles, ārstēšana prasa naudu. Bet pretī valsts piedāvā bezmaksas vakcināciju. Visas modernās un citās Eiropas Savienības valstīs izmantotās vakcīnas bērniem ir pieejamas bez maksas. Piemēram, kombinētas vakcīnas, kas ievērojami samazina injekciju skaitu.

 darbojas vakcīna?

J.P. – Vakcīnas galvenais uzdevums ir imunitātes izveidošana. Imunitāte var būt dažāda – dabiskā aktīvā imunitāte rodas pēc pārslimotas infekcijas slimības, organismā izstrādājoties antivielām pret konkrēto slimību. Dabiskā pasīvā imunitāte ir jaundzimušajiem un zīdaiņiem, kuri ir saņēmuši antivielas no mātes. Ja māte ir vakcinēta vai kādreiz pārslimojusi kādu no infekcijas slimībām, viņa nodod antivielas bērnam. Šīs antivielas saglabājas apmēram gadu pēc dzimšanas. Vēlāk, ja bērns nav vakcinēts, viņš kļūst pilnībā uzņēmīgs pret slimībām. Bet, ja māte nav bijusi vakcinēta, bērns netiek pasargāts jau kopš dzimšanas. Mākslīgo pasīvo imunitāti dod imūnglobulīns. Ievadot citu cilvēku vai dzīvnieku antivielas, pacients būs pasargāts uz neilgu laiku, kamēr darbojas preparāts.

D.G. – Visas vakcīnas nav vienādas. Antigēns, kas cilvēka organismā rada specifisko imūno atbildi uz infekciju, ir vai nu dzīvs novājināts vīruss, vai kāda daļiņa no baktērijas, vai kā citādi konstruēts olbaltums, kas, nonākot organismā, nespēj izsaukt slimību, bet izraisa tādu organisma imūno atbildi, kas atgādina imūno atbildi pie dabīgas infekcijas. Tajā pašā laikā bērns paliek vesels, taču viņam izstrādājas dažāda veida imūnās reakcijas, kuras saskarsmē ar dabīgo vīrusu, baktēriju, pasargā no saslimšanas vai smagas saslimšanas. Ne visas vakcīnas garantē, ka bērns nekad nekādos apstākļos nesaslims. Piemēram, tuberkulozes vakcīna spēj pasargāt no ļoti smagām tuberkulozes formām, no kurām cilvēki aiziet bojā.

Kāpēc vienai vakcīnai aktīvā daļa ir dzīva, novājināta baktērija, vīruss, bet citai – nedzīva? No kā tas ir atkarīgs?

Ilze Grope. – Ir baktērijas, kuras, ievadot dzīvā veidā, izsauktu nopietnu saslimšanu. Tāpēc vakcīnas ir sagatavotas tā, lai radītu pietiekošu imūno atbildi, bet neizsauktu saslimšanu.

D.G. – Zinātnieki, veidojot vakcīnas, ļoti pārdomāti izmanto tās daļiņas vai konstrukcijas, kas dod vislabāko imūno atbildi. Tajā pašā laikā vakcīnai ir jābūt pilnīgi drošai. Ne viss, kas ir dabīgajā izsaucējā, ir nepieciešams, lai iegūtu imunitāti. Visefektīvākās, protams, ir dzīvās novājinātās vakcīnas. Lai iegūtu imūno atbildi, tās parasti ir jāievada retāk nekā no dažādām mikroorganismu struktūrām gatavotas vakcīnas. Šobrīd Latvijā vakcinācijas kalendārā ir iekļautas dzīvās novājinātās vakcīnas pret tuberkulozi, masalām, masaliņām un epidēmisko parotītu, vējbakām. Nākamgad klāt nāks rotavīrusa vakcīna.

Cik bieži notiek tā, ka vakcīna noteiktu daudzumu antivielu organismā neizveido? Kā vecāki var pārliecināties par to, ka viņa bērna organismā ir pietiekošs antivielu skaits, ka bērns nesaslims un, ja arī saslims, tad viegli?

I.G. – Zinātnieki vakcīnu radot, ir aprēķinājuši, kādai ir jābūt vakcīnai, lai pacientu pasargātu. Es nezinu, vai Latvijā ir veikts kāds pētījums, cik bērniem vakcīna nav devusi pietiekošu imūno atbildi. Domāju, ka tāda pētījuma nav, un imūnā atmiņa ir pietiekoši laba, jo potētie bērni neslimo. Vismaz manā praksē nav neviena gadījuma, kad potēts bērns būtu saslimis.

J.P. – Dažkārt saslimst arī vakcinēti cilvēki jo ne katram izveidojas imunitāte. Vispārinot, vakcinēšanās efektivitāte ir apmēram 95%. Tas nozīmē, ka 5% var nebūt imunitātes. Bet šie 5% ir pasargāti no saslimšanas tāpēc, ka citiem imunitāte ir izveidojusies. Ja liels skaits cilvēku ir vakcinēti, slimība nevar izplatīties. Mūsu dzīvē nekam nav 100% garantija. Neviens medikaments nepadara cilvēku 100% veselu. Piemēram, ērču encefalīta vakcīna pasargās 99% gadījumu. Jo cilvēks vecāks, jo mazāka ir imunoloģiskā atbilde uz vakcīnu. Bērniem efektivitāte ir lielāka. Vakcīna pret masalām pasargā 95% vakcinēto, otrā deva – jau 99%. Tomēr mēs nevaram zināt, kurš nav pasargāts un neslimo tikai kolektīvās imunitātes dēļ.

D.G. – Ir tikai dažas vakcīnas, kurām mēs varam noteikt izstrādāto antivielu līmeni un vai tas ir pietiekams, lai bērns būtu pasargāts. Tomēr viss nav tik vienkārši. Antigēns, nonākot organismā, izsauc ne tikai antivielu produkciju. Piemēram, tuberkulozes vakcīnai par imunitātes veidošanos var spriest pēc rētiņas – tā ir vai nav. Ja rētiņa ir palikusi, tad vakcīna ir devusi savu efektu un bērns ir vairāk vai mazāk pasargāts. Tāpat organismā ļoti sarežģītas reakcijas notiek šūnu līmenī, un tās mēs nevaram izvērtēt, tikai nosakot antivielas. Turklāt mūsu imūnajai sistēmai ir atmiņa, kuru arī mēs nevaram izmērīt. Nonākot saskarē ar dabīgo slimības izraisītāju, bērns pat tad, ja viņam nebūs pietiekams antivielu līmenis, reaģēs savādāk nekā tad, ja nekad nebūs ticies ar šo izraisītāju. Mērīt un izvērtēt imunitāti tikai pēc antivielu līmeņa būtu samērā vienpusīga pieeja. Tā neatspoguļos patieso imūnās sistēmas spēju aizsargāt organismu no infekcijas.

Kādos gadījumos šīs pārbaudes varētu izmantot?

I.G. – Tikai dažām slimībām. Ja ģimenē viens bērns saslimst ar vējbakām un nav īsti skaidrs, vai otrs ir slimojis. Tad var noteikt antivielu līmeni un, ja vakcīna nav saņemta, bērnu vakcinēt.

D.G. – To varētu izmantot bērniem, kuri iebraukuši no citām valstīm vai nav saņēmuši pilnu vakcinācijas kursu. Vai ir izveidojusies situācija, kad nav ievēroti vakcinācijas termiņi, potējot bērnu, piemēram, pret ērču encefalītu. Agrāk uzskatīja, ka vakcinācija ir jāsāk no jauna. Tagad iesaka vakcinēt tuvākajā laikā, kad tas ir iespējams, un pēc revakcinācijas noteikt antivielu daudzumu organismā – vai līmenis ir pietiekams. Antivielas nosaka arī tādos gadījumos, kad grib izvērtēt bērna imūno sistēmu, kā tā funkcionē, jo spēja atbildēt ar antivielu produkciju liecina par imūnās sistēmas darbību. Tā ir indikācija, ja mums ir aizdomas par imūndeficītu. Uz imunoloģiskiem izmeklējumiem mēs nesūtām veselus bērnus, kuriem nav nekādu aizdomu par imūndeficītu vai kādiem citiem imūnās sistēmas traucējumiem.

Pēdējos gados vakcinācijas kalendārā ir iekļautas vairākas jaunas vakcīnas. 2008. gadā – vakcīna pret vējbakām, šogad – pret pneimokoku infekciju un cilvēka papilomas vīrusa onkogēnajiem tipiem. Taču šīs vakcīnas ir iekļautas imunizācijas kalendārā tikai tiem bērniem, kuriem tās pienākas pēc vecuma. Ko darīt vecākiem bērniem, kuri, piemēram, nav slimojuši ar vējbakām?

I.G. – Vakcinēties ar daudzām vakcīnām var arī pieaugušie jebkurā vecumā. Tikai viņiem tā būs maksas vakcīna. Ja bērns līdz 12 gadu vecumam nav slimojis ar vējbakām, tad varētu noteikt antivielu līmeni, lai pārliecinātos, vai viņš tomēr nav izslimojis vieglā formā. Ja nav, tad es noteikti rekomendētu vakcinēties. Lai laboratorijā noteiktu antivielu līmeni, nav nepieciešams ģimenes ārsta nosūtījums.

Vecāki dažkārt baidās par to, kā reaģēs bērnu imūnā sistēma, ja vienā reizē viņi saņems vairākas vakcīnas.

J.P. – Cilvēka imūnsistēmai ir paredzēts darboties tā, lai reaģētu uz visiem antigēniem vai svešām daļiņām, kuras uz to iedarbojas. Dabīgā garā klepus baktērija satur milzīgu daudzumu dažādu antigēnu, un uz katru antigēnu organisms veido imunoloģisko reakciju – antivielas. Ja cilvēks dabīgā ceļā inficēsies ar garo klepu, viņa organismam jāizstrādā antivielas pret visiem šiem antigēniem uzreiz. Savukārt mūsdienu vakcīna pret garo klepu satur tikai 2–3 antigēnus. Tas nav salīdzināmi. Ja saslimšanas gadījumā ar garo klepu cilvēka imūnsistēma var izveidot milzīgu daudzumu imunoloģiskās atbildes reakciju, tad divi antigēni no ievadītas vakcīnas nevar sagraut imūnsistēmu.

Vai tiem vecākiem, kuri bažījas, kuri vēl domā – vakcinēt savus bērnus vai nevakcinēt –, ir iespējams lūgt izstrādāt viņu bērniem individuālu vakcinācijas kalendāru?

D.G. – Individuāla pieeja ir iespējama. Lai gan pēc vecāku rosinājuma tai īsti nav zinātniska pamatojuma. Mēs neredzam infekcijas apkārt un mums šķiet, ka šobrīd vakcīnas nav vajadzīgas. Taču tad, kad infekcija parādās un ir daudz bērnu, kuri nav vakcinēti, tad tā var izplatīties. Pašlaik daudzi bērni, kuri kaut kādu apsvērumu dēļ nav vakcinēti, nesaslims tikai tāpēc, ka lielākā daļa bērnu Latvijā ir vakcinēti. Tiek rēķināts, ja 95% no bērniem, kuriem vakcīna ir paredzēta, to ir saņēmuši, tad šajā populācijā infekcija neizplatās. Tie 5% var dzīvot laimīgi un runāt par homeopātiskiem līdzekļiem, veselīgu dzīvesveidu un zaļēšanu. Taču vakcinācijas pretinieku lielā aktivitāte un skaļie protesti ir noveduši pie tā, ka pašlaik valstī ir zemākais vakcinēto bērnu skaits pēdējo 20 gadu laikā. Un ja šie skaitļi vēl kritīsies?

Veseliem bērniem daudz vieglāk ir pieturēties pie valsts rekomendētā noteiktā kalendāra, kur gan secība, gan intervāli starp vakcīnām ir samēroti optimāli.

Tomēr ir medicīniskas indikācijas, kad bērniem sastāda individuālus vakcinācijas kalendārus.

Sibilla Pālēna. – Veseliem bērniem individuāls vakcinācijas kalendārs nebūtu nepieciešams, taču ārstu aprūpē ir arī bērni ar hroniskām (plaušu, sirds, nieru u.c.) slimībām, alerģiskām slimībām, kā arī bērni, kuriem pēcvakcinācijas periodā jau ir bijušas kādas blaknes. Šie tā saucamie riska grupu bērni arī ir jāvakcinē, bet pirms vakcinācijas sevišķi rūpīgi jāizvērtē viņu veselības stāvoklis, vajadzības gadījumā veicot papildu izmeklējumus, sniedzot speciālistu konsultācijas. Riska grupu bērnus reizēm vakcinē pēc individuāla vakcinācijas plāna. Bērna slimības dēļ ārsts uz laiku var arī atlikt vakcināciju. Augsta riska gadījumā bērnu ieteicams vakcinēt stacionārā, tādējādi nodrošinot ārsta uzraudzību līdz pat divdesmit četrām stundām.

Bērnu, kuriem ir absolūtas kontrindikācijas vakcinācijai, ir ļoti maz. Eiropas pediatru konfederācijas eksperti par kontrindikācijām vakcinācijai uzskata progresējošas neiroloģiskas slimības, iedzimtu, primāru imūndeficītu (dzīvām vakcīnām), smagas blaknes, to vidū anafilaktisko šoku pēc iepriekšējās vakcīnas devas ievadīšanas.

Daudzus vecākus satrauc iespējamās blaknes pēc vakcinācijas. Par to dažādās interneta vietnēs var izlasīt briesmu lietas. Kādas ir izplatītākās blaknes pēc vakcinācijas?

S.P. – Biežākā blakne pēcvakcinācijas periodā ir viegla lokāla reakcija vakcīnas ievadīšanas vietā, kas izpaužas kā apsārtums, infiltrāts vai tūska. Var būt arī sāpes, bet šīs parādības 2–3 dienu laikā izzūd. Organisma vispārēja reakcija var izpausties kā temperatūras paaugstināšanās. To novēro reti, bet salīdzinājumā ar citām vakcīnām visbiežāk pēc kombinētās difterijas – stingumkrampju – garā klepus – poliomielīta – Hib (B tipa Haemophilus influenzae) – hepatīta B vakcīnas ievadīšanas zīdaiņiem divu, četru un sešu mēnešu vecumā.

Ļoti reti pēc šīs vakcīnas ievadīšanas novēro ilgstošu raudāšanu, monotonas kliegšanas gadījumus.

D.G. – Tiek minētas tādas vakcinācijas blaknes kā aknu bojājumi, nāve... Mēs gan tās neesam redzējuši. Mums ir daudz vairāk blakņu no parastām bezrecepšu zālēm, ko vecāki varbūt ir lietojuši nepārdomāti vai arī bērnam ir bijusi individuāla reakcija uz medikamentu. Tāpat mēs redzam reakcijas uz dažādiem pārtikas produktiem, sadzīves ķīmiju. Tas viss kopā veido milzīgu antigēnu slodzi organismam, nevajadzīgu slodzi, kas var radīt nopietnas sekas.

Šķiet, ka pārspīlētā negatīvā informācija par vakcīnu ārkārtīgi smagajām sekām rada bailes un nedrošību vecākos. Tādā veidā tiek likti pamati nepareiziem lēmumiem. Ja mēs pajautājam vakcinācijas pretiniekiem, lai viņi nosauc konkrētu bērnu vārdus ar smagām blaknēm pēc vakcinācijas, tad viņi nosaukt nevar.

Visādas nelaimes var notikt gan vakcinētiem, gan nevakcinētiem bērniem. Ne katrs notikums pēc vakcinācijas ir saistāms ar vakcīnas darbību.

Esmu lasījusi apgalvojumu, ka bērnu imūnsistēma nostiprinoties līdz piecu gadu vecumam. Šajā laikā vakcinējot bērnu, vakcīnas padarot viņa imūnsistēmu uz pusi nespējīgāku.

D.G. – Šāda apgalvojuma autoram vispirms vajadzētu parādīt rakstu, kurā tiek runāts par konkrētu pētījumu un tajā iegūtajiem rezultātiem. Taču šādu rakstu gluži vienkārši nav.

Bērnam piedzimstot, viņa imūnā sistēma saskaras ar ļoti daudziem antigēniem. To skaits ievērojami pārsniedz to antigēnu skaitu, ko mēs ievadām ar vakcīnu. Protams, ka vairāk nobriedis cilvēka organisms ir spējīgs dot spēcīgāku imūno atbildi. Bet izvēle par labu vakcinācijai agrīnā vecumā ir saistīta ar to, ka tieši mazie bērni ar atsevišķām infekcijām slimo ļoti smagi. Viņi nav izolēti no pārējās pasaules, viņi saskaras ar cilvēkiem, iet sabiedrībā. Mazie bērni šobrīd ir redzami pilnīgi visur, sākot ar veikaliem un beidzot ar masu pasākumiem, sabiedrisko transportu. Risks saslimt tieši agrīnā vecumā ir ārkārtīgi augsts. Mēs redzam, ka pat mājās dzīvojošs bērniņš, kur apkārt nav tuberkulozes slimnieku, tomēr saslimst ar tuberkulozi. Mēs esam redzējuši no difterijas mirušus bērnus, un vienīgais iemesls ir bijis tas, ka viņi nav bijuši potēti.

J.P. – Mums bieži nākas saskarties ar vecāku uzskatiem, ka vakcīnas novājina vai sagrauj imūnsistēmu. Tam nav zinātnisku pierādījumu, tās ir tikai baumas. Nevaru iedomāties pat teorētiski, ka vakcīna varētu sagraut imūnsistēmu. Tā gan ir taisnība, ka vakcinēti bērni retāk slimo ar citām slimībām.

Vai tas kaut daļēji atbilst patiesībai, ka valstīs, kuras mēs esam pieraduši saukt par attīstītām, nelieto vakcīnas ar tādiem konservantiem, ko pie mums lieto? Turklāt esot arī tādi gadījumi, ka Latvijā kā humānā palīdzība nonāk vakcīnas, kurām ir beidzies derīguma termiņš, un mēs šīs vakcīnas pieņemam un sapotējam bērnus. Varbūt, lai nebūtu nekādu spekulāciju, jūs varētu paskaidrot, kādā veidā vakcīnas nonāk līdz bērniem?

S.P. – Bērnu vakcinācijai Latvijā pašlaik izmanto drošas un efektīvas vakcīnas, kuras ir licencētas ES un reģistrētas Latvijas Zāļu valsts aģentūrā.

D.G. – Uz mums attiecas visi tie paši likumi, kas ir spēkā citās Eiropas Savienības valstīs. Latvijā netiek izmantotas vakcīnas, ko nevarētu lietot jebkurā Eiropas Savienības valstī. Mūsu vakcīnu iegādes, transportēšanas un uzglabāšanas prasības atbilst visiem noteikumiem, kādi ir izvirzīti vakcīnu glabāšanai. Ja mēs runājam par vakcīnu sastāvu, tad bez antigēna, kas ir vajadzīgs specifiskās imunitātes radīšanai, ir citas vakcīnas sastāvdaļas, kas tiek izmantotas, lai vakcīna būtu droša. Visvairāk diskusiju ir izraisījis organiskais dzīvsudrabs, kas vēl joprojām tiek lietots daudzās vakcīnās. Savulaik tika izteikts pieņēmums, ka dzīvsudrabs varētu veicināt nopietnas psihiskas slimības autisma attīstību. Tālākie pētījumi gan šo sakarību neatrada un parādīja, ka autisms ir vienādi bieži sastopams gan potētiem, gan nepotētiem bērniem. Pasaules Veselības organizācija pret šīs vakcīnu sastāvdaļas izmantošanu neiebilst. Tomēr daudzas pasaules valstis ir izvēlējušās citu ceļu un bērnu vakcinēšanai nelieto vakcīnas ar dzīvsudraba piedevām. Arī Latvija.

Tāpat vakcīnu sastāvā mēdz būt gan antibiotikas, gan vielas, kas injekcijas vietā veido sabiezējumu – savdabīgu depo, ļaujot antigēnam atbrīvoties pakāpeniski. Taču visas šīs vielas vakcīnai tiek pievienotas ļoti niecīgos daudzumos. Protams, ja ņem katru vielu un analizē, tad tās organismam nav ne īpaši labas, ne vajadzīgas. Bet vakcīnai ir jābūt drošai, sterilai, tajā nedrīkst savairoties nekādi citi mikroorganismi. Tātad šo vakcīnu sagatavošanai ir nepieciešamas sastāvdaļas, bez kurām vakcīna savu kvalitāti nevar uzturēt.

Kāds ir sabiedrības ieguvums no vakcinācijas? Kādi ir vakcinācijas panākumi Latvijā un pasaulē?

D.G. – Pasaulē faktiski ir izskaustas bakas. 2002. gadā Latvija ir sertificēta kā poliomielīta brīva valsts. Lai gan pašlaik mums jābūt piesardzīgiem, jo poliomielīts nupat ir parādījies bērniem Krievijā. Gadiem ilgi lietotās vakcīnas ir samazinājušas saslimšanu ar atsevišķām infekcijas slimībām gandrīz līdz nullei. Masalas pēdējos gados nav reģistrētas, tāpat stingumkrampji. Pārējās infekcijas, pret kurām plaši lieto vakcīnas, ir mērāmas atsevišķos gadījumos.

Mums ir ievērojami samazinājusies saslimstība ar B hepatītu. Tāpat reta parādība ir strutainais meningīts. Šobrīd mēs bērnus vakcinējam pret to izraisītājiem b tipa Haemophilus influenzae un pneimokokiem. Vakcinācijas rezultātā saslimstība ar garo klepu ir strauji kritusies. Ja pirms šīs vakcīnas ieviešanas bija ap 350–400 garā klepus gadījumu gadā uz 100 000 iedzīvotāju, tad tagad ir pāris gadījumu gadā.

Tāpat var teikt, ka jau šogad vakcinēto bērnu grupās samazinās saslimstība ar vējbakām.

Šobrīd valsts atbalsta bērnu vakcināciju pret ērču encefalītu tajos rajonos, kur ir nopietnāka epidemioloģiskā situācija. Arī daudzi vecāki citviet ir izvēlējušies vakcināciju. Rezultātā mums ir ļoti maz bērnu, kuri saslimst ar ērču encefalītu. 2008. gadā tādu bija 17, 2009. – 13.

S.P. – Vakcinācija pasargā sabiedrību kopumā no infekcijas slimību uzliesmojumiem. Un vēl es gribētu īpaši uzsvērt, ka labāki medikamenti sabiedrības veselības aizsardzībai pret infekcijas slimībām pasaulē nav radīti.

Pret kādām infekcijām Latvijā vakcinē bērnus?

Ministru Kabineta apstiprinātais vakcinācijas kalendārs paredz bērnu plānveida bezmaksas vakcināciju pret šādām infekcijām:

  • B hepatītu;
  • tuberkulozi;
  • difteriju;
  • stingumkrapmjiem;
  • garo klepu;
  • poliomielītu;
  • b tipa Haemophilus infekciju;
  • masalām;
  • masaliņām;
  • epidēmisko parotītu;
  • vējbakām;
  • peimokoku infekciju (no 2010. gada 1. janvāra);
  • cilvēka papilomas vīrusu infekciju (no 2010. gada 1. septembra);
  • rotavīrusu infekciju (no 2011. gada 1. janvāra);
  • ērču encefalītu (noteiktās teritorijās).
Atsevišķas vakcīnregulējamās slimības 1960. un 2009. gadā Latvijā
Slimība Gadījumu skaits 1960. gadā Gadījumu skaits 2009. gadā
Stingumkrampji 12 0
Difterija 209 6
Garais klepus 2495 6
Masalas 19744 0
Epidēmiskais parotīts 11714 1
Poliomielīts 17 0
Kopā 34 191 13

Gadījumu skaits samazinājies 2 630 reizes jeb par 99,96% (Latvijas infektoloģijas centra dati).

Vakcinācijas vēsture rāda:

  • Japānā no 1971. līdz 1974. gadam reģistrēja ap 2400 saslimšanas gadījumu ar garo klepu gadā un vidēji 10 letālus gadījumus. 1975. gadā pēc divu mēnešu vakcinācijas pārtraukuma 1976. gadā reģistrēja 13 000 saslimšanas gadījumu gadā un 113 letālus gadījumus.
  • Lielbritānijā 1975. gadā imunizācijas līmenis pret garo klepu samazinājās no 75% līdz 25%. Rezultātā 1977.–1979. gadā garā klepus epidēmijā nomira 40 zīdaiņi.
  • Zviedrijā 1979. gadā pārtrauca vakcināciju pret garo klepu. Rezultātā – 1982.–1985.gadā garā klepus epidēmija.
  • Nīderlandē no 1992. gada septembra līdz 1993. gada februārim vakcinācijas pretinieku reliģiskā kopienā uzliesmo poliomielīts. 71 cilvēks saslima un tika paralizēts, divi cilvēki nomira.
  • Latvijā kopš difterijas epidēmijas sākuma 1993. gadā no šīs slimības miruši 14 nevakcinēti bērni!

Raksts publicēts ar laikraksta «Tautas veselība» atļauju.

Citi noderīgi raksti

Joda deficīts - kas tas ir un kā to novērst

Vakcinācijas kalendārs

Par veselību varat aprunāties Cāļa forumos

Veselība

Citāda veselība

Bērnu veselība