Bērni

Uz dārziņu ar prieku

Došanās uz dārziņu un nepieciešamība pierast pie jaunā ritma ir nopietns izaicinājums un bieži vien pārbaudījums bērniem. Tāpēc izdevniecība «Jumava» izdevusi saistošu bilžu grāmatu «Martiņa dodas uz bērnudārzu».

Grāmatas pieteikumā rakstīts: «Ne katrā ģimenē bērni labprāt dodas uz bērnudārzu un spēj adaptēties tajā. Šī nelielā bilžu grāmata ar jauko stāstiņu palīdzēs bērniem pārvarēt nedrošību un bailes pirms lielām un nozīmīgām savas dzīves pārmaiņām.»

Foto: istockphoto.com

Grāmatā aprakstīta sagatavošanās bērnudārzam, pirmā diena tajā un dažādas nodarbes, kas bērnam palīdz saprast, kam bērnudārzs paredzēts, ko tur dara, kā notiek ēšana, došanās uz tualeti un spēlēšanās ar citiem bērniem un kā audzinātājas bērniem palīdz iejusties jaunajā grupā.

Tā ir sarakstīta ļoti pozitīvi, bet liek arī saprast to, ka bērniem, kuri gaida pirmo dienu dārziņā, ir satraukums un mazliet bail. Tāpēc grāmatā teikts, ka bērns daudz runā ar mammu un noskaidro, kā viss varētu notikt un kā viņam rīkoties.

Cālim.lv runājoties ar dažādām ģimenēm, ir skaidrs, ka katrā ģimenē veidojas savi rituāli un tradīcijas, kā sagatavoties dārziņam. Vita Baltmane stāsta: «Mums ir izveidojies rīta rituāls, kas palicis no laika, kad bija problēmas doties uz dārziņu. Tagad meitai jau ir pieci gadi, un uz dārziņu dodas ar prieku, bet rituāls ir saglabājies. Rituāls ir glāze piena, kefīra vai rjaženkas mammai klēpī ar roku matos. Iesākumā ieviests, lai sniegtu mierinājumu un drosmi, vēlāk palicis vienkārši kā kaitīgs ieradums. Kaitīgs tas ir tajos rītos, kad jāsteidzas, bet ieradums nav atceļams.»

Savukārt Evijai Kraujai, gatavojot dēlu dārziņam, gadījies jautrs, dēla sarūpēts pārsteigums. «Sapirkām visu dārziņam nepieciešamo, ko saliku maisā un noliku skapī. Bet dēls bija ticis pie maisa, un viss sapirktais bija izmēģināts. Gan lapas, gan zīmuļi, flomāsteri, pat guaša krāsas bija dabūjis vaļā.»

Kristīnes Reinfeldes meita uz dārziņu sākumā devās ar asarām un lieliem kreņķiem. «Kad meitiņa sāka iet dārziņā, kādu mēnesi, gan atstājot, gan paņemot no bērnudārza, gāja vaļā skaļa raudāšana un histērija. Es jau nodomāju, ka varbūt par agru esmu palaidusi dārziņā, bet tad, paldies Dievam, tikām citā dārziņā, kur sagaidīja vienkārši superīgas audzinātājas. Meitiņa jau pēc pāris dienām uz dārziņu gāja ar smaidu. Nākamnedēļ pirmo reizi uz dārziņu jālaiž dēliņš. Redzēs, kā būs. Bet, tā kā mēs tikām pie tām pašām audzinātājām, satraukums vairs nav tik liels.»

Bet ne jau tikai gatavošanās periodā gadās visādi pārsteigumi un piedzīvojumi. Kristīne Vanaga vēl tagad atceras, ka dārziņā bijusi riebīga. «Apsaukāju vienu meiteni, un meitenes brālis, izņemot viņu no bērnudārza, katru reizi mani spundēja skapītī, lai es turētu mēli aiz zobiem un nevienu neapvainotu. Tagad esam draugi un kaimiņi.»

Tāpat ir nerakstīti likumi, kas darbojās gan kādreiz, gan mūsdienās. Viens no tiem ir zobu pastas ēšana. Arī Aiga atceras, ka bērnudārzā tāpat kā citi bērni pa kluso ēda zobu pastu. «Bet pusdienas laikā ar vienu puiku negulējām un ķiķinājām, tāpēc audzinātājas mums abiem lika noģērbties plikiem un stāvēt kādu laiciņu! Ēdienu trauma man ir vēl joprojām, jo man riebjas zirnīšu un burkānu sautējums un vinegrets.» Tam piekrīt arī Kristīne un teic, ka kopš dārziņa laikiem neēd burkānu sautējumu. «Obligāti bija jāizēd puse no šķīvja, un tad nu visi centās nevis apēst to daudzumu, bet sastumt visu vienā pusē.»

Evijas Ribneres meita dārziņā pamanījās spert savus pirmos soļus. Evija bēdājās, ka pati nevarēja būt klāt, bet audzinātājas sarūpēja brīnišķīgu dāvanu – viņas bija nofilmējušas Evijas meitas pirmos soļus. Savukārt Baiba, kura šobrīd dzīvo ārzemēs, dēlu arī sūtīja dārziņā. Mazajam tur ļoti patika. «Dārziņu Īrijā sauc «Happy days». Dēls katru rītu uz dārziņu gāja ar smaidu un dziesmu «Happy days» («Laimīgās dienas»), līdz vienu rītu, ieejot dārziņā, pateica – Shit happy days! Tagad ejam pie aukles, jo tā sanāk gan lētāk, gan arī dēlam labāk patīk.»

Mums katram noteikti ir savas atmiņas un piedzīvojumi, kas saistīti ar bērnudārzu. Lasot grāmatu «Martiņa dodas uz bērnudārzu», mēs varam gan domāt, kādus ieradumus un tradīcijas veidot ar saviem bērniem, gan atcerēties savas bērndārznieka gaitas un dalīties tajās ar savām atvasēm.

Par grāmatu «Martiņa dodas uz bērnudārzu» sakām paldies apgādam «Jumava».

Iveta Rozentāle

Citi noderīgi raksti

Krāsainā pasaule bērnu sejās

Higiēnas jautājumi dārziņā

Par savu bērnu bērnudārza gaitām varat aprunāties Cāļa forumos

Mazulis

Bērnudārzi un skolas